Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 19 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Indīga čūska – šausmas?

Ilmārs Tīrmanis, dabas pētnieks


Čūskām Latvija ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas vien trīs šo mugurkaulnieku sugas: odze, zalktis un gludenā čūska. Indīga no tām ir tikai viena suga – šī stāsta galvenā varone holarktiskā odze (Vipera berus). Starp citu, tieši odze ir aukstumizturīgākā no visām Eiropas (un arī pasaules!) čūskām – izplatīta vistālāk uz ziemeļiem no ekvatora. Visaukstumizturīgākā – par to liecina fakts, ka no ziemotuves viņa izlien jau aprīļa sākumā – agrāk par pārējām čūskām. Nē, patiesībā nē – viņa no ziemas guļas pamostas agrāk ne tikai par citām čūskām, bet agrāk par visiem pārējiem mūsu zemes rāpuļiem. Turklāt odžu tēviņi parādās pusotru divas nedēļas pirms mātītēm.


 

Gada siltās sezonas sākumā, kamēr naktis vēl samērā dzestras – aprīlī, maija sākumā –, visas abu dzimumu odzes ir rosīgas vienīgi dienā un uzturas galvenokārt tikai saules apspīdētās vietās. Vēlāk, laikam kļūstot siltākam, odzes top par galvenokārt krēslā un tumsā aktīviem dzīvniekiem. Aprakstot odzes, es allaž uzsveru: vertikālie redzokļi – «kaķa acis» – uzskatāmi liecina par šo rāpuļu piederību nakts kustoņiem. Šī piederība tomēr nebūt nenozīmē, ka siltajā periodā odzes arī gaišā laikā nemēdz izlīst no paslēptuvēm. Protams, mēdz, lai pasildītos rīta vai pēcpusdienas saules staros pēc vai pirms nakts medību «gaitām». Kā nekā – visi reptiļi, tātad arī čūskas un tostarp, protams, odzes, ir poikilotermi dzīvnieki, kas atšķirībā no putniem un zvēriem paši savā ķermenī siltumu radīt nespēj un tā sasildīšanai izmanto siltumu no apkārtējās vides. Pasildīties saulītē īpaši nepieciešams odžu mammām vasaras nogalē – pirms mazuļu laišanas pasaulē.

Odzienēm aste īsāka

Nu, lūk! Vērīgs ogotājs vai sēņotājs, ja viņš nepārvietojas smagiem soļiem, negaidīti ierauga: rīta saules apspīdētā mežmalā, vijīgi saritinājusies, guļ odze. Ja veiksmīgais cilvēks nemetas panikā bēgt vai ja nemeklē pēc sitamā koka, viņš redz: rāpulis ir samērā neliels (pieaudzis – tikai 60–70 centimetrus garš); salīdzinot ar abām pārējām Latvijas čūsku sugām, padrukns, bet skaists – pār sudrabaini pelēko, tumšpelēko, pelēkbrūno, brūno, sarkanbrūno vai smilškrāsas ķermeņa virspusi visā tās garumā izlokās tumšāks raksts, trapecveidīgo galvu rotā X vai V veida zīmējums. Vēderpuses krāsojums arī var būt visnotaļ variabls, bet visbiežāk tomēr tas ir gandrīz melns, pelēks vai brūngansārts, tas var būt un var nebūt «izrakstīts». Tiesa, retumis patrāpās arī viscaur bezmaz pilnīgi melni eksemplāri, kuriem pat tipiskais raksts uz muguras un zīmējums uz galvas nav saskatāms. Retums ir arī vienkrāsaini rudi, neizraibināti īpatņi, bet viņi ir.

Odžu tēviņus no mātītēm «pa gabalu» var mēģināt atšķirt pēc salīdzinošiem astes izmēriem: mātītēm aste ir relatīvi īsāka. Astes gala apakšpuses krāsa viņām parasti dzeltenīga. Tēviņu astes apakšpuses krāsa sārta. Mātītes vienmēr ir korpulentākas par vienaudžiem tēviņiem. Turot čūsku rokās, tās dzimumu viegli un droši var noteikt, paskatoties, kas atrodas zem vairošanās orgānu ārējo atveri sedzošā plātņveidīgā ādas vairodziņa. Starp citu, ķermeņa garenasij šķērsām novietoti vairodziņi, nedaudz pārsedzot cits citu kā dakstiņi, klāj visu čūskas apakšpusi no kakla līdz astes galam. Savukārt ķermeņa virspusi un sānus klāj astes virzienā ķīļveidīgi nosmaiļotas ādas zvīņas. Par šiem klājumiem var viegli pārliecināties, velkot ar pirkstu pa čūskas ķermeni «pret spalvu» un tādējādi sajūtot nelielu aizķeršanos.

Osta ar šķelto mēli

Odzei, tāpat kā citām čūskām, ir nekustīgi (jo saauguši) acu plakstiņi; tieši tāpēc savulaik radies un vēl joprojām pastāv aplamais uzskats, ka čūskas spēj hipnotizēt. Bez tam odzei ir uz āru izvirzītas «uzacis», kas, lietojot cilvēciskotu mērauklu, padara viņas izskatu dusmīgu. Tomēr, ja vien netiek tīši kaitināta, čūska nav nedz dusmīga, nedz – jo vairāk – agresīva. Un pat tad, kad viņu kaitina, rāpulis pirmām kārtām cenšas pēc iespējas ātrāk aizvīties no uzbāzīgā radījuma. Taču, ja to izdarīt nevar, odze nedaudz izslejas un «atvēzējas» (atliec ķermeņa priekšgalu). Un šņāc – brīdina. Un ātri, ātri šauda melno, slaido, lokano, galā iešķelto mēli. Mēli, nevis dzeloni! Šauda – ne tāpēc, ka mēle ir saindēšanas rīks, bet tāpēc, ka tā ir ožas orgāns; čūska mēģina saost – kas ir traucētājs un kur tas atrodas: mēlīte izšaujas no mutes caur īpašu, tieši šim nolūkam paredzētu spraudziņu «augšlūpā» zem nāsīm (kuru vienīgā funkcija ir gaisa dzenāšana šurpu turpu, ieelpojot un izelpojot), kādu laiciņu mēlīte ātri, vibrējoši lokās, ķerdama gaisā esošās smaržas molekulas, tad tā tiek ievilkta atpakaļ mutē, kur nogādā savāktās molekulas līdz specifiskam analizatororgānam, kas atrodas augšžoklī. Un atkal izšaujas, lokās un – atpakaļ – mutē. Un atkal... Starp citu, čūskām galvā ir vēl kāds īpašs, tikai viņām vien dabas dots – tā sauktais Jakobsona – orgāns, kas spēj uztvert un smalki analizēt pat niecīgas temperatūras (ne tikai gaisa temperatūras!) izmaiņas. Vēl, manuprāt, interesanti: odzes kaut kā var sajust laika pārmaiņas (piemēram, negaisa tuvošanos) jau krietnu laiku pirms tās spēj uztvert cilvēka maņas.

Pirmā nekad neuzbrūk

Pēc šī nelielā ekskursa odzes maņu pasaulē atkal atgriežamies pie viņas «dusmīguma». Tātad – rāpulis šņāc, šauda mēli. Tomēr uzbrukt negrasās. Uzņemos pilnu atbildību par apgalvojumu: odze nekad (!) pirmā neuzbrūk cilvēkam. Kož tikai tad, kad – kā jau noskaidrojām – tiek tīši kaitināta jeb provocēta (biedēta, tramdīta, aizskarta ar gumijas zābakos aizsargātu kāju, ar koku) vai kad viņai, piesaulītē snaudošai, netīši uzmin, uzsēžas vai pieskaras ar roku. Diemžēl čūska nespēj atšķirt «tīši» no «netīši»... Satraukto lasītāju nomierināšanai jāpiebilst, ka tieša odzes un cilvēka (ja vien cilvēks nav čūsku pētītājs) saskarsme notiek relatīvi ļoti reti, jo rāpulis parasti jau laikus sajūt «radību kroņa» smagnējo tuvošanos un steidz nemanīti kaut kur dziļāk paslēpties – ielīst zemsegā, alā, žagaru vai akmeņu kaudzē. Tad varat mīdīties, pat lēkāt dzīvniekam virs galvas, varat uzsēsties, uzgulties viņa paslēptuvei. Ja vien čūska netiks saspiesta un jutīsies esam drošībā, nekas ļauns nenotiks. Bet situācijās, kad kaut kāda iemesla dēļ paslēpties neizdodas, rāpulis gluži vienkārši paliek nekustīgi guļam, cerībā, ka netiks pamanīts.

Lai gan bieži ir dzirdēti dažādi briesmu stāsti par nevainīgu sēņotāju nobendēt gribošas odzes taktiku, jāteic, ka nekādus lēcienus šis būtībā neveiklais dzīvnieks izdarīt nespēj. Arī nolūkotam medījumam kožot, odze gluži vienkārši iztaisno iepriekš atliekto ķermeni. Paši saprotat – lai, šādi kožot, droši aizsniegtos līdz upurim un trāpītu mērķī, attālums līdz tam nedrīkst būt lielāks par pašas čūskas garumu. Ja odze lien uz priekšu vai guļ taisni izstiepusies, viņa daudz maz veiksmīgi spēj kost vienīgi uz sāniem vai aizmuguri, turklāt attālums līdz sakožamajam radījumam nedrīkst būt lielāks par pusi no pašas čūskas garuma. Tūdaļ gan jāpiebilst: medījošas odzes vienīgais košanas paņēmiens – iepriekš atliekta ķermeņa iztaisnošana jeb izsviešana uz priekšu.

Kož, nevis dzeļ

Ievērojāt – lietoju vārdu «kož», nevis «dzeļ»? Lietoju tāpēc, ka odze kož, nevis dzeļ. Ceru – tie lasītāji, kuri to jau zina, man piedos, ka atkal tērēšu papīru, lai vēlreiz uzsvērtu: Latvijas vienīgā indīgā čūska (gluži tāpat kā citas čūskas) indi upurī vai ienaidniekā ievada, laižot darbā aptuveni puscentimetru (pieaugušam dzīvniekam) garos, līkos indes zobus. Zobus, nevis dzeloni! Par dzeloni nezinoši cilvēki uzskata un dēvē rāpuļa mēli – vienu no svarīgākajiem maņu (pirmkārt – ožas, otrkārt – taustes) orgāniem. Divus indes zobus evolūcija odzei devusi barības ieguvei – galvenokārt ķirzaku un varžu, retumis peļveidīgo grauzēju, nelielu putniņu un kukaiņu nogalināšanai.

Medījuma organismā inde iekļūst caur zobos esošiem kanāliņiem. Katrā zobā – viens kanāliņš. Abi indes zobi atrodas augšžokļa apakšpusē, tā priekšējā galā; indes kanāliņi atveras zobu priekšpusē. Visu čūsku augšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat deviņdesmit grādus ap savu garenasi. Tas atvieglo ne vien košanu, bet arī barības iedabūšanu rīklē. Tīši nerakstu «norīšanu», jo čūskas barību nenorij, viņas tai vārda tiešā nozīmē uzmaucas.

Lai visu mūžu nenāktos dzīvot ar atvērtu muti, odze savus nogalināšanas rīkus (zobus) nēsā atpakaļvērsti pieliektus augšžoklim un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atpleš muti, zobi automātiski kā eņģēs izvirzās uz priekšu un novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms ķer nevis indes zobiem bruņotais augšžoklis, bet sīkiem, neindīgiem zobiņiem klātais apakšžoklis – tas atbalstās pret indējamo objektu, tā palīdzot indes zobiem dziļāk ietriekties miesā.

Kad medījums saindēts, odze tūdaļ neķeras pie ēšanas. Viņa to nemaz nevar izdarīt, iekams saindētais upuris nav nobeidzies. Saindētais upuris, iekams nobeidzas, pagūst vēl zināmu gabalu pārvietoties. Jā, jā – pat nelieli kustoņi, teiksim, ķirzakas vai vardes, pēc odzes indes devas saņemšanas uzreiz nenomirst! Odze savu aizbēgušo ēdienu atrod, ostīdama ar mēlīti bēgļa pēdas.

Čūskas nečurā

Indes odzei nav daudz. Bet tā viņai ir ļoti vērtīga. Kāpēc – ļoti? Tāpēc, ka inde kalpo ne tikai upura nogalināšanai, bet arī palīdz to sadalīt – piedalās gremošanas procesā. Tāpēc jau čūskas gremošanas sistēma spēj tikt galā pat ar laupījuma kauliem un zobiem. Čūskas nečurā, tāpēc to niecīgo barības daudzumu, kas iekšā tomēr netiek pārstrādāts, dzīvnieku organisms no zarnām izvada kopā ar urīnvielām (tāpat kā putniem); kakājot čūskas tur piepaceltu asti, viņu kakas ir ļoti līdzīgas putnu kakām.

Protams, odze savas indes vērtību neapzinās, tomēr medībās to izmanto ļoti ekonomiski.

Ja jau pastāstīts par odzes barošanos, kaut daži vārdi jāvelta arī čūskas dzeršanas manierei. Tātad: ūdeni viņa uzņem, nevis lokot ar mēli (kā varētu domāt), bet iesūcot to mutē, pēc tam – pats interesantākais – rāpulis izslejas, atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē.

Tēviņu dueļi

Odžu «kāzu» laiks iekrīt samērā agri pavasarī. Vismaz četrus gadus vecie jeb pieaugušie tēviņi drīz vien pēc pamošanās no ziemas stinguma rīko turnīrus pieaugušo jeb vismaz četrus piecus gadus nodzīvojušo mātīšu dēļ. Latvijā un, domājams, arī citur Eiropā nav daudz cilvēku, kuriem laimējies tos novērot. Palielīšos: esmu viens no nedaudzajiem. Turnīru laikā sāncenši, savus līdz pusei piepaceltos ķermeņus viens ap otru vīdami, cenšas nospiest pretinieku pie zemes. Tie ir patiesi bruņnieciski turnīri, jo nevienam no duelantiem pat prātā nenāk laist darbā savus bīstamos ieročus – indes zobus.

Kamolveida sekss

Odžu sekss ir grupveida – kamolveida: vairāki kopulējošu čūsku pāri vijas cits ap citu.

Rāpuļu dzimumdzīve gadu no gada ik pavasari norit vienās un tajās pašās vietās (ja vien cilvēki šīs vietas nesabendē vai pārlieku netraucē pašas odzes). «Kāzu» periodā odzes neko neēd.

Odzēni nāk pasaulē augustā vai septembra sākumā. Kad tieši – to nosaka dažādi, bet galvenokārt meteoroloģiskie apstākļi. Piemēram, šā gada vēsajā vasarā čūskulēni piedzima krietni (pusotru, divas nedēļas) vēlāk nekā pērn. Es nepārrakstījos – jā, jā, odzēni (atšķirībā no zalktēniem) piedzimst, nevis izšķiļas no mātīšu iepriekš kaut kur inkubējošā slēptuvē izdētām olām! Odzes ir dzīvdzemdētājas vai, vēl precīzāk sakot, oldzīvdzemdētājas. Oldzīvdzemdēšana nav vien kaut kāds īpašs, tikai herpetoloģijai specifisks termins, tas ir savdabīga pēcnācēju pasaulē laišanas procesa raksturotājvārds. Oldzīvdzemdēšana: mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā jau tad, kad tā vēl atrodas mātes olvados, bet izšķiļas jeb no dzeltenuma maisa un gļotainā olu apvalka atbrīvojas īsi pirms dzimšanas vai tieši dzemdību laikā, vai arī drīz vien (faktiski tūdaļ) pēc piedzimšanas. Atkarībā no mātes vecuma piedzimst seši līdz astoņpadsmit nelieli (aptuveni 12–17 cm īsi, 4–6 g viegli), bet jau saindētspējīgi odzēni. Dzemdēšanas laikā mātīte lēni pārvietojas; intervāls starp divu mazuļu pasaulē nākšanu – vidēji 5 līdz 10 minūtes; laiks no odzēnu piedzimšanas brīža līdz pilnīgai patstāvīgas pārvietošanās spējas iegūšanai – tikai viena divas minūtes. Tiklīdz apžuvuši, jaunie čūskulēni pirmo reizi mūžā steidz atbrīvoties (izmaukties) no ādas virsslāņa. Bet trešajā dzīves dienā viņi jau sāk lūkot pēc pirmā medījuma – ķirzacēna vai vardulēna.

Gavēnis ar izmaukšanos no ādas

Starp citu, odzes nemedī un tātad nebarojas arī ādas virsējās kārtas maiņas laikā – gavēnis iestājas jau labu laiciņu pirms «pārģērbšanās» procesa sākuma un beidzas neilgi pēc tā. Ja izdodas atrast veselu, kā zeķi nomauktu čūskas virsādu, droši, ka to nometis veselīgs rāpulis. Vārgām un slimām čūskām ādas virsslānis atlobās pa daļām. Veselīgas pieaugušās odzes izmaucas trīs četras reizes gada siltās sezonas laikā, gaudenas pieaugušās un visas jaunās (strauji augošās) – biežāk.

Lai arī odzi dēvē par meža čūsku, īstā vienlaidu mežā viņa sastopama pavisam reti. Šim rāpulim vairāk tīk mežmalas, izcirtumi, meža ceļmalas, grāvmalas, lauces, arī sausāki, kokiem reti apauguši sūnu purvi, krūmāji. Katra pieaugusī odze ļoti pieķeras savai, reiz bērnībā izraudzītajai dzīves vietai, pamet to vienīgi uz neilgu laiku «kāzu» periodā, bet pavisam pamet to tad, kad vai nu tiek regulāri, aktīvi traucēta, vai kad būtiski izmainās attiecīgā vide. Tātad – odze pamet savu dzīvesvietu tikai īpašos gadījumos. Šīs čūskas iezīmējot, ir noskaidrots: ja rāpuli noķer un pēc tam atkal atbrīvo pat vairākus simtus metru no sagūstīšanas vietas, dzīvnieks allaž tiecas atgriezties savā iepriekšējā mājvietā, kur viņam – jāpiebilst – ir arī kāds savs iecienīts cinis, pauguriņš vai cita mīļa vietiņa, kur pasildīties saulītē.

Visas čūskas ir kurlas

Neviena čūska nedzird skaņu, kas izplatās pa gaisu, toties ar savu ķermeni ļoti labi uztver pat visniecīgākos zemes satricinājumus. Tāpēc tiem ļautiņiem, kuri paniski baidās no čūskām, der atcerēties, ka, dabā pārvietojoties, bļaut «tišš, tišš, tišš!» nav nozīmes. Daudz lielāka jēga ir staigāt smagos zābakos ieautām kājām un censties pārvietoties īsti pilsētnieciski – klumburējot un tricinot zemi.

Pieredzējuši čūsku pētītāji turpretī cenšas čūskulājos staigāt vieglos, elastīgos apavos vai pat basām kājām, lai viņu soļi būtu iespējami mīksti – čūskām grūti uztverami. Baskājaiņi nebaidās! Baskājaiņi ir labi ielāgojuši: odze pirmā nekad neuzbrūk cilvēkam. Un baskājaiņi zina: ja pētīšanas vai pārvietošanas nolūkā nepieciešams odzi sagūstīt, dzīvnieku nedrīkst ķert spīlēs, nedrīkst stūķēt pudelē un visādi citādi brutāli izrīkoties, jo odzei ir ļoti trausli kauli, kas, aplami apejoties, var tikt salauzti.

Nenogalini odzi

Te, manuprāt, beidzot īstais konteksts arī atgādinājumam, ka odzi nedrīkst nogalināt, jo viņu sargā likums. Un likuma pārkāpšanu nevar attaisnot nedz ar pārspīlētajām bailēm no odzes saindētspējas, nedz ar nepatiku vai pat riebumu pret izskatu, nedz ar nepamatoto viedokli par viņas ļauno dabu un asinskārību, nedz ar bībelisko pārliecību, ka tieši čūskas dēļ Ādamam un Ievai savulaik bija jāpamet paradīze...

Tagad ir oktobris. Oktobris ir mēnesis, kura sākumā visas odzes Latvijā pārvietojas vai ir nesen pārvietojušās (atkal – atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem) uz savām pastāvīgajām ziemotuvēm, kas atrodas akmeņu kaudzēs, zem lielām žagaru čupām, koku saknēm, celmiem, pazemes alās. Piemērotās paslēptuvēs parasti vienuviet sapulcējas vairākas čūskas. Tur viņas, kamolā savijušās, nekustīgi gulēs līdz nākamajam pavasarim – līdz aprīļa sākumam. •