Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Aknīste no putna lidojuma

Sēlijas garākā ala pie Radžupītes

Svētavots Aknīstē

Kapsēta Aknīstē
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 15 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aknīstes senvēstures pieminekļi

Juris Urtāns, arheologs


Aknīste mūsdienās ir neliela pilsētiņa ar savu lauku novadu pašā Lietuvas pierobežā. Līdz Latvijas Republikas nodibināšanai Aknīste un tās apkārtne ietilpa Kauņas guberņas teritorijā un kartē Aknīstes novads atgādināja pirkstu, kas iedurts Kurzemes guberņā. Pēc neatkarības iegūšanas, nospraužot Latvijas–Lietuvas robežu, Aknīstes novads, kur tolaik dzīvoja 90% latviešu, bez lieliem iebildumiem tika piešķirts Latvijai. Pievienotā Aknīstes novada teritorija bija 8788 desetīnas liela (1 desetīna ir 1,09 hektāri), tas bija teritoriāli vislielākais Latvijas ieguvums. Kopumā Latvijai pievienoja 27 451 desetīnu no Lietuvas, bet Lietuvai no Latvijas – 19 105 desetīnas. Teritoriāli Latvija it kā bija ieguvēja, tomēr zaudēja stratēģiski nozīmīgo Palangas apgabalu Baltijas jūras piekrastē, kura piederība mūsdienu Lietuvai atkal ir izsaukusi starpvalstu strīdus sakarā ar Būtiņģes naftas termināli, naftas iegulām un zvejas vietām Baltijas jūrā.


 

kā Aknīstes novads atradās pašā Kauņas guberņas nomalē, 19.gadsimtā Lietuvas pētnieki šim novadam no senvēstures viedokļa gandrīz nepievērsās. Izņēmums bija baltkrievu arheologs F.Pokrovskis, kurš 1899.gadā Viļņā izdotajā grāmatā «Kauņas guberņas arheoloģiskā karte» uzskaitīja un reģistrēja arī vairākus Aknīstes novada senvēstures pieminekļus: Susējas (Aknīstes) pilskalnu, atradumu vietu un senkapus Kalnadekšņos (Kolnodeksniai), senkapus Stūrageidānos un Kalnarāceņos (Kolnoracina). Laikā starp abiem pasaules kariem Aknīstes senvēstures pieminekļi tika reģistrēti un aprakstīti, tomēr nevienā no tiem netika veikti arheoloģiskie izrakumi. Tādi nav notikuši ne padomju laikā, nedz arī mūsdienās.

Seši pieminekļi

Pazīstamākais Aknīstes senvēstures piemineklis ir Susējas (Aknīstes) pilskalns. 1987.gadā apsekoja visus tolaik zināmos Aknīstes arheoloģijas pieminekļus – noskaidroja vairāku senvēstures pieminekļu precīzu atrašanās vietu, noteica to kultūrvēsturisko nozīmību, tika apzināti arī jauni pieminekļi. Pieci no tiem tika iekļauti valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā vietējās nozīmes pieminekļi. Šis saraksts, kurā kopā ar Susējas (Aknīstes) pilskalnu ir iekļauti seši pieminekļi, bez izmaiņām ir spēkā arī mūsdienās.

Cirvji un lauskas

Aknīstes pagastā dažādos laikos un dažādās vietās atrastās senlietas ir nonākušas vairākās senmantu krātuvēs: Latvijas Vēstures muzejā, Jēkabpils novadpētniecības muzejā, vietējā Aknīstes muzejā un, iespējams, arī novada skolu muzejos.

Uz Aknīstes novada agrāko apdzīvotību norāda daudzie atrastie akmens cirvji. Visi pētniecībai pieejamie Aknīstes akmens cirvji ir tā sauktie darba cirvji vai Augšzemes tipa cirvji, kas kopumā tiek datēti ar I g.t.p.m.ē. Šie cirvji ir izgatavoti no akmens, nereti cirvja forma ir piemērota izejmateriālam, tāpēc to forma ir visai daudzveidīga. Par to, ka cirvji izgatavoti tepat uz vietas, liecina Aknīstē atrastā akmens cirvja sagatave, kurai gan ir izveidota cirvja forma, bet vēl nav izurbts kāta caurums.

Akmens darba cirvji ir izmantoti tajā laikā, kad bronzas darba rīki jau bija pazīstami, tomēr tie bija dārgi, jo bronzu vajadzēja importēt, tādēļ ikdienas vajadzībām vēl ilgi tika izmantoti akmens cirvji. Akmens cirvju galvenā izmantošana, šķiet, bija līdumu līšanā, kad no mežiem tika atbrīvotas līdz pat mūsdienām lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Akmens cirvji bieži lūza, tika pazaudēti un aizmirsti, un laikam tāpēc, ka tos samērā vienkārši varēja izgatavot, par to pazušanu lielu bēdu neturēja. Tādējādi akmens cirvjus atrod ne tikai seno apmetņu kultūrslāņos vai senkapos, bet arī mūsdienu tīrumos, strādājot zemi un novācot ražu. Tā akmens cirvju atradumu vietas iezīmē sākotnējās lauksaimniecībā apgūtās teritorijas.

Aknīstei tuvējo pagastu pilskalnos ir atrastas švīkātās keramikas lauskas. Šī keramika ir tipiska baltiem un kopumā vienlaicīga ar akmens darba cirvju izmantošanas laiku, tomēr pašā Aknīstes novadā baltu švīkātās keramikas lauskas pagaidām nav atrastas. Akmens cirvjiem vēlākos laikos bija arī kulta nozīme – tos sauca par «pērkona lodēm» un izmantoja ārstniecībā un maģijā.

Dzīvojuši bedrēs

Akmens cirvji Aknīstes novadā atrasti dažādos laikos, dažādos apstākļos un dažādās vietās. Jau 1899.gadā F.Pokrovskis rakstīja, ka netālu no Kalnadekšņu senkapu uzkalniņiem ap 19.gadsimta vidu atrasti akmens cirvji. Vietējie vecie ļaudis stāstījuši, ka tos esot lietojuši senie mežonīgie ļaudis, kas vecum vecos laikos dzīvojuši zemē izraktās bedrēs. Ja kāds nomiris, tad viņu turpat bedrē arī aprakuši, bet citi dzīvošanai izrakuši jaunu bedri. Šie ļaudis turējuši kazas. F.Pokrovska atstāstītais nostāsts ir zīmīgs, un varbūt patiesi tauta ir saglabājusi kādas ļoti senas atmiņas. Tas tāpēc, ka akmens cirvju lietotāji tiešām nereti dzīvojuši zemē iedziļinātās celtnēs jeb puszemnīcās, kas nostāstos varēja pārtapt par bedrēm, un kazas tiešām bija viens no galvenajiem mājlopiem, kurus šie ļaudis audzējuši.

Zemnieki lasa senlietas un naudu

Ziņas par akmens cirvju atradumiem ir arī no citām vietām Aknīstes novadā. Kāds Augšzemes tipa akmens cirvis atrasts ap 0,5 km no Susējas muižas, pie Alsiņķu mājām. Cits akmens cirvis atrasts pie Viļņu mājām, un to Latvijas Vēstures muzejam 1937.gadā nodeva Krišjānis Saliņš. Te iegūti vēl vismaz divi akmens cirvji: pie tagad vairs neesošajiem Laukgaļiem un pirms pāris gadiem tīrumā pie Indrāniem – to var apskatīt Aknīstes muzejā. Viens akmens cirvis atrasts arī pie Zeltiņu mājām, Stūrageidānu Lazdām un Kadiķu mājām. Kadiķu saimnieka dēls Viktors Kukņa atrasto akmens cirvi saglabāja cauri gadu desmitiem un 1989.gadā nodeva Latvijas Vēstures muzejam. V.Kukņas tēvs stāstījis, ka arī agrāk māju laukos atrastas līdzīgas senlietas. 1984.gadā Kārlis Geidāns stāstīja, ka pirms Otrā pasaules kara vienuviet starp Ardāniem, Dārzniekiem un Rubīniem atrasti deviņi akmens cirvju fragmenti. Zīmīgi ir tas, ka līdzās šai vietai ir Kalnadekšņu mājas, kuru kā akmens cirvju atradumu vietu jau 1899.gadā fiksēja F.Pokrovskis. Var gadīties, ka tā ir viena un tā pati atradumu vieta. Akmens cirvja fragments atrasts arī Aknīstes novada ziemeļrietumu malā – Dravnieku (agrāk Oreļu) māju laukos. Dravniekos glabājās vēl divi akmens cirvji, kas atrasti pie Aiviekstes ietekas Daugavā.

Kopumā akmens cirvji tagadējā Aknīstes novada teritorijā ir atrasti vismaz 13 vietās dažādās novada pusēs un varētu liecināt par senām Aknīstes apdzīvotības un zemes lauksaimnieciskās izmantošanas tradīcijām. Kādi bija šie ļaudis, kas lietoja akmens cirvjus, ir grūti pateikt, jo nav zināmas švīkātās keramikas kultūras nesēju – baltu – apbedīšanas tradīcijas.

Par senajām ļaužu apmetnēm Aknīstes novadā ziņu nav daudz. Tas nenozīmē, ka cilvēki te nebūtu dzīvojuši jau vismaz kopš I g.t.p.m.ē., tomēr nezinātājam noteikt senas apmetnes kultūrslāņa esamību, ja tur netiek uzieta kāda savdabīga un ievērojama senlieta, ir samērā grūti. Ticami, ka tuvumā tām vietām, kur cilvēki strādāja un pazaudēja akmens cirvjus, viņi ir arī dzīvojuši. Akmens cirvji norāda uz teritoriju ap Aknīsti. Sena trauku lauska, kas varētu iezīmēt cilvēku dzīves vietas esamību, atrasta pie Aknīstes – Susējas upes krastā. Trauku lauskas uzraktas arī Dravniekos; māju saimnieks uzskatīja, ka tās ir no kādreizējā podnieka cepļa, kas, protams, nav neiespējami.

Kā agrākos laikos akmens cirvji, tā vēlākos laikos cilvēka klātbūtni apliecina monētu atradumi. Atsevišķas monētas varēja tikt nejauši pazaudētas, tomēr tas nebūtu iespējams bez cilvēka klātbūtnes. Tā aptuveni 200 gadu veca monēta atrasta pie Ardāniem. Cita monēta, būvējot ēkas pamatus, atrasta Dzintaros. Šo 1662.gadā kalto Polijas vara šiliņu Latvijas Vēstures muzejam 1999.gadā nodeva Vilis Priedītis.

Franču skanste

Pazīstamākais Aknīstes senvēstures piemineklis ir Susējas (arī Aknīstes, Saltupes jeb Šaltupes) pilskalns, kas ikdienā tiek dēvēts par Franču skansti. Šis senvēstures piemineklis atrodas Susējas upes kreisajā krastā Aknīstes nomalē. Pilskalns ierīkots apmēram 20 m augstā Susējas upes senlejas krasta izliekumā. Šī puse tam jau no dabas bija grūti pieejama. No pretējās puses senā nocietinājuma plakumu atdala trīs vaļņi un divi grāvji. Iekšējais, augstākais, valnis uzmests uz pilskalna plakuma malas. Cauri visiem vaļņiem un grāvjiem ir pārrakums – tagadējā ieejas vieta pilskalnā. Vaļņi, grāvji un stāvās kraujas ierobežo noapaļotu četrstūrainu pilskalna plakumu, kura caurmērs ir ap 40 m. Kopā ar vaļņiem un grāvjiem viss senais nocietinājums aizņem ap 60 x 60 m lielu platību. Stāsta, ka Susējas pilskalns jeb Franču skanste ir franču–krievu 1812.gada kara laika nocietinājums. Turklāt vietējie ļaudis stāsta, ka Susējas upes pretējā krastā bijusi arī Krievu skanste, kuras vieta mūsdienās vairs nav droši nosakāma. Tomēr Susējas pilskalna nocietinājuma veids – trīs vaļņi ar diviem grāvjiem – nav raksturīgs 1812.gada kara laika nocietinājumu izveides principiem, kad vairāk par vienu valni un grāvi nebūvēja. Varbūt kara laikā īslaicīgi tika izmantots jau sen iepriekš izveidotais pilskalns. Par franču nocietinājumu tradīciju liecina arī ziņa, ka netālo Mikļu māju pļavā bijuši kapi, kas saukti par Franču kapiem. Iespējams, ka norādītā vieta ir tas pats Susējas pilskalns.

Senās apbedīšanas vietas

Cilvēka klātbūtni kādā teritorijā arheoloģiski iezīmē senkapi, kurus vietējie iedzīvotāji parasti labi zina, jo tautas nostāsti par senām apbedīšanas vietām saglabājas ļoti ilgi. Šos nostāstus vēl pastiprina, nejauši rokot vai zemi apstrādājot, atrastie cilvēku kauli, arī apbedījumu vietas raksturīgais nosaukums. Mūsdienu zinātnes iespējas ļauj pēc atrastajiem kauliem noteikt to vecumu, tomēr šāda datēšanas metode nav lēta, tāpēc vēl joprojām senkapus parasti datē pēc apglabātajiem cilvēkiem līdzdotajām lietām. Ja senlietas nav atrastas, senkapu datējuma noteikšana ne vienmēr ir iespējama. Pieturas punktus apbedījumu vietas senuma noteikšanai sniedz arī tautas nostāsti. Četri no sešiem Aknīstes valsts aizsargājamajiem arheoloģijas pieminekļiem ir tieši senkapi: Rācenāju, Kaparnieku, Stūrageidānu un Ulasu Airīšu senkapi.

Lai gan cilvēki Aknīstes novadā noteikti ir dzīvojuši jau I g.t.p.m.ē., šā laika apbedījumu vietas nav zināmas. Senākā drošāk datējamā apbedījumu vieta Aknīstes novadā ir Ancīšu senkapi pie Ancīšu–Ulasu ceļa. Te bijuši divi senkapu uzkalniņi, kuriem virsū un apkārt bijuši salikti akmeņi. Ap 1923.gadu senkapu vieta nolīdzināta. Tur atrasts dzelzs uzmavas šķēpa gals. Tas ir datējams ar mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmo pusi. Spriežot pēc apraksta un paša šķēpa gala, pie Ancīšiem ir bijuši divi agrajam dzelzs laikmetam (1.–4.gs.) raksturīgi baltu senkapu uzkalniņi un ir saistāmi ar agrīnajiem sēļiem. 1987.gadā Ancīšu senkapus izdevās lokalizēt, jo ceļa malā tika atrasti buldozera izārdīti cilvēku kauli. Daži no tiem bija ar zaļu iekrāsojumu, kas liecināja, ka pie kauliem bijušas bronzas senlietas. Arī vēl 2003.gada beigās te atradu dažas cilvēka kaulu drumslas. Ancīšu senkapu vieta ir tik ļoti sapostīta, ka nav pakļauta valsts aizsardzībai, tomēr iespējams, ka kādas arheoloģiskās liecības te vēl varētu būt saglabājušās.

Iespējams, ka līdzīgi divi senkapu uzkalniņi bijuši arī pie netālajiem Kalnadekšņiem, jo F.Pokrovskis rakstīja, ka 19.gs. vidū tur bijuši divi kurgāni 6–8 soļu caurmērā. Uzkalniņus norokot, atrasti bronzas riņķi un aproces. Šī vieta mūsdienās vairs nav atrodama, jādomā, ka tā ir pilnīgi iznīcināta un nolīdzināta.

Grāmatā «Latvijas PSR arheoloģija» norādīti ar vēlo dzelzs laikmetu (10.–12./13.gs.) datēti senkapi Susējas mežniecībā. Šeit esot atrastas senlietas, kas glabājoties Igaunijas Vēstures institūtā.

F.Pokrovskis raksta, ka kādā senkapu kurgānā jeb uzkalniņā pie Stūrageidāniem atrasts bronzas kaklariņķis ar noplacinātiem galiem un gara važiņa. Šādas senlietas vairāk raksturīgas vidējam (5.–9.gs.) un vēlajam dzelzs laikmetam. Stūrageidānu ciema ļaudis stāsta, ka tajā esot aprakts seno laiku virsnieks ar zirgu un zobenu. Tagad, zemi arot, iespējamais senkapu uzkalniņš ir nolīdzināts. Par ilgstošu šīs vietas lauksaimniecisko apstrādāšanu liecina vairākas senas aparas Stūrageidānu senkapu kalniņa nogāzēs.

Netālu no Stūrageidāniem, kādreizējo Rācenāju māju vietas tuvumā, mežmalā atrodas kāds kalniņš, kas tautā tiek saukts par Mēra kapiem. Nostāstos teikts, ka te apglabāti no mēra mirušie ļaudis. Miroņi sanesti kopā un pēc tam aprausti ar zemi; tā cēlušās iedobes kalniņa pakājē, kas tur tiešām arī mūsdienās ir labi saskatāmas. Pēc savas formas Rācenāju Mēra kapu kalniņš ir līdzīgs agrajiem baltu senkapu uzkalniņiem, taču nostāsti vairāk vedina domāt par jaunāku laiku apbedījumu vietu. Kad Pirmā pasaules kara laikā vai drīz pēc tam uzkalniņā izrakta bedre, tad tās dibenā esot redzēta trūdu kārta. Cilvēku kauli esot atrodami jau tūlīt zem velēnas.

Šķirstā vīrs baltiem matiem un šņabja pudele

Ancīšu māju tuvumā, Lāčkalna–Aknīstes lielceļa malā, kalniņā starp mājām un Tilpānu kapsētu, kādreiz arī uzieti cilvēku kauli, bet šeit padomju laikos rakta grants un apbedījuma datējums nav zināms. Vietējo ļaužu nostāsti liecina, ka iepretim Šeltēm, pie bijušajām Kaiju mājām, bijusi neliela kapsētiņa, kur esot atrasti cilvēku kauli. Divas nenoskaidrotas vietas un laika apbedījumu vietas bijušas pie Mikļiem. Radžupes krastā pie Ulasu Airītēm ir kalniņš, kas tiek saukts par Kapu kalnu. Šķiet, ka šī apbedījumu vieta attiecas jau uz jaunākiem laikiem, proti, 18.–19.gs., jo kalniņā atrodas rūpīgi darināts akmens stabs ar pareizticīgo krustu, kam blakus izrakta, domājams, mantraču bedre. Kalniņa malās esot bijušas vēl arī citas kapu plāksnes, bet tās mūsdienās tur vairs nav atrodamas. Domājams, ka uz viduslaikiem attiecas tagad pēc Kaparnieku mājām orientētie senkapi Susējas upes senielejas labajā krastā. Tie sapostīti padomju meliorācijas darbos. Jānis Geidāns 1987.gadā stāstīja, ka kādreiz, kapu vietā stādot ābeles, uzrakts no koka izcirsts vienkoča šķirsts ar vāku. Iekšā bijis liels vīrs baltiem matiem, garām ūsām un «borzdeli». Nolēmuši blakus izrakt dziļāku bedri un tajā tad atrakto vienkoci ieguldīt. Rakuši, bet lāpsta apaugusi zemēm. Nosituši zemes gar vienkoci, bet tas uzreiz sabirzis pīšļos. Reiz uzrakts arī šķirsts ar šņabja pudeli. Pieci vīri šņabi izdzēruši un tad divas dienas nogulējuši, labi, ka vēl dzīvi palikuši. Tā kā pavasaros Susēja stipri uzplūda, tad miroņus uz Kaparnieku kapsētu pavasaros veduši pat ar plostiem.

Kulta vietas

Pie senvēstures pieminekļiem pieskaitāmas arī senās kulta vietas un vietas, kas saistījušās ar seniem ticējumiem un apzīmējamas par mitoloģiskām. Aknīstes novadā pazīstamākā no šāda veida vietām, kas atrodas valsts aizsardzībā, ir Saltupes Svētavots jeb Veselības avots. Avots ir ūdeņiem tik bagāts, ka izveido nelielu upīti – Saltupi, kas pēc kādiem simts metriem ietek Susējā. Avota ūdens sastāvā ir sēra savienojumi. Par šo avotu, kas tek pret sauli uz austrumiem, stāsta dažādus nostāstus: ja Lieldienu rītā tajā izmazgā acis, tās būšot skaidras visu gadu. Kādreiz slimnieki pie avota ziedojuši arī sīkas monētiņas un citas lietiņas. Tieši pie avota iztekas ir akmens ar iedobumu, kas arī izmantots senajos ritos. To, ka avots ir pievilcis lielas ļaužu masas, apliecina gravas malā apmeklētāju gadu desmitos dziļi iestaigātā taka. Arī mūsdienās avots nav aizmirsts un tā tuvākā apkārtne ir labiekārtota. Gravas malā augošā liepa tagad tiek saukta par Svētliepu.

Pātari pie ozola

Aknīstes novadā ir bijis sens kultakmens ar dobumu. Tas atradies Arālītes upītes kreisajā krastā pie Stūreļu mājām. Tas bijis aptuveni 6 m3 liels, un tā plakanajā virsmā bija caurmērā ap 40 cm liels iedobums. Meliorējot laukus, akmens no savas sākotnējās vietas izcelts un, domājams, turpat Arālītes līcī aprakts. Akmens vietu mūsdienās iezīmē ozols. Senos laikos pie ozola un akmens turēti pātari: pie ozola esot bijušas piekārtas toreizējo dievu bildes un uz akmens likti ziedojumi dievam. Jau tolaik akmens virsma esot bijusi papostīta, jo zaļumnieki uz tā dedzinājuši uguni. Varbūt vēl ir iespējams šo dobumakmeni atrast un atrakt? Tas būtu ļoti savdabīgs liecinājums Aknīstes novada ļaužu senajiem ticējumiem.

Par mitoloģisku vietu uzskatāms Velna kalns Arālītes kreisā krasta pietekas malā – pie Samsonu mājām. Šajā kalniņā vecos laikos esot nogrimusi baznīca. Kādreiz pie kalna esot stāvējis krusts, kas tiešām varētu liecināt par kādām senām ar kristietību saistītām tradīcijām. Citi Aknīstes vietvārdi, kas varētu būt saistāmi ar seniem mitoloģiskiem priekšstatiem, ir Velnaragu māju nosaukums un Raganu kalns pie Aknīstes vecajiem kapiem. Pie šiem kapiem senos laikos esot rādījusies apslēptā nauda.

Diezgan noteikti var apgalvot, ka tie nav pēdējie senvēstures atradumi Aknīstē, tādi būs arī turpmāk, un šo atradumu izvērtējums ļaus kaut nedaudz pavērt spraudziņu skatam uz tālo un noslēpumaino pagātni, par kuru tik vien ir saglabājies kā senlietas un vietas, kuras senatnes cilvēkiem bija ļoti nozīmīgas. •