Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Par trīs lietām, kas latvietim patīk, jeb Laiks mācīties

Sallija Benfelde, «Nedēļa», speciāli «Vides Vēstīm»
Andas Krauzes foto


Katram gadalaikam kādreiz bija sava smarža un garša, tāpat kā svētkiem. Vasara nāca ar zemeņu un diļļu smaržu, lai gan veikalos tās varēja nemeklēt. Šodien, paraugoties lielveikalu plauktos, bieži vien saprotam, ka droši vien jau nav lielas starpības – pirkt pareizo Eiropas pārtiku vai lietot kapsulas ar uzrakstu «āboli», «tomāti», «piens»... Vai tiešām droša pārtika ir negaršīga – kā tajā vecajā jokā par dzīves baudām, kuras ir neveselīgas, bet bez kurām nav jēgas dzīvot? Par pārtikas drošību, kvalitāti un mūsu tiesībām pārdot savā zemes stūrītī audzēto stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta direktors Vinets Veldre.


 

Vai tas, ko ēdam, agrāk bija garšīgāks un labāks, jo audzējām paši sev, nevis vienādotajam Eiropas tirgum?

Tie ir priekšstati, kas saglabājušies vēl no pagājušā gadsimta divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem. Kad nebija lielražošanas, nebija satiksmes un ceļu, bija zirgi un dzelzceļš, bija tirgi un mazie veikaliņi. Toreiz ražoja paši sev un pārdeva arī citiem. Par pārtikas drošību neko daudz nezināja, jo pēc Pirmā pasaules kara nebija diagnostikas un zāļu, saslimšanas nesaistīja ar pārtikas produktiem un tās nereģistrēja. Mazo lauku saimniecību attīstība tika mākslīgi veicināta, dodot zemi tiem, kas bija cīnījušies par Latviju, un, principā, tas bija labi un pareizi. Turklāt tiem, kas aktīvi strādāja laukos, kredītprocenti tika dzēsti – tāda bija Ulmaņa agrārā politika. Protams, arī tajos laikos netrūka sīkzemnieku, tāpat arī slaistu, dzērāju un zagļu. Tad nāca citi laiki, kad mūsu veikalos nebija pārtikas, jo mēs ražojām un visu sūtījām uz Maskavu un Ļeņingradu. Starp citu, arī tagad Salacgrīvā, kur ir zvejnieki un zivju pārstrādes rūpnīcas, zivis nenopirksiet – tās tiek vestas no Cēsīm un Valmieras. Vārdu sakot, cienījams, gudrs un izdarīgs sabiedrības acīs bija cilvēks, kas pats prata mājās nožāvēt vistiņu, uztaisīt mednieku desiņas un pabarot ne tikai sevi, bet arī radus vai draugus, turklāt, izvairoties no kontroles iestādēm, šos labumus pamanījās arī pārdot, nopelnot ģimenei naudu. Gandrīz gadsimta garumā mūsos tā ir veidojusies pārliecība, ka pareizi ir, ja katrs ar paša audzēto pabaro sevi un mazliet atliek arī pārdošanai.

Latvijā lielākā daļa zemnieku saimniecību māju un kūtis ir būvētas manis jau pieminētajos pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Toreiz lielākoties visu būvēja no koka, tikai bagātie saimnieki varēja atļauties izmantot ķieģeļus. Tērauda sliede noveco, kur nu vēl koks un ķieģelis. Pirmskara laukos bija sausās tualetes, arī tagad laukos ir tāpat. Daudzi, kas šodien dzīvo laukos, nav zemnieki, viņi vienkārši uztur lauku vidi, jo ražo paši sev – vienas vai divu govju piena nauda ir līdzvērtīga pensijai. Cilvēki ir pieraduši pie tāda dzīvesveida.

Eiropa prasa maksimāli samazināt pārtikas patērētāja risku, visā pārtikas produkta ķēdē – no staļļa līdz ēdēja galdam – visam jābūt pārraugāmam un tīram. Protams, gadās, ka tas aiziet līdz pārspīlējumiem un absurdam... Un man reizēm liekas, ka mēs ārstējamies no pārlieku lielas tīrības.

Latvijā ir populārs uzskats, ka, cenšoties būt Eiropas cienīgi, mēs no lauksaimniecības produkcijas ražotāja prasām vairāk, nekā to paģēr Eiropas normas. Vai tā ir taisnība?

Varu piekrist, ka Eiropa pati neievēro direktīvas, kuras ir radījusi. Savulaik ik pēc divām nedēļām no Briseles brauca komisijas un pārbaudīja, vai mēs visu ievērojam. Vienu tādu komisiju es aiztriecu prom, jo trīs nedēļas pēc kārtas vadāju pa fermām, pienotavām, gaļas cehiem un dažādiem dienestiem. Tajā pašā laikā gribu teikt, ka cilvēki paaudžu paaudzēs ir pieraduši, ka laukos nav siltā ūdens un ir sausās tualetes, bet tas nu ir tas minimālais, kas vajadzīgs, ja gribam kaut ko ražot. Man ir vienkāršs piemērs – sūtot savus bērnus uz skolu, jūs uzticieties skolas pavāram un sagādniekam, jums pat neienāk prātā, ka pusdienas varētu būt gatavotas no nezināmas izcelsmes gaļas, kas piegādāta no zemnieku saimniecības, kur ir tikai viena govs, bet kas pārdod tonnām pienu un gaļu. Ja saslimst bērni vai zaldātiņi, atbildību prasa ne jau no pavāra vai sagādnieka, bet no valsts kontrolējošām institūcijām. Sabiedrība uzskata, ka vainīgi ir valsts ierēdņi. Tas nav pareizi, tāpat kā aplama ir mūsu gandrīz neprātīgā politizācija. Visos plašsaziņas līdzekļos pats galvenais ir politiskās ziņas, turklāt sliktās ziņas. Latviešiem patīk trīs lietas: skatīties ugunī, skatīties ūdenī un skatīties, kā citam neveicas. Un mēs esam burvīgi ar šīm savām īpašībām.

Man patīk dzirdēt problēmas konkrētu risinājumu, nevis bļaustīšanos par to, cik viss ir slikti, – it īpaši pirms vēlēšanām, kad visi zina, ka ir slikti, bet neviens nevar atbildēt, kā tad ir jādara. Dienestam ir laba sadarbība ar Lauku sadarbības padomi, ar Silaraupu un citiem cilvēkiem, kas labi «jūt drēbi». Agrāk, kad nebija interneta un daudzviet pat nebija elektrības – starp citu, arī tagad vēl deviņdesmit vienā mājā Latvijā nav un nekad nav bijusi elektrība –, cilvēki gāja uz kultūras namu un veidoja dažādas lauksaimnieku apvienības un biedrības, apmainījās ar informāciju. Tagad tā nenotiek. Neziņa rada agresīvu attieksmi pret manu dienestu un tajā strādājošajiem cilvēkiem. Mēs neesam likumdevējs – man pirmdienā noliek uz galda likumu, kas stājies spēkā jau piektdien, un no dienesta prasa kontrolēt šā likuma ieviešanu. Manuprāt, tas ir absurds – prasīt no valsts tā ieviešanu, jo likumu ievieš sabiedrība, paši cilvēki.

Jums ir jākontrolē, vai cilvēki to dara...

Jā, bet sabiedrība prasa valstij, lai tā ievieš likumu viņu mājā, kamēr pati noskatās un nedara neko, lai tā notiktu. Kā tas ir iespējams? Vai jūsu mājā kāds var nākt un ieviest kārtību, ja jūs to nedarāt? Gribu teikt, ka cilvēkiem trūkst informācijas par likumiem un noteikumiem, kādi darbojas. Jūs taču būtu nikna, ja ceļu policists jums izrakstītu soda kvīti par to, ka esat pārkāpusi jaunos noteikumus, par kuru esamību jums nav ne jausmas. Mani cilvēki, apmeklējot uzraudzības kārtībā dažādus objektus, kontrolē likumu un normu ievērošanu, par kuriem cilvēki nezina, un viņus kaitina tas, ka viņu īpašumā kāds nāk un rīkojas. Ja cilvēkam ir slikti, ja, viņaprāt, likums ir slikts, tad vainīgs ir Veldre un viņa dienests, kas nāk un kontrolē. Tādēļ ir vajadzīga dienesta sadarbība ar dažādām lauksaimnieku biedrībām un savienībām. Ir kāda lieta, ko vienmēr atgādinu saviem darbiniekiem – ja cilvēks ražo sliktu produkciju, tad ne jau tāpēc, ka viņš tādu grib ražot, bet tādēļ, ka viņš ražo tā, kā māk un kā ir iemācījies. Vēl gribu teikt, ka mums jārīkojas tā, kā to darīja holandieši pirms divsimt gadiem, kad likuma ieviešanu piena, gaļas un dzīvnieku turēšanas jomā uzticēja sabiedriskajām organizācijām, kas algoja savus inspektorus un kuriem valsts deleģēja uzraudzības funkcijas. Mēs neesam raduši par kaut ko atbildēt, mums šķiet, ka mums ir tiesības, bet nav pienākumu, jo atceramies, ka mums ir tiesības ražot un pārdot, bet aizmirstam, ka sabiedrībai ir tiesības pirkt nekaitīgu pārtiku. Tomēr kontrolei ir rezultāti – pēdējo četru gadu laikā katru gadu divas reizes samazinās saslimstība no pārtikas produktiem. Dati, ko saņemam, liecina, ka saslimstības cēloņi ir perēkļveida, kas nozīmē, ka avoti ir mājās vai dzīvokļos. Neviens jau nekontrolē, cik ilgi katrs savā plauktā glabā, piemēram, desu, bet cilvēki uzzina par saslimušu ģimeni un – ko viņi domā? Viņi jautā, kāpēc valsts to nekontrolēja un nenovērsa?

Vai gribat teikt, ka vainīgi nav ražotāji, bet gan produktu patērētāji?

Tikko sākam meklēt vainīgos, tā jau automātiski pieņemam, ka kāds ir vainīgs. Domāju, ka problēmu nevar atrisināt, meklējot obligātos vainīgos ražotāju un pārstrādātāju vidū vai pašā valstī. Cilvēkiem ir jāsaprot pamatprincipi un jāgrib tos ievērot, ja runājam par šīm lietām plašāk.

Labi, katrs no mums grib drošu pārtiku, bet vai tas nozīmē, ka tomātam jāgaršo vienādi Portugālē un Latvijā? Galu galā tomāts vai zemene garšo vienādi – nekā.

Visā pasaulē notiek industrializācija, atskaitot vienīgi Āfriku un Dienvidameriku. Tas nozīmē, ka mazais ražotājs nespēj konkurēt. Pārtikas iepakojums kļūst modernāks, jo pati sabiedrība tādu prasa, bet tas nozīmē, ka pieaug iepakojuma izmaksas. Jo mazāk ražo, jo dārgāks kļūst gatavais produkts. Jo dārgāks produkts, jo mazāk var pārdot, ieņēmumi ir mazāki un saražot var mazāk – veidojas tāds kā apburtais loks. Rozīnīte slēpjas sabiedrības priekšstatos par to, kas ir labi un pareizi. Zviedrijā redzēju, kā divos plauktos stāv pilnīgi vienādi tomāti. Uz vieniem ir uzlīmēts Zviedrijas karodziņš, un tie ir sešas reizes dārgāki nekā tie, kas nav audzēti Zviedrijā. No agrotehnikas viedokļa, gan Spānijas, gan Zviedrijas tomāti ir mēsloti ar tiem pašiem minerālmēsliem. Pie mums cenšas ieviest atšķirību starp savējiem un ārvalstu ražotājiem ar zaļo karotīti un citām zīmēm uz produkcijas. Tomēr gribu teikt – ja neviens nepirktu, tad tie paši lietuvieši nevarētu ienākt Latvijā ar savu lētāko produkciju.

Nabadzīgā sabiedrībā katram santīmam ir liela vērtība, tādēļ cilvēki pērk lētāko. Tomēr gribu vaicāt, ar ko jārēķinās tiem, kas negrib intensificēt ražošanu, kas grib bioloģiski tīru pārtiku? Intensīvā ražošana ir lētāka, bet tā pamazām degradē vidi, kurā dzīvojam.

Lai spriestu, visi faktori ir objektīvi jāizvērtē. Piemājas dārziņā audzētais tomāts ir garšīgāks. Man nepatīk apzīmējums «ekoloģiskā» vai «zaļā lauksaimniecība», jo tādas lauksaimniecības nemaz nevar būt. Manuprāt, jārunā par organisko lauksaimniecību. Organiskā lauksaimniecība, pati vide un kopšanas veids augu tā neizdzen, arī mūsu klimats ar īsu un, varētu pat sacīt, skarbu vasaru dod augļus un dārzeņus ar lielāku estervielu saturu, tāpēc tie ir ar asāku un izteiktāku garšu. Esam pieraduši pie Latvijā augušajiem augļiem un dārzeņiem, tādēļ nevaram salīdzināt tos ar citur augušajiem, mums tie šķiet bezgaršīgi.

Sabiedrība noslāņojas, un cilvēki sāk izvēlēties, bet patiesībā – ja laukos nebūtu subsīdiju, cenas pārtikai būtu augstākas. Mums gan skaidri un gaiši būtu jāpasaka, ka subsīdijas zemniekiem ir domātas lauku vides saglabāšanai, jo Latvijā ir maz lielražošanas. Ja mēs sakām, ka dodam subsīdijas ražošanai, tad tikpat labi varētu jautāt, kāpēc valsts nedod subsīdijas kurpniekam un galdniekam, skolotājam un mātei, kuras bērni sāk iet skolā?

Lauku sadarbības padomei vairākas reizes esmu sacījis, ka visā Eiropā ir industrializācija un visas direktīvas un noteikumi ir veidoti, balstoties uz to, kas un kā tur notiek. Tagad tās jāpilda arī mums, jo esam tur paši labprātīgi iestājušies. Mums aptuveni piecdesmit procentu ir mazo saimniecību ar pāris govīm, vienu cūku vai aitu. Ko šis cilvēks dara? Viņš vienkārši dzīvo laukos, algotu darbu nestrādā – tātad saglabā lauku vidi ar savu šķībo šķūni un traktoriņu, ko ieguvis par pajām. Šis cilvēks nekad neražos vairāk, viņš neņems kredītu, viņu vajadzētu atbalstīt kā vides saglabātāju. Toties «lielā kārts» jāliek uz tiem, kas ir gatavi ražot vairāk, jo, no ekonomikas viedokļa, citādi nevar.

No ekonomikas viedokļa, protams, pareizi ir ražot vairāk un intensīvi. Tomēr es vēlreiz gribu jautāt, kādas ir nākotnes izredzes tiem, kas negrib nodarboties ar intensīvo ražošanu?

Pašlaik likumu un noteikumu rāmītis ir visiem vienāds – gan mazajam, kas grib ražot tikai sev un vēl dažiem, gan lielajam, kas ražo tikai citiem. Tas nav pareizi. Es piedāvāju sadarbības padomei uzrakstīt noteikumus mazajam piemājas ražotājam, neminot šo vārdu «ražošana», kas uzreiz pakļaujas lielas industrijas «satiksmes noteikumiem». Šajos noteikumos varētu minēt kārtību, lauku vides saglabāšanu un higiēnas prasības, kas jāpilda, lai mājās, piemēram, varētu siet sieru, gatavot desiņas vai audzēt dārzeņus. Noteikumos būtu iekļaujami arī noteikumi par nodokļiem, par to, vai mazajam ražotājam ir vai nav vajadzīgas preču pavadzīmes, varbūt jāraksta arī par iepakojumu. Pagaidām visi ir sadzīti vienā aplokā. Protams, cita lieta ir saimniecības, kas ražo tikai pašu patēriņam, tur nav gandrīz nekādu prasību.

Mums ir jārēķinās ar to, ka laukos dzīvo gados vecāki cilvēki, viņu veselība nav nekāda spožā pēc kara un kolhoza laikiem. Turklāt aktīvākos un izdarīgākos nošāva, aizdzina uz Sibīriju, palika tie, kas prata nedomāt paši ar savu galvu un pielāgojās esošajai kārtībai. Tādēļ cerēt, ka laukos dzīvojošo vairākums sāks aktīvi nodarboties ar lauksaimniecību, ir aplam. Tā tas būs gadus divdesmit, līdz vietā nāks urbanizētā paaudze. Un tad jājautā tirgotājiem, vai pilsētniekam vajadzēs organiski audzētos pārtikas produktus? Kā tos varēs pārdot? Vai zemnieciņš varēs aizvest katru tomātu spainīti vai piena kannu uz pilsētu? Ekonomiskā nozīmē industriālās saimniecības ir ar plusa zīmi, bet naturālās saimniecības ir ar plusiem un mīnusiem, kas summējas nullēs vai pat ar mīnusu. Var dzīvot ar emocijām, bet lats ir lats, dolārs ir dolārs. Mums acis ir aizmālējuši stereotipi, ka var kļūt turīgs, dzīvojot vidēji lielā lauku saimniecībā, audzējot buļļus un graudus. Naudas garšu ir sajutuši industriālie zemnieki. Tā ir nostalģija, kuras dēļ mēs raugāmies pagātnē.

Tad jautāšu, vai cilvēks, kurš netīko kļūt bagāts un kura apzināta izvēle ir dzīvot dabiskā vidē, to varēs? Vai valsts politika to ļaus? Un vai valsts man dos iespēju pirkt piemājas saimniecībā gatavotu pārtiku?

Viss slēpjas naudā. Ja cilvēks līdz šim nav varējis savā lauku mājā ierīkot kanalizāciju un silto ūdeni, kā viņš to izdarīs tagad? Ūdens un kanalizācija ir pirmie priekšnoteikumi, lai varētu ražot produktus piemājas saimniecībā. Tas ir dārgi, bet ar pārtiku citādi nedrīkst, higiēnas noteikumi ir jāievēro. Cik ir to, kas pārtiku ražo un cik ir to, kas to lieto? Ēd visi, un tas nozīmē, ka otro ir vairāk un viņu intereses ir jāievēro.

Varbūt valstij jāmaina politika? Lai Eiropa ražo, cik intensīvi vien vēlas, Latvijā būs pieejami lētie produkti, bet mēs subsīdijas ieguldīsim mazajos organiskās lauksaimniecības kopējos?

Lauksaimnieciskā ražošana nav jāintensificē par katru cenu, valsts to nespiež darīt. Cilvēki paši ir sapratuši, ka lielāka siltumnīca ļaus nopelnīt vairāk.

Kā risināt mazā piemājas ražotāja problēmas? Ir jāpārkāpj savai mentalitātei un jāsāk kooperēties. Viensētniekiem tematiskos vakarus varbūt nevajadzētu beigt pirtī ar dzeršanu, bet gan izdomāt, kā salikt katra piecus tomātu spaiņus kopā, lai atmaksātos braukt uz tirgu vai veikalu un pārdot. To valsts cilvēku vietā nevar izdarīt. Starp citu, vai kāds ir papētījis, kur mazajam saimniekam aiziet subsīdijas? Ne jau produkcijas ražošanā un ražošanas intensificēšanā, par ko tiek maksātas subsīdijas. Tāds zemnieciņš, piemēram, nopērk «Ņivu» un jaunu bisi, lai būtu, ar ko braukt medībās. Nesaku, ka tas nepavisam nav vajadzīgs, bet tā īsti subsīdijas tomēr domātas citiem nolūkiem. Dzīve ir skarba, un ekonomika ir vēl skarbāka.

Divās vietās gaļas un piena jomā zemnieki jau ir kooperējušies – Zaļeniekos un Jelgavā. Ziniet, kad trijos mēnešos viņi dabūja apgrozījumu 150 tūkstošus latu, tad sāka greizi raudzīties uz pārējiem mazajiem zemniekiem – kāpēc, lūk, dienests tur ir atļāvis piena ražotni? Es atgādināju, ka vēl pirms pāris mēnešiem pats tāds bija ar savu mazo saimniecību un mazo ražošanu. Savukārt gaļas ražotāji, kas apvienojušies, pieļauj citu kļūdu – visu nopelnīto sadala uz galviņām. Tā ir vienas dienas saimniekošana – tērēt visu, cik nopelna. Vairākums šo kooperatīvu zemnieku ir godprātīgi, bet daži pienu un gaļu nodod arī citām pārstrādes vietām. Taču tas jau latvietim ir normāli – tāda mentalitāte.

Tātad, jūsuprāt, likumdošanai ir viena vaina – tā nešķiro lielos un mazos lauksaimniecības produktu ražotājus? Tomēr tīrībai ir jābūt visur. Pārbaudāt, vai pareizi iekārtotās telpas arī tiek mazgātas?

Jā, tā ir. Likumdošanā, kā jau teicu, būtu vajadzīgas izmaiņas. Par tīrību runājot – saviem darbiniekiem vienmēr esmu teicis, ka ar cilvēkiem, kuri ieguldījuši lielu naudu, tērējuši savu un citu cilvēku laiku un darbu, bet nevar tik daudz, kā turēt tīras telpas, nav jāauklējas. Jo skarbāk pret tādiem izturēsimies, jo ātrāk viņiem pieleks. Kad pārņēmām savā kontrolē sabiedriskās ēdināšanas objektus, saņēmām 7500 kafejnīcu, ēdnīcu un krodziņu. Tobrīd man likās, ka tas ir maz. Vēl pēc pusgada mums bija jau 12 tūkstoši. Es savējos dzenāju pa laukiem, lai viņi saskaita, cik pārtikas objektu valstī vispār ir. Man neviens, piemēram, nevarēja pateikt, cik kaltes ir valstī. Izrādās – trīs ar pusi tūkstoši! Pavisam Latvijā ir 19 tūkstoši pārtikas aprites objektu. Pārtikas ieguves vietas ir 90 tūkstoši. Reģistrēto bioloģisko pārtikas produktu ražotāju ir vairāk nekā tūkstotis. Kontrole ir uzticēta arī divām sabiedriskajām organizācijām. Man patīk latviešu mentalitāte un prasme izspēlēt visādas cūcības. Uzrakstīju šīm organizācijām, lai viņi akreditējas un beidz jaukt galvu bioloģiskās produkcijas ražotājiem zemniekiem – lai līgumos ne tikai ieraksta, kādus pakalpojums viņi zemniekiem sniedz, bet arī tos nodrošina. Rezultātā šīs sabiedriskās organizācijas sūdzējās ministram, ka Veldre ierobežo to sabiedrisko organizāciju darbu, kas stimulē bioloģisko lauksaimniecību.

Mēs protam cilvēkus tracināt, bet izglītot gan ne. Kā jau teicu, par saviem pienākumiem nekādi negribam atcerēties.

Kā, jūsuprāt, mainīsies dzīve laukos pēc gadiem divdesmit, trīsdesmit?

Domāju, ka mainīsies uz slikto pusi, jo notiek urbanizācija. Lauku vides uzturētājus aizstās pilsētnieki. Turīgākie iegādāsies īpašumus laukos, kur dzīvot, bet darbā brauks uz pilsētu. Viņi jau govi neturēs, viņiem pat dārzs būs sterils, jo upenes viņi pirks veikalā. Nekur jau mēs nedēsimies no vispārējām attīstības tendencēm. Man pašam nepatīk dzīvot pilsētā, bet es par zemnieku nekļūšu. •