Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā lai tiek pie veselīgiem produktiem?

Anitra Tooma


Lai nu kā, bet, caurejot Latvijas lielveikalus, runas par badu pasaulē šķiet pārspīlētas. Zinot, cik sūri grūti jānopūlas Latvijas zemniekiem, lai nokļūtu pircējiem ērti pieejamā vietā, varētu rasties pārliecība, ka ar pārtikas ražošanu mūsu platuma grādos noņemas tikai antiņi. Turklāt pašu zemes valstsvīri, piesedzoties ar Eiropas izstrādātajām pārtikas drošuma prasībām, iznīcina jebkuru vēlmi kaut ko audzēt un pārstrādāt.


 

Ja cilvēks, kas neapstrādā vismaz pusi Latvijas lauksaimniecībai atvēlētās zemes, vēlas ierīkot ražotni, viņam jānodrošina viegli mazgājamas sienas, griesti, durvis un logi. Šis eirokrātu iemīļotais materiāls ir plastmasas apdares dēlīši, PVC logi un durvis, pārstrādes galdiem ir jābūt no nerūsējošā metāla. Ražotnē jābūt virknei dažādu iekārtu, bet nav prasīts, lai tās darbotos vai arī kāds ar tām prastu rīkoties. Toties strādniekiem jāierīko noteikts skaits izlietņu, ūdens klozetu, duša... Tas nekas, ka saimnieks savās mājās to visu ģimenei nevar atļauties. Gaļas produktu ražotāji sūrojas, ka vienā brīdī kontrolieri aizlieguši gaļu sacirst uz koka bluķiem. Labi, nopirkuši koka dēlīšus, bet arī tos aizliedza. Nu bija jāiegādājas plastmasas virsmas. Pa to laiku atklājās, ka, griežot gaļu uz šādas virsmas, ēdienā nokļūst plastmasas šķēpeles. Tad nu aizliedza plastmasu, bet atļāva lietot koka bluķus...

Noteikumi mājās ražotai pārtikai

Ministru kabineta noteikumus mājās ražotai pārtikai zaļie zemnieki gaida kā atpestīšanu, jo, kā jau zināt, Latvijā nav bioloģiski sertificētu lielražotāju un... labi, ka tā. Patlaban, ja vien vēlies ko ražot kaut mazos apjomos, jāuzbūvē Rīgas piena kombināta miniatūra. Ar to arī izskaidrojams absurds: nu jau sertifikācijas procedūru veikušas gandrīz pusotrs tūkstotis zemnieku saimniecību, bet vismaz Rīgā zaļo produktu nav. Un nebūs vēl ilgi, jo mūsu pašu valsts ir izdarījusi visu, lai nebūtu. Labturīgi brīvos apstākļos audzētos lopiņus drīkst kaut tikai sertificētā kautuvē, un tāda ir viena – Cēsu rajona Zaubē. Nekad nesapratīšu, kāpēc to nevar darīt parastā kautuvē uzreiz pēc lielās un regulārās tīrīšanas?

Ja gribat lietot sertificētus piena produktus, tad ziniet, ka arī tos pudelēs drīkst sapildīt tikai sertificētā cehā, un tāds mums ir viens – Ogres rajona Madlienā. Kāpēc to nedrīkst darīt parastā pienotavā pēc tam, kad iekārtas iztīrītas? Ražotāji tiek uzskatīti par potenciāliem blēžiem, bet aizliegumu aizsegā mūsu tauta tiek mērdēta ne jau nu badā, bet gaudināta ar ievestiem, dažādiem industriāli palētinātiem produktiem gan.

Taču mājās ražotu produktu noteikumi pat pēc vairākām klupināšanām turpina braukt grāvī. Ja nu tos pieņems, tad normālam pircējam vispieejamākajā vietā – veikalā – drīkstēs pārdot tikai un vienīgi skābētus augļus un dārzeņus, rīvētus mārrutkus, kaltētus augļus, ogas, garšaugus un dārzeņus, maizi, bulciņas bez krēma un piparkūku mīklu, ievārījumus, sīrupus traukos ar plastmasas vāciņu, garšvielu maisījumus, kaņepju taukus, diedzētas sēkliņas, tējas un kaltētas kultivētās sēnes, bet baravikas no meža ne. Toties augu eļļas drīkstēs pārdot tikai ražošanas vietā, jo viens no ražotājiem ir pārāk neērts Zemkopības ministrijas ierēdņiem. Nezinu, kāpēc, bet arī sulas drīkstēs pārdot tikai ražošanas vietā...

Gaļa un piens – tikai tirgū

Vēl lielāki trakumi ir sadaļā «Dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkti, kurus atļauts ražot mājas apstākļos». Tikai un vienīgi ražošanas vietā un tirgū, kur nodrošināta veterinārā ekspertīze, drīkstēs pārdot kūpinātas zivis, ceptus nēģus, rūgušpienu, jogurtu, sviestu, biezpienu un krējumu, kā arī Jāņu sieru, knapsieriņus, svaigu sieru, kazas un aitas piena sierus no pašražota piena. Mazas un labas izmaiņas jau ir: nu zemnieki drīkstēs citiem tirgot ne tikai kūpinātu cūkgaļu, bet arī kūpinātu putnu, trušu, liellopu un aitas gaļu, kā arī kūpinātas mājas desas. Pirmajā variantā putni un truši bija jāēd pašam. Šie ir vienīgie produkti, ko drīkst ražot mājās, citus ne, jo kā tad izkontrolēs?

Nesaprotu, kāpēc nevarēja uzrakstīt, ko nedrīkst gatavot mazos apjomos no pašu izaudzētā, bet kāpēc šie produkti nedrīkst parādīties ne veikalos, ne restorānos? Vai tad veikali un ēdnīcas bez veterinārārsta kontroles ir mēslu bedres? Taču – vai «Rīgas Miesnieks», «Ķekavas putnu fabrika» vai Valmieras piena kombināts to pieļaus? Turklāt, kurš zina, ko stūķē belašos, ko picās un ko sabāž hamburgeros? Tu saki: mani tas neinteresē, es tādus mēslus nepērku! Es arī ne, pircējs taču nav muļķis, bet baisi stāsti par samaltām žurkām, picās ieceptām mušām un kūšmatiem ir dzirdēti ne reizi vien. Un to var nopirkt ikviens. Bet bioloģiski ražotu pārtiku – nevar.

Eiropā atļauts vairāk

Toties ikviens, kurš pabijis Eiropā, ar sajūsmu stāsta par saimniecību veikaliņiem, tirdziņiem un lielām bioloģisko produktu tirgotavām, kur var nopirkt visu ko. Un nedomājiet, ka zemnieki, kas izrādīs gatavību kaut ko ražot, netiks pamatīgi kontrolēti: jau tagad ir sagatavoti smalki aprēķini, cik jaunu darbinieku, datoru un krēslu valstij būs jānodrošina, lai kontrolieri godam varētu veikt savus pienākumus. Protams, Pārtikas un veterinārais dienests uzskata, ka veic svē-tīgu darbu, toties zemnieki apgalvo pre-tējo – PVD iznīcinās Latvijas lauksaimnie-cību. Bet mēs turpināsim baroties ar importa pārtiku, jo pat tā, kas rotājas ar etiķetēm latviešu valodā, reti kad ir gatavota no Latvijā augušām izejvielām. Te par ceļa rādītāju var noderēt marķējums ar zaļo karotīti. Taču, uzzinot, cik maksā atļauja šo zīmi lietot, mazajam ražotājam vēlme sadarboties zūd. •