Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Ir ārkārtīgi grūti pazemīgi mīlēt un nesavtīgi piedot. Saprotams – visu cilvēci, citādi nav vērts pat sākt. Tomēr jāsāk tieši ar saviem tuvākajiem, jo mistisko, izplūdušo cilvēci veido pavisam konkrēti indivīdi.

Tu pavisam labi saproti, ka šīs divas lietas ir vienīgās, kas cilvēku dara patiesi cildenu, un ir vienīgais ceļš uz mūžību. Bet tad, kad tu no visas sirds gribētu sākt tam ticēt un izvēlēties tieši šo ceļu, pretī nostājas atkal tas pats... cilvēks!

Viņš aizgūtnēm runā par visaptverošo mīlestību un piedošanas baudu, tomēr pats nekad nav apjēdzis īsā, skaistā vārda «piedod!» maģisko burvību. To, ka, izrunājot šo vārdu un ieskatoties otram acīs, nokrīt un tūkstoš gabaliņos sašķīst smagas, ierūsējušas un jau pa gabalu smakojošas važas. Ķermenis un gars iztaisnojas reizē, vējš nekavējoties iepūš burās!

Taču, tikko esi atjēdzies no viena, nāk pretī nākamais, kurš ir vēl slīpētāks – labāk ģērbies, gludenu valodu, ar paša Dieva vārdu uz apkaltušajām lūpām. Tādiem vienmēr gribas dzert, esat ievērojuši? Uz viņu galdiem allaž saliktas vairākas minerālūdens pudeles. Tie smaida un runā par Mīlestību pret tuvāko, un bausli «Mīli savu tuvāko kā sevi pašu» izprot burtiski.

Trešie nāk «ar uguni un zobenu», un, saprotams, viņi šķaidīs, padzīs un attīrīs no sārņiem vienīgi mīlestībā pret tautu, tās labklājības, drošības un gaišas nākotnes dēļ.

Tā nu atkal notiek parastais, apnicīgais riņķa dancis – tu apņemies būt labs, mīlošs, piedodošs, ja vien nebūtu... cilvēku! Viņi tik veikli pamanās izjaukt visus cēlos nodomus un krietnās apņemšanās... Un viņiem tas izdodas gluži vai neviļus, bez kāda speciāli ļauna nodoma.

Bet kas zina – varbūt šis nebeidzamais šķēršļu skrējiens pašam ar sevi ir vienīgais vērtīgais, kas cilvēku vispār padara par unikālu būtni, par personību, kas spēj novērtēt gan mīlestības diženumu, gan piedošanas attīrošo spēku?

Tā es prātoju rudenīgā meža vidū ar sēņu grozu elkonī, jo par ko gan vēl varētu domāt, stāvot dabas Katedrālē?

 

Lelde Stumbre