Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Pirmā aina

Otrā aina

Trešā aina

Ceturtā aina

Piektā aina

Sestā aina

Septītā aina

Astotā aina

Devītā aina

Desmitā aina

Vienpadsmitā aina

Divpadsmitā aina
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nepabeigts stāsts par Ruksi

Didzis Pakalns; Andra Eglīša foto

Prologs

Šis stāsts sākās pavasara pusē, maijā, kad mājlopi laidarā palaisti. Tā nu iegadījies, ka Valles puses Kaprāļu māju saimniece Emīlija, dienišķajā slaukšanas tūrē dodoties, samanījusi ganāmpulka tuvumā slaistāmies meža cūkas sivēnu – tādu krietni pavārgušu pērniķi. Un, kā gadījies, kā ne, bet saimniecei ienācis prātā šamējam tak jau acīmredzami bomzīgajam radījumam tādu kā žēlastības dāvanu pasniegt – pļavas stūrī tankšeli ar tikko slauktu govspienu nolikt.

Kopš tā brīža maisam gals vaļā – kā Emīlijas kundze ikrītu, ikvakaru pie gosnām dodas, tā cūķis klāt. Klimst nomaļus un gribīgi lūr. Kā tu tādam piena šļucku neieliesi?! Un kāpēc gan tankšeles vietā čuguna grāpi uz pastāvīgu vasaras dzīvi nenolikt? Lai jau meža kustoņam tiek.

Vēl pēc laiciņa ruksis pie vārda ticis. Tāpat vien – par Ruksi – nosaukts. Abet vārda došana uzprasījusies tādēļ, ka nīkulis ap to laiku, iedzimtās bailes no divkājaiņiem pārvarējis, jau sācis slamstīties ap pašu slaucēju slaukšanas laikā, pārstājis trūkties no pārējiem kaprāļniekiem un arī ar brūnaļām, kopskaitā piecām, čomiskas attiecības nodibinājis. Un vispār – tā kā piena diēta par labu nākusi, no nīkuļa vairs ne smakas, – tā vietā normāls «čemodāns», raksturā nu gluži kā tāda «Talantu fabrikas» zvaigzne Edijs – gana pašapzinīgs, gana gražīgs, prasīgs un lecīgs – ja nedabū gribēto, vietēja mēroga traci sarīkot spējīgs.

Tāds, īsi apstāstīts, ir stāvoklis brīdī, kad jūlija viducī Kaprāļu pļavā uz bildēšanu ierodas fotoļaudis no «MMD». Kā par brīnumu, ir saulaina vasaras pēcpusdiena, un izrāde var sākties.

Lomās:
Saimniece – Emīlija Auziņa
Dēls un Vedekla – saimnieces dēls Zintis un vedekla Kristīne
Suņi – trīs vēl bērnišķīgi «vilcēni»
Cūka – Ruksis
Govis – govis
Fotogrāfs – Andris Eglītis

 

Pirmā aina. Īsi pirms astoņiem vakarā. Pļava. Ierodas Fotogrāfs un Dēls. Redz – Cūka klimst pa pļavu, apsveicinādamās ar govīm. Pēdējās šķietas pirmo labi pazīstam un ir draudzīgi noskaņotas. Cūka arī. Pupos nekož. Visi satraukti. Gaida Saimnieci, kurai jāierodas 20.00.

Otrā aina. Vēl īsāk pirms 20.00. Ieraudzījusi Fotogrāfu, Cūka pa taisno klāt. Laikam kaut ko grib. Nedabū. Neviens neko gardu nedod. Cūka kļūst nīgra. Cūka rāda zobus, taisās kost. Izlīgumam Fotogrāfs piedāvā puķi. Cūka negrib. Cūka rāda zobus.

Trešā aina. Vēl īsāk pirms 20.00. Cūka kļūst pagalam nepacietīga. Dēls nolemj doties pie Saimnieces un viņu pasteidzināt – citādi Cūka tūlīt apēdīs Fotogrāfu. Nemierīgā Cūka aiziet viņam pakaļ. Abi pazūd aiz līkuma.

Ceturtā aina. Pēc minūtēm piecām. Nāk: Cūka, Dēls un Saimniece ar ratiņiem. Aiz līkuma dzirdami Suņu ķilksti. Cūka ieinteresēti nemierīga.

Piektā aina. Saimniece ar slauceni dodas pie Govīm. Lai Cūka neuzmāktos, Dēls viņu piebaro ar maizīti. Uz maizīti pretendē arī visi trīs Suņi. Cūka ir lielāka un alkatīgāka, bet Suņi žiperīgāki. Vispārēja kņada.

Sestā aina. Viss iepriekšējais turpinās, līdz izslaukta pirmā Govs. Tad Cūkas grāpī tiek ieliets piens. Cūka klāt un sāk kāri dzert. Ātri dzer. Govs skatās.

Septītā aina. Grāpis jau sauss. Bet Fotogrāfam gribas vēl (fotografēt). Viņš palūdz, lai Saimniece ielej vēl (pienu). Cūka izrāda neviltotu sajūsmu. Cūka atkal dzer. Ačtelēs mirdz aizrautīgas uguntiņas. Kad grāpis atkal tukšs, Cūka, acīmredzot mācījusies no Fotogrāfa, metas prasīt jaunas piedevas. Cūka dara to cūciski – metas pie Saimnieces, kura beigusi slaukt Otro Govi, un gandrīz apgāž slauceni. Saimniece ņipri un pikti aizstāvas.

Astotā aina. Cūka nīgri dodas malup. Saimniece slauc Trešo Govi un modri uzmana Cūkas manevrus.

Devītā aina. Manevri ir manīgi. Lai Saimniece varētu izslaukt pārējās Govis un pārliet pienu kannā, Dēls spiests stāties sardzē ar koku rokā. Cūka mēģina sargu viltīgi apiet – tēlo, ka piens patiesībā viņu neinteresē, un tad piepeši dodas Saimnieces virzienā. Dēls tomēr ir izmanīgāks un Cūku ikreiz atvaira.

Desmitā aina. Cūka atkal kļūst nīgra.

Vienpadsmitā aina. Beigu skats. Kad visas Govis laimīgi izslauktas, piens savākts kannā, kanna iecelta rateļos, atlikusī maize izbarota, cilvēki taisās doties prom. Govis mierīgas un skatās. Cūka nemierīga un ar visu savu būtni rāda, ka grib vēl. Suņu un Vedeklas drošināts, Dēls saņemas parādīt pretī: «Nekā nav...» Cūka samierinās.

Divpadsmitā aina. Fināls. Izrāde beidzas ar latviešu teātra un filmu mākslā tradicionālu skatu. Saimniece, Dēls, Vedekla, Suņi un pilnie piena rateļi pazūd vakara mijkrēslī, bet kamera kā beidzamo fiksē skatu ar Cūku tipiskā Latvijas pļavā. Cūka kā nepiepildītu sapņu un cerību iemiesojums skumji nolūkojas aizejošajos. Nav nekā jauna šai pasaulē. Rītrīt tieši astoņos viss atkārtosies...

 

Epilogs

Patiesībā jau šis stāsts, lai gan uzrakstīts it rotaļīgā manierē, nav nekāda ziepju opera, kaut līdz pat šim epilogam to droši vien mīļuprāt publicētu teju ikviens Latvijas masu saziņas līdzeklis – ar avīzēm sākot un ar interneta portāliem beidzot. Vēlreiz uzsveru – līdz šim epilogam...

Jo patiesībā...

Jā, «MMD» par «Rukša gadījumu» informēja turienes mednieku kluba prezidents Guntis Strups, kurš, tāpat kā Kaprāļu ļaudis, lieliski saprot – šāda negribēta savvaļas dzīvnieka piejaucēšana nav nekas apsveicams. Gan Auziņu ģimene, gan mednieki apjauš tālākās iespējamās sekas, kas varētu rasties no šāda dabiskās bailes no cilvēka pārvarējuša radījuma – augs kuilītis, augs visi viņa kuiliskie atribūti, viņa pašapziņa, spēks un, kas zina, arī nekaunība. Un cik tur tālu līdz nejaušai nelaimei, piemēram, vienam vienīgam prasīgam vai pat tikai rotaļīgam ilkņa vēzienam gar nejauši sastapta vai «savējā» cilvēka stilbu?

Turienieši acīmredzot izprot «MMD» jau desmitiem reižu skandināto frāzi: «Mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām...» Viņi neliekuļo, viņi apzinās, ka – agrāk vai vēlāk –, bet pēc šādas nejaušas pieradināšanas neizbēgama ir liktenīgās palīdzības prasīšana medniekiem. Tas – ja netiks atrasts cits risinājums, pēc kāda patlaban ar «MMD» starpniecību tiek lūkots. Ir cerības Ruksi nosūtīt nevis uz mūžīgiem medību laukiem, bet gan uz kādu dabas parku vai savvaļas dzīvnieku dārzu tepat Latvijā. Ja ne, tad...

Šis reizi par visām reizēm ir uzskatāms piemērs, cik svarīgi ir saskatīt un – kaut neviļus, kaut negribēti – nenojaukt to trauslo robežu, kas, Dabas savulaik novilkta, nošķīrusi strauji evolucionējošo «radības kroni» no pārējo šīszemes radību ganāmpulka. Robeža, kā redzam, tik tiešām ir bezgaltrausla – viens solis šķērsām, un līdzsvars ir izjaukts, un pārmaiņas sākas, un... ak, vai – cilvēkam atkal ir jāiejaucas, un tas jādara neatkarīgi no tā, vai viņš to grib vai negrib, vai būs šāds solis populārs vai nebūs.

Starp citu, par iejaukšanos... Jājautā – kurš tās veids Rukša gadījumā būtu labāks: «nežēlīga» nošaušana vai «humāna» demonstrēšana kādā dabas parkā?

Atklāti teikšu – es nezinu... Par otro variantu iestājas mana cilvēciskā sirds, par pirmo – tikpat cilvēciskais prāts, kas mazpamazām izauklējis nīgru atziņu, ka savvaļas dzīvnieku izlikšana publiskai apskatei nereti tikai vairo daudzu ļaužu jau tā ačgārnos priekšstatus par lietu kārtību dabā. Rada ilūziju – savvaļnieks ir kaut kas žēlojams un apčubināms, mājās nesams utt. Tā – rokrokā ar pamatskolā velnsviņzinkā mācītām dabas zinībām un aizvien retāk lasītām grāmatām – mazpamazām arī veidojas mūsdienu vidusmēra latvijieša priekšstati: it pavirši, vienkāršoti, pāris smadzeņu plauktiņos ierūmējami. Tur «gaišie spēki» ir tie, ko mēdz saukt par zaļajiem, bet «tumšie» – mednieki. Vai arī otrādi. Īsāk – tikai balts un melns, atšķirībā no pagalam krāsainās realitātes, kurā var būt (un ir!) gan prātīgi un neprātīgi zaļie, gan gudri un dumji mednieki, gan jebkuri citi pretpoli un nianses.

Ruksim par to visu, protams, ne silts, ne auksts. Taču man ne. Manuprāt, tieši šāda vienkāršota lietu izpratne rada lielu ļaunumu – krietnu divkošu īpatsvaru mūsu sabiedrībā. Lielu tādēļ, ka šī divkosība ir tāda kā neapzināta, jā, pat pilnīgi dabiska un tādēļ gandrīz vai labdabīga. Lūk, sabiedriskais copes inspektors, kurš atbilstoši savai melnbaltajai pārliecībai ir gatavs nelegālu grunteni ar zobiem no upmalas izcelt, bet pats dodas uz copi aizliegtā vietā, ko «neviens taču nekontrolē»... Lūk, zaļais, kurš idejas vārdā gatavs ikvienu mednieku izrāmīt, bet pats tirgo «laimīgo gaļu», kas iegūta, klusi pienākot un mājlopu nošaujot... Lūk, mednieks, kurš sunī zaļos un zinātniekus, bet pats nevīžo medību pārskatu godam aizpildīt... Lūk, lepns saimnieks, kurš savu mājpriekšu teju ar mēli laiza, bet auto pelnu trauku iztukšo lielceļa vidū...

Reizēm pat gribas jautāt – vai tiešām tas mūspusē kļuvis jau par vispārpieņemtu normu? Tāds izturēšanās stils, kur galvenais ir forma, vārdi un deklarācijas, bet saturs – kā nu kuram izdevīgi. Braši un gudri skan: «Sargāsim! Sakopsim!», tak sargāšana ilgst vien līdz brīdim, kad personīga labuma vārdā izdevīgāk kļūst nesaudzēt, bet sakopšana... Nu jā, tas mūsdienu Latvijā visbiežāk ir arguments, kad jāpamato kāda dabiska nostūrīša pārvēršana par apbūvējamu zemespleķi. Tieši tāpat kā tīkla iemešana kļūst par normālu atpūtas veidu, ja uz makšķeres zivis neķeras. Un atkal godīgi jāteic, ka šādu divkošu pietiek gan mednieku, gan nemednieku aprindās.

Tāds, lūk, nepabeigts stāsts par Ruksi, kurš varbūt tiks nošauts, bet varbūt – kaut kur piemitināts. Bez jebkādas divkosības, cilvēka kļūdas labošanas vārdā. •

 

Stāsts par Ruksi ir žurnāla «MMD» redakcijas dāvana «Vides Vēstu» lasītājiem.