Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Foto: www.meyers-naturfoto.de

Foto: www.meyers-naturfoto.de
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Senie pavasara svētki – Lieldienas

Ieva Kalniņa


Laiks rit neatkarīgi no cilvēka. Svinībās tas iegūst citu vērtību un ritējumu. Jebkuri svētki saistīti ar sakrālo sfēru, kad laiks horizontālajā ritējumā iezīmējas kā vertikālā ass.

Kam tie svēti svētki nāca,
Kam tā liela liela diena?
Svētki nāca svētīties,
Liela diena lielīties.

Svētku sākotnējais mērķis bija panākt cilvēkiem eiforisku stāvokli, izjūtot Dieva pilnību, vai gluži vienkārši atgūt garīgo līdzsvaru pēc nelaimes gadījuma vai tuvinieka zaudējuma. Svētki risinājās kā rituāls. Tas deva pārliecību, ka būs nodrošināta veselība un laba raža, palīdzēja noņemt spriedzi. Svētku nozīme cilvēku dzīvē, likumsakarības, kā arī cilvēku sociālā un ekonomiskā darbība atspoguļojas tautas mitoloģijā. Senais mitoloģijas slānis, kas pazīstams indiešu, irāņu, armēņu, grieķu, itāļu, ķeltu, ģermāņu, skandināvu, slāvu un citām tautām, sastopams arī baltu mitoloģijā, no kuras attīstījusies latviešu mitoloģija.


 

Svētki kā rituāls

Vārds «Lieldienas» darināts pēc tādas pašas nozīmes senkrievu vārda великодень, великь день parauga, kas savukārt pēc grieķu valodas vārda ar tādu pašu nozīmi. Latviešu valodā nosaukums darināts līdz 13. gadsimtam. Krievu valodā lietots līdz 16. gadsimtam.

Grieķu vārds Pascha, kas nozīmē iziešanu, darināts no senebreju svētku nosaukuma Pesach, ko ebreji svin par godu izraēliešu iziešanai no Ēģiptes. Līdzīgi nosaukumi lietoti arī citās tautās: Östern, Pasken (Vācijā), Paasiaien (Somijā), páskedag (Skandināvijā), Pasch vai Pesse (Īrijā, Skotijā), Pasen (Beļģijā), pashke (Albānijā), Pascile, sarbatorea pascilor (Rumānijā), Spīdošā diena, Lielā diena (Grieķijā). Vielkanoc (Polijā), Velika nóc (Horvātijā, Slovēnijā).

Līdz mūsdienām saglabājušies daudzi simboli un uzskati, kas raksturīgi jau indoeiropiešu kultūrai. Lai arī latviešu mitoloģijas struktūra un funkcija ir būtiski atšķirīga no antīkās un seno Austrumu tautu mitoloģijas, tajā atrodama sena priekšstatu sistēma, kuras saknes rodamas indoeiropiešu kultūras slānī. Latviešu mitoloģija veidojusies, apvienojot kuršu, sēļu, zemgaļu un latgaļu pasaules uzskatu. Lai arī 12. gadsimtā vācu krustnešu iebrukums pārtrauca šo cilšu dabisku tālākattīstību, mitoloģisko uzskatu sistēmas saglabāšana un tālāka izveide tika ietekmēta visai maz. Par to liecina senie baznīcu vizitāciju protokoli un jezuītu ziņojumi, ka 12.–17. gadsimtā latviešu reliģiskajos rituālos cilvēki iztikuši bez starpniekiem. Arheologu pētījumos šāds uzskats atrodams, runājot jau par agro dzelzs laikmetu (2.–4. gadsimts).

Kurzemes superintendenta Paula Einhorna rakstos 1655. gadā nosodītas senās tradīcijas un ticējumi, kas latviešu vidū esot izplatītāki nekā baznīcas rituāli.

Pēc arheologu pētījumiem, Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis raksturo Saules, Mēness, Pērkona un uguns kults, fetišisma, totēmisma un dažādu maģijas formu attīstība. Saule kā latviešu mītu centrālais tēls ir cieši saistīta, piemēram, ar ēģiptiešu un inku mitoloģiju, kurā sastopams Saules kults ar tempļiem un priesteriem. Debess spīdekļu kults latviešu mitoloģijā visbiežāk sastopams ornamentikā un gadskārtu ieražās.

Lieldienas rītā
Sarkana saule,
Māršiņas villainai
Sarkanas bārkstis
.

Saules kulta atskaņas manāmas vairākās tautās, kas ticēja, ka Saule Lieldienās šūpojas (Polija, Austrija, Krievija, Beļģija, Nīderlande, Šveice, Somija).

Latvijas teritorijā dzīvojošo zemkopju dzīvesveidu noteica gadalaiku maiņa un lauku darbi. Tādēļ pašā senākajā kalendārā gads dalīts divās daļās – ziemā un vasarā. Pavasaris un vasara sākotnēji bija viens gadalaiks. Kad tie tika nošķirti, krievu, ukraiņu, baltkrievu, čehu, poļu, senskandināvu, senindiešu valodā seno nosaukumu «vasara» deva pavasarim.

Pēc A. Švābes pētījumiem, jau 13. gadsimtā Latvijas teritorijā pazina trīs gadalaikus: ziemu, pavasari un vasaru. Tāpat kā citās Eiropas tautās rudens parādījies vēlāk – ap 15.–17. gadsimtu. Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos saglabājušās atskaņas no indoeiropiešu kultūras mantojuma

Gadskārta ir noteikts posms gadā, kam piemīt cikliskums, neatkarība no cilvēka gribas, un to nemainīgā kārtība no seniem laikiem cilvēkiem saistījusies ar stabilitāti. Pakļauti saules gaitai un laika dabiskajam ritējumam, tie bija arī rituāls, lai nodrošinātu veiksmīgu turpmāko gadu.

Ap meteni slaiži laižu,
Lai liniņi gari aug;
Ap Lieldienām šūpojos,
Lai telītes barojās
.

Cilvēki ticēja, ka gadskārtās pieaug enerģētiskais spēks un aktivizējas ļaunie spēki, tādēļ īpaši svarīgi ir labajam būt aktīvam, svētkus sagaidot fiziski un garīgi tīram. Ārējo tīrību nodrošina mazgāšanās tekošā ūdenī, iekšējo – labu domu domāšana. Lai atvairītu ļaunumu, pašam jākļūst labākam. Ar maģijas palīdzību cilvēki vēlējās ietekmēt pārdabiskos spēkus, kas sastopami dabā, kā arī neizskaidrojamo pasauli. Visspēcīgāk tā darbojas gadskārtu maiņā – Ziemassvētkos, Lieldienās, Jāņos, kad ir vislabākais laiks zīlēšanai. Lieldienās olas, kuras saņēma no meitām, puiši meta pāri mājas jumtam. Ja ola palika vesela, tas nozīmēja, ka meita ir uzticīga.

Simboli

Attīstoties domāšanai un spējai vispārināt, cilvēki savas idejas izteica ar simbolu palīdzību. To rašanās saistāma jau ar paleolīta laiku. Gadskārtu svētkiem raksturīgi Saules un gaismas simboli. Lieldienās – olas, šūpoles, Ziemassvētkos – bluķis, Jāņos – siers, vainags, uguns.

Viens no pazīstamākajiem simboliem ir aplis, kas Latvijas teritorijā senajā ornamentikā sastopams jau 4. un 5. g. t. p. m. ē. Saules mītos kā ārējās un iekšējās pasaules norobežojums tas simbolizē gaismas un tumsas cīņu. Lieldienu rotaļa par Saulīti un Mēnesi parāda daudzu tautu mitoloģijā pazīstamo uzskatu par labā un ļaunā cīņu.

Aplis sastopams arī saulgriežu ēdienos.

Ej projām, pelnu diena,
Ar savām karašām,
Atnāks mums liela diena
Ar raibām oliņām
.

Pavasara saulgriežos tās ir olas – kā Saules, jaunas dzīvības un pilnības simbols. Ola kā atdzimšanas simbols sastopama gan līvu kapos, gan pareizticīgo baznīcā.

Ola kā Lieldienu simbols ir atskaņas no seniem laikiem, kad tā tika uztverta kā pasaules un cilvēku rašanās simbols, kas sastopams arī polinēziešu, japāņu, peruāņu, somu un slāvu izcelšanās teikās.

Galvenās tradīcijas Eiropas tautām saistās ar olām.

Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienu rītā
.

Olas bija pirmais Lieldienu ēdiens, ar tām mainījās, dāvināja. Pirmajai krāsotajai olai piemita spēja nodzēst ugunsgrēku (Krievija). Ar tām varēja atrast pazudušus lopus un nodrošināt to veselību. Lieldienu olas lika uz celmiem, kokiem un bišu mājiņām, uzskatīja, ka arī ūdenim, kurā olas vārītas, piemīt dziedniecisks spēks (Dienvidslāvija).

Olas krāsoja sarkanā krāsā, vārot sīpolu mizās, vai melnā krāsā, nosmērējot tās ar sodrējiem. Pēc tam notika olu kaujas (Lietuva, Baltkrievija).

Galvenā spēle ir olu ripināšana. Olas ripināja pa ziemājiem, lai labība labāk augtu, un pa tuvinieku kapu kopiņām (austrumslāvi). Olas ripināja pa slīpni – tas, kura ola piedūrās citai, ieguva to (Francija). Olas ripināja no uzkalna (Skandināvija, Čehija, Slovākija). Spēlējot olu kaujas divās komandās, centās saplēst pretinieka olas (Nīderlande, Beļģija).

Šūpošanās nav sena tradīcija, taču mūsdienās ļoti izplatīta.

Brāļi, brāļi, liela diena,
Kur kārsim šūpolītes?
Aiz upītes kalniņāi,
Div’ sudraba ozoliņi
.

Svarīgākais, kas minēts saistībā ar šūpošanos, ir pareizas vietas izvēle. Parasti tā saistīta ar ūdeņu nosaukumu – jūra, Daugava, upe, avots.

Nekariet, bāleliņi, uz ūdeņa šūpolīti:
Trūks virvīte, kriss māsiņa pašā jūras dibenā
.

Lieldienās ūdens minēts arī kā saikne ar mirušo valsti. Iekrist ūdenī nozīmē pāriet robežu starp divām pasaulēm. Rumānijā bija tradīcija tekošā ūdenī mest olas, lai arī aizsaulē zinātu, ka pienākušas Lieldienas.

Ar ūdeni aplēja tos, kuri Lieldienu rītā aizgulējušies (Krievija, Ukraina). No rīta mazgājās ūdenī, kurā iegremdēta ola, sudraba vai zelta monēta (Rumānija, Dienvidslāvija, Baltkrievija).

Šūpoļu kāršana un šūpošanās bija rituāla darbība. Gandrīz visā Eiropā puiši šūpināja meitas. Šūpojoties dziedāja īpašas Lieldienu dziesmas (Bulgārija). Ticēja, ka šūpošanās veicina labības augšanu (Polija). Indijā šūpojas brahmaņi, lai nodrošinātu labu rīsu ražu.

Šūpošanās notika trīs dienas, taču tās rituāla nozīme attiecas uz 20. marta saules rietu, kad iespējams novērst ļaunumu. Plaši izplatīts ir ticējums, ka šūpošanās nodrošina aizsardzību pret odiem, dunduriem un čūskām. Iespējams, ka tie aizstāja paša nelabā vārdu, ko nebija vēlams pieminēt.

Cilvēki dziedādami apstaigāja ciemu (Pireneju pussala, Nīderlande, Krievija, Baltkrievija) un noteikti apmeklēja kapus (Vācija), līdzi ņemot krāsotas olas, kuras pēc ripināšanas atstāja uz kapu kopiņām, ieraka zemē vai sadrupināja putniem (Krievija, Grieķija, Dienvidslāvija). Kurināja senčiem pirti, sagatavojot ziepes, ūdeni, tīru veļu (Krievija, Urāli).

Dažviet Lieldienu rituālos parādās atskaņas no Meteņu masku gājieniem (Lielbritānija, Dienvidslāvija).

Pagānu uguns, kristiešu uguns

Valodniecības un arheoloģijas pētījumi liecina, ka materiālo un garīgo kultūru daudz vairāk ietekmēja pareizticība. 11. gadsimta apbedījumos atrodami krustiņi un piekariņi ar svēto attēliem, no šī laika latviešu valodā saglabājušies vārdi, kas saistīti ar kristīgo ticību.

Vārds «svētki» aizgūts no senkrievu vārda святокь, kas apzīmē laiku no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam diži radi.
Ziemas svētki bukiem lēca,
Lieldien kāra šupulīti
.

Latviešu valodā vārds «svētki» ienācis līdz 13. gadsimtam. Senākie svētku apzīmējumi – laiki, laikmeti.

Līdz ar kristīgās ticības ienākšanu Latvijā baznīca sāka pielāgot savus svētkus vietējo iedzīvotāju svinamām dienām.

Kristīgo elementu slānis viegli nodalāms no senajām pagāniskajām tradīcijām, kas raksturīgas Eiropas un Skandināvijas tautām. Lieldienas kristietībā ietilpst Klusajā nedēļā, kurai ar baltu un latviešu mitoloģiju maz sakara.

Ziemas svētki, liela diena,
Tie Dievam dārgi laiki.
Ziemas svētkos Jēzus dzima,
Lielu dienu pārkrustīja
.

Pagāniskajā kultūrā meklējamas saknes uguns rituāliem, kas notika Klusajā sestdienā. Tā ir uguns atjaunošanas ceremonija, aizdedzinot deviņu koku sugu ugunskuru, no tā aizdedzināja lāpas un iznēsāja pa mājām (Šveice, Vācija, Austrija). Jaunu uguni ieguva arī Francijā, Čehijā un Slovākijā. Ugunskurus dedzināja Polijā, Britu salās, Rumānijā, Austrijā, Itālijā, Krievijā. Lapi tos dedzināja, lai atbaidītu mirušo garus, kas Lieldienās staigā apkārt.

Gandrīz visas Eiropas tautas ticēja ūdens dziedinošajam spēkam. Tajā mazgājās, peldināja lopus, lēja klāt ēdienam, izsmidzināja pa māju, ūdenim arī ziedoja.

No senākiem laikiem saglabājušās tradīcijas, kas saistītas ar olām. Tās lika uzarta lauka vidū, zem arkla riteņiem, olu čaumalas piejauca klāt sēklām (Vācija). Kristietībā sastopama līdzība par Kristu, kurš augšāmceļas kā cālis, kas izšķiļas no olas.

Lieldienu zaķis attēlots kristietības ikonogrāfijā, simbolizējot neaizsargātību, spēju atrauties no vajātājiem, ja skrien kalnā, jo priekškājas tam īsākas par pakaļkājām. Zaķis uzskatāms arī par auglības simbolu, jo pavasarī daba mostas jaunai dzīvei.

Ej ar Dievu, liela diena,
Mēs tev skaisti vadīsim,
Nāc atkal citu gadu,
Mēs tev skaisti saņemsim
. •