Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Konkursa «Zaļa maiga lapa manā
kabatā» laureāts: Ridžinalds Ēriksons

 

Sāpju dievmāte

Redzēju viņu katoļticīgajā Viļņā. MATER MISEROCORDIA – vēsta puslokā veidots uzraksts virs nomelnējušas, tādās kā bruņās iekaltas svētbildes. No turienes kādas acis sūta telpā skatiena diedziņu. Varbūt man tikai tā liekas un tur nekā nav. Tūlīt jautāju brāļiem leišiem, ko tas īsti nozīmē?

Tā esot līdzcietības un sāpju Dievmāte brīnumdarītāja. Pieskāriens viņas attēlam un lūgšana izdziedinājusi daudzus cietējus. Patiesi, ļaudis teju vai straumē plūda garām svētbildei, daži metās ceļos un skūpstīja. Savādi tas šķita nepieradušam, padomju laikos dresētam neticīgajam. Vēl jo vairāk, kad ieskatījos – apkalumi visapkārt bildei ir sudrabā izstrādātas sirdis, rokas un kājas. Siržu visvairāk. Bet roku un kāju arī daudz. Nu, jā, kas kuram sāpējis. Tad jau plaušām, aknām vai citiem orgāniem arī jābūt, iedomājos, taču saskatīt nepaguvu. Paša kājas, izrādās, bija jau aiznesušas prom. Ārā, svaigā gaisā. Zem skaidrām debesīm. Atmiņā reizumis vēl uzplaiksnīja kas pagānisks, ja ne kanibālisks. Tad aizvilkās ciet arī tas.

Tagad nomainīsim stāstījuma vietu un laiku. Vai zināt, kas ir Ameles? Un kur tās ir? Redziet nu, nemaz tik daudz zinošu neatrodas. Lai nu piedod man paši amelnieki. Laikam jau kādas mājas, nospriedu. Man stāstīja par turienes cilvēkiem, māju upes krastā un mežiem, mežiem... Neesot pārāk tālu. Kurzemes vidienē. Sēnes, baravikas vien – kartupeļu groziem mājās nesot, gailenes pat ar kāju nepasperot. Raķupē zaļas līdakas un melli vēži. Un vietas tik skaistas, ka... Stāstītājiem acis vien mirdzēja jaunības atmiņu gaismā. Jā, bet tās jau nu katram savas, tāpēc klausījos, labi ja ar vienu ausi. Lai nu būtu Ameles. Droši vien liels koka ērbēģis, dēļu galds un maizes krāsns virtuvē. Pie mums teiktu – ķēķī, tepat kaimiņos – kukņā jeb kukiņā. Tā, lūk! Bet patiesība, kā parasti, izskatījās pavisam savādāka.

Runas par Amelēm, uz ilgu laiku noklusušas, pēkšņi atsākās pavisam jau strikti. Uz kāzām aicina tālie radi. Jābrauc noteikti! Kur tu vēl tagad īstas lauku kāzas redzēsi? Nepuksti nu, netēlo te vecu kraķi! Ņem jauno šlipsi, kārtīgi nospodrini kurpes.

Kad jābrauc, jābrauc. Kaut mīļā miera labad. Atklāti sakot, nebija jau nekas pretī izkustēties. Ameles... Kaut kas tajā vārdā slēpās. Tāds kā aicinājums. Varbūt tikai apaļš kastanis. Kur nu vēl tie meži. Drošības pēc ieziedu arī brienamos zābakus. Sēņu jau vairs nebūs – novembra sākums taču. Rudens īstenais kāzu laiks.

Atbraucot īstenība mūs sagaidīja kāzinieku burzmā. Ieradāmies reizē ar jauno pāri, tikai viņi, lūk, jau no baznīcas, jāvārdus pateikuši un gredzenus samijuši, kamēr mēs, baznīcu meklēdami, apmaldījāmies. Misēklis tātad pašā sākumā. Tomēr nav nemaz tik slikti ietikt jau ripojošos godos, kad latviešiem raksturīgais stīvums pārgājis. Turklāt gandrīz pilnīgi svešos ļaudīs. Man paveicās uztvert pareizo noti un ielēkt šīs vietas mirkļu mijas karuselī, neapdauzot galvu. Varbūt tas īstais bija pirmais pašbrūvētā alus kauss, varbūt mājastēva smaids – nav svarīgi. Tikmēr pati māja izrādījās gandrīz vai jauncelta, tiesa, uz veciem dzimtvietas pamatiem, kamdēļ nesa Jaunķeiru vārdu. Par Amelēm sauc ciematu tepat rokas stiepiena tālumā.

– Kā tad tā, – izlikos nesaprotam. – Domāju taču braucam uz īstajām Amelēm?

– Tu doma, ka es nau īscs? – saimnieks pildīja kausu no jauna. – Mans vecvectēvs Klastro Žans, reku, Stikles, pāri tam puram, stikel pūt gandrīz kopš zviedr laikem. Un ese? Es i tagac viens riktigs Ameļ barons. Man astuņpacits slaucams gos stav kūti, kamēr ikiem tikvien ka sarūsējš husiķ. Pro!

Tad nu dzērām arī gluži vai barona kāzas. Galdu klāja reizes četras. Ko tik tur nelika virsū! Visvairāk no pašu audzētā un koptā labuma. Bet, reku, šite – brieža ciska. Stiprie dzērieni gan no veikala, kamēr dāmām – īpašais medus liķieris. Un pašceptās tortes nezin cik pēc skaita, plātsmaize, pumperniķeļi, saldajā buberts un peldošās salas. Latviskā izēšanās...

Tomēr pie galdiem neaizsēdējās, plaukstiņpolku un šīberdejas spēlējot gandrīz vai īstiem «Lauku muzikantiem». Brūti nozaga, izpirka, mudīgi nomičoja un dancoja tālāk, starpbrīžos uzdziedādami «kommet rīc nāk pa durem iekše». Vārdu sakot, kaut kas tāds ilgi nebija pieredzēts.

Tagad vēlreiz mainīsim darbības vietu, bet tikai mazliet. Paiesimies lēnā pastaigas solī, galvu izvēdinot, minūtes divdesmit, tātad kādu kilometru lejup pa Raķupi. Iekoptie lauki beidzas. Šaura jauktmeža skrīne, kāpumā dažas priedes un – priekšā jauna, pavisam citāda pasaule. Vai te nebija jābūt ceļam? Un tur, pāri upei, gara, tumša ēka. Nē, tomēr tikai ēna. Aizplīvurota klātbūtne. Gluži kā iepriekšējais kadrs vēl virmotu gaisā. Vai esat pavērojuši, kā pasaules pārtop viena otrā? Parasti saplūst nemanāmi, citreiz – kliks, un jauna bilde priekšā. Tā sēņotājiem katram sava sēne rādās, tā mednieks tikai savējo zvēru satiek. Tomēr viss jau notiek itin kā pats no sevis.

Patlaban tumšzilos pamales mākoņus plēš vaļā rīta saule. Slīpie stari atšķeļ ēnas un nomet sarmas skartajā zālē. Apstājoties var sadzirdēt klusu, tikko tveramu šalkoņu un reizēm pat iedzinkstēšanos. Tur no tās padebess tūces drīz izbirs krusa. Jā, tieši šķēlumu vietās viss notiek.

Tecēdama upe tek. Tek upīte tecēdama. Te viņas patiesi ir divas. Tumšajai priežu brūnuma Raķupei pievienojas kāda mālaina, burzguļojoša bezvārda straume. Abas upes pilnas līdz malām. Te straumes satiekas, te ir satece – spēka vieta.

Cilvēku darbības pēdas te samanāmas. Vecs tilts stāv uz garām, no laukakmeņiem celtām kājām tieši sadures žāklī, pie mums teiktu – šekumā. Tilta balsti vēl tā nekas, kamēr klājiens – iepuvušas, vietām ielūzušas brusas. Nāc un krīti! Kādreiz te pāri gājis lielceļš, apaļi granīta stabiņi vēl stāv taisnās rindās. No ceļa palicis vairs tikai nožēlojams gabaliņš meliorēto lauku vidū. Fragments no kinolentes, kurā neapturami lēni mirst tilts. Tomēr taciņa tam vēl uzticas. Nu, ja kāds te staigājis, tad es arī varu.

Straume auļo apakšā. Ūdens balsis kāpj augšā pa ielauzumiem. Ledus zvaigznītes lūst zem kājām. Kurš mērījis gravas dziļumu? Pēckāzu paģiras... Pāri! Virs galvas divas vārnas apmet loku un iesēžas dīvaini žuburotā kokā. Tā jau ābele! Tālāk vecs dārzs. Kur tad mājvieta? Tepat jau ir, palikuši tik vien kā pamati. Tas noteikti bijis krogs, nekas cits... Vai tur pajūgs pār tiltu nepārrībināja? Zirgu pie slitas piegriež un izkāpj no pederratiem saimniekpaps. Filmai kāds salīmējis galus kopā... Vārnas aprauti sakraucas, ceļas spārnos un lido lejup. Tie taču kraukļi!

Taciņa ved arī mani uz upesleju. Nokāpšana gandrīz kā pazemē, kauču tā tikai patilte. Tad straujš pagrieziens izved sausā līča pļavā. To noslēdz varena bērzubirzs. Klajums veido turpat vai pareizu apli. Vietiņa kā radīta zaļumballēm... Kā tad! Tepat jau deju grīdas paliekas, sašķiebies paaugstinājums muzikantiem. Upes šalkoņa fonā.

Pasaules iznirst cita no citas un pārklājas, lūk, te, zem bērziem... Nekad neesmu redzējis tik milzīgus un reizē tik slaidus bērzus. Staigāju kā starp kolonnām, kā pa katedrāli. Augšā trīsuļo vēl pa zelta lapiņai. Galva stipri jāatgāž... Ko tu tur gribēji saskatīt? Krāsu? Kustību? Domu? Es viņu ieraudzīju, skatam krītot: tāds kā netīri pelēks rupjvilnas maiss ūdenī pārplūdušā krasta pastraumē. Tomēr nē! Galva uz smilšu sēres. Izstiepts purns smalkām nāsīm. Sastindzis skatiens. Acīs debesis lūkojas.

Briežumāte! BRIEŽU MĀTE...

Tecēdama tērce–tece. Šauta brūce plecā. Notecējusi asins rāva gar sānu. Putu vainadziņi tinas kāju spalvās. Atpeld burbulis, pārplīst. Otrs peld un aizpeld garām.

Galu galā, kas man par daļu? Mednieki... Ne jau visus aizšautos zvērus dabū rokā. Citi aiziet. Dzen nu pa asins pēdām. Varbūt vakars nāk virsū. Tumsa nosegs visu. Dzirdamas vīru runas – atnākšot rīt, paspēs sadzīt. Vēl brīdi pamīņājas. Uzsmēķē, iedzer no blašķes. Dodas prom. Gan jau kāds lops nošauts un gaida dīrāšanu. Akniņas arī jāpagūst uzcept. Liemeni pēc tam sadalīs daudzmaz vienādos gabalos, pieliks tiem numurus un izlozēs. Kurš gabals kritīs, ar to jābūt mierā. Tikai šāvējam vēl pienākas galva ar ragiem. Ja tādi ir. Otrā rītā? Nu, nebija vaļas.

Un ko es te stāvu? Es neesmu mednieks. Jeb tomēr esmu? Mans tēvs gan savulaik bija kaislīgs ģēģeris... Paklau, kāda starpība!

Jā, tas skatiens... Bet medības taču nav nekāds grēks! Un dzīvnieki zina, ka viņi mūsu iztikai radīti. Ja nu tikai iztikai... Kam tad vēl? Kam vēl, kam vēl? Gaiss saplaisā un izkaisās visapkārt kā drupens stikls.

Varbūt – piedošanai...

No okeāna vaļi metoties uz krasta sēkļiem nomirt. Kāpēc? Neviens to nezina. Lai līdzsvarotu pasaules sirdsapziņu? Tik vien no tevis prasa, kā mīlēt tos, no kuriem tu pārtiec. Un lieto. Ja ne, viņi prot piedot arī tāpat. Izprast ciešanu jēgu tev vēl nav dots.

Muļķības! Nesāc tikai te pesteļot. Tev vienkārši... Pļunkts! Balts olis uzsit šļakatas upes vidū.

– E–hei! A–hoi! Tēti, nāc atpakaļ, mamma tevi sauc. Esot jābrauc mājās. Tētu, kas tev tur ūdenī ira?

Skatiena diedziņš. Tikai tagad tas saritinājies baltā olī un glabājas manā kabatā. Kad es to aizmirstu, viņa tur nemaz nav. Tad pēkšņi sataustu – auksts, apaļš. Citreiz atkal karsts. Kā kuro reizi. •