Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Juris Urtāns

Popju pilskalns 1925.gadā

Uzkalniņi starp Vārņiem un Ķauķiem. M.Urtānes zīmējums
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ar galvaskausu azotē jeb arheologus vadā vadātājs

Juris Urtāns, arheologs


Turpmāk stāstītais piedzīvots jau labi pasen – 1978.gada 20.septembra pēcpusdienā. Strādājot arheologa – senvietu apzinātāja darbu, todien visu dienu bijām meklējuši, atraduši un aprakstījuši dažādas Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta senvietas. Togad Malienā bija agrs rudens, lauku ceļi pielijuši, traktoru izdangāti, tāpēc bija daudz iespēju iesēsties līdz ausīm dubļos, kas laiku pa laikam arī notika. Braucēji un strādātāji bijām četri: kolēģis Dainis, alūksnietis Oļģerts, šoferis Jānis un es.


 

Rudens diena ieslīdēja pēcpusdienā, kad piebraucām pie Popju mājas – tām blakus atrodas Popju pilskalns. Otra māja, pēc kuras orientēts pilskalns un kurai pēc kartes būtu jāatrodas pretējā kalna pusē, bija Melliekauļi. Aptuveni 30 m augstais, kokiem apaugušais kalns apkārtnē izcēlās ļoti labi. Līdz pilskalna pakājei piebraukt nevarēja, tāpēc šoferis Jānis ar mašīnu palika Popju lauku ceļa malā.

Mēs, lauzdamies cauri krūmiem un brikšņiem, pa stāvo kalna nogāzi uzkāpām virsotnē. Kalns kā pilskalns rakstos minēts jau 1889.gadā, kad par to un tā apkārtni publicētas teikas. Jaunlaicenē ir vēl viens Mellokauļu māju puduris, kas atrodas pusotru kilometru uz dienvidiem no pilskalna.

Pilskalns vai pilene

Popju pilskalnam nav īstiem un neapšaubāmiem pilskalniem raksturīgu mākslīgi veidotu vaļņu, grāvju, terašu vai malu stāvinājuma. Kalnā iepriekš nebija konstatēts senajām dzīves vietām raksturīgais kultūrslānis (vēlāk, 1996.gadā, vāji izteiktu kultūrslāni atklāja pilskalna ziemeļu galā), tomēr tautas nostāstos kalns ir uzskatīts par pilskalnu un tā arī dēvēts. Latvijas pilskalnu pētnieks E.Brastiņš ieteica šādus it kā pilskalnus saukt par pilenēm. Ļoti iespējams, kā dzīvesvieta vai nocietinājums kalns izmantots īsu laiku, koka nocietinājumu paliekas ātri izzudušas, un tikai tauta saglabājusi atmiņas par pilskalnu. 1889.gadā pierakstītajā un vēlāk pārpublicētajā nostāstā par Popju pilskalnu minētas vēl vairākas zīmīgas informācijas drupatas:

«Jaunlaicenes pagastā uz Mellokaulu mājas zemes atrodas kalns, ko par pilskalnu sauc. Jādomā, ka citreiz te pils stāvējusi. To liecina arī purvs turpat pie kalna, ko par Pilspurvu sauc. Vēl priekš 40 gadiem, šo kalnu apstrādājot, atrastas salūzušas kara ieroču atliekas.»

Popju pilskalnam sāni jau no dabas ir krauji, kalna virsma ir kumpa, neizlīdzināta. Kalna zemes sastāvā, spriežot pēc kurmju rakumiem, ir grants. Iespējams, pilskalna mākslīgie pārveidojumi vēlākos laikos, pilskalnu arot (par ko liecina arī pierakstītais nostāsts – ieroči atrasti arot), ir aizlīdzināti un tādējādi zuduši. 1925.gadā veikts pilskalna fotouzņēmums parāda, ka kokiem apaudzis tikai pats kalna gals, nogāzes ir kailas.

To, ka pilskalnam nav senu mākslīgu pārveidojumu, sapratu, uzrāpies kalna galā, bet, lai pilnīgāk pārliecinātos, vēl nokāpu lejāk pa pretējo, kokiem aizaugušo nogāzi un raudzījos, vai nebūs kādu raksturīgu pilskalna pazīmju. Ne Oļģertam, ne Dainim te nebija iespējams man kaut kā palīdzēt, tāpēc uzsaucu, lai iet atpakaļ uz mašīnu, ka es arī tūlīt nākšu. Izstaigāju kalna nogāzi, atgriezos kalna virsotnē un sāku pierakstīt redzēto un ievēroto.

Pusversti tālāk – rokām darināts kalniņš

Pabeidzis pilskalna aprakstu, sāku pētīt karti, lai varētu tajā iezīmēt pilskalna novietni. Padomju laikos precīzas militārās kartes vēl nebija pieejamas, tāpēc visa apzināšana un arheoloģijas pieminekļu iezīmēšana notika uz ne tik slepenajiem kolhozu un padomju saimniecību ierīcības plāniem, nelegāli izmantojot arī pirmskara laika Latvijas armijas karšu fotokopijas. Pilskalnu iezīmējis kartē, kā jau atbildīga persona (todien ekspedīcijas vadītājs biju es) sāku skatīt līdzpaņemtos materiālus, vai vēl paspēsim uzmeklēt un aprakstīt kādu citu arheoloģisko vietu, jo diena bija jau otrā pusē. Skatot un salīdzinot dažādās kartes, teiku pierakstus un agrākās Pieminekļu valdes līdzstrādnieku pierakstu norakstus, pēkšņi sapratu, ka viens no nākamajā dienā apsekošanai paredzētajiem objektiem īstenībā taisnā līnijā atrodas tikai kādu kilometru no Popju pilskalna. Soma ar fotoaparātiem bija plecā, materiāli mapē, un nelikās arī īsti pareizi iet kādu puskilometru pa mežu un stāvo kalna nogāzi līdz mašīnai, pēc tam braukt vairākus kilometrus, īsti nezinot, vai ceļš tur vispār ir.

«Kādu pusversti no pilskalna uz dienvidus rītus pusi – Mariņkalna robežas malā – skaistas gravas vidū, Rozu upes labā krastā atrodas skaists, apaļš, vairāk par pusotru asi augsts, rokām darīts kalniņš. Šai kalniņā agrāk šā apgabala dievs esot stāvējis, un visi kāzinieki, krustībnieki, kas braukuši še garām, ziedojuši dievam cimdus, zeķes, jostu, cāļu pāri.»

Nostāstos pieminētais dieva tēls vēlākos laikos vairākkārt pieminēts dažādās publikācijās, tomēr neviens arheologs šo vietu vēl nebija mēģinājis uzmeklēt. Bez tam Pieminekļu valdes materiālos bija ziņas, ka šajā pašā virzienā no Popju pilskalna atrodas Ķauķu mājas, pie kurām esot kāds konusveidīgs kalniņš, kas saukts gan par Bungu, gan Naudas kalniņu.

Nolēmu tomēr iet virzienā uz šo vietu, lai arī īsti labi nebija doties projām, nebrīdinot kolēģus. Kamēr minstinājos, Dainis bija uzkāpis atpakaļ pilskalnā uzzināt, kāpēc kavējos. Izstāstīju savus apsvērumus, un nu jau abi nolēmām tomēr izmantot dienas nogali, dodoties meklēt šo apaļo kalniņu. Lai kaut kā pabrīdinātu Oļģertu, kurš, jādomā, nāks mūs meklēt, izplēsu no pierakstu klades lapu, uzrakstīju, kurp mēs ar Daini aizejam, piespraudu lapu pie koka tajā vietā pilskalna galā, kur pēdējo reizi visi trīs bijām kopā, un tad sākām gājienu virzienā uz «dienvidus rītus pusi», tas ir, uz dienvidaustrumiem.

Galvaskausu nevajag?

Gājiens nebija viegls, jo mežs te bija tikpat brikšņains jeb krūmains kā pilskalna pretējā nogāzē, arī kalna nogāze bija stāva. Mellokaulu mājas pilskalna dienvidaustrumu pakājē bija pamestas – tur nebija neviena, kam ko pajautāt. Nekādu īpatnēju kalniņu neredzējām, arī attālums vēl nebija «kādu pusversti no pilskalna», kā bija teikts nostāstā. Šajā pašā virzienā aptuveni kilometru tālāk karte rādīja vēl kādas mājas. Atkal cauri krūmiem un zālēm pa stāvām nogāzēm pēc azimuta lauzāmies uz priekšu un sākām jau nožēlot, ka tomēr neesam gājuši atpakaļ uz mašīnu. Tomēr viss ar laiku beidzas – izlauzāmies no brikšņiem, ieraudzījām apdzīvotas mājas un devāmies turp. Mūsu izskats nomaļo māju ļaudis varēja nerosināt uz atklātu sarunu. Tomēr šoreiz šāda veida problēmu nebija, tikām laipni uzņemti un pieņemti ar savu vajadzību. Jaunvārņu māju saimnieki bija ap 70 gadus vecais Verners Kalnavārns ar dzīvesbiedri. Mājas par Jaunvārņiem nosauktas tādēļ, ka atradās atsevišķi, aptuveni kilometru uz ziemeļiem no Vārņu četru māju grupas. Starp citu, pie Vārņiem ir purvs, kurā konstatēti koka stabi un pāļi, kas ļauj uzskatīt, ka agrākos laikos Vārņu purva vietā bijis ezers, kurā bijusi pāļu vai klāstu mītne.

Taujājām V.Kalnavārni par apaļo kalniņu, lai gan ne sevišķi cerējām, ka tāds būs zināms, tomēr saimnieks uzkalniņu labi zināja un bija gatavs mums to parādīt. Bet, pirms devāmies pie uzkalniņa, V.Kalnavārnis noprasīja, vai mums kā arheologiem nebūtu interese par cilvēka galvaskausu. Interese mums bija, un saņēmām gan galvaskausu, gan stāstu par to. Īsi pirms Otrā pasaules kara Verneram, vēl pusaudzim, vajadzējis rakt granti pie Vaidavas upes tilta, kas jau Ziemera pagastā. Granti rokot, uzieti cilvēku kauli, arī šis galvaskauss, kuru Verners atvedis uz Jaunvārņiem. Šī vieta pie Vaidavas upes tilta kā Zamanu senkapi jau iepriekš bija zināma; mēs to kādas dienas iepriekš bijām apsekojuši, tāpēc varējām pastāstīt, kā tur tagad izskatās. Pēckara laikos Verners vairs neesot dzīvojis tēva mājās, esot maisījies pa pasauli, darot dažādus darbus, pat cirkā strādājis, bet galvaskauss visus šos gadus glabājies mājas bēniņos. Galvaskausu paņēmām, bet fotosomā tas negāja iekšā, tāpēc nācās to nest rokās.

Mežacūkas biedē, neizkāpjot no gultas

Uz cerēto kalniņu V.Kalnavārnis mūs veda gar lauka malu. Kartupeļu lauks bija apjozts ar savdabīgu sētu: pie sētas mietiem bija piestiprinātas drāts cilpas, caur kurām apkārt ap visu lauku bija nostiepta stieple. Pie stieples savukārt bija sakārtas tukšas konservu bundžas, dažādi dzelži un citas skanošas lietas. Sistēmas stieples gals bija ievadīts dzīvojamās mājas guļamistabā līdz gultai, kur bija nostiprināts ar savdabīgu rokturi. Cīnoties ar meža cūku laupīšanas uzbrukumiem, māju saimnieks naktī ik pēc laiciņa paraustot šo rokturi – tas iekustinot visu garo stiepli, bundžas un dzelži skan, cūkas mūk projām. Esot jau tā sarasts ar šo pretcūku aizsardzības sistēmu, ka rokturi ik pēc pusstundas paraujot, pat īsti neatmostoties.

Krievi un zviedri apglabāti kalniņos

Izrādījās, ka Bungu, Naudas kalniņš jeb V.Kalnavārņa par Krieva kapu sauktais kalniņš ir mākslīgs veidojums, kam ir noteikta noapaļota konusa forma. Tas ir aptuveni 4 m augsts un pie pamatnes caurmērā ap 20 m liels. Kalniņš atrodas nelielās Rožupītes krastā. Aptuveni 20 m no Krieva kapa V.Kalnavārnis norādīja vēl kādu citu kalniņu, ko saucot par Zviedra kapu. Šis kalniņš ir garens, tam nav tik noteikta forma, kāda ir Krieva kapam. Rožupīte ir sākusi iegrauzties šī kalniņa sānā. Starp abiem kalniņiem ir liels akmens ar plakanu virsmu.

V.Kalnavārnis vēl atcerējās, ka puikas gados esot racies apaļajā kalniņā, taču atradis gan neko neesot. Droši vien, ka nosaukumi «Krieva kaps» un «Zviedra kaps» (arī «Krievu kapi» un «Zviedru kapi»), «Naudas kalniņš», «Bungu kalniņš» ir paliekas no kādreiz plaši zināmiem nostāstiem, kādi ir pierakstīti visā Vidzemē. Varētu uzskatīt, ka arī par šo vietu ir bijusi teika, ka te kāvušies krievi ar zviedriem un kritušie vadoņi apglabāti katrs savā kalniņā. Militārās darbības nereti saistītas ar bungām, teikās tās var parādīties arī kā tilpums, kurā tiek noglabāta nauda. Tas izskaidro nosaukumu «Naudas kalniņš», lai gan nosaukumam «Bungu kalniņš» iemesls varētu būt arī savdabīgā kalniņa forma. V.Kalnavārnis tā īsti nestāstīja, kāpēc puikas gados kalniņā racies. Varbūt tagad, pieauguša vīra gados, viņam bija mazliet neērti atzīties, ka racies kalniņā, noticot nostāstam par apslēpto naudu. Krieva kapa kalniņa virsotnē tiešām bija redzama viena lielāka, jau aizaugusi rakuma bedre; vēl vairāku citu aizmilzušu bedru vietas bija tikai nojaušamas.

Kādreiz kalniņu apkārtne bijusi skraja, tikai vēlāk viss aizaudzis ar kokiem un krūmiem. Tas varētu skaidrot nostāstā teikto, ka agrāk «visi kāzinieki, krustībnieki, kas braukuši še garām, ziedojuši»; tagad gar kalniņu neveda pat kāda nebūt iestaigāta taciņa. Augsto kalnu blakus Rožupītei saucot par Trumu kalnu, kur arī, pēc V.Kalnavārņa teiktā, «visādi pigori bijuši». Tagad žēl, ka toreiz vairāk par tiem «pigoriem» neizjautāju un Trumu kalnu nemeklējām un neapskatījām.

Sākas pigori

Beiguši abu kalniņu aprakstu un fotografēšanu, kam gan bija pats pēdējais brīdis, jo sāka jau krēslot, un, atvadījušies no Vernera Kalnavārņa, sākām domāt par atceļu. Atrastie kalniņi bija lieliskojuši mūsu noskaņojumu, tāpēc atpakaļceļš līdz mašīnai pāri kalniem un lejām, cauri krūmiem un brikšņiem vairs nelikās tik nospiedošs un garš. Tomēr, kad bijām izlauzušies, kā mums šķita, pa taisnāko ceļu līdz upītes gravas malai, ceļš uz mašīnu tik viegls vairs nelikās. Cauri laušanos nedaudz traucēja arī līdzpaņemtais galvaskauss. Iegājām Ķauķu mājās un vēlreiz īsi apprasījāmies par kalniņiem. Stāstītais vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka atrastais ir tas pats 1889.gadā pierakstītajā nostāstā minētais apaļais kalniņš. Ķauķos runājoties, galvaskausu paslēpu brezenta jakas azotē.

Uzņēmām pēc kompasa azimutu, kādā, mūsuprāt, būtu jābūt Popju pilskalnam un mašīnai, un sākām atkal cītīgi lauzties cauri mežam un krūmiem, kalnā augšā un kalnā lejā. Sāka tumst. Nekādus zināmus vai atpazīstamus orientierus ieraudzīt nevarējām, kas lika mazliet satraukties. Lai būtu droši, ka tiekam atpakaļ, nolēmām tomēr iet atpakaļ uz Ķauķiem un no turienes pa iepriekš ieto maršrutu atgriezties pie mašīnas. Diemžēl tajā virzienā, kādā tagad iet sākām, Ķauķu māju nebija – tikai brikšņi. Sākām uztraukties – kur mēs īsti atrodamies. Pēc nepilnas pusstundas gājiena iznācām mežmalā un ieraudzījām kādas mājas, taču tie nebija Ķauķi. Gājām prasīt ceļu, bet nevar taču vakara krēslā iet mājās ar cilvēka galvaskausu rokās vai azotē. Paslēpām galvaskausu krūmā pie aploka sētas, tad gājām mājās un taujājām ceļu, bet saņēmām klasisko skaidrojumu: iesiet pa to mazo taciņu gar tīruma malu, tad nogriezieties otrajā celiņā pa kreisi, tad pēc kāda gabala būs cita taciņa, pa kuru atkal jānogriežas pa kreisi, un tad turpat jau būs (vai kaut kā tamlīdzīgi).

Uzreiz iet pa norādīto taciņu nevarējām, jo bija jāaiziet atpakaļ – pēc paslēptā galvaskausa. Kad ar to, metuši līkumu, izgājām uz it kā norādītā celiņa, atkal nekas vairs nebija skaidrs. Tumsa nāca ar joni virsū. Atkal gājām pa kādiem celiņiem, krūmiem un pļavām, līdz izgājām uz nesen ierīkota lauku ceļa, kas veda uz tumsā melnējošu lielāku kalnu – tā galā pret vakara debesīm varēja saskatīt torni. Tad beidzot galvā saslēdzās un savietojās informācija jeb, kā kādreiz teikās par vadātājiem teikts, – pinekļi nokrita no acīm: tas bija pazīstamais Dēliņkalns, uz kuru, kā iepriekš bijām dzirdējuši, nesen uzbūvēts jauns ceļš. Citam kalnam ar torni apkārtnē arī nevajadzētu būt. Bet galvenais, un to mēs zinājām, – Dēliņkalns atradās kādu kilometru vai pusotru uz austrumiem no Popju pilskalna, pie kura bija mūsu mašīna. Dēliņkalns arī ir apvīts ar teikām, bet tobrīd mūsu profesionālos pienākumus aizēnoja dabiska vēlme nonākt līdz mašīnai.

Pazudušo atrašanās

Apgājuši Dēliņkalnu, jo tas bija taisnākais ceļš uz mašīnu, nu jau kārtīgā tumsā pa lauku ceļu teciņus devāmies tagad jau pareizi apjaustajā virzienā, kas jūtami atšķīrās no mūsu iepriekš ieturētā virziena. Iznāca iet gar vēl kādām mājām, bet te vairs ceļu neprasījām, jo viss jau pašiem beidzot bija skaidrs – vadātājs bija atstājies. Ceļa malas māju saimniece iznāca ārā un noprasīja, vai mēs esam tie paši, kurus jau labu laiku kādi vīri meklējot. Tiešām, pēc brīža uz lauku ceļa satikām stipri satraukto Oļģertu. Un tad jau arī bijām atpakaļ pie savas mašīnas un iespējas nokļūt Alūksnes viesnīcā.

Oļģerta stāsts bija šāds: atstājis mūs Popju pilskalnā, viņš aizgājis līdz mašīnai un sācis gaidīt, jo biju teicis, ka tūlīt nāksim. Gaidījis, gaidījis, bet neviena nav. Abi ar Jāni sākuši jau uztraukties, jo kādas dienas iepriekš kaimiņu pagastā cilvēkiem bija uzbrucis alnis, un ko tur var zināt. Oļģerts uzkāpis atpakaļ pilskalnā, bet mūs tur nav atradis. Pie koka piesprausto papīra lapu ar skaidrojumu viņš nebija ieraudzījis. Sācis mūs meklēt un ūjināt, vēlāk taurēt ar mašīnas tauri, bet atbildes neesot bijis. Arvien vairāk satraukušies, gājuši tuvākajās mājās prasīt, vai nav redzēti divi arheologi. Un tad beidzot – pēc stundām četrām piecām – uz jau naksnīgā lauku ceļa mēs esam laimīgi satikti.

Labs, kas labi beidzās: lokalizējām ļoti interesantu arheoloģisko vietu un antropoloģiskiem pētījumiem ieguvām senu galvaskausu no zināmiem senkapiem. Tomēr tā bija vienīgā reize, kad daudzu arheologa – senvietu apzinātāja darba gados bija piemeties vadātājs un stundas divas trīs bija licis justies nekomfortabli. Zinātniskos rakstos atstātais šā piedzīvojuma liecinājums bija īss: «Pārbaudot fragmentāras arhīvu un literatūras ziņas, precizēta vairāku arheoloģisko pieminekļu atrašanās vieta. Šai sakarā minami: [..] Zviedru un Krievu kapi (arī Bungu kalniņš) starp Ķauķu un Vārņu mājām (Jaunlaicenes c.p.) [..].»

Pēc piecpadsmit gadiem, atkārtoti apsekojot uzkalniņus pie Rožupītes, kas jau tad, pamatojoties uz mūsu apsekojumu, bija iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, tos pēc iepriekšējās kartes atzīmes varēja uziet bez īpašas piepūles. Apkārtne bija vēl vairāk aizaugusi, pie uzkalniņiem izstrādāts mežs, un Jaunvārņu mājas bija pamestas. •