Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Veļu laiks... Vai bija cerība, ka nepienāks ne rudens, ne dvēseļu skaitīšana? Mūžam jau neviens nedzīvos, taču pie nāves nevar pierast, kaut ikvakara ziņu raidījumi to vien dara kā radina mūs pie nāves – kari un atmaksas slepkavības ir centrālās ziņas. Bieži vien tikai cilvēka nāve liek visiem žēlīgi sadoties rokās un ar mirušu ziedu klēpjiem brīdi pakavēties pie aizberamā kapa. Jo dzīvajā dzīvē nebija laika tikties un runāties.

Mēs jau no vasaras gatavojāmies, ka žurnāla novembra numurs būs veltīts citiem medību laukiem. Bieži vien ciniski pajokojām, centāmies atrast kādu nebijušu tēmu. Bet tagad, kad kokus pamet lapas un veļos aizgājuši vairāki pazīstami cilvēki, mēs sapratām – kaut nāve ir dabisks notikums, pie tās nevar pierast. Bet vēl lielākas sāpes pārņem, kad uzzini, ka tuvs cilvēks ir ļoti slims. Un tad gribas pasargāt, atrast vislabāko ārstu, palīdzēt mainīt dzīves kaitīgos ieradumus, lai cilvēks izdzīvotu.

Šis žurnāls iznāk mazliet vēlāk nekā ierasts. Jo daži kolēģi saslima. Taču turpināja nākt uz darbu, jo termiņi jāievēro. Bet tad slimība iegāza tā, ka augums atteicās klausīt šiem pašiedomātajiem un ar preses piegādātājiem nolīgtajiem termiņiem. Izlēmu apstādināt visus darbus, jo neviens žurnāls nav tā vērts, lai termiņu dēļ ciestu cilvēka veselība. Mēs pārāk nešpetni sevi izdzenam, jo nespējam pat iedomāties, ka slimība varētu aizkavēt darbu dunu. Taču Dievs nolemj mūs ar varu apstādināt, nolikt pie vietas, lai padomātu. Varbūt aizmirsi svinēt svētdienu? Varbūt piemirsi savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu? Un sevi – kā tuvāko? Laikam pietrūka mīlestības. Par to – gultas režīms. Iesākumam.

Pirms kāda laika Vides aizsardzības fonda Konsultatīvās padomes sēdē ilgi diskutējām par diviem simtus tūkstošus vērtiem projektiem: viens bija par pērļgliemeņu aizsardzību, otrs – par tradicionālā lauku dzīvesveida saglabāšanu ar «Lauku ceļotāja» projektu «Lauku labumi». Kas svarīgāks – izmirstoša suga, kam kaitē gan netīrs ūdens, gan bebru aizsprosti, vai cilvēki, kas nepamet savu viensētu un veic senos amatus, kolekcionē mājlopus, sien sierus, sviež medu, kārš vilnu un kurina melno pirti? Abas sugas ir izmirstošas. Kur tērēt tos tūkstošus? Vai ļaut, lai viss iet savu gaitu... Miesa zemē, dvēsele – debesīs.

 

Anitra