Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ilmārs Tīrmanis

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Intervija ar melnbalto garasti

Ilmārs Tīrmanis, korespondents

Korespondents: Labrīt! Esmu ļoti pateicīgs par to, ka piekritāt šai sarunai. Jau krietns laiciņš pagājis, kopš pēdējoreiz intervēju dzīvnieku, – iemaņas sāk zust, tāpēc, ceru, neņemsiet ļaunā, ja starp manis uzdotajiem jautājumiem trāpīsies kāds, jūsuprāt, pastulbs, muļķīgs. Turklāt – atklāšu noslēpumu – tāda nu reiz ir ne viena vien intervētāja taktika: izlikties par nesaprašu, lai piedabūtu sarunas partneri uz lielāku vaļsirdību.

Šo sarunu vēlos sākt ar vaicājuma formā izteiktu pieļāvumu: tagad, kad Latvija jau krietnu laiku ir it kā brīva valsts, jūsu dzīve droši vien kļuvusi labāka, vismaz drošāka, jo cilvēku dzīvē viss, ieskaitot medību munīciju un, protams, laiku, tapis krietni dārgāks? Šajos materiālisma uzvaras gājiena apstākļos cilvēkiem vairs nerentējas tērēt līdzekļus un, galvenais, laiku pēc nomedīšanas nekur praktiski neizmantojamu putnu, proti, žagatu, šaušanai. Turpretim savulaik, cik zinu, vārnveidīgo putnu, tostarp žagatu, bendēšana skaitījās īstena padomju mednieka goda pienākums.

Žagata: Pat ja tev taisnība, mums no jūsu tā sauktās brīvvalsts ticis vairāk sliktuma nekā labuma! Kā liecina veco žagatu atmiņu stāsti, ziedu laiki gan mūsu sugai, gan citiem vārnu dzimtas putniem bija sarkankarogotie krievu laiki – kolhozu un sovhozu laiki. Starp citu, Austrumos pabijušās vārnas kāārc, ka krievu pārvaldītās teritorijas joprojām esot īsta zelta bedre.

Jūs ar to domājat – mēslu bedre?

No mūsu – no vārnu dzimtai piederīgo putnu – viedokļa raugoties, tas ir viens un tas pats. Kur cilvēki visiem pieejamās vietās atstāj īstos mēslus – gan savas, gan savu lopu fekālijas –, tur tuvumā parasti, paldies Dievam, netrūkst arī visādu citādu atkritumu, kuros gandrīz vienmēr atrodams šis tas apēdams. Kā nekā – esam visēdājas. Īpaši nozīmīgas dažādas izgāztuves mums ir vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī, kad grūti sagādāt barību dabiskākos apstākļos. Rudeņos krietna daļa žagatu pārceļas ziemot pavisam tuvu līdzās cilvēkiem – galvenokārt uz nelieliem ciemiem vai uz viensētām.

Bet vai tad nepārceļas arī uz jūsu nupat pieminētajām izgāztuvēm?

Es, to pirmīt teikdama, domāju par nelielajām, par piemājas atkritumu bedrēm un kaudzēm, par visādām nelegālajām drazas izgāšanas vietām, kas parasti atrodas kaut kur blakus cilvēku apdzīvotām teritorijām, bet tu, šo jautādams, droši vien domāji par milzīgajām, oficiālajām izgāztuvēm. Jā, arī uz tām kāda daļa mūsējo dodas, bet – nebūt ne ievērojamākā daļa, jo izgāztuvēs, kas aizņem pamatīgu platību, vienmēr lielākas vai mazākas problēmas sagādā konkurence ar kraukļiem un ar kauslīgajām vārnām, kuras, atšķirībā no salīdzinoši nelielus pulciņus veidojošām žagatām, aukstajā sezonā apvienojas agresīvos baros. Tur gada aukstajā laikā lielākas iespējas nekā citur nokļūt nagos mūsu bīstamākajam ienaidniekam vistu vanagam. Ar taviem sugasbrāļiem bomžiem arī tur nopietna konkurence un regulāras ķildas.

Ja nav noslēpums, pastāstiet, lūdzu, kas ir žagatu pamatbarība.

Grūti atbildēt, jo gandrīz neko no tā, ko mēs ēdam, neuzdrošinos neapstrīdami nodēvēt par pamatbarību. Barība ir dažāda. Šī dažādība ļoti lielā mērā atkarīga no sezonas. To, protams, ietekmē arī konkrētā dzīves teritorija – kas nu kurā vietā biežāk un vieglāk atrodams.

Rudenī, kā jau minēju, ievērojamai daļai no mums, arī man, tīk pārvietoties tuvāk jums, jūsu dzīves vietām. Tur, nedaudz pasirojot, parasti paveicas tikt pie augļiem un dārzeņiem, tur var saplūkt pilnu knābi ar ziemājiem. Un nav jau gluži tā, ka pilnīgi visus Latvijas nostūrus tā sauktās Eiropas Savienības prasības paguvušas sagandēt – pagaidām ne vienā vietā vien pat pārtikuši cilvēki spēj un prot dzīvot kā cilvēki, nevis kā ražošanas mašīnas. Savukārt pie nabagiem pieskaitītie ļaudis vietumis joprojām vēl var atļauties neapēst savu dienišķo maizīti pilnīgi visu – līdz pat garozas pēdējai kripatiņai. Tādās vietās gan rudenī, gan tagad, ziemā, atrodami cilvēku pārtikas un mājdzīvnieku barības atlikumi, tur nereti izdodas nočiept pat kādu neatlikumu – kaut ko gardu no suņa vai kaķa ēdiena bļodiņas, no lopu vai mājputnu barotavas, ja paveicas, tur var izdoties piebeigt kādu neuzmanīgāku zvirbuli, kas noklīdis no sugasbrāļu kompānijas. Ja nobeidzas kāds lielāks mājdzīvnieks vai kad cūkai vai citam lopam cilvēki sarīkojuši ieplānotas «bēres», vārnveidīgajiem, pirmām kārtām tuvumā mītošajām žagatām, sākas uzdzīve: spēj tik knābāt krūmos ievilktu sprāgoņu vai tīši nokauta lopa atlikumus.

Arī patālāk no cilvēkiem ziemojošo žagatu ēdienkartē nozīmīgu vietu, pateicoties vilkiem, neveiksmīgiem divkājainajiem medniekiem un sērgām, ieņem dažādi par maitām kļuvuši zīdītāji vai viņu atliekas. Izspiegojot kraukļus – viņi lido augstu, redz tālu un parasti pirmie pamana līķi –, žagatas uzzina, kur šis ēdiens atrodas. Pašas mēs īso, noapaļoto spārnu dēļ diemžēl neesam izcili ātras lidotājas – spārnus nākas ļoti bieži vēzēt, tāpēc lidojums iznāk saraustīti viļņveidīgs... Bet lai nu paliek lidotspēja! Tagad, ziemā, man par visu vairāk rūp ēšana, arī sarunas par to vistīkamākās. Starp citu, piebilde šai kontekstā: tici vai ne, bet ievērojama daļa no žagatu barības rudenī un ziemā ir dažādu augu sēklas.

Siltajā sezonā ikviens žagatu pāris, ikviena žagata var atļauties – un liela daļa arī cenšas – dzīvot tālāk no cilvēkiem. Barības netrūkst nekur. Netrūkst dažādu kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku. Arī augu, protams. Pavasarī un vasaras pirmajā pusē gana ir mazo zvirbuļveidīgo putniņu olu, bērnu un nepieredzējušu jaunuļu. Arī peļveidīgie grauzēji, abinieki un rāpuļi nav smādējams ēdiens. Eh, nevaru vien sagaidīt pavasari!

Ūja, ūja – vai tad ēšana vien prātā?!

Tagad, ziemas vidū, jā. Bet pavasarī... Nevaru vien sagaidīt pavasari!

Cik noprotu, pavasaris gaidīts nav tikai barības pārpilnības dēļ vien...

Neapšaubāmi! Turklāt tas pavasara laiks, kuru es gaidu, nebūt nav barības ziņā pats dāsnākais. Es gaidu martu! Tagad es meklēju ēdienu, lai izdzīvotu līdz martam. Tagad – galvenais izdzīvot, lai martā varētu atkal atsākt dzīvot. Dzīvot! Es nebaidos pat teikt: uzdzīvot! Tas tik ir skats!

Pag, pag! Nu es vairs neko nesaprotu! Kas ir skats?

Jā, tas ir vienreizējs skats, kad viņš – mans ikgadējais dzimumpartneris – lidojumā dejo: kā mests traucas augšup, kūleņo gaisā, garās astes spalvas vēdeklī izpletis, taisa dažādas piruetes! Skaties, brīnies, šūpo savu asti un kaifo!

Ja reiz jūs tā jūsmojat par viņu, tātad esat sieviešu dzimuma putns – viņa, mātīte. Vai tiesa? Piedodiet, bet neredzu itin nekādas īpašas sievišķības pazīmes!

Nekādas īpašās jau nemaz nav. Tik vien, ka tēviņi ir mazdrusciņ lielāki par mātītēm. Abi dzimumi ir melnbalti – abiem melni balts apspalvojums. Abiem!

Stop, stop! Ārieni, domāju, niansēs aprakstīt nevajag! Kurš gan nezina žagatas izskatu?! Ne ar vienu citu putnu nesajaucams! Labāk atgriežamies pie jūsu aizrautīgi atspoguļotajām kavaliera izdarībām martā.

Pēc tēviņa lidojumā veiktajiem akrobātiskajiem trikiem, ko droši vien drīkst dēvēt par visīstāko riesta deju, protams, nāk pārošanās ar visām no tā izrietošajām sekām?

Kā gan citādi?! Izrietošās sekas: ligzdas darināšana, dēšana, perēšana, mazuļu barošana, pēc tam – kādu laiku vēl arī viņu apmācīšana. Un visu laiku, ja nepieciešams, viņu nikna, trokšņaina aizstāvēšana pret dažādiem plēsīgajiem dzīvniekiem.

Esiet, lūdzu, tik laipna – pastāstiet par to visu mazliet sīkāk!

Vispirms tātad ligzdas darināšana – ļoti smalka un vārda tiešā nozīmē piņķerīga padarīšana: abi – gan es, gan viņš – agrā pavasarī, ap sniega intensīvas kušanas laiku, kad lapas vēl nav izplaukušas (parasti marta beigās, aprīļa sākumā), kādā vietā, kurai grūti piekļūt, bet kas tomēr atrodas netālu no klajām (bieži vien cilvēku apdzīvotām) teritorijām, kuplāka krūma sabiezinājumā vai koka sazarojuma vietā uzpinam un saķepējam samērā lielu, masīvu, no vairākiem slāņiem sastāvošu, apaļīgu topošo bērnistabu. Sākumā, kamēr būvvieta nav sazaļojusi, pinums ir viegli ieraugāms, bet tā tas ir tikai sākumā. Starp citu, šim pinumam ir jumts – restveidīgs pārsegums! Jumtu darinām vienlaikus ar pamatkarkasu un no tā paša materiāla – no vairāk nekā puscentimetru resniem un vairāk nekā pusmetru gariem žagariem. Pinuma jumta daļā, tā sānos atstājam vienu vai divas ieejas–izejas, kuru sliekšņus parasti vēl apdarinām ar tievām saknītēm. Ligzdas iekšējo slāni saķepējam no dubļiem vai māliem, kas īpaši amortizēti, veidošanas procesā tiem caurvijot pārdesmit centimetrus garus, ļoti smalkus zariņus.

Dējumā 5–8 zilzaļas, ar brūniem plankumiņiem izraibinātas oliņas. Perēju nepilnas trīs nedēļas; partneris mani šai laikā apgādā ar ēdienu. Pēc mazuļu izšķilšanās, kad viņi daudzmaz paaugušies, barības meklējumos dodamies mēs abi. Paiet aptuveni 28–29 dienas, līdz bērni pamet perēkli. Bet tas nenozīmē, ka pamet arī mūs, savus vecākus! Nē! – pēcnācējiem mēs joprojām esam nepieciešami: vēl aptuveni divas ar pusi nedēļas turpinām viņus apgādāt ar ēdienu, apmācām – sagatavojam patstāvīgai dzīvei. Bet – kamēr neesmu aizmirsusi – vēlos darīt zināmu: iespējams, ka mūsu izlietotajā ligzdā nākamajā vairošanās sezonā ieperinās ausainās pūces.

Žagatu ģimenīte kādu laiciņu pēc jaunuļu izvešanas vēl uzturas kopīgā teritorijā, nereti – kompānijā ar kādu kaimiņu saimi. Pamazām izklīst! Skat, vasara tuvojas beigām! Pienāk rudens, ziema! Ziemošana. Un pavasara – kārtējā riesta perioda – gaidīšana.

Jauks un vienlaikus skumjš jums iznāca tas bērnkopības perioda apraksts! Ne tuvu ne tik pacilājošs, cik sajūsmas pilnais stāsts par kavaliera izdarībām «kāzu» laikā.

Starp citu, ja jau esam atgriezušies pie «kāzām»: gandrīz visu putnu sugu tēviņi riesta (un bieži vien ne tikai riesta) laikā, ja nemaldos, demonstrē savu piederību vīriešu dzimumam, ne tikai dejojot vai kaut kā citādi izrādīdamies, bet arī dziedot.

Jā. Mūsējie dzied ļoti skaisti!

Jūs, žagatas, ja var ticēt putnu noteicējos un enciklopēdijās rakstītajam, žadzināt? Vai jūs žadzināt, lai attaisnotu savu nosaukumu, tāpēc, ka esat nodēvētas par žagatām?

Gluži otrādi – latviski esam nosauktas par žagatām tieši tāpēc, ka žadzinām. Žagatas taču žadzina arī tajās zemēs, kurās netiek sauktas par žagatām! Un ne tikai žadzina – siltās sezonas sākumā mūsu tēviņu dziedamās rīkles spēj radīt arī dažādas brīnišķīgi ņaudulīgas skaņas, īpaši jauki tās skan ligzdošanas periodā.

Tiesa kas tiesa: skaists vārds – žadzināt! Tik nepatīkamai un, piebildīšu, burtiski grūti aprakstāmai balsij kā jūsējā. Piedodiet, bet tikpat labi varētu teikt: žadzēt vai žagot. Tas, protams, ir mans subjektīvais vērtējums!

Nu, nu, uzmanīgāk ar izteikumiem, ar vērtējumiem! Man pašai patīk gan savas sugas nosaukums, gan balss, gan balss apzīmējums. Viss ir atbilstošs! Piebildīšu: citiem vārnu dzimtas putniem, atskaitot žagatu un, tiesa, arī kraukli, latviešu valodā dotie vārdi neatspoguļo viņu balsi.

Kā tad dēvē kraukļa izdotās skaņas? Un kā jūs nosauktu citu vārnveidīgo putnu izdotās skaņas?

Krauklis, protams, krauc, riesta laikā arī klongst. Vārna – negribu teikt krāāc, tāpēc teikšu kāārc. Krauķis kāāc. Kovārnis kjāc. Sīlis vienkārši ķērc jeb, ja gribam iedziļināties viņa balss smalkumos, krēēc, bet riekstrozis šrēēc. Abi pēdējie manis nosauktie, līdzīgi kā žagattēviņi, bez tam vēl rada visādas ņaudulīgas skaņas. Sīlis, starp citu, savā repertuārā gandrīz vienmēr mēdz iekļaut no dažādiem citiem putniem (visbiežāk klijāniem) noklausītus balsienus. Par bēdroža dziedātprasmi gan diemžēl neko nevaru pateikt – nekad neesmu viņu nedz redzējusi, nedz dzirdējusi, jo šīs sugas pārstāvji Latvijā iemaldās ļoti reti.

Jūs, ja pareizi esmu sapratis, gan nekur nemaldāties. Pirms brīža, atceros, sacījāt, ka žagatas sastopamas arī tur, kur netiek dēvētas par žagatām. Kādās zemēs jūsu suga vispār ir sastopama?

Lai uzskaitītu konkrētas zemes, būtu jātērē daudz laika. Īsumā: runā, ka mūsu izplatības areāls aptver visu Eiropu, lielu daļu Āzijas, iesniedzas Āfrikas ziemeļos. Jāatzīst, ka vārnveidīgie vispār, ar dažiem izņēmumiem, protams, ir kosmopolītiska dzimta.

Nez kāpēc jūs mūsu sarunas laikā uzkrītoši bieži cenšaties uzsvērt, ka piederat vārnu dzimtai? Kāpēc?

Tāpēc, ka varu būt lepna, varu atļauties lielīties, apgalvojot: šīs dzimtas putni ir vieni no pasaulē gudrākajiem, apķērīgākajiem putniem.

Tātad nebūs pārspīlēts, sakot, ka žagatas, vārnas un kraukļi ir putni ar augstu intelektu?

Jā! Un pārējie vārnu dzimtai piederīgie – kovārņi, krauķi, sīļi, riekstroži un bēdroži – arī. Ne tik gudri kā tevis iepriekš nosauktie, taču, neapšaubāmi, gudri.

Un kurā kārtā, ja drīkst zināt, ietilpst jūsu dzimta?

Kāda tam nozīme?! Vai tiešām tādas nianses ir būtiskas?! Iztiksim bez tām.

Varbūt tomēr būsiet tik laipna un pateiksiet?

Nu, labi! Lai notiek! Kaut gan, godīgi sakot, kauns teikt – pie zvirbuļveidīgo kārtas. Labi vismaz, ka mēs, vārnu dzimtai piederīgie, esam augumā lielākie šīs necili nosauktās kārtas pārstāvji.

Vārnu dzimta ietilpst zvirbuļveidīgo kārtā?! Tad jau sanāk, ka jūs ēdat arī savus kārtas brāļus, izpostāt savu kārtas brāļu ligzdas!

Kāda tam nozīme! Turklāt ne jau mēs vienīgie tā darām. Vai tiešām tādas nianses ir būtiskas?! Iztiksim bez tām, jo vairāk tāpēc, ka man atlicis maz laika ar tevi te ņemties!

Vēl tikai pāris jautājumu! Ļoti gribu uzzināt, vai jūsu sugai ir kaut kāda saistība ar itāļu virtuvi? Paskaidrošu, kāpēc uzdodu šo jautājumu: kad gatavojos mūsu sarunai, mazliet ielūkojos dažās grāmatās, kurās aprakstīti putni, un, izlasījis žagatas latīnisko nosaukumu Pica pica, iedomājos, ka jūsu miesa tiek vai vismaz agrāk tikusi izmantota dubultpicās...

Ņirgājies? Vai tiešām nezini, ka latīņu valodā burts «c» jālasa kā «k»? Tātad nekāda pica neiznāk! Jālasa un jāizrunā «pika». Esi gan tu muļķis! Kas tādus nekauņas vai stulbeņus sūta intervēt smalkus putnus?!

Šoreiz es pārstāvu žurnālu «Vides Vēstis»

Domāju, ka vārnu dzimtas pārstāvjus cilvēki vispār nekur neēd. Droši zinu: Latvijā par ēdamiem putniem mūs noteikti neuzskata. Kas attiecas uz itāļu virtuvi – neko par to nezinu, nekādas atliekas no itāļu galda neesmu pat nobaudījusi. Mēs, žagatas, pa pasauli neblandāmies, neesam gājputni, esam tipiski nometnieki. Ceru, nav jāpaskaidro, ko nozīmē «nometnieki»?

Visticamāk, nometnieki ir tie, kas dzīvo nometnēs.

Jā, «Vides Vēstīm» nav paveicies! Tik stulbs korespondents!

Nometnieki – tas nozīmē: dzīvnieki, kuri, ja vien viņus nespiež kaut kādi īpaši apstākļi, visu mūžu uzturas vienā noteiktā, pastāvīgā vietā un neklejo – kur reiz apmetušies, tur aizvada savu dzīvi.

Dodos prom – apnicis ar tevi!

Pag, pag! Vēl tikai dažus jautājumus, lūdzu, ļaujiet uzdot!

Stāsta, ka žagatas esot kāras uz dažādām spožām un koši krāsotām lietiņām: kad tādas atrod vai kad cilvēku neapdomīgi atstātās nočiepj, stiepj uz savu ligzdu vai, ja nav ligzdošanas sezona, nobēdzina kaut kur citur. Tātad – zaglīgi putni?

Nu, vai zini!? Šāds jautājums – tā jau ir goda un cieņas aizskaršana! Neko vairs tev neteikšu. Kas tev to stāstīja, tam arī prasi! Man uz muļķīgiem jautājumiem nav jāatbild. Visur jums, žurnālistiem, jābāž savs snurķis! Viss jums, plebejiem, jāzina! Lidoņiem – nekādas personiskās dzīves! Pat alus pudeles korķīti nedrīkst pievākt?! Vairs ne vārda no manis neizvilksi.

Piedodiet, cienītā, bet, manuprāt, jūs tagad uzvedaties kā politiķis – kā pie varas tikušas partijas pārstāvis.

Ceri kaut ko panākt ar komplimentiem?

Atzīšos: manis tikko sacītais nebūt nav jāsaprot kā kompliments. Gluži pretēji – es...

Ak, tad tā?! Viss! Man vairs nav laika, jau kavēju, jāsteidzas uz miskas... Nē, nē! – uz salidojumu! •