Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Grāmatas «Netradicionālās tehnoloģijas atgriežas no gadsimtu dzīlēm» autore Ināra Vaivode.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Grāmata par senču zināšanām

2003.gada beigās iznāca Ināras Vaivodes grāmata «Netradicionālās tehnoloģijas atgriežas no gadsimtu dzīlēm» (Rīga, 2003. 223 lpp.). Ļoti pamanāms, ka literārās redaktores šai grāmatai nav bijis, diemžēl arī korektore nepavisam nav bijusi savu uzdevumu augstumos. Ja no tā pumpas nemetas, atliek sagatavoties izaicinājumam: tiks apšaubītas jūsu līdzšinējās zināšanas, turklāt ļoti iespējams, ka daļu izlasītā uzskatīsiet par muļķībām, ja vien neesat uzcītīgs Vladimira Megre darbu lasītājs un dedzīgs Anastasijas ideju piekritējs. Tomēr grāmatu ieteicams izlasīt, pamanīt tajā vietas, kas nerunā pretī jūsu veselajam saprātam un pieņēmumiem (piemēram, kurš gan nezina, cik vērtīgs ir zaļmēslojums), un tāpēc nolemt tomēr izmēģināt daļu no pārējiem ieteikumiem – lai pārliecinātos, kam īsti ir vairāk taisnības. Tā būtu īsti zinātniska pieeja. Jo īpaši tāpēc, ka grāmata, kā aizrāda autore, nav gluži praktisku padomu rokasgrāmata – tā paredzēta domāšanas rosināšanai, jo cilvēces aizmirstās zināšanas «atgriezīsies, ja cilvēks sāks domāt».

Nevajag rakt

Grāmatas pirmā daļa vēsta par neparastām zemes apstrādes metodēm, galvenokārt par to, ka zemi nevajag uzrakt vai uzart. Tā vietā tiek ieteikts kāds jauns darbarīks – Fokina plakangrieznis, ar ko esot viegli veikt seklu irdināšanu, kas netraumē augsnes mikroorganismus. Pret augsnes eroziju, kuras dēļ pasaulē ik gadu tiek zaudēti 5–7 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, cīnās ar seklo aršanu, kas sen vairs nav nekāds brīnums. Doma, ka dārzu nevajadzētu uzrakt (un arī pret nezālēm jāizturas iecietīgi), nav tik pierasta, tomēr «Google» meklētājs atrada vairāk nekā 500 tīmekļa adrešu jeb vietņu, kur stāstīts par no–dig gardening jeb dārzkopību bez rakšanas, tātad tā nebūs gan izgudrota viena produkta reklāmai. Turklāt vismaz burkāni autores dārzā esot izauguši lieliski.

Otrajā daļā stāstīts par efektīvajiem mikroorganismiem jeb mikrobioloģiskajiem preparātiem – diemžēl tikai par Krievijā ražotajiem – un to lietošanu. Trešā daļa ir par kultūru kopdzīvi – gan saderīgiem augiem, gan augu un cilvēku attiecībām un to, kā izaudzēt dārzeņus, kas būtu vispiemērotākie tieši jums, turklāt ne tikai barotu, bet arī dziedētu.

Ja esi gatavs būvēt dubļu namu

Ceturtajā daļā sniegti konkrēti padomi, kurā laikā cirst kokus, lai kokmateriāls būtu piemērots noteiktām vajadzībām: piemēram, lai koks nepūtu, tas esot jācērt divās pēdējās marta dienās, ja tās iekrīt dilstoša mēness Zivs zīmē; malka jāgādā oktobrī – augošā mēnesī – vai dilstošā mēnesī pēc ziemas saulgriežiem; savukārt 1.martā pēc saulrieta cirsts koks pretojoties ugunij un nedegot.

Nākamās nodaļas veltītas dārzu un parku ierīkošanai, ainavu veidošanai, kā arī ekoloģiskajai būvniecībai – nevis no tagad arī Latvijā šim nolūkam izmantotajām salmu ķīpām, bet no grunts. Pašās beigās visnotaļ loģiski ir nonākts pie nepieciešamības radīt dzimtas sētas un ekociematus (šeit atkal skaidri redzama V.Megre grāmatu par skanošo ciedru ietekme, taču autores attieksme ir veselīga, nevis akla entuziasma pārņemta).

Sapņo par dzimtas ciemu

Tiktāl par grāmatu. Tālāk – par autori. Viņa, šķiet, ir stipra sieviete. Kā raksta amerikāņu dzejniece Mārdža Pīrsija (Marge Piercy):

«Stipra sieviete ir sieviete, kas apņēmusies darīt ko tādu, ko citi ir apņēmušies nepieļaut. Viņa stumj uz augšu svina zārka vāku. Viņa mēģina pacelt lūkas vāku ar savu galvu, viņa mēģina izlauzt ceļu caur tērauda sienu. Galva sāp. Izsisto caurumu gaidošie ļaudis saka – pasteidzies, tu esi tik stipra.»

Iespējams, ka jūs atceraties Ināras Vaivodes vārdu kopš tiem laikiem, kad viņa strādāja Tieslietu ministrijā par valsts sekretāra vietnieci vai kad kā Saeimas Sociāldemokrātu savienības frakcijas konsultante cīnījās pret Olaines bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtu. Dzīvē pieredzējusi gan pašas sastrādātu turību, gan to, kā, mainoties laikiem un naudai, tā pagaist bez miņas, pretojusies ceļā sastaptajai netaisnībai, iemantojot zilumus un punus, un sāpīgi meklējusi dzīves jēgu un patiesību. No tā visa ieguvusi arī dažus būtiskus secinājumus: lai kas arī notiktu, viņa spēs tikt galā; nevajag cīnīties pret tumsu, bet gan iedegt gaismu; cilvēks var atrast sevi un dzīves jēgu, tikai atgriežoties pie dabas, Radītāja dzīvās domas.

Šo atziņu rezultātā ir radusies gan grāmata, kas izdota tikai par mājas remontam paredzētā kredīta līdzekļiem bez sponsoru palīdzības (jo dalīšanos ar iegūtajām zināšanām I.Vaivode uzskata par savu pienākumu), gan arī iecere nodibināt ekociematu. Jau tagad tajā piesakās dzīvot cilvēki, kas paguvuši izlasīt grāmatu un atklājuši, ka ne viņi vien ir neapmierināti ar atsvešināto dzīvi pilsētā.

Un nobeigumā citāts no ievada: «Rodas arvien vairāk cilvēku, kas šodien vēlas atgriezties pie zemes, ierīkot savu Dzimtas sētu. Jaunieši, kuri nākotni redz citām acīm, sirmgalvji, kuri vēl savām rokām vēlas iestādīt dzimtas koku nākamajām paaudzēm.

Lai to izdarītu, ir vajadzīgas zināšanas, ko cilvēce aizmirsusi. Tās atgriezīsies, ja cilvēks sāks domāt, un tam par apliecinājumu lai kalpo šī grāmata. Iespējas radīsies, ja cilvēks sāks ticēt, zeme ziedēs, ja cilvēks sāks darīt. Varbūt tieši mums lemts kopā ielikt pamatus dzimtas ciematam, kurā caur ābeļu ziediem lūkosies Patiesība un dzīvos laimīgi ļaudis.»

 

Ieva Zālīte