Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Pasaule beidzas šeit... Atziņa pēc kāpiena uz Vaišno Devi templi

Himalaji ābeļziedu laikā. Skats no Rēriha muzeja

Parvati upes ieleja

Tibetiete greznajā nacionālajā priekšautā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zem pasaules jumta

Līga Eglīte, autores foto


Kāds reiz nosauca Himalajus par Pasaules jumtu, un nu cilvēki kāpj, lai paraudzītos uz pasauli no augšas. Kāds reiz ieminējās, ka Himalaji ir visas pasaules zināšanu krātuve, un Austrumu savaldzinātie dodas turp mācīties. Taču Himalaji ir arī nesavaldīta daba, fantastiskas ainavas, mākslas, tradīciju un senu kultūru šūpulis. Un viena ceļotāja mūža būs par maz, lai to redzētu, baudītu un saprastu.


 

Citā realitātē

Izejot no lidostas, apņem Deli tveicīgais un piesātinātais vakars. Visi jutekļi steidzīgi cenšas reģistrēt neparastās sajūtas, skaņas, smaržas, tumsā vīdošos tēlus un formas. «Tā ir Indija, un tu nesapņo,» atgādinu sev, kad, sēžot džipā, raugos, kā aiz loga aizzib ceļmalās krāšņi ziedošie koki un krūmi, govis, būdas, teltis, pilis, motorikšas, spilgti izkrāsotas kravas automašīnas un cilvēki, cilvēki...

Dodamies uz Indijas ziemeļiem. Galamērķis ir Manali pilsēta Himačalpradešas štatā. Aptuveni 600 kilometrus veicam 16 stundās, no 40 grādu vasaras tveices pārceļoties uz vēso pavasari. Divas nedēļas par mūsu grupas mājām kļūst Kulu ielejas lielākā pilsēta, kas lepni tiek dēvēta par «Apdzīvotās pasaules beigām». Dzīvojam Jaunajā Manali, aptuveni 2100 m augstumā, tibetiešu viesnīcā ar zīmīgu nosaukumu – «Šambala». Visapkārt terasēs ļoti rūpīgi apkopti ābeļdārzi, kas pamazām sāk ziedēt. Ieleju ieslēdz pelēkbrūnas klinšainas, vietām mežiem klātas stāvas nogāzes un sniegotas kalnu grēdas. Baltās smailes ir vairāk nekā 5000 un 6000 metru augstas.

Uzmanību – indieši brauc!

Ceļi un pārvietošanās stils ir pats pirmais, ko uz savas ādas izbauda tūrists Indijā. Jauna ceļa būve vai remonts notiek vienlaikus ar intensīvu satiksmi. Garāmbraucošo automašīnu putekļu vērpetēs ietīti, cieši blakus zibošajiem spēkratiem, indieši rok tranšejas, mūrē atbalsta sieniņas, sievietes skalda akmeņus.

Nozīmīgāko ceļu malas no kraujām un aizām norobežo balti krāsoti betona bloki, mucas vai akmeņi. Sīkiem lauku celiņiem nekādu drošības barjeru nav. Brīdinājuma un norāžu zīmes te ir pavisam reta parādība.

No Deli uz kalniem dodoties, iekļūstam nepārtrauktā taurējošu kravas auto plūsmā. Izrādās, Indijas likumi paredz, ka pa lielākajām maģistrālēm kravas automobiļi var pārvietoties tikai naktīs. Nemitīgā signalizēšana ir paredzēta satiksmes noteikumos. Lielāku braucamrīku aizmuguri rotā uzraksts Blow horn! (Signalizē!). Taurēšana nepieciešama, lai kreisās puses kustībā veiktu apdzīšanas manevru, lai mainītu braukšanas joslu, lai brīdinātu gājējus, lopiņus un tos, kas varētu parādīties kalnu ceļā aiz līkuma. Naktīs šo «mūziku» papildina tālo un tuvo gaismu mirkšķināšana.

Apdzīvotajās vietās galvenās maģistrāles malas iekarojuši tirgotāji, kas savu preci sakrāvuši arī uz braucamās daļas. Vējā plandoši zeltaini sari audumi, spoži skārda spaiņi, māla podi un augļu kastes pazib garām tikai dažus centimetrus no džipa sāniem. Pa vidu automašīnām cenšas izspraukties gājēji ar dažādām nastām uz galvas vai muguras, džigiti uz motocikliem, traktori, suņi, govis, ēzelīši un velobraucēji ar apjomīgām preču ķīpām piekabē... Slavenās svētās govis vai vienkārši Indijas govis, arī ēzeļi, suņi, kazas, cūkas, zirgi un aitas te ir respektējami satiksmes dalībnieki. Šoferi signalizē un godprātīgi apbrauc četrkājainos šķēršļus. Un neaizmirstiet ne brīdi, ka visā šajā kārtībā valda kreisās puses transporta kustība!

Daramsalas sirdi meklējot

Mūsu viesnīcas saimniece stāsta, ka, iespējams, Daramsalā satiksim pašu Dalailamu. Pasanga pa saviem «kanāliem» noskaidrojusi Viņa Svētības turpmāko dienu programmu. Ceļš uz Daramsalu ir visai neparasts. No Manali lēni plaukstošā pavasara nonākam īstā, tveicīgā vasarā. Ceļmalās aug viss, par ko lasījām ģeogrāfijas grāmatās: bambusi, cukurniedres un banānkoki, grāvjos lieli, lapaini kaktusi. Dziļo kanjonu stāvajās nogāzēs turas priedes, ciedri un palmas. Zemnieku mazajos, šaurās terasēs ierīkotajos lauciņos jau zied zirņi un kartupeļi, bet labība ir visās gatavības stadijās – sadīgusi, savārpojusi un jau nodzeltējusi. Katrā, pat vissīkākajā klinšu plauktiņā aug kaut kas dabas mātes dots, kaut kas zemnieka roku iestādīts.

Daramsala – lamu zeme – izvietota ielejā, bet Makleodgandža, kur kopš 1959.gada ir trimdā dzīvojošā Dalailamas rezidence, atrodas sešus kilometrus tālāk un augstāk kalnos. Pilsētiņai dīvaino nosaukumu devuši angļi, bet tās pamatiedzīvotāji ir tibetieši. Šobrīd, kā viņi paši saka, šī pilsēta un viss, kas tajā notiek, ir tikai viena cilvēka dēļ. Pastaiga pa ielām visai drīz liek vilties. Burzma, drūzma, uzbāzīgi diedelnieki, zemē uz segām guļ lepras sakropļotie, bariem klīst zālīšu apskaidroti tūristi. Kādā brīdī ielu pārpilda mūki karmīnsarkanos apmetņos, jautri un smaidoši. Nu nav viņi nekādi pieticīgie askēti! Sastopu mūkus, kas brauc ar džipu, runā pa mobilo telefonu, ēd restorānā, iepērkas rotu un suvenīru veikalos. Pa vidu raibajam pūlim tipina mūķenes, sīciņas sievietes gludi skūtām galvām, tērpušās karmīnsarkanajā.

Apmeklējam Tsuglakanga klosteri blakus Dalailamas mājai. Šo vietu dēvē arī par Mazo Lhasu. Mūks rāda ceļu kāpņu, koridoru un dažādu telpu labirintā. Klusā nostūrī kāds vīrs skaita lūgšanas sprīžmeša pozā – stāvus, tupus uz ceļiem, guļus, stāvus... Klosterī ir lūgšanu zāle ar brokātā ietītu Dalailamas troni. Telpas aprīkotas ar mikrofoniem un skaļruņiem, lai rituālus varētu dzirdēt visā ēkā.

Nākamais rīts Makleodgandžā ir miglains, kalnu galotnes tik tikko var saskatīt. Solītā tikšanās ar Dalailamu atcelta. Vietējie paskaidro, ka Viņa Svētība baidās no ķīniešiem, kas draud nogalināt, tāpēc nepārtraukti tiek mainīti pasākumu plāni un dienas kārtība. No viesnīcas jumta noskatos, kā smaidīgais Dalailama aizbrauc krēmkrāsas limuzīnā, vairāku apsardzes džipu pavadīts. Tas esot liels retums, ka Viņa Svētība sēžot priekšējā sēdeklī, blakus šoferim. Lai izprastu pilsētas ritmu un noskaņas, vajadzētu te pavadīt ilgāku laiku. Dažas dienas radījušas tikai juceklīgu iespaidu gūzmu.

Ekstrēmais ceļš uz Manikaranu

Nolīgstam džipu un dodamies pa tūrisma bukletos aprakstīto maršrutu Nr.2. Bet dzīvē viss ir savādāk, pārsteigumu krietni vien vairāk un ekstrēmu izjūtu pārpārēm. Braucam pa Parvati upes kanjonu, kur pamazām, iekaļoties klintī, tiek paplašināts pavasarī nobrukušais ceļš. Vietām lienam zem drūpošas pārkares, vietām lavierējam starp nesen nobirušiem akmens bluķiem.

Manikaranas ciems jau izsenis slavens ar dziednieciskajiem karstajiem avotiem. Te uzbūvēts sikhu templis – milzu ēka ar rituālo telpu kompleksu, kur svētību var gūt vienlaikus ar veselīgu mērcēšanos baseinos. Pārsteidz krasā atšķirība no citur redzētiem tempļiem. Nesaprotami eju labirinti, piespļaudīta grīda, mētājas netīri apsēji, strutaini plāksteri, kūp baseini, caur tvaiku mutuļiem vīd apmetņos tīti stāvi. Un te vēl vajag noaut apavus?! Brr! Dažas dienas vēlāk kalnos sastaptie indiešu tūristi apvaicājās, vai esmu bijusi Manikaranā. Tā esot īpaša vieta, ko noteikti vajagot apmeklēt. Bet grupas biedrenes secina, ka tāda laikam ir īstā Indija. Visīstākā.

Dabas vidū

Mūsu gide Evelīna stāsta, ka šajā biezi apdzīvotajā Himalaju reģionā lielu savvaļas dzīvnieku ir ļoti maz. Te nav jāuztraucas, ka ceļu šķērsos kāds briedis, lācis vai tīģeris. Netraucēti un pie civilizācijas pieraduši ir tikai putni. Cilvēku mītņu tuvumā un pie tempļiem dzīvo pērtiķi, sīkākas radības pārstāv vāveres, burunduki, žurkas un dažāda lieluma ķirzakas. Augu valsts daudzveidību regulē cilvēku aktīvā darbošanās lauksaimniecībā un lopu ganīšana mežos un pļavās. Ganību sakārtošanai, gluži tāpat kā pie mums, kalnos izdedzināta pērnā kūla vai pamežs. Ielejās visbagātīgākā augu valsts sastopama ceļmalās. Kā milzīgi košumkrūmi tur aug dažādi siltummīloši augi, kas pie mums gozējas tikai puķupodos un Botāniskajā dārzā. Laikam tas raksturīgs Himalaju veģetācijai – lielākā daļa augu spēcīgi smaržo: piparmētrām līdzīgi palieli krūmi, vērmeles, vībotnes, mārsils, dažādas mētras, vīteņi. Pamežā aug gan zaķkāposti, kas garšo tāpat kā mūsējie, gan meža zemenes, vijolītes, cietpapardes un zili īrisi, gan arī tikai šim kalnu apvidum raksturīgie augi.

Ekskursija uz sniega robežu

Saulainā rītā ar lielu iedvesmu dodamies ceļā uz 3978 m augsto Rohtangas pāreju. Vasaras sezonā pār to ved šoseja uz Kašmiru, Ladaku un Ķīnu. Vēl ir agrs pavasaris, tādēļ drīkstam braukt tikai līdz Snow point – sniega robežai. Pa ceļam uz kalniem dēļu nojumēs ierīkotajos nomas punktos indieši piedāvā, viņuprāt, tūristiem piemērotu apģērbu – gumijas zābakus ar paīsiem stulmiem un garus mākslīgās ādas kažokus. Saule kāpj augstāk, sniegs kūst, čalo strautiņi. Trauslās un smalciņās zīdā tērptās indietes, biezajos kažokos ievīstītas, nevar tālu paiet. Vietējie piedāvā sēsties zirga mugurā vai zemās riteņragaviņās, ko pa dubļaino šoseju stumj trīs vīri. Vietām neizkusušajās kupenās ierīkoti improvizēti fotosaloni, kur var iemūžināt brīnumaino tikšanos ar sniegu, sēžot no sniega veidotā sēdeklī. Ticamībai fonā majestātiski stāv garvilnainais jaks un kāds vietējais puisis ar kalnu slēpēm rokās. Rāpjos pa slideno nogāzi augstāk un nonāku uz nākamā serpentīna ceļa loka. Tāda nereāla sajūta. Saule cepina, lido dzelteni tauriņi, blakus šalc ūdenskritums. Pretī brauc Indijas armijas džipi. Jādodas atpakaļ. Līdz Rotangai paliek neiekaroti 26 kilometri.

Pavisam neskartu dabu meklējot

Lai redzētu vietas, kur beidzas cilvēku valstība, noīrējam džipu un dodamies meklēt piedzīvojumus. Pie Solang Nulah kalnu slēpošanas bāzes ir postenis. Vietējie var doties tālāk, mēs, ārzemnieces, izkāpjam, apejam bīstamo objektu un pēc 200 metriem atkal kāpjam džipā. Mūsu maršruts dziļāk kalnos ir pa šoseju, ko būvē militārām vajadzībām. Tās galapunkts esot Pakistāna. Nopietni! Šodien svētdiena, strādnieku nav, un vienīgie apbraucamie šķēršļi ir lieljaudīga būvdarbu tehnika, noslīdeņi un svaigi novēlušies sniega blāķi. Turam īkšķus, lai diena nav pārāk karsta un saulaina un lai šo lavīnu nekļūst vairāk. Vietām brauktuve ir noklāta ar šķembām, vietām tā vairāk līdzinās Latvijas lauku ceļam krietnā pavasara šķīdonī. Šoferis Karans smaida, tomēr ievēroju, ka bīstamākajās vietās viņš nomurmina pie sevis kādus vārdus un izdara žestu ar roku. Ap stūri apsietās svētītās baltās zīda šalles, dažādi amuleti uz paneļa noteikti ir paša un pasažieru drošībai. Finišējam pie kalnu upes. Pirms tās šķērsošanas atkal tiek veiktas maģiskas izdarības. Tālāk ir bezceļš. Izvēlamies kāpt pa lēzenu nogāzi ar valriekstu un lapegļu puduriem. Kalnu pļavās augu valsts vēl snauž. Jo augstāk kāpjam, jo vairāk valda ziema – pāreja uz pavasari ir tikko jūtama. Pamalē krājas tumši mākoņi. Mājupceļš ir veiksmīgs. Mūsu prombūtnes laikā lavīnas un klintsbluķi nav izkustējušies. Kontrolpunktam pabraucam garām, nemaz neslēpjoties. Vietējie, svētdienu svinēdami, ir zaudējuši modrību – streipuļo un smaida. Atceļā iegriežamies blakus ielejā. Tuvējā lapegļu jaunaudzē atskan šņākšana un sakustas zari. Karans kaut kā nejauši ieminas, ka šajā apvidū dzīvo lāči. Uzmanīgi pētām, kas nu nāks laukā, taču – kokā rāpjas tikai divi pērtiķi.

Kas nav Indija?

Indija nav klusums. Visu diennakti tā ir piesātināta ar skaņām – kā simfonija, ko izpilda nepārredzams orķestris. Cilvēki, putni, suņi, automašīnas, vējš – viss pulsē, vibrē, rīb, dun, šalc...

Indija nav vientulība. Šķiet, nav vietiņas, kur nebūtu kādas radības, kas iet, skrien vai lido tieši tur, kur tu atrodies. Kāds uz tevi skatās, runā, rej vai uztaurē. Dzīvas būtnes gan dienā, gan naktī izlien gluži vai no zemes apakšas tieši tajā brīdī, kad vēlies būt vienatnē.

Indija nav dusmas. Šeit visi smaida, un šķiet, ka smaidīgi ir pat apkārtklīstošie suņi. Smaids palīdz sazināties arī tad, ja indietis angļu valodā zina tikai dažas frāzes. Kā klājas? Lūdzu, desmit rūpijas. Smaids. No kuras zemes esat ieradušies? Smaids. Vai jums patīk Indija? Smaids.

Kad pirms septiņiem mēnešiem vieglprātīgi piekritu doties tālajā un nezināmajā, manos priekšstatos Himalaji bija tikai reprodukcijās redzētās Nikolaja Rēriha kalnu ainavas un «National Geographic» ceļojumu apraksti. Ilgais gatavošanās laiks bija pietiekams, lai izlasītu grāmatās un internetā un no pieredzējušiem ceļotājiem uzzinātu visu, kas Ziemeļindijā varētu sagaidīt, draudēt un nepatīkami pārsteigt. Es biju sagatavojusies morāli – izbaudīt kultūras šoku, atšķirīgu vidi, citu vērtību un atskaites sistēmu. Tas nebija lieki darīts, tas palīdzēja saprast Indiju.•