Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Meiniha pīlādža lapas

Klinšu pīlādža lapas

Zviedzu pīlādža lapas

Hibrīdpīlādža lapas ar ziedķekaru
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas savvaļas pīlādžu sugas

Edvīns Roziņš


Pīlādžu ģints izpēte Latvijā ir bijusi pārsteigumu un pretrunu pilna. Ja savvaļā būtu sastopams tikai parastais pīlādzis Sorbus aucuparia, nebūtu tik daudz strīdu un neskaidrību par vēl četrām reti sastopamām savvaļas pīlādžu sugām, kuras līdz pat šim laikam Latvijas vaskulāro augu floras sarakstā figurē kā dārzbēgļi. Šīs sugas – zviedru pīlādzis (Sorbus intermedia), hibrīdpīlādzis (Sorbus hybrida), Meiniha pīlādzis (Sorbus meinichii) un klinšu pīlādzis (Sorbus rupicola) – ir liecinieces Latvijas klimata un ģeoloģiskajai attīstībai, un to ģenētiskās saknes aizved tālu prom no Latvijas. Tās sastopamas šaurā atklātās jūras piekrastes joslā no Mazirbes līdz Pāvilostai. Šīm pīlādžu sugām ir raksturīgas veselas lapas (zviedru un klinšu pīlādzim) vai lapas ar dažiem brīviem lapu pāriem (hibrīdpīlādzim un Meiniha pīlādzim). Piekrastes iedzīvotāji šos savādos pīlādžus sauc par jūras pucenēm, bet parastais pīlādzis ir meža pucene. Jāpiebilst, ka arī pīlādža vārda izcelsme ir ziemeļnieciska, igauņu valodā to dēvē par pihlakas. Baltu valodā tam atbilstošs būtu sērmūkslis.


 

Pīlādžu «raduraksti»

Pīlādži pieder pie ābeļu (Maloideae) apakšdzimtas, tajā vēl ietilpst klintenes, korintes, bumbieres, cidonijas, ābeles, vilkābeles, aronijas un citas ģintis. Pīlādži ne tikai viegli hibridizējas savā starpā, bet arī gan kultūrā, gan savvaļā veido starpģinšu hibrīdus no ābeļu apakšdzimtas. Tādā veidā I.Mičurins ir izaudzējis pīlādžu šķirnes, kurās putekšņi apputeksnēšanai bija ņemti no bumbierēm, aronijām, vilkābelēm un mespila. Lielākā daļa no literatūrā aprakstītajām pīlādžu sugām ir hibridogēnas izcelsmes. Eiropas pīlādžu sistemātikā par īstām pīlādžu sugām uzskata tikai četras sugas: parasto pīlādzi Sorbus aucuparia, mājas pīlādzi Sorbus domestica, miecvielu pīlādzi Sorbus torminalis un miltu pīlādzi Sorbus aria. Tikai šīm sugām ir diploīds hromosomu komplekts un attīstīti putekšņi. Mājas pīlādzim pastāv ģenētiskā barjera, un šī suga nehibridizējas. Visas pārējās Eiropas pīlādžu sugas ir miltu, parastā vai miecvielu pīlādža dažādas pakāpes hibrīdi ar tetraploīdu vai triploīdu hromosomu skaitu. Hibridogēnajām sugām ir neattīstīti putekšņi, un to sēklas attīstās bez apaugļošanās (šādu vairošanās veidu sauc par apomiksi). Pēc apomikses no sēklas izaug saviem vecākaugiem identiski augi. Tādējādi poliploīdās sugas it kā vairojas klona veidā. Tā sanāk, ka Latvijā tikai parastais pīlādzis ir pats ar savu vienkāršo hromosomu skaitu. Zviedru pīlādzis ir hibrīds starp miltu un miecvielu pīlādzi, bet klinšu pīlādzis ir miltu pīlādža tetraploīda forma. Meiniha un hibrīdpīlādža vecāku sugas ir norādītas sugu noteicējā.

Interesanta ir arī pīlādžu sugu ģeogrāfiskā izcelsme. Parastais pīlādzis ietilpst taigas tipa mežu sastāvā, un dienvidos tas ir sastopams tikai kalnos kā kādreizējo apledojumu liecinieks, kad taiga bija pavirzījusies tālu uz dienvidiem. Ledājiem atkāpjoties, parastais pīlādzis saglabājās augstu kalnos, kur tagad tas tiek uzskatīts par reliktu sugu. Arī Latvijā platlapju mežos parastais pīlādzis ir reti sastopams.

Miltu un miecvielu pīlādzis ir uzskatāms par Dienvideiropas un Kaukāza kalnu izcelsmes sugām, tās ir sausumizturīgas un gaismas prasīgas. Ledājam atkāpjoties, šīs sugas un to savstarpējie hibrīdi bija pioniersugas, kas aizņēma no ledājiem brīvās platības. Ir zināms, ka hibridogēnas sugas ir izturīgākas nekā to vecāku sugas, par piemēru var minēt Sulanža magnoliju, kļavlapaino platānu, kas pie mums spēj augt, lai gan to vecāku sugas Latvijā iet bojā. Tāpēc tieši hibridogēnās pīlādžu sugas vistālāk pavirzījās uz ziemeļiem. Vēlāk, kad klimats kļuva mitrāks un siltāks, Latvijas teritorijā ienāca platlapju meži, kuros gaismas prasīgās pīlādžu sugas izzuda. Tās saglabājās tikai piekrastē, kur tajā laikā bija aktīvi jūras krasta līnijas veidošanās procesi. Šajos dinamiskajos ekoloģiskajos apstākļos šīs reti sastopamās sugas saglabājās līdz mūsdienām. Tādējādi šīm retajām pīlādžu sugām daļa areāla ir Skandināvijas kalnos un klinšainajās salās, bet daļa areāla – Austrumbaltijas piekrastē.

Hibrīdpīlādzis (Sorbus hybrida)

Tas ir hibrīds starp parasto pīlādzi Sorbus aucuparia un zviedru pīlādzi Sorbus intermedia. Liels krūms, kas labvēlīgos apstākļos var sasniegt vidēja koka izmērus. Pumpuri tumšpelēki, 4–12 mm gari. Dzinumiem garenas lenticeles. Lapas virsotne smaila, atgādina zviedru pīlādža virsotni. Vienam un tam pašam kokam var būt lapas ar vienu, diviem vai trijiem (četriem) brīviem lapu pāriem. Brīvie lapu pāri bieži vien pārklāj viens otru. Bieži lapa pirms ziedkopas ir vesela. Lapas virspuse kaila, apakšpuse klāta ar īsiem pelēkiem matiņiem. Augļi parasti pāri par 12 mm diametrā, apaļi, nogatavojušies – tumši rozā.

Meiniha pīlādzis (Sorbus meinichii)

Liels krūms vai neliels koks. Hibrīds starp parasto pīlādzi Sorbus aucuparia un hibrīdpīlādzi Sorbus hybrida. Pumpuri pelēki, gaišāki nekā hibrīdpīlādzim, 4–12 mm gari. Lapas virspuse klāta ar retiem matiņiem, apakšpuse klāta ar īsiem pelēkiem matiņiem. Vienam un tam pašam kokam var būt 4–6 brīvi lapu pāri. Brīvie lapu pāri attiecībā pret lapas asi atrodas taisnā vai gandrīz taisnā leņķī. Brīvie lapu pāri nepārklājas viens pār otru. Lapas virsotne vienam un tam pašam koka eksemplāram ir variabla, pazīmes atbilst gan parastā, gan zviedru pīlādža lapas virsotnei. Augļi 10–13 mm diametrā, apaļi, nogatavojušies – sarkani.

Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia)

Liels krūms vai neliels koks līdz 15 m augstumam. Pumpuri pelēki, gaišāki nekā hibrīdpīlādzim, klāti ar pelēkām pūciņām, 4–12 mm gari. Dzinumi bez izteiktām lenticelēm. Lapas virspuse ir kaila, apakšpuse – klāta ar īsiem matiņiem, lapas mala ar sīkiem zobiņiem. Dzinumi bez izteiktām lenticelēm. Nepāra salikto lapu veido 11–19 lapiņas. Lapiņu apakšpuse lielākoties klāta ar pelēkiem matiņiem. Augļu izmēri ir mazāki nekā Sorbus intermedia, Sorbus hybrida, Sorbus meinichii. Nogatavojušos augļu krāsa – oranža; augļu izmēri parasti mazāki par 10 mm.

Zviedru pīlādzis (Sorbus intermedia)

Liels krūms vai koks, kas labvēlīgos apstākļos var sasniegt pat 18 m augstumu, stumbrs – 70 cm diametru. Pumpuri pelēkzaļgani. Lapas ar 4–6 izteiktām daivām, vienam un tam pašam eksemplāram var būt arī veselas lapas bez daivām, parasti tas novērojams ziedkopas dzinumā, kā arī 1 vai 2 lapas segmenti atdalīti no lapas ass. Lapas virspuse ādaina, apakšpuse klāta ar pelēkiem matiņiem. Augļi iegareni, 10–13 mm diametrā, oranžsarkani.

Klinšu pīlādzis (Sorbus rupicola)

Liels krūms vai neliels koks. Bieži ar vairākiem stumbriem. Stumbra, dzinumu un pumpuru krāsa variabla, tas atkarīgs no apgaismojuma apstākļiem. Jo vairāk klinšu pīlādzis ir pakļauts saules un vēja iedarbībai, jo miza un pumpuri tumšāki. Daļējā noēnojumā un aizsargātākās vietās pumpuriem un mizai pelēcīgi zaļš krāsojums. Pumpuri 3–10 mm gari. Jauni dzinumi klāti ar pelēcīgi baltu pūkojumu.

Lapas veselas vai arī ar neizteiktu, seklu daivojumu, lapas pamatne vairāk vai mazāk ķīļveida. Jaunām lapām gan augšpuse, gan apakšpuse klāta ar sudrabainiem matiņiem, vēlāk matiņi saglabājas tikai lapas apakšpusē. Augļi lodveida, 11–13 mm diametrā, dzeltenoranži, ar rūsas punktiņiem.

Pīlādžu mīklas

Līdz pat 20.gs. sākumam Latvijas florā bija zināms tikai parastais pīlādzis. 1899.gadā K.R.Kupfers Jūrkalnes pusē konstatēja zviedru pīlādzi. Ar šo brīdi parastais pīlādzis vairs nav vientulis Latvijas tolaik apzinātajā savvaļas florā. 1953.gadā izdotajā Latvijas floras 3.sējumā iekļauts hibrīdpīlādzis, kam augšanas apstākļi ierādīti platlapju un jauktajos mežos, kas ir pretrunā ar tā augšanas apstākļiem. A.Mauriņš 1970.gadā izdotajā grāmatā par svešzemju kokaugu introdukcijas vēsturi piemin, ka zviedru un hibrīdpīlādzi Kurzemes piekrastes mežos ievazājuši putni no Sāmsalas. Ornitologi uzskata, ka mūsu gājputnu kuņģa saturs tomēr nepārvar tik lielus attālumus, bez tam hibrīdpīlādzis Sāmsalā savvaļā nav sastopams. Tātad kaimiņu igauņu Sāmsala nav vaininiece šo pīlādžu sugu esamībai šeit. Bez ievērības mūsu pīlādžus nav atstājis R.Cinovskis – Latvijas dendroloģijas leģenda –, kura publikācija par pīlādžiem žurnāla «Dārzs un Drava» 1986.gada oktobra numurā atklāj Latvijas florai Meiniha un klinšu pīlādzi.

R.Cinovskis uzskatīja, ka visas reti sastopamās piekrastē augošās pīlādžu sugas savulaik ieveduši zvejnieki no Gotlandes kā augļu kokus. Tiesa, zvejnieku sētās aug milzīgi simt gadu veci zviedru un hibrīdpīlādžu eksemplāri, tomēr ar labām garšas īpašībām ir tikai hibrīdpīlādzis. Pēc šīs teorijas, arī Sāmsalā klinšu un zviedru pīlādzis ir nokļuvis tādēļ, ka senlaikos igauņu zvejnieki šo augļaugu introducējuši no Gotlandes. Tikai atšķirībā no Latvijas zvejniekiem viņi bija pilnīgi ignorējuši visgaršīgāko hibrīdpīlādzi, kura garšas īpašības ir vislabākās no visām sugām. Var tikai apskaust seno zvejnieku interesi, uzņēmību un drosmi, lai dotos laivās vairāk nekā 100 km atklātā jūrā uz Gotlandi pēc jaunām augļu koku kultūrām.

Kādēļ šīs četras reti sastopamās pīlādžu sugas tik ilgi palika neatklātas? Vispirms – to atradnes ir tālu no lielām apdzīvotām vietām, un nedz vācbaltu, nedz arī latviešu botāniķi netika veikuši pamatīgu šīs piekrastes posma botānisko izpēti. Padomju laikā jūras piekraste bija slēgtā zona, kur nevarēja nodoties pētījumiem. Raksta autors 1997.gadā, tolaik Bioloģijas fakultātes 2.kursa students, netīšām uzgāja klinšu pīlādža atradni, kas bija noslēpusies vairāk nekā 200 gadu vecā priežu mežā pie paša jūras krasta. Šis netīšais atradums vēlāk bija pamats maģistra darbam par Baltijas savvaļas pīlādžu sugām. Tā ir pašlaik vienīgā zināmā šīs sugas atradne ne tikai Latvijā, bet arī visā Austrumbaltijas kontinentālajā piekrastē.

Meiniha pīlādzis – ES īpaši aizsargājamā suga

Arī Eiropas Savienība ir izveidojusi īpaši aizsargājamo augu sarakstu, kurā iekļauts Meiniha pīlādzis. Tiesa gan, ES dokumentos un ar šo sugu saistītos projektos tas figurē ar nosaukumu Teodora pīlādzis (Sorbus teodorii).

Līdz šim uzskatīja, ka Teodora pīlādzis ir triploīda suga, bet Meiniha pīlādzis ir tetraploīds. Liljefors (Liljefors, 1953), veicot citoloģiskus pētījumus ar Baltijas pīlādžu sugām, noteica S. meinichii par tetraploīdu, S. teodorii – par triploīdu. Lai gan, lasot šo sugu oriģinālu aprakstus, dotās morfoloģiskās pazīmes šīm sugām pārklājas, un, kā pats Liljefors piezīmē, viņam pašam atšķirt S. meinichii no S. teodorii sagādā problēmas.

Pēc norvēģu botāniķu (Bolstad, Salvesen, 1999) abu sugu – S. teodorii un S. meinichii – citoloģiskajiem un morfoloģiskajiem pētījumiem izrādījās, ka abas šīs sugas ir triploīdas, bet morfoloģiskās pazīmes pārklājas. Tas nozīmē, ka tā ir viena un tā pati suga, bet, pēc zinātniskās nomenklatūras, priekšroka jādod vecākajam nosaukumam, tas ir, S. meinichii.

ES dabas aizsardzības birokrātiskā mašīna netiek līdzi jaunajām zinātniskajām vēsmām. Tomēr pīlādzis, mainot zinātnisko nosaukumu, pēc izskata nemainās – var taču Meiniha pīlādzi īpaši aizsargāt arī kā Teodora pīlādzi. Tomēr nesaprotu, kādēļ Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas skaitās arī tādas sugas, kam nemaz nevajag īpašu aizsardzību. Piemēram, var minēt smiltāju neļķi Dianthus arenarius, kas sausos piejūras silos ir sastopama ļoti bieži. Iespējams, Meiniha pīlādzis ir īpašs ar savu triploīdo hromosomu skaitu.

Reti sastopamo pīlādžu nākotnes izredzes

Šo pīlādžu saglabāšana ir atkarīga no mūsu valsts un pasaules globālās dabas aizsardzības politikas. Gan pārējā pasaulē, gan Latvijā dabas aizsardzība ir pasludināta par vienu no prioritātēm. Tikai dabas aizsardzība diemžēl nenes nekādu peļņu, un, kas mūsdienās ir nerentabls, tas ir lemts iznīcībai.

Eiropas īpaši aizsargājamā suga – Meiniha pīlādzis – bija sastopama Ventspils apkārtnes mežos. Diemžēl jāsaka «bija», jo tagad par to liecina vien herbāriju paraugi Bioloģijas institūtā un Dabas muzejā. Koki ir izcirsti, iztīrot pamežu priežu mežā. Nekas nebūtu iebilstams, ja šāda tīrīšana uzlabotu mežu sanitāro stāvokli, taču ilgstošā laika posmā tādas vides politikas aktivitātes Ventspils apkārtnes mežus pārvērtīs par kalstošu koku kapsētu. Pie Ventspils pilsētas bērnu slimnīcas auga divi ražojoši Meiniha pīlādži, bet tie šoziem nozāģēti. Neilgi pirms tam šos kokus kādā no vietējo preses izdevumu publikācijām minēja kā Ventspils pilsētas lepnumu. It kā ir deklarēts, ka apkārtne būtu jākopj speciālistu uzraudzībā, taču realitātē tiek slēgts līgums ar privātfirmu par apkārtnes uzkopšanu, un šajās firmās par dabas daudzveidību un citām skaisti deklarēto lietu praktiskajām izpausmēm ir tikai aptuvens priekšstats.

Starptautiskie dabas daudzveidības aizsardzības divi galvenie postulāti ir biotopu daudzveidības un sugu daudzveidības aizsardzība. Uzkopjot un labiekārtojot vidi, finansējot to par budžeta līdzekļiem, šos postulātus mūsu valstī sistemātiski pārkāpj. Ja kaut kas kāda mērķa labad jāupurē, to vajag darīt ar iespējami mazākiem zaudējumiem dabai. Daba jau mums vēl ir bagāta, varam atļauties daudz ko zaudēt...

Interesanta situācija radās ar vienīgās klinšu pīlādža atradnes lieguma izveidošanu. Valsts vides aizsardzības institūciju darbinieki laipni paskaidroja, ka tāds klinšu pīlādzis neskaitoties vietējā suga, tātad nekāda aizsardzība neesot nepieciešama. Nelīdzēja arī argumenti par atradnes izcilo vērtību ne tikai Latvijas mērogā, ka tai ir arī zinātniska un ģeobotāniska vērtība. Valsts ierēdņu pulks nodarbojas ar dabas aizsardzību, bet reālā situācijā šīs institūcijas ir nespējīgas.

Liegumu izveidoja, bet noformēja to kā liegumu gludmalu klintenei (Cotoneaster integerrimus), kas šeit aug vienviet ar klinšu pīlādzi. Gludmalu klintene arī ir galvenais botāniskais arguments, kas pierāda, ka klinšu pīlādzis, zviedru pīlādzis un hibrīdpīlādzis ir vietējās Latvijas sugas. •

 

Latvijas savvaļas pīlādžu sugu noteicējs

Pīlādžu ģints iedalās divās grupās: lapas nepāri saliktas, gala lapiņa ir tāda pati kā sānu lapiņa; otra grupa – ar veselām lapām vai arī gala lapiņa atšķirīga no sānu lapiņām.

  1. Lapas veselas - 4.
    Lapas saliktas - 2.

  2. Lapas saliktas ar (1) 2...3 lapu pāriem - Sorbus hybrida
    Lapiņu pāru skaits vairāk nekā trīs - 3.

  3. Lapas saliktas ar (3) 4–6 lapu pāriem - Sorbus meinichii
    Lapas nepāri saliktas ar 6–8 (9) lapu pāriem - Sorbus aucuparia

  4. Lapas ar 4–6 daivu pāriem - Sorbus intermedia
    Lapas bez daivām - Sorbus rupicola

 

Šo rakstu «Vides Vēstu» lasītājiem dāvina žurnāla «Dārzs un Drava» redakcija