Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Āzijas tirgus iekarošana: Maggi reklāmas kampaņa Hanojā Vjetnamā

Akmeņogļu ieguves vieta Kamfā Vjetnamā

Kontrasti: reklāmas plakāts Ganā

Bangkoka: satiksmes plūsma uz pilsētu, haoss – lielpilsētas veidošanās

Izdzīvošana no citu atkritumiem Barodā Indijā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Galīgā pasaulē nevar pastāvēt bezgalīga peļņa

Pirms deviņiem gadiem inteliģentākais sabiedrības vidusslānis Francijā sāka protestēt pret amerikāņu uzspiesto globalizāciju. Nu tās pretinieki darbojas visā pasaulē. Lai arī globalizācija ir kā interneta pavērtas durvis uz pasauli, tās mērķis ir vienots pasaules tirgus, ko panāk ar:

  • absolūtu preču, finanšu un patentu plūsmas liberalizēšanu,
  • ekonomikas izšķirošo lomu,
  • risku noliedzošu pētniecību un ražošanu,
  • pasaules mēroga darba dalīšanu,
  • finanšu kapitāla vadīšanu,
  • pakāpenisku valstisko īpašumu privatizēšanu industriālo zemju vadībā.

Valstīm tikpat kā vairs nav vietas, kur izvērsties; tās, pakļaujoties uzspiestajām normām, spēj vairs tikai pārvaldīt, bet ne veidot. Sekas ir tālāka racionalizēšana, postošs konkurences spiediens, nebeidzamas mobilitātes un pielāgošanās spējas uzspiešana un līdz ar to arī intensīva vides postīšana, izšķiežot resursus un enerģiju. Starptautiskā enerģētikas aģentūra paredz neaptveramu enerģijas patēriņa pieaugumu ar nepārredzamām sekām attiecībā uz klimatu un cīņu par naftu. Vēl bezdarbs, spiediens uz sociālajām zemēm, pieaugoša nabadzība un bēgļu plūsmas pāri kontinentiem, sabiedrības sabrukums, pieaugoša korupcija politikā un ekonomikā, revolūcijas un kareivīgas izskaidrošanās. Mūsdienu globalizācijas centrā atrodas elites politiskā kustība, kas par globalizāciju jūsmo galvenokārt tāpēc, ka gūst no tās peļņu. Tomēr paralēli šim ekonomiskajam grautiņam neskaitāmas no valdībām neatkarīgas organizācijas ar panākumiem mēģina atrast pretlīdzekli neskaitāmu izlaupītāju varaskārei un sekām, kuras rada nevaldāma tieksme pēc peļņas.

Nevienlīdzīga tautu daudzveidība un ekonomikas misionāri

Pasaulē ir ap 3500 līdz 7000 tautu, cilšu vai grupu, kas sevi uztver kā nāciju. Tās visas labprātāk vēlētos pašas lemt par savu likteni. Nācijām ir vajadzīga vēsture, mīti un varoņi, un tos viņas nelabprāt ļauj sev atņemt. Kad pieaugušas, patstāvīgas un savās tradīcijās iesakņojušās sabiedrības tiek pārveidotas un vienkāršotas pēc Rietumu parauga, kultūru cīņas ir neizbēgamas.

Pašpārliecinātajiem Rietumiem netīk paciest dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu, pamatojoties uz maldiem, ka ir atklājuši vienīgo iespējamo un pareizo cilvēku kopdzīves un saimniecības modeli. Politiski aktīvais Holivudas aktieris Roberts Redfords īsi izteicās par Amerikas tirdzniecības ķēžu izplatību Eiropā: «Tas nav veselīgi, ja viena kultūra nospiež kādu citu.» Bet amerikāņiem likās nepieciešams izveidot milzīgu izklaides kultūru, lai novirzītu cilvēku uzmanību no jaunu koloniālvalstu izveides.

Labējie un kreisie kritiķi pie ļaunuma pasaulē vaino straujo ekonomikas uzvaras gājienu: vairāk nekā viens miljards cilvēku ir bez darba, aptuveni divi miljardi eksistē zem nabadzības robežas, vide atrodas sabrukuma priekšā, tautu un kultūru daudzveidība nogrimst pliekanā vienveidības putrā.

Jaunās robežas

Globalizācijas augstais temps bija iespējams tikai, pateicoties satiksmes un telekomunikāciju tehniskajam progresam. Nekad agrāk cilvēki un preces nav varējušas tik ātri un izmaksu ziņā izdevīgi nokļūt jebkurā pasaules malā. Visu pasauli aptverošais datortīkls (internets, e–pasts) padara iespējamu sazināšanos ar un no visām pasaules malām sekunžu ātrumā. Valstu un kontinentu robežas ir viegli pārkāpjamas. Visu šo «pasaulizāciju» lielākoties veicina politiskie lēmumi un attīstība: politiskie pavērsieni Austrumeiropā, brīvā tirdzniecība, kapitāla kustība pāri robežām, robežkontroles punktu likvidēšana, bijušo valsts uzņēmumu privatizēšana un ražošanas kārtības atmešana.

No vienas puses, globalizācija grauj teritoriālos ierobežojumus un pastāvošās robežas, no otras puses, tā nemitīgi veido jaunas. Pieaugošās bēgļu straumes izraisa intensīvākas robežu kontroles, pārtikušākās valstis atbrīvosies no saistībām ar nabadzīgākiem reģioniem, kas tām šķitīs kā akmens kaklā; tas tālākā nākotnē varētu īstenoties, piemēram, Eiropas Savienībai paplašinoties austrumu virzienā. Turīgie sabiedrības slāņi jau tagad arvien vairāk norobežojas, ieslēdzoties mājās un ciematos, nodrošinoties ar videonovērošanas ierīcēm, infrasarkano staru uztvērējiem, kustību detektoru un privāto policiju. Jaunos cilvēkos, kam trūkst izaugsmes iespēju, pieaug gatavība ar varu iegūt to, ko sabiedrība viņiem grib liegt.

Amerika vēlas pasaules «policizēšanas» ietvaros izveidot pastāvīgu NATO ātrās reaģēšanas vienību. Slepenajiem dienestiem, par kuriem ASV gadā izdod aptuveni 30 miljardus dolāru, tie būtu papildspēki frontē. Kari un sagatavošanās tiem notiek it visur. Agrāk tie galvenokārt bija ticības kari; šis princips patiesībā ir arī saglabājies, jo neoliberālā ekonomika ir kļuvusi par jauno reliģiju.

Kapitālisms noslēguma posmā

Globalizācija ir kapitālisma augstākā pakāpe. Aiz tās slēpjas ideja par nebeidzamu attīstību, ko jau sengrieķu filozofs Aristotelis atzina par pretdabisku. Arī dabā nekas tāds nav sastopams – neviens koks neaug līdz debesīm, un milži zaudē savu spēku un veiklību. Globalizācijas mānija kļūst par biedēkli, par iemeslu tautu staigāšanām (bēgļiem), terorismam un kariem visur tur, kur vēsturiskais un individuālais tiek izlaupīts un izpostīts. Kad 1995.gada rudenī simtiem tūkstošu izgāja Francijas ielās, lai protestētu pret valdības taupības politiku, dienas avīze «Le Monde» ziņoja par «vēsturē pirmo antiglobalizācijas streiku». Tie nebija trūkumcietēji, kas saceļas pret globalizāciju, tas ir sabiedrības vidusslānis, kas baidās no deklasēšanas. Patlaban globalizācijas pretinieki ir sastopami visā pasaulē.

Paralēli medijiem, kas mūsdienās Rietumos lielākoties ir vienoti vai arī, pakļauti tieksmei atdarināt, peld pa vienu straumi, pastāv arī smalki vērpts un tikpat kā neatšķetināms starptautisku institūciju tīkls, kas virza budžetus un kapitālu straumes. Taču par sazvērestību šeit nevar runāt, jo viss notiekošais ir pārāk acīmredzams un uzskatāms, kaut arī sīkumiem un detaļām neviens izsekot nevar.

Vispirms saldumi, tad pletne

Pie ietekmīgākajām institūcijām pieder Pasaules Banka (PB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Viņu lozungi nemaz neskan slikti: valūtas stabilitāte, palīdzība jaunattīstības zemēm, kredīti parādniekiem. Aptuveni 40% no tā saukto jaunattīstības zemju parādiem jāatdod PB un SVF. Līdz 1982.gadam abas institūcijas mudināja šīs zemes ņemt kredītus, noliedza parādu izraisīto krīzi un līdz ar to nodarīja tām milzīgus zaudējumus, tādā veidā novilcinot parādu atmaksu un pelnot uz pašu kļūdām. Veicinātā parādu ekonomika nabadzīgajās zemēs deva Rietumiem un tiem pakļautajām organizācijām iespēju diktēt politiska un saimnieciska rakstura noteikumus. Kas maksā, tas pavēl. Vienkārša stratēģija – vispirms saldumi, tad pletne.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF jeb IMF – International Monetary Fund), kas dibināts 1944.gadā un darbību sāka 1945.gadā, padarīja ASV dolāru par galveno valūtu, tā ka ASV kapitāls varēja izplesties visā pasaulē. Tas notika monetāras un finansiālas stabilitātes vārdā. Valstis ar tirdzniecības bilances deficītu no fonda varēja aizņemties dolārus, tā fondam radās iespēja parādniecēm diktēt ekonomisko politiku, kas pirmām kārtām noveda pie algu pazemināšanas un valstisko izdevumu samazināšanas. Īpaši valstisko izdevumu samazināšana, lai noņemtu slogu budžetam, jau vairākkārt bija novedusi pie piespiedu pielāgošanās. Dažās nabadzīgās un parādos dziļi iegrimušās zemēs tas izraisīja badacietēju un nabadzīgo sacelšanos. Vienkāršoti sakot, tā bija nacionālo robežu nojaukšana, lai preču un kapitāla īpašnieki varētu pārņemt tirgu. SVF grib rūpēties par valūtas (dolāra un maiņas kursu) stabilitāti, taču, stiprāk iejaucoties un sadarbojoties ar finanšu tirgu, ir spējīgs arī sagraut tik lielu zemju kā Argentīna un Brazīlija industriālo bāzi. Tas notika, lai veicinātu privatizācijas procesu, spekulanti iegūtu rīcības brīvību un ārpusē stāvošas varas varētu pārņemt iekšējo tirgu. SVF veicināja arī Dienvidaustrumāzijas tautsaimniecības norietu. SVF mērķis ir tirgus mašinēriju iedarbināt par katru cenu. Lai arī kaut ko tādu ir grūti pierādīt, neuzticība, kas izaugusi no daudzām liktenīgām un pierādāmām kļūdām, tomēr pastāv.

SVF galvenā mītne atrodas Vašingtonā. Birokrātiskais, tikpat kā nekādai kontrolei nepakļautais SVF 183 dalībvalstīs nodarbina aptuveni 2300 līdzstrādnieku. Trūkst pārskatāmības; apgrozībā esošo naudas līdzekļu apjoms ir nezināms. Balsu attiecības SVF ir atkarīgas no valstu ekonomiskā stāvokļa. Tāpēc industriālās zemes ASV vadībā pilnībā pārvalda visu institūciju. Latīņamerikai un Āfrikai kopā ir mazāk balsu nekā ASV, kurām pat lēmuma bloķēšanas tiesības ir mazākumā.

G8 valstu galotņu tikšanās reizē 2001.gada jūlija vidū Ekvadoras pārstāve Aurora Donoso precizēja un skaidri izteica PB un SVF lomu: parādi kalpo tikai tam, lai jaunattīstības zemes varētu izmantot un izlaupīt. Tā vietā vajadzētu no industriālajām valstīm iekasēt samaksu par ekoloģiskajiem zaudējumiem, kas radušies, piemēram, līdz ar naftas ieguvi jaunattīstības zemēs. Viens no pazīstamākajiem globalizācijas kritizētājiem un zemnieku nemieru vadītājs francūzis Žozefs Bovē apgalvo, ka starptautiskās organizācijas, saskaņā ar ASV un Eiropu, ir vainojamas pie nestabilitātes pārtikas sektorā visā pasaulē. Pēc viņa domām, industriālās valstis savus agrāros produktus visā pasaulē pārdod par dempinga cenām, tā graujot vietējo ražotāju eksistences pamatus.

PB un SVF nav globalizāciju virzošie spēki, bet gan svarīgi darbarīki «globālā ciema» celtniecībā, kura padome, šķiet, sastāv no vientiešiem. ASV nosaka toni visās Rietumu organizācijās, kā tas ir skaidri redzams, ieskatoties «Jēdzienu leksikonā». Amerikas pārākums jau kopš Otrā pasaules kara ir saimnieciska un militāra, nevis morāla stipruma rezultāts. Šīs valsts ārpolitika, kas lielākoties ir ekonomiskā politika, ir vērsta tikai un vienīgi uz savām ģeopolitiskajām un saimnieciskajām interesēm. Pārfrāzējot Ronalda Reigana citātu (attiecībā uz ASV valdību), gribas teikt, ka šī vara ir nevis problēmu risinājums, bet gan pati problēma. Tā tas bija jau aukstā kara laikā, kad it visās pasaules malās tika atrasti un apkaroti ienaidnieki.

Taču pamazām, šķiet, pazūd arī saimnieciskā veiksme. Arī šī tirgus ekonomika nav nesatricināma, kā to ir pierādījusi Japāna. Argentīna kopā ar Urugvaju un Brazīliju ievada trešā gadu tūkstoša nāves deju; un tās visas reiz bija saimnieciski daudzsološas valstis. Gandrīz visa Dienvidamerika šobrīd ir iegrimusi uzticības krīzē, kas izpaužas kapitāla aizplūšanā. Sabrukums plešas plašumā.

Perspektīvas Pasaules Tirdzniecības organizācijas garā

Ženēvā mītošā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO jeb WTO – World Trade Organization) kopš 1995.gada ir Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT) pēctece; Šveices parlaments tai pievienoties nolēma gandrīz vienbalsīgi. PTO seko augstākstāvošajam mērķim «nodrošināt starptautisko tirdzniecības straumju netraucētu, brīvu un godīgu plūdumu». Galvenokārt ASV un ES starpnieki PTO pajumtē turpināja plašās un kompleksās likumdošanas izstrādāšanu, kas priekšroku dod muitas barjeru pazemināšanai un citu tirdzniecības barjeru likvidēšanai. Kā sekas tam bija ikgadējās visas pasaules tirdzniecības normas pieaugums par aptuveni 6% jau kopš 1948.gada. No «tirdzniecības un miera nesaraujamās saistības», ko jau ASV prezidents (1945.–1953.) Harijs S. Trūmens bija solījis, nekas nesanāca. Ir notikušas jau apmēram 200 sadursmes starptautisko tirdzniecības tiesību pārkāpumu dēļ. Tracis ir īpaši liels, ja saduras tieši abi PTO vadošie spēki – ASV un ES, piemēram, nelikumību dēļ attiecībā uz banāniem, hormonu pārveidoto gaļu vai tēraudu. Arī jaunattīstības zemes bieži parādās kā apsūdzētājas un apsūdzētās. Ķīna ir PTO dalībvalsts kopš 2001.gada 11.decembra un veido jaunu smaguma punktu. Jārēķinās ar to, ka šī milzu valsts ar 1,3 miljardiem iedzīvotāju varētu kļūt par vienu no ietekmīgākajām tautsaimniecības zemēm, pat tad, ja patēriņā piedalās tikai vidusslānis. Taču snaudošā pūķa zemē iestāšanās organizācijā radīs miljoniem bezdarbnieku, tie kā ceļojošie strādnieki izklīdīs pa visu Āziju.

Tieši ekonomikas lielvarai PTO ir jānosaka šā gadsimta likumi ekonomikā. Tā kā tas notiek no amerikāņu skatu punkta, kas orientēts uz peļņas ieguvi, rezultātu nav grūti iztēloties: starptautisko un sociālo saspriegumu pieaugums, sodu pastiprināšanās nepaklausīgajiem, kolektīvās apsūdzības un karadarbība kā darījums saimnieciskās situācijas uzlabošanai, tradicionālo ģimenes uzņēmumu iznīkšana, izplatības ziņā mazu un lielu kultūru sabrukums, dabas postījumu turpināšanās un demokrātisko ietekmju likvidēšana PTO valstu savienībā.

Ilgi tas nevar darboties. Savā ziņā arī ekonomika ir pakļauta ārpus dabas valdošajiem regulējošajiem spēkiem. Līdz ar apvienošanos sacensība pārvērtīsies izstumšanas un drīz vien arī iznīcināšanas cīņā. Tajā pašā laikā uzņēmumu konsultantu maldinātie menedžeri darbojas kā karavadoņi. Un, ja viņi, zaudējuši vienu kauju pēc otras, aiz sevis atstāja modernu un sagrozītu menedžmenta metožu drupas un postažu, tad līdz ar milzīgām kompensācijām viņi tika aizsūtīti tuksnesī, lai nenodarītu vēl lielāku nelaimi. Ar savu nepārvaramo tieksmi mainīt viņi radīja vairāk problēmu nekā bija spējīgi atrisināt. Un maksātnespējas pārvaldnieki (krīzes menedžeri) no tā brīža bauda plaukstošu konjunktūru. Līdz ar kara rūpniecību viņi drīz vien būs vienīgie, kuru darījumi veicas.

Kapitālisma uzvaras gājiens, kas nepazīst nekādu šaubu un kalpo naudai kā dievišķai visvarenībai, vēl pirms brīža šķita neapturams, tagad atduras pats pret savām robežām. Sabiedrības labklājība, ieskaitot dabu, stājas tam ceļā, jo galīgā pasaulē nevar pastāvēt bezgalīga peļņa. Tirgus ekonomika ir nosodāmi šauri definēta un uzskicēta kultūrfilozofija.

Pasaules kapitālisma izpildorgāni Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds ASV un ar tām vienotajām zemēm līdz šim kalpoja par Trojas zirgu un gandrīz nemanāmi rīkoja mazas revolūcijiņas, un mainīja pasauli. Nu viņiem jāatzīst, ka, veidojot cilvēces nākotni, vērā ir jāņem visu intereses, lai priekšā stāvošās problēmas samazinātu, nevis palielinātu. Taču lielvaru intereses stāv ceļā saprātīgam risinājumam.

Pieprasījums pēc inteliģentākiem risinājumiem

Saprātīgs risinājums varētu izpausties, piemēram, ceļot darba vērtību tā vietā, lai strādniekiem nebūtu iemesla ar mākslīgi pazeminātām cenām aizdzīt jaunus konkurentus no pasaules tirgus, bet gan tiekties pēc tādas produkcijas un tirdzniecības, kas ņemtu vērā ekoloģiskos un sociālos aspektus un vestu pie stabilitātes. Politika, saimniecība un ar tām saistītās organizācijas ilgāk vairs nedrīkst atrasties intelektuāli zemajā līmenī ar vienotiem domāšanas paraugiem. Viņiem ir jāatdod cilvēkiem gods un politikas veidošanas iespēja. Dabas izmantošanai un dzīves telpas iznīcināšanai, aizmirstot patiesās izmaksas, ir jārod gals. Citādi postošā, lejup virzošā spirāle, kuru globalizācija ir iekustinājusi, turpina griezties, atstājot aiz sevis tikai zaudētājus un izpostītu dzīves telpu.

 

Valters Hess (Walter Hess), Naturlich 2/2003
No vācu val. tulkojusi Ieva Grāla