Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Modes tendences bioloģiskajā lauksaimniecībā

Patlaban Eiropā, pat visā pasaulē, ir mutuļojošs laiks politikā, ekonomikā, nacionālajā sadarbībā un – lai cik savādi tas izklausītos – arī tādā šķietami konservatīvā nozarē kā bioloģiskā lauksaimniecība, kas ir ar tūkstošgadīgām tradīcijām. Laika ritums ir spējis ietekmēt arī to. Ja paskatās dziļāk, arī Latvijā vēsturiski izveidojušies dažādi virzieni. Vissenākais, ko var saukt par lauksaimniecību: lien līdumu, mēslo ar pelniem un dabisko zemsedzi, strādā sekli, bet ar atkārtotu aršanu un ecēšanu, dažus gadus izmanto, tad lien jaunu līdumu. Jau šajā laikā zemnieki mācās ievērot kosmisko ritumu (mēness un zvaigžņu kustību), izvēloties laiku, kad veikt konkrētus lauksaimnieciskos darbus. Augu sekā ienāk āboliņš, kūtsmēsli, uzlabojas darbarīki, palielinās augsnes apstrādes dziļums. Fungicīds, insekticīds un herbicīds vienlaikus ir saule, kuras spēku pastiprināti izmanto, augsni kārtojot (atkārtota augsnes apvēršana dažādos dziļumos). Zinātnieki vēl strīdas, vai jēdziens «art» Latvijā veidojies 19.gs. vai ir saistāms ar daudz senāku (ap 1000 gadu) vēsturisko laikmetu.

Paralēli 19.gs. beigās Vācijā, kas atrodas uz dienvidiem no Latvijas un līdz ar to maigākā klimata zonā, ar auglīgākām augsnēm, veidojās biodinamiskā lauksaimniecība ar specifisku teorētisko pamatojumu, kas paredz ļoti stingru kosmisko ritumu ievērošanu. Šis lauksaimniecības virziens atzīst tikai virspusēju augsnes strādāšanu, gan pieļaujot dziļu irdināšanu, bet bez apvēršanas. 20.gs. beigās bioloģiski dinamiskā lauksaimniecība no Vācijas ienāk Latvijas dienvidrietumu daļā, kur ir maigāks klimats. Taču pat šajā reģionā nevarēja burtiski izpildīt bioloģiski dinamiskās lauksaimniecības ieteikumus, jo Latvijā ziemas ir bargākas, arī veģetācijas periods ir īsāks. Daļu ieteikto zaļmēslojuma augu tādēļ Latvijā audzēt nav iespējams. Īsāka veģetācijas perioda dēļ arī visas tehnoloģijas nav pieņemamas. Virspusēja augsnes strādāšana ar ieteikto vagu metodi radīja problēmas ar nezālēm. Bija jāveic metodes korekcijas atbilstoši Latvijas apstākļiem.

Latvijā zemi nevar neart

Zināmā mērā līdzīgs piedāvājums bioloģiski dinamiskajai lauksaimniecībai izskan Ināras Vaivodes 2003.gadā iznākušajā grāmatā «Netradicionālās tehnoloģijas atgriežas no gadsimtu dzīlēm». Šī grāmata liek padomāt par cilvēka eksistenci dabas vidū. Pārdomas rosina arī fakts, ka, izzinot vietējos apstākļus un izmantojot tos savā labā, cilvēks var sasniegt brīnumainus rezultātus un pārsteidzošas ražas. Taču, runājot par grāmatā minētajām netradicionālajām tehnoloģijām, tās gluži vienkārši nevar atgriezties Latvijā no gadsimtu dzīlēm, jo senajā Latvijā vairākums minēto tehnoloģiju nekad nav bijušas tradicionālas. Vēsturiskos materiālus pētot (ceļojumu apraksti, tautasdziesmas, arheoloģiskie izrakumi), nevar neievērot augsto lauksaimniecības līmeni, cieņu pret zemi un darba tikumu senajā Latvijā. Taču Latvijas senvēstures materiālos nevar atrast norādi uz augsnes apstrādi bez apvēršanas, nemaz nerunājot par mājām no grunts. Toties viss liecina par tradicionālu līdumu līšanu, augsnes atkārtotu apvēršanu un viensētām, kur ēkas būvētas no koka, kas Latvijas apstākļos labi tur siltumu ziemā, nepārkarst vasarā, ir veselīgs materiāls, un mežu mums nekad nav trūcis. Ir sastopamas arī norādes uz ražību: labākajās ražās iegūti 20 graudi no viena stiebra (ražas ar 2–4 graudiem iegūtas laikā, kad latviešu zemnieks faktiski kļuva par vergu).

I.Vaivodes grāmatas lasītāju uzmanīgu dara arī fakts, ka nav pieminēts neviens piemērs no Latvijas. Negribu apstrīdēt daudzās labās lietas, tikai aicināt – pirms akli sekot Ināras Vaivodes ieteikumiem, kritiski izvērtēt, kādi ir dabas apstākļi vietās, kuras autore min kā piemērus. Tā ir Japāna, Kemerova, Vladimira, Kijeva, seno šumeru apdzīvotā teritorija (tagadējās Irākas dienvidi), Taškenta. Zemes mājām piemērs ņemts no Altaja kalnu vecticībniekiem. Skaidri redzams, ka visi piemēri saistīti ar auglīgām zemēm, arī melnzemēm, un dienvidu apgabaliem, kur dominē iztvaikošanas režīms, t.i., ūdens no augsnes un augiem iztvaiko vairāk nekā nolīst ar nokrišņiem, trūkst mitruma, ūdens pa kapilāriem pastiprināti virzās uz virskārtu. Augsnes sasāļojas. Lauksaimniecības panākumi galvenokārt ir saistīti ar mitruma saglabāšanu. Sasāļotos augsnes slāņus, kas bagātīgi satur Na, Cl un citas augiem nevēlamas vielas, jāsargās uzvērst virspusē. Šeit gribu atgādināt, ka Latvijā vēso un jūras tuvuma ietekmē mitro apstākļu dēļ dominē izskalošanās režīms, t.i., ūdens ar nokrišņiem uz zemes nonāk vairāk nekā iztvaiko no augsnes un augiem. Tieši šā iemesla dēļ Latvijā pārsvarā sastopamas vairāk vai mazāk izskalotas podzolētas augsnes, kurās minerālsāļi pārvietojas uz augsnes dziļākajiem slāņiem. Izskalošanās rezultātā augiem nevēlamais Na un Cl aizskalojas no augiem pieejamās zonas un aramkārtā, arī padziļinātā, vairs neatrodas.

Kad saule kaitē, kad – palīdz

Atgriezīsimies Latvijas lauksaimniecības zinātnes vēsturē pagājušā gadsimta 60. un 70.gados. Šajā laikā Padomju Savienībā populārs bija agronoms Maļcevs no Kurgānas, kurš ieguva ļoti labas ražas bez aršanas, augsni mulčējot ar augu atliekām (to kā vienu no pozitīviem piemēriem min arī I.Vaivode). Maļcevs darbojās dienvidu sauso stepju zonā, kur ir auglīgas augsnes, t.sk. melnzemes, maz mitruma un daudz dedzinošās saules. Tā kā biezais trūdvielu horizonts garantēja augiem nepieciešamo barību un gaisu, nebija nepieciešama augsnes dziļa, pat ne sekla apvēršana, arī dziļa irdināšana ne. Savukārt slimības un kaitēkļi uz augsnes un augu atliekām dedzinošajā vasaras saulē tiek maksimāli ierobežoti tieši tad, ja augu atliekas paliek virspusē. Ar šādu metodi veicina arī mitruma uzkrāšanos, kas melnzemes zonā limitē ražu. Zaļmēslu augi var būt pat kaitīgi, jo konkurē ar nākamā gada kultūraugiem uz ražu limitējošo faktoru – augsnes mitrumu.

Latvijas apstākļos process ir citādāks. Klimats ir bargāks, gaisa mitrums lielāks, saules stariem ir mazāka aktivitāte. Tie nespēj izspraukties cauri biezajam augu atlieku slānim. Turklāt mitrums pēc ražas novākšanas nav deficīts, augsnes bieži ir blīvas, slimības, kaitēkļi un nezāļu sēklas labi saglabājas augu atliekās augsnes virspusē un virskārtā mitrā un salīdzinoši siltā vidē. Augsni kārtojot, tiešie saules stari apspīd dažādus augsnes slāņus. Tiek dota iespēja putniem, skrejvabolēm u.c. dzīvniekiem baroties ar kaitēkļu oliņām un kūniņām, kā arī neļauj veidoties slimību perēkļiem. Ļoti svarīgs uzdevums organiskās vielas apvēršanai ir apstākļu radīšana tās satrūdēšanai, tādējādi ar aerobo mikroorganismu palīdzību iznīcinot augu kaitēkļu un slimību ierasto barības vidi. Visbeidzot – augu atlieku organiskā viela gaisa klātbūtnē sajaucas ar minerālajiem koloīdiem un veido maksimāli augstu trūdvielu līmeni. Sevišķi svarīgi tas ir izskalotajās podzolētajās augsnēs, kur trūdvielu ir maz – ap 2%; nenozīmīgi vai pat kaitīgi tas ir melnzemēs, kur galvenais uzdevums ir noturēt dabas doto augsto trūdvielu (10 un vairāk %) līmeni. Iespējami daudz zaļmēslu un ziemāju augiem, kas nosedz augsni un neļauj izskaloties barības vielām rudens un pavasara periodā – tam Latvijas apstākļos ir nepārvērtējama nozīme.

Maļceva idejas izgāžas

Pamatojoties uz Maļceva panākumiem, no Maskavas nāca rīkojums steidzami veikt pētījumus un dot rekomendācijas šādas metodes ieviešanai arī Latvijā. Šādi pētījumi, protams, tika veikti. Pie tiem strādāja Arnolds Riekstiņš, Rūdolfs Sniedze un arī citi zinātnieki, kas pētīja augsnes strādāšanas likumsakarības. Strādāja gan, bet pētījumi par ilgstošu augsnes apstrādāšanu bez apvēršanas Latvijā cieta neveiksmi iepriekš minēto apstākļu dēļ. Taču tajos gados svarīgos jautājumos pētījumi tika veikti pēc vienotas metodikas visos Padomju Savienības zinātniski pētnieciskajos institūtos.

Man bija iespēja būt klāt vēsturiskajā augsnes apstrādātāju zinātniskajā konferencē, kas tika rīkota par godu Maļceva ļoti apaļajai jubilejai un notika novadā, kur viņš ilgus gadus bija strādājis. Referentu un klausītāju vidū bija zinātnieki, sākot no tundras un beidzot ar subtropu zonu. Pēc tā, kādi bijuši rezultāti, strādājot ar Maļceva metodi, varēja pateikt, no kuras zonas atbraucis referents. Krasi pretēji rezultāti bija ziemeļniekiem: Baltijas republikām, Ļeņingradas apgabaliem, Karēlijas autonomajiem apgabaliem. Pilnīgu vienprātību ar Maļceva teikto uzrādīja zinātnieki no dienvidiem, sākot ar Ukrainas melnzemēm un tālāk uz dienvidiem – ieskaitot Kazahijas, Uzbekijas, Turkmēnijas, Kirgīzijas zinātniekus, kas strādā uz sausām, arī sasāļotām augsnēm. Nenoteiktus rezultātus pa gadiem uzrādīja Ļvovas apgabals Karpatos, Baltkrievijā. Jāņem vērā, ka toreiz Maļcevs bija cieņā, un zinātniekiem bija jāparāda liela drosme, jāriskē ar savu karjeru, objektīvi parādot rezultātus, kas nesakrita ar noteiktajām prasībām. Tas radīja īpašu gaisotni visas konferences laikā un arī man iespiedās dziļi atmiņā – uz visu mūžu. Nekā nevarēja darīt – noslēguma rezolūcijā bija jāatzīst, ka Maļceva metodes efektivitāti nosaka attiecīgās zonas klimatiskie apstākļi.

Sacītais, protams, attiecas uz ierindas tīrumu augsnēm. Apstākļus tuvina melnzemēm augsnes iekultivēšanas pakāpe: augsts organiskās vielas saturs un iekultivētā slāņa biezums. Respektīvi – veiksmi augsnes apstrādē bez apvēršanas var gaidīt mazdārziņos vai piemājas pushektāros, kur desmitiem gadu no vietas ik gadu dotas organiskās vielas kūtsmēslu veidā un tradicionāli daudzgadīgās nezāles ir ierobežotas ravējot.

Vecās metodes jāpilnveido

Ceru, ka tas liks padomāt pēc Ināras Vaivodes grāmatas «Netradicionālās tehnoloģijas atgriežas no gadsimtu dzīlēm» izlasīšanas. Cik zināms, grāmata kļuvusi populāra bioloģisko lauksaimnieku vidū Latvijā. Tās piekritējiem būtu vēlams izmēģināt ieteiktās metodes vispirms nelielā platībā. Lai tuvinātu veiksmi, būtu vēlams vienlaikus izmantot pēdējā laikā Latvijā radītos preparātus augu aktivizēšanai un līdz ar to profilaktiskai aizsardzībai pret slimībām un kaitēkļiem. Laba var izrādīties dažu zemnieku doma lietot humīnvielu preparātu sēklu apstrādei. Ļoti labs šim nolūkam ir arī germīns, hignosilīcijs, trihodermīns. Taču, apstrādājot tikai sēklu, humāti augsnē nonāks pārāk mazā devā, lai iedzīvinātu arī mikroorganismus, kas atrodas augsnē. Vajadzētu pamēģināt humātu preparātu miglot arī uz augsnes. Bet kā šādā situācijā tiks galā ar nezālēm?

Vienlaikus ar ieteikumu bioloģiskajam lauksaimniekam atgriezties pie netradicionālām tehnoloģijām no gadsimtu dzīlēm (minētās tradīcijas gan nav radušās šeit), Latvijā ar lielu sparu tiek radīti arvien jauni preparāti no dabiskiem materiāliem, kā arī mikrobioloģiski preparāti, kas uzlabo gan augu veselību un to kvalitāti, gan arī augsnes auglību.

Šogad ar plašu vērienu un «Dārza apgāda» palīdzību Latvijā ienāk jaunākās pasaules vēsmas. Bioloģiskā lauksaimniecība industrializējas. Ap 2000.gadu pasaulē strauji sāka attīstīties botānisko augu aizsardzības līdzekļu tirgus, kas izmiglojami uz lauka vai tieši uz augiem ar konvencionālajā lauksaimniecībā izmantoto tehniku. Izveidots arī organiskais mēslojums granulās, izkliedējams ar mašīnām, kas jau tiek plaši lietotas līdz šim. 2004.gadā šie līdzekļi tiek izmēģināti bioloģiskajā augsekā un veiksmes gadījumā tiks rekomendēti arī Latvijas bioloģiskajiem lauksaimniekiem.

Zemnieksētas garīgums

Bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas apjoms neapšaubāmi pieaugs un produkti kļūs lētāki – tas ir labi. Bet kur paliks garīgā daļa, tuvība ar dabu, ko līdz šim nesusi līdzi bioloģiskā lauksaimniecība? Vai tas būs atkarīgs no mums pašiem? Šķiet, ka tieši saskarsme ar dabu ir tā, kas pievilkusi pilsētniekus laukiem, ļāvusi tiem atgūt enerģiju. Zemnieku sētas garīgais spēks ir daudzu tūristu pievilkšanas objekts un galu galā zemnieku pašu dzīvesveids. Taču visbiežāk tas realizējas mazajās vai vidējās zemnieku saimniecībās. Šeit paralēli rūpnieciskajam bioloģiskās lauksaimniecības variantam jāsākas jaunam veidam, kas apzināti saistīs vides daudzveidības saglabāšanu ar bioloģisko lauksaimniecību un tūrismu, palīdzēs cilvēkiem, kas no dabas ir attālinājušies, apzināt dabiskos veselības avotus un nodrošinās peļņu arī zemniekiem.

Pirmās bezdelīgas jau ir atlidojušas Māras Bergmanes organizēto veselības saimniecību ideju veidā. Tas pilnībā atbilst tradicionālajam latvieša dzīvesveidam viensētā, neprasa teritoriāli apvienoties ciematos, kas savukārt ir dabiski daudzām citām tautām. Pietiek ar interešu kopām – kopīgi mācās izzināt dabas procesus un apmainās ar pieredzi, lai paši savā saimniecībā varētu uzņemt cilvēkus, kas uz laukiem dodas nevis uzdzīvot, bet gan atgūt spēkus, ēdot veselīgu maltīti un peroties pirtī.

 

Māra Vaivare