Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kam asti, kam ausis

Anitra Tooma


Zaļi domājošs cilvēks parasti spriež – katram uz šīs Zemes jādzīvo tādam, kādu Dievs to radījis: suņiem ar astēm un ausīm, ragainajiem dzīvniekiem ar ragiem, cūkām ar astēm un ilkņiem utt. Taču radības kronis cilvēks dažreiz nav vienisprātis ar Radītāju un apšņakā dažādus dzīvniekus no visiem galiem.


 

Visvairāk vārdu kauju nācies izturēt suņu astu amputētājiem un ausu kupētājiem: kāpēc atņemt sunim smaidu, kāpēc ausu vietā atstāt mazas ļerpatiņas? Izrādās, šajā jomā mēs tik sen jau esam pārveidojuši suni, ka nu paaudžu paaudzēm jācieš. Visas suņu šķirnes ir veidojis cilvēks, vienīgi vilki un šakāļi skraida apkārt dabiskā izskatā. Bet enerģiskajiem dogiem, ņiprajiem medību suņiem, dažādajiem terjeriem, bokseriem, šnauceriem, rotveileriem ir tievas, garas astes, ko dzīvnieki nevaldāmā emociju uzplūdā atdauza pret sienām un kokiem. Savukārt medību suņu astes traumē asās niedres. Nereti putnu suns no medībām pārvelkas mājās ar slapjiem, asiņainiem sāniem un ādas lēveriem klātu astes kaulu. Ja saimnieks dzīvniekam asti nav amputējis agrā jaunībā, tad tagad tā jāīsina pa gabaliņiem narkozes iespaidā. Izrādās, ka 70% dogu mūža nogalē šo procedūru pārcietuši ne vienu reizi vien. Ja apciemosiet dogu saimniekus, nereti pārliecināsieties, ka dzīvokļa sienas suņa astes augstumā ir notašķītas ar asinīm...

Ausaiņu likstas

Arī noļukušās ausis gan sunim, gan viņa saimniekam sagādā ne mazums rūpju. Vai esat aizdomājušies, kāpēc tagad tik reti sastopami agrāk populārie kokerspanieli? Ja jūs katru pavasari un rudeni būtu ārstējuši iekaisušās ausis, kas samirkušas velkas pa zemi, tad vairs tā nejautātu. Turklāt dabā visi rotājas ar stāvām ausīm, pat tu. Tad ausīs nekrājas putekļi un mitrums, kas ir visu iekaisumu izraisītājs. Ļukausis purina sāpīgās ausis un nereti atdauza tās pret vaigu kauliem. Šķirnes suņi nav tie izturīgākie, un ir gadījumi, kad ausu iekaisuma dēļ bojā aiziet skaisti un dārgi dzīvnieki. Taču medību suņiem nokarenas ausis vajadzīgas, lai lieki trokšņi dzīvnieku netraucētu sekot pēdām un izpildīt šķirnes veidotāju izkopto misiju.

Strupastainajiem izstādēs nav ko meklēt

Latvijā gatavojas pieņemt likumu, kas noteiks, ka izstādēs nedrīkst piedalīties suņi ar amputētām astēm un ausīm. Tad nu saimniekam būs jāizvēlas: atstāt suni, kāds dzimis, un plūkt laurus vietējās izstādēs, vai arī šos pasākumus apmeklēt bez suņa, toties retāk doties pie veterinārārsta. Tāpēc arī daudzi suņkopības entuziasti uzskata, ka šis likums ir dzīvnieku ārstu lobēts. Vienreiz mūžā kucēnam amputēt asti, protams, nav tik izdevīgi kā vēlāk to griezt nost pa gabaliņam vien. Turklāt ausis ārstēt tad var pat divas reizes gadā.

Ja aplūkojāt šausminošās fotogrāfijas šajā lappusē, tad vairāk par šo tēmu varu nerakstīt. Vairāk par to http://www.cdb.org

Aste gredzenā

Reiz manā saimniecībā dzīvoja cūka Brillīte. Viņa bija dzimusi vienā no varenākajām Latvijas fermām, un tur katram sivēnam mirkli pēc piedzimšanas ne tikai izkniebj zobus, bet arī izgriež sēkliniekus un amputē astīti. Pret zobu izkniebšanu es nespēju iebilst, jo Vācijas bioloģiskajā fermā redzēju, kāds izskatās cūku mātes tesmenis, kad to saplosījuši sivēni ar asajiem ilknīšiem. No gaļas, kas smird pēc kuiļa, atteiktos pat viskaismīgākais rukšu tiesību aizstāvis, tāpēc nākotnē kaujamam veprim oliņas nav vēlamas. Bet astīte? Mana Brillīte tiešām jutās stulbi mušu laikā, grieza strupulīti, bet kukaiņus no dibena tūtiņas aizdzīt nespēja. Lielfermu gaļas rūpnieki saka: sivēni, saspiestībā mītot, esot tik nervozi, ka atliek vienam nokost asti, lai asinis plūstu aumaļām, jo košanās turpinās ar dubultu sparu. Tātad lielfermas sivēns ar asti ir dzīvs miroņkandidāts.

«Zaļais» jērs un ragainā kaza

Ja zemnieks savu ganāmpulku vēlas bioloģiski sertificēt, tad lopiņam nedrīkst neko laupīt no dabiskuma. Kazlēniem liegts piededzināt ragu vietas, lai pēcāk tur neizaug asi duramie. Tā nu manas ragainās kazas savas tolās biedrenes hierarhijas rindā aizbada pēdējās.

Kas kaut reizi mūžā bijis spiests cirpt aitas kakaino asti, droši vien izbrīnā rausta plecus, dzirdot, ka mazam «zaļajam» jēram asti nedrīkst amputēt. Tas nekas, ka tā lielai aitai pieķersies ar dadžiem un, slapjuma piesūkusies, liegs aunam aplekšanas priekus. Tāpēc mēs audzējam īsastainās Romanovas šķirnes aitas, jo viņas jau piedzimst ar īsām ļipiņām.

Ir Latvijā zemnieki, kas amputē astes govīm. Ir jau vilinoši – tad slaucējs no lopiņa var dabūt tikai spērienu ar kāju, nevis pļauku ar asti. Tomēr mušas gan neviens pie mums vēl nav atcēlis. •