Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Gada nogalē laikrakstā «Latvijas Vēstnesis» notika kaismīga diskusija par Lubāna problēmām. Ar kolēģu laipnu atļauju iepazīstinām ar šo polemiku arī VV lasītājus.

Purvā ar purva atjaunošanu

Dr.silv. Gunārs Ģērķis


Lubāna problēma cilvēkus nodarbina jau vairāk nekā simt gadu. Palu laikā ezers applūdināja pat līdz 80 tūkstošus ha zemes, nodarot apkārtējām saimniecībām milzu zaudējumus. Zinātnieki un Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūta speciālisti veica lielu darbu, lai iegrožotu ezeru. Pašreizējo izskatu Lubāns ieguva 1982.gadā pēc Ziemeļu dambja izbūves. Zemienē uzbūvēti seši polderi ar sūkņu stacijām, kas no plūdiem pasargā 40 tūkstošus ha zemju. Ir iegūti 38 tūkstoši ha drenētas lauksaimniecības zemes, 10 tūkstoši ha nosusinātu mežu un ierīkoti zivju dīķi aptuveni 3000 ha kopplatībā. Pat Japānas speciālisti atzina, ka tik lielas un sarežģītas hidrotehnisko būvju sistēmas nav nekur citur Eiropā.


 

1999.gada martā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Japānas starptautiskās sadarbības aģentūru (JICA) par kompleksa plāna izstrādi Lubāna ezera ūdens kvalitātes kontrolei, augu un dzīvnieku sugu daudzveidības saglabāšanai, kā arī apkārtējo pagastu attīstībai. Japāna bija paziņojusi, ka šim nolūkam ziedos līdzekļus un savu speciālistu darbu. No japāņu pētījuma izriet, ka Lubāna apkārtnes apsaimniekošanā simboliski vajadzētu sasniegt tādu dabas kvalitāti, kāda mitrainē pastāvēja ap 1930.gadu, kad vēl nebija Ziemeļu dambja. Tālab būtu jāuzceļ aptuveni 300 koka aizsprostu uz grāvjiem un novadgrāvjiem.

Jāapūdeņo purvs?

Vai ārzemju speciālistu padomi vienmēr ir tie vērtīgākie? Šis jautājums uzjundī, kaut pavirši iepazīstoties ar Lubāna mitrāja kompleksa augsto un pārejas purvu dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanas plānu. Tas izstrādāts projekta «Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana Latvijā» ietvaros ar Eiropas Komisijas finansējumu. Tā šifrs – LIFE 2003 NAT/LV/000083. Projekta sastādītājs – Uģis Bergmanis. Šis atjaunošanas plāns ir japāņu zinātnieku darba turpinājums, veikts saskaņā ar 1971.gada Ramsāres konvenciju par starptautiskās nozīmes mitrājiem un Eiropas Savienības Biotopu direktīvu.

Kopsavilkumā minēts, ka 2003./2004.ga-da ziemā un pavasarī ir veikti izpētes darbi, kuros analizētas bioloģiskās vērtības, to ietekmētība meliorācijas rezultātā, kā arī, atsaucoties uz purvu hidroloģijas izpēti, aprakstītas purvu dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanas metodes. Paredzēts uz salīdzinoši nelieliem purva susinātājgrāvjiem izveidot 49 koka aizsprostus no vietējiem materiāliem. Platāku un dziļāku purva novadgrāvju aizsprostošanai plānots izveidot trīs kūdras un sešus dolomīta šķembu un smilts aizbērumus. Meliorācijas sistēmu darbības pārtraukšana līdz šim netika praktizēta, tādēļ šāda iecere daudzos nozaru speciālistos rada pamatotu skepsi vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, Latvija atrodas klimatiskajā zonā, kur nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu no zemes virsmas, kas ir pārpurvošanās procesa fizikālais pamats. Līdz ar to gandrīz 10% Latvijas teritorijas aizņem purvi. Tas ir vairāk, nekā Eiropas valstis uzskata par optimālo mitrzemju daudzumu. To izprot arī Latvijas attiecīgo nozaru zinātnieki un speciālisti. Mūsu valstī vairāk jādomā par pārmitro platību meliorāciju, nevis par to paplašināšanu, jo šī klimata īpatnība nopietni iespaido visas mūsu valsts tautsaimniecības nozares: lauksaimniecību, mežsaimniecību, trans-portu utt.

Otrkārt, Lubāns zemienē ar lielajām pārplūstošajām, kā arī ar zemo, pārejas un augsto purvu platībām ir izsenis sarežģījis un apgrūtinājis iedzīvotāju dzīvi. Jau aizpagājušā gadsimtā sāka plūdu briesmu samazināšanu zemienē, bet plašus un kardinālus pasākumus veica pagājušā gadsimta 60.–80.gados. Tādēļ jebkurš mēģinājums pavērst darbību atpakaļ prasa ļoti vispusīgu izvērtējumu.

Treškārt, pievēršoties mežsaimniecībai, jāuzsver tās tautsaimnieciskā nozīme, jo mežā iegūtās koksnes apstrāde un pārstrāde ir viena no svarīgākajām mūsu valsts nozarēm. Nav noslēpums, ka galvenokārt meža meliorācijas ietekmē koksnes vidējā krāja uz 1 ha ar mežu apklātās platības 1961.gadā bija 107 m3, bet 1988.gadā – 174 m3. Kopējā koksnes krāja pieaugusi no 192 miljoniem m3 1949.gadā uz 489 miljoniem m3 1994.gadā. Tādēļ ir pastiprināti jādomā par mežaudžu ražības celšanu un to platību paplašināšanu ar melioratīvajiem pasākumiem. Un jebkurš, pat mazākais pasākums, pat tad, ja tas galvenokārt skar augstos purvus, kur meliorācija meža platību paplašināšanai nekad nav tikusi praktizēta, ir vispusīgi un rūpīgi jāapsver.

Ignorē melioratorus

Dažādi, varētu teikt, antimeliorācijas pasākumi pēdējā laikā ir plānoti, piemēram, Ķemeru nacionālajā parkā, Rīgas Meža aģentūras teritorijā esošajās Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku cīņu vietās Tīreļpurvā. Taču tur apjomi ir nelieli un projektēšanas darbus veic meliorācijas speciālisti. Meliorācijas grāvju aizsprostošana veikta arī Teiču purvā, bet nav ziņu, vai šajā pasākumā būtu piedalījušies hidrologi vai melioratori.

Dabas pētnieks nav saimniecisks

Projekts sastādīts tikai no ornitologa viedokļa. To norāda arī projektam pievienotais literatūras saraksts. Projekta autoram Uģim Bergmanim, pirms izdarīt secinājumus, būtu jāiepazīstas ar savā ziņā unikālo darbu, kas tikai daļēji ir novecojis, – «Latvijas PSR Kūdras fonds uz 1980.gadu».

Projekta autoram ir greizas un nepietiekamas zināšanas par meliorācijas nozīmi tautsaimniecības attīstībā mūsu klimatiskajos apstākļos. Par to liecina daži izvilkumi no projekta: «Purva austrumu malā ir notikusi purva degradēšanās susinātājgrāvja ietekmē – ir izveidojies blīvs priežu apaugums. Purva degradētajās vietās iespējams daļēji apturēt nosusināšanas ietekmi, kas ievērojami samazinās tālāku biotopu degradāciju un nodrošinās purva dabisko attīstību.»

Kaut bebrs ir neatņemama Latvijas dabas sastāvdaļa, tomēr bebru populācija ir daudzkārt pārsniegusi saprātīgi pieļaujamās robežas un ar savu darbīgumu ir nopietns traucējums lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, jo īpaši meliorētajās platībās. Savukārt Lubāna projektā apjūsmota bebru pozitīvā loma vides saglabāšanā.

Daļai Latvijas zinātnieku ir rezervēta attieksme pret purvaugu attīstību. Ne pārāk sen to izteica mežzinātnieks bioloģijas zinātņu doktors Kaspars Bušs: sūnu purvu ekosistēmas, kurām ir minimālais komponentu skaits un kas savas vienkāršības un agresīvā rakstura dēļ ir dabas evolūcijas strupceļš, tālāk vairs nespēj evolucionēt.

Projektā būtu jāizmanto atziņas, ko izteicis pazīstamais purvu zinātnes speciālists zinātņu doktors Kazimirs Vanags, kurš pētījumos īpaši pievērsies Lubāna zemienes problēmām. Turklāt mūsu platuma grādos tieši mežs regulē klimatu un izlīdzina nokrišņu daudzumu.

«Mūsu klimatiskajā zonā plašie sūnu purvi ir kļuvuši par skābās vides un nedzīvā ūdens producētājiem. Augstā tipa purvu vidusdaļā – akaču labirintos – tikpat kā nav nekādas dzīvības. Visu noslāpē skābais nedzīvais purva ūdens. No purviem iztekošie skābie ūdeņi pasliktina upju ūdens dabisko attīrīšanās (izgulsnēšanās) procesu. Melioratīvie pasākumi nedrīkst nonākt pretrunā ar starptautiski atzīto purvu aizsardzības programmu «TELMA», kas guva pārspīlēti lielu atsaucību mūsu dabas draugu, botāniķu un zaļo aprindās. «TELMA» programma bija domāta zemā tipa purvu aizsardzībai Dienvideiropā, bet ne mūsu pārmitrajā Ziemeļeiropas zonā.» (K.Vanags. «Ainavas un klimata attīstība Lubāna zemienē». Jelgava, 2001.)

Zviedru zinātnieks Bjerns Hjernkvists raksta: «Dabas aizsardzība ir tikai viens no zemes lietošanas veidiem, tāpēc nav iespējams aizsargāt visas teritorijas. Noteikti būtu aizsargājamas teritorijas, biotopi, kas ir reti sastopami un vienreizēji. Tomēr pārsvarā pastāv daudz līdzīgu teritoriju, un tādēļ noteikti jāveic šo objektu bioloģiskā novērtēšana pēc dažādiem kritērijiem, lai aizsardzībai pakļautu tikai vērtīgākos.» •

 

Atbildot uz rakstu «Purvā ar purva atjaunošanu»:
Iespējami pilnīgi atjaunot purvu

Dr. biol. Uģis Bergmanis, Dr. geol., asoc. prof. Valdis Segliņš

Padomju laikā purvu vērtība bija skaidri zināma – kā kūdras avotam dažādam tās lietojumam enerģētikā un lauksaimniecībā (to atspoguļo arī pagājušā gadsimtā abi Valsts plāna vajadzībām sagatavotie Latvijas PSR Kūdras fondu katalogi un pārskata kartes), bet augsnes ielabošanas darbi (meliorācija) tajos bija ne tikai patriotisku jūtu vadīta cīņa ar «mūžseno ļaunumu» par labu jaunu teritoriju «atkarošanai» plānveida tautsaimniecības attīstībai utt.

Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies, sen vairs nav Valsts plāna, nav aktuāla jaunu lauksaimniecībai noderīgu platību atgūšana, arī kūdras ieguve ir gājusi mazumā. Tiek pārvērtēta arī meliorācijas darbu realizācija, un mūsdienu saimniekošanai ne vienmēr tā ir atzīstama par veiksmīgu un tālredzīgi veidotu.

Atpazīst piemirstas vērtības

Savukārt purvos, un it īpaši Lubāna zemienē, ir atpazītas daudzas citas nepamatoti piemirstas vai neatpazītas vērtības, kuras ir visai atšķirīgas no tām, kas bija mērāmas ieguldītajos rubļos, nosusinātajās platībās, novadgrāvju daudzumā uz kādu platības vienību un tamlīdzīgi. Visupirms tā ir viena no Latvijas senvēstures izcilākajām vietām ar ārkārtīgi bagātām liecībām par mūsu tālo senču dzīvesveidu un vidi. Lubāna ezera senās krasta līnijas zemienē un tās purvi ir ne tikai Latvijā, bet vismaz visā Baltijā un Ziemeļaustrumu Eiropā unikāls dabas vēstures arhīvs, kas satur sevī neiedomājami plašu informāciju par dabas attīstību laika posmā, kopš ledājs pametis šo teritoriju. Un nav nekāda pamata pietiekami neizcelt arī tos Eiropas dabas retumus un dabas vērtības, kas joprojām šeit mājo. Minētās vērtības ir jutīgas pret saimnieciskās dzīves iejaukšanos dabas procesos, un, pēc mūsu domām, tās ir augstāk vērtējamas par iepriekšējās desmitgadēs iegūtajām materiālajām vērtībām. Tāpēc šīs teritorijas prasa atbilstošu aizsardzības un apsaimniekošanas režīmu. Mūsu atšķirīgais viedoklis ir pieņēmums, ka par evolūcijas strupceļu daudz ātrāk var izrādīties cilvēka agresivitāte dabas resursu nepamatoti primitīvā un intensīvā izmantošanā nekā dabiski noteiktie evolūcijas procesi.

Melioratoru kļūdas

Par Lubāna mitrāja kompleksa apsaimniekošanas un aizsardzības projektu ir jāsniedz papildu ziņas lasītājiem. Kā Gunārs Ģērķis pareizi uzsvēris, Lubāna problēma Latvijas iedzīvotājus nodarbina jau vairāk nekā simt gadu, patiesībā vēl daudz senāk, un par to jau daudzkārt rakstījusi gan I.Loze, gan N.Levkovskaja, kā arī daudzi citi Latvijas senvēstures pētnieki. Savulaik Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūts no sarežģītības, darbu apjoma un ieguldīto līdzekļu viedokļa veica grandiozu darbu ezera ierobežošanā un zemienes nosusināšanā. Vienlaikus paši melioratori atzīst, ka projekta īstenošanā ir pieļautas kļūdas, kā arī nav ņemtas vērā ekoloģiskās un dabas aizsardzības intereses, turklāt teritorijas zemju izmantošana kopš 90.gadiem ir ievērojami mainījusies.

Patīk japāņu projekts

Lai saskaņotu ekonomiskās un dabas aizsardzības intereses, 1999.–2000.gadā Japānas speciālistu vadībā izstrādāja Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošanas plānu. Nav patiess Gunāra Ģērķa apgalvojums, ka «viesi» ar Latvijas speciālistiem nekontaktējās. Tieši pretēji – Japānas pētnieku darba grupā bija iekļauts zoologs no Latvijas (viens no šā raksta autoriem), tika slēgti izpētes līgumi ar Latvijas Universitāti un Daugavpils Universitāti, notika sadarbība ar meliorācijas speciālistiem no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Zemkopības ministrijas un tās pakļautībā esošajām reģionālajām iestādēm. Divu gadu laikā notika pieci semināri un septiņas projekta uzraudzības grupas sanāksmes (uzraudzības grupu vadīja Vides ministrija, tajā bija iekļauti pārstāvji no Zemkopības ministrijas un Valsts meža dienesta). Projekta gala ziņojumā mitrāju aizsardzības nodaļā, pamatojoties uz jau zināmo pieredzi ārzemēs un Latvijā, tika ieteikts augsto un pārejas purvu saglabāšanai uz purva grāvjiem izgatavot aptuveni 60 aizsprostus. Toreiz pret šo ieteikumu neviens ne tikai neiebilda, bet uzskatīja to par pareizu un ļoti veiksmīgu pasākumu.

Eiropas Komisija 2003.gadā «LIFE Nature» programmas ietvaros piešķīra finansējumu projektam «Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana, Latvija», kas nozīmēja Japānas un Latvijas speciālistu kopīgi izstrādātā projekta ieviešanu. Viena no projekta darbībām paredz to augsto un pārejas purvu atjaunošanu, kurus ir negatīvi ietekmējusi iepriekšējos gadu desmitos veiktā teritorijas daļējā nosusināšana. Lai veiktu purvu atjaunošanas pasākumus, tika izstrādāts «Lubāna mitrāja kompleksa augsto un pārejas purvu dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošanas plāns». Tas paredz uz purvos izraktajiem grāvjiem, pamatojoties uz vispāratzītu metodiku, izveidot 58 aizsprostus. Gunāram Ģērķim plāns ir izraisījis virkni, pēc mūsu domām, nepamatotu un maldinošu pārmetumu.

Ģērķa maldi

Vispirms jāuzsver, ka plāna sagatavošanas gaitā, pretēji apgalvojumiem, notika konsultācijas ar profesionāliem melioratoriem. Ar plāna projektu ievadseminārā iepazīstināja pašvaldību, reģionālo vides aizsardzības pārvalžu, Valsts meža dienesta, valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži», nevalstisko dabas aizsardzības organizāciju, Zemkopības ministrijas un Vides ministrijas speciālistus. Atsevišķā sanāksmē ar plānu iepazīstināja Lubāna mitrāja kompleksa konsultatīvo padomi, kuras izveidošanu un personālsastāvu nosaka Ministru kabineta noteikumi un vides ministra rīkojums. Uzsverams, ka konkrētie purvu atjaunošanas pasākumi, pretēji Gunāra Ģērķa apgalvojumiem, nepalielinās mitrāju un nesamazinās mežu platības, kā arī neradīs zaudējumus vietējo iedzīvotāju saimniecībām.

Projekta mērķi plānā ir skaidri noteikti:

  • iespēju robežās apturēt neveiksmīgi realizētās meliorācijas negatīvo ietekmi uz pārejas un augsto purvu dabisko attīstību;
  • iespējami pilnīgi atjaunot purvu dabisko hidroloģisko režīmu un degradētās vietas.

Būtiski, ka konkrētie purvu saglabāšanas pasākumi paredzēti tikai tajos purvos, kas ir iekļauti valstī noteiktās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. No Lubāna mitrājā esošajiem 16 purviem aizsprostu izveide ir paredzēta septiņos purvos. Tie visi atrodas dabas liegumos, kuru izveidošanas mērķis ir saglabāt purvus un ar tiem saistītās ekosistēmas, to skaitā arī mitros mežus. Purvu atjaunošana ir paredzēta dabas liegumu dabas aizsardzības plānos (tie ir saskaņoti ar pašvaldībām, zemju īpašniekiem un lietotājiem, reģionālajām vides pārvaldēm un Valsts meža dienestu) un to individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos (tos nosaka atbilstošie Ministru kabineta noteikumi). Nevienā no šiem dokumentiem nav paredzēta purvu vai mitro mežu nosusināšana. Tādējādi no valsts ilgtermiņa attīstības interešu viedokļa ir jāveic tās darbības, kas paredzētas konkrētajos normatīvajos dokumentos, t.i., jāievieš šīm aizsargājamajām teritorijām izstrādātie dabas aizsardzības plāni, un viens no tiem ir dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošana purvos.

Jāaptur cilvēku iejaukšanās

Projekta oponentiem ir arī jāsaprot, ka konkrētā teritorija 2003.gadā ar Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā «Par 1971.gada 2.februāra Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi» ir iekļauta konvencijas apskatāmo mitrāju sarakstā. Konvencijas nosacījumu izpilde uzliek tās dalībvalstīm pienākumus apturēt cilvēku progresējošo iejaukšanos mitrājos un to izzušanu, kā arī veicināt mitrāju un ūdensputnu aizsardzību. Tādējādi, lai kā tas nepatīk Gunāram Ģērķim, neskarti augstie purvi ir Eiropas Savienības nozīmes prioritāri aizsargājamie biotopi, to aizsardzību nosaka Eiropas Padomes direktīva par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību.

Kūdras ieguve vai neskarta daba?

Visbeidzot, citējot Pasaules dabas fonda sagatavoto «Dabas aizsardzības plānu Latvijai» (1992) un ierosinot veikt purvu bioloģisko novērtēšanu pēc dažādiem kritērijiem un aizsardzībai pakļaut tikai vērtīgākos (acīmredzot cerībā daļai purvu noņemt aizsardzības statusu un uzsākt kūdras ieguvi), Gunārs Ģērķis nav pamanījis kādu citu ļoti nozīmīgi projektu. Proti – jau esošo un perspektīvo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, to skaitā purvu, kompleksa izvērtēšana ir jau notikusi.

No 2001. līdz 2003.gadam ar Dānijas valdības atbalstu un Vides ministrijas uzraudzībā tika inventarizētas visas esošās īpaši aizsargājamās teritorijas, kā arī ieteiktas jaunas. Projekta uzdevums bija izveidot «Natura 2000» tīklu Latvijā atbilstoši Eiropas Savienības Putnu un biotopu direktīvas prasībām, kas bija viens no nosacījumiem, Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai.

Tas ir noticis, mēs esam atgriezušies Eiropā, cerot uz lielāku drošību un labākiem dzīves apstākļiem. Vai tad mēs to pašu nevēlam arī saviem tuvākajiem, savām gara un dabas vērtībām – būt drošībā un pārticībā? Tāpēc arī Latvijas ievērojamo Eiropas mērogā atpazīto dabas vērtību pārvērtēšana reālā nākotnē nav paredzēta. Respektēsim tās. •