Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ģirts un Māra pie bruņurupuča, kas izaudzis no milzīga māzera

Laumu dabas parkā Ģirts rāpjas «bišu kokā» ar paša darinātā dzeiņa palīdzību
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ģirta Freiberga karaļvalsts

Kartēs tādus ceļus apzīmē kā grūti izbraucamus. Mūsdienu mežu tehnika posmu no Plintiņiem uz Jaunbrūkļiem padarījusi par bezceļu ralliju cienītāju trasi. Ģirtam Freibergam – Jaunbrūkļu saimniekam nu jau vienpadsmito gadu – galva par to daudz nesāp, lai gan viņam sētā nevis džips, bet žigulītis.

Pirmkārt, ar kājām cilpojot divus kilometrus uz veikalu un tikpat atpakaļ, var domu domas izdomāties, ar Meža māti aprunāties, vasarā paogot un pasēņot un – pats galvenais – starp koku dīvainajām formām nolūkot nākamos modeļus savam koktēlnieka un kokgriezēja darbam. Otrkārt, viņa braucamajam biežāk nav benzīna kā ir. Treškārt, tie, kas desmit dažādu amatu meistaru grib satikt, pie viņa nokļūs tik un tā.

Desmit amati, bet pirmais – koktēlnieks

Jaunbrūkļi jau pa gabalu liek acīm izplesties, lai satilpinātu visu panorāmu: plašs, sakopts pagalms un tāda augstuma saldie ķirši, ka galva reibst, uz galotnēm skatoties. Ģirtam, bijušajam jūrniekam, nereibst, katru jūliju rāpjoties pēc sārtajām ogām. Mārai, Ģirta dzīvesdraudzenei un radošo ideju līdzautorei, garšo! Man pat liekas, vai tikai ķirši nebija galvenais iemesls, kāpēc Ģirts nomainīja sev tuvo jūru pie Plieņciema pret meža biezokni. Ģirta veiklību un augstumizturību labi ielāgojuši dundadznieki un aicina talkā, ja īpaši augsts un šķībs koks zāģējams.

Mājas iekšpusē iekārtota darbnīca, kurā allaž apskatāms kāds koka darbs vēl tapšanas stadijā. Jaunbrūkļi kopumā muzeju gan neatgādina. Diplomētā kokgriezēja darbi lielākoties ir tautās. Savulaik Ģirts darinājis vairāk nekā 70 gleznu rāmju māksliniekam Alfejam Bromultam, viņa firmas darbi ir īpatnā mezglā sasietas karotes, viņš devis dzīvību neskaitāmam daudzumam ķocīšu, kārbiņu un vācelīšu. Viņa darbus ir iepazinusi pasaule. Atmodas gados karotes dučiem vien ceļoja uz Vāciju, Zviedriju, Beļģiju un ASV kā sveicieni no brīvību atguvušās Latvijas. Pēdējos gados Ģirta amata prasme priecina spāniešus. Taču viena sava darba liktenis meistaram mazliet kremt. Atmodas sākumā Zviedrijas latvieši pasūtīja darbu, ko novietot pie Bēgļu avotiņa Gotlandē – vietā, kur Otrā pasaules kara beigās izcēlušās pēdējās bēgļu laivas. Kur tagad atrodas aptuveni 40 x 70 cm lielais darbs, kurā attēlotas laivas vētrā, Ģirtam nav zināms...

Ģirts ir elektriķis, santehniķis, metinātājs, radiomontieris, šoferis, jūrnieks un aukstumiekārtu mašīnists, bet pirmām kārtām tomēr diplomēts kokgriezējs. Karote ar vārdu «Māra» glabājas mājā goda vietā, un plašākās jubilejās saimniece tieši to mērc lielajos kāpostos.

«Man patīk spēlēties ar formu, īpaši tīk apaļie apveidi. Katram kokam ir savs smagums, siltums un cietība,» Ģirts skaidro. «Tas jāzina un jāizjūt. Ja kokā gadās iekšēja plaisa, iznāks brāķis. Tad nekāda prasme nelīdz. Bet, kad koks pakļaujas, kļūst mīlīgs, tad tā ir īsta bauda.»

Bauda ir arī turēt rokās Ģirta meistardarbus, kaut vai sviesta nazīšus un cukura karotītes.

Laumu dabas parka iemītnieki

Jau vairākus gadus Ģirts sadarbojas ar Laumu dabas parku – kopš tā pirmsākumiem. Pagājušajā pavasarī Ģirts darināja sesto parka iemītnieku – ķirzaku –, kas pievienojies pieciem citiem: bitei, ērmam, bruņurupucim, dzeinim un bites dzelonim. Šopavasar tapis lācis – pirmais dravnieks. Lielāka pasūtījuma izveide prasa vairākus mēnešus. Bruņurupucis padevās tik ražens, ka to pa durvīm nemaz nedabūja ārā. Bet vissarežgītākā bija bite. Ģirts, pats būdams biškopis amatieris, cītīgi lasīja literatūru par dravniecību, pētīja bites dabā un daudzkārt palielinātas – attēlos, prasīja padomu Valdemārpils ievērojamākajam biteniekam Mārim Krišmanim. «Jo vairāk bites attēlu palielini, jo vairāk nagu un ragu ieraugi!» Ģirts ar sev raksturīgu humoristisku dzīvesprieku atceras piņķerīgo pasūtījumu.

Bites modelim meistars izmantoja vairākus kokus: ķermenim liepu, kājām liepu un apsi, ūsām ķirsi, mēlei ievu. Kad daudzās detaļas vajadzēja salikt kopā, palīgā sabrauca bērni un mazbērni, jo ar divām rokām, lai cik prasmīgām, bija krietni par maz.

«Roņu» himnas autors

Vairāk nekā divdesmit gadu Ģirts un Māra ir «roņi» – ziemas peldes cienītāji. Aizsākums bijis prozaisks. Reiz, siltumkatlu no iekšpuses tīrot, Ģirts plaušās savilcies par daudz visādu draņķību, un veselība sāka streikot. Ziemas peldes visas kaites kā ar roku atņēma. Bet tas vēl nav nekas! Viens no Freiberga daudzajiem talantiem ir arī ģitārspēle un komponēšana. Savulaik viņš sacerējis vārdus un melodiju «roņu» dziesmai, kas krievu mēlē kļuva par visas varenplašās «roņu» neoficiālo himnu.

Ģirts vārda tiešā nozīmē ir iepazinis, ko nozīmē būt virs ūdens un zem tā. Armijas gadus nodienējis zemūdenē, aizkuģojot līdz pat Suecas kanālam tā krīzes laikā. Jūrnieka gaitās redzējis Kubu, Ēģipti un Gvineju, bijis aiz Polārā loka. Pirms gadiem divdesmit «saslimis» ar zemūdens medībām un vēlāk šo aizraušanos pielipinājis arī dēlam.

Jūras Freibergiem tagad pietrūkst. Tik vien aukstā prieka kā akas ūdens cauru gadu un ziemā – sniegs. Toties aizvadītajā ziemā, pēc ilgiem laikiem piedaloties «roņu» sacensībās, Māra kļuva par Latvijas čempioni, un februāra beigās laulātie draugi piedzīvoja neaizmirstamus brīžus «roņu» pasaules čempionātā aiz Polārā loka.

MĢF – tas ir kaut kas!

Par divu cilvēku – šajā gadījumā laulāto draugu – attiecībām droši vien varētu uzrakstīt atsevišķu poēmu. Taču reizēm dažas spilgtas nianses ir ietilpīgākas par gariem pārspriedumiem. Māra vīru sauc par Ģirtuku. Savukārt Ģirts uz saviem darbiem liek trejiniciāli – MĢF.

Sprīdītis pusmūžā

Dundagas pagastā daža laba saimniecība tagad lepojas ar Ģirta Freiberga kokā grieztu mājvārdu. Kur nu vēl visi citi koka darbi! Tomēr man neiziet no prāta Māras teiktais: kad Ģirts iet mežā ogot, parasti atgriežas ar skaistu bērza tāss vācelīti. Tas vislabāk raksturo mana paziņas būtību: īsts latviešu puika, kas nekur nekust bez nazīša. Turklāt tas nav nekāds ģelzītis, bet Šveices virsnieka nazis, ko, drazās iemestu, Ģirts atradis neilgi pēc ievākšanās Jaunbrūkļos. «Ar to pat koku var nozāģēt,» meistars lietpratīgi skaidro.

Ej nu sazini, vai Ģirts tagad būtu tik daudzpusīgs amatnieks, ja savulaik būtu audzis pārāk labos materiālos apstākļos. Bērnībā Smiltenes puikam nazītis kalpojis par līdzekli dažādu rotaļlietu, makšķerkātu un blēņu ierīču tapināšanai, jo veikalos tādi «kārumi» neatradās, bet tie, kas bija, maksāja labu naudu. Ģirtu skoloja tēvs, kas pats meistaroja mēbeles, labi aroda pratēji Smiltenes vidusskolā un vēlāk koktēlnieks un miniatūrgleznu lielmeistars Romualds Jakovenko Apšuciemā, ierādot arī instrumentu asināšanas noslēpumus. Tagad gan instrumentus un dažādus tehniskus palīglīdzekļus Ģirts varētu vēlēties labākus, bet vienfāzes elektrība sapņu griestus pazemina.

Kopā ar Māru Ģirts savulaik darinājis interjeru arī turīgiem cilvēkiem, tomēr mantā nav ieaudzis. Nu nelīp viņam tā klāt! Jaunbrūkļu saimnieks šķiet kā no mūsu tautas garamantām izkāpis trešā tēvadēla brālēns, Sprīdītis ap gadiem piecdesmit – mežā atrod visneparastākās sēnes un ogas, jo zina īstās vietas un māk pateikties Meža mātei, koka sakārnī ierauga nākamo ķirzaku vai Homo sovieticus, izpalīdz kaimiņiem, neprasot, «kas man par to būs?», un galu galā, protams, neiegūst ne desmito daļu karaļvalsts.

Bet pat tad, ja «Rio de Brūkļi» – tā jokodamies Ģirts dēvē savu īpašumu – iejātu karalis uz balta zirga un piedāvātu ķēnišķīgas balvas, es zinu – Ģirts no tām atteiktos. Balvas reizēm saista rokas, turklāt viņam ir gan sava princese, gan karaļvalsts, kur arī citi var paciemoties.

 

Aldis Auziņš