Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 6 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Posta ziedi

Mārtiņš Eglītis, Andas Krauzes foto


Ziedoņdārzs pēc savas būtības varētu būt rada Vērmanes dārzam – tas ierīkots vēl tajos laikos, kad Viņas Augstībai naudai vēl nebija tik lielas varas kā mūsdienās. Laikos, kad Rīga vēl bija jauna un nebija tik ļoti komercializēta. Laikos, kad ierīkot parkus varēja atļauties arī komerciāli svarīgos apbūves gruntsgabalos. Tikai atšķirībā no Vērmanes dārza Ziedoņdārzu ierīkoja valsts, nojaucot senas armijas noliktavas vietā, kur ilgus gadus atradās dārzniecība. Vecākie rīdzinieki joprojām atceras, kā tur zem atklātas debess sārtojušies tomāti. Ziedoņdārzs nešaubīgi ierīkots vietā, kuru savulaik varēja dēvēt par pilsētas nomali. Šodien mēs to nosacīti dēvējam par pilsētas centra nomali. Dārzs ierīkots laikposmā starp 1937. un 1939. gadu. Šis «pēdējā brīdī» ierīkotais dārzs savu uzplaukumu ātri pārdzīvojis, tādu īstu dzīves virpuli tā arī nepieredzējis. Patlaban te vērojami posta ziedi. Nevaru iedomāties labāku pateicienu, kā saka krievi: ostatki biloi roskoši*. Gandrīz nekā cita tur vairs nav.


 

Ziedoņdārzam nosaukumu deva tā projekta autors Andrejs Zeidaks. Tieši pēc viņa stingrajām, regulārajām līnijām tika novilktas dārza aprises. Aprises, kuras varam vērot vēl šodien. Pēc savas izcelsmes Ziedoņdārzs ir pirmais un pagaidām vienīgais vērā ņemamais dārzs, kurš ierīkots starp dzīvojamo namu kvartāliem.

Ugunsmūru ieskautais...

Samērā spocīgu dzīvi šajā parkā veido ugunsmūru skavas, kas te redzamas turpat vai no visiem dārza stūrīšiem, un to šajā dārzā netrūkst. Zeidaks, vēlēdamies šos nesmukumus notušēt, aklos mūrus piesedzis ar augstākām krūmu grupām un piramidālajām papelēm. Dārza centrālo asi izceļ cilindrveidīgi cirptu Holandes liepu aleja, kuras perspektīvu kādreiz noslēdza strūklaka (tēlniece M. Lange, arhitekts V. Zaķis). Laukums ar strūklaku un rozāriju veido dārza kompozīcijas centru, – stāsta I. Dāvidsone savā grāmatā «Rīgas dārzi un parki». Diemžēl dārza kompozīcijas centrs ir «norullēts» līdz nepazīšanai. Bradājamais baseins «izbradāts» un vairs nefunkcionē. Ziedoņdārzā reiz bijusi arī estrāde – gliemežnīca, kas nodegusi (?) 1949. gadā un vairs nav atjaunota. Pēdējā no Rīgas dārzu estrādēm pelnos aizgāja Arkādijas parka skaistā celtne. Nez kāpēc tām tik skarbs liktenis? Žēl, Rīgas dārzu estrādes savu vareno koka konstrukciju dēļ vien bija pelnījušas mūžīgu dzīvošanu un tautas apbrīnu.

Arī citām būvēm šeit nav īsti paveicies – vienīgā sabiedriski nozīmīgā celtne paviljons (arhitekts A. Kalniņš), nomas punkts un tualetes, latviski runājot, aizdirstas un izpostītas, gaida, modīgi sakot, investorus, kas kavējas jau vismaz divus gadu desmitus. Ja paviljons būtu bijis koka, tas noteikti jau sen būtu aizgājis estrādes ceļu. Grūti gan saprast, kā būtu labāk?

Laika seja, kas izplēn

Ziedoņdārzs ar savu trīsdesmito gadu elpu varēja kļūt par būtiskāko to gadu akcentu mūsdienu Rīgā, bet, par nožēlošanu, tā tur vairs tikko jaušama. Laiks un cilvēku neizdarība roku rokā ir labi sabiedrotie, lai izdzēstu veselas lapaspuses no Rīgas vēstures. Šis ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad būtiska vēstures daļa dziest mūsu acu priekšā. Protams, atjaunojama un uzkopjama, bet vai vairs īsta? Jau pieminētā cirptā liepu aleja un centrālā dārza daļa vizuāli atgādināja Rožu laukumu Liepājā, kas arī lepojās ar rozāriju, savdabīgiem apgaismes stabiem, soliņiem un aizgājušo dienu dvesmu. Tiesa gan, Rožu laukums savu trīsdesmito gadu ietērpu arī jau zaudējis samērā nesenā, ne sevišķi veiksmīgā rekonstrukcijā. Vienā gadījumā dārzs savu seju zaudē neizdarības dēļ, otrā – pārspīlētas izdarības dēļ... Abi gadījumi ir zaudējums.

Zaļais īpatnis

Ziedoņdārzs ir īpatns paraugs pārējo dārzu vidū – tas savā plānojumā saglabājis nožogojumus no aktīvās atpūtas zonas un pašas atpūtas zonas. Te saglabājies turpat vai vienīgais bērnu rotaļu laukums Rīgā. Ne sevišķi vērtīgs, bet unikāls ar to vien, ka ir. Citviet tie sen jau zuduši. Savdabīgs ir arī Ziedoņdārza šķietamais plašums, kas panākts ar perfektu A. Zeidaka māku izvietot kokaugus. Brīvā stilā veidotas ziemciešu dobes, kas nosēdinātas zālienu malās. Ceļu stūri noformēti ar brīvām vai cirptām krūmu un ziemciešu grupām. Dārza lielā atšķirības zīme ir lielākās vienas sugas koku un krūmu grupas. Citviet Rīgā šo īpatnību neatrast.

Dārza dendroloģiskais sastāvs ir bijis visai interesants un bagātīgs – te augušas deviņas vietējo kokaugu sugas un aptuveni 50 svešzemju sugas, to vidū arī mazāk izplatītas: lielziedu divirbuļu pildītā vilkābele, Veimuta priede, konusveida rietumu tūja u.c. 50. gadu sākumā te augušas lielākas grupas parasto egļu, kas gan pilsētas gaisu nav izturējušas...

«Neslampājiet, uz trotuāra ir sirds...»

..rakstīja dzejnieks Ojārs Vācietis. Ziedoņdārzā ir Čaks. Neslampājiet, bet tie bosiki slampā, un ne tikai... Es dziļi cienu Čaku un domāju, ka Rīgai nav būtiskāka dzejnieka par viņu (Jānim Rokpelnim pieder cits Rīgas laiks), bet varbūt var mēģināt saprast tos jaunos cilvēkus, kas vēlās vakara stundās, nezinādami, ko darīt, dara tumšus darbus. Šķiet, dzejniekam Mārim Čaklajam piederēja rindas: «Ziedoņdārzā nogāzts Čaks.» Jaunieši, nepazīdami Čaku un droši vien arī viņa dzimto valodu, šad tad apaļo dzejnieka galvu aizripinājuši zaļajā zālē. Nu ko tur lai dara, neglīti, protams, bet tā galva tā vien prasās... Pieminekli dzejniekam Aleksandram Čakam darinājusi tēlniece Lūcija Žurgina, arhitekts O. Ostenbergs, tas atklāts 1981. gadā.

Ziedonis pēc ziedoņa

Ziedoņdārzu ieskauj Čaka, Artilērijas, mazā, mistiskā Sparģeļu un Matīsa iela. Vienā tā pusē (Artilērijas ielā) atrodas vecākais apbedīšanas birojs Rīgā, tagad firma «Rantan». Čaka ielā slejas divstāvu ķieģeļu ēka, kurā padomju gados atradās pirts – tā tagad nopērkama. Laiks, cilvēki un liktenis ir iezīmējuši savus vaibstus šajā Rīgas centra nostūrī. Nemainīgs paliks dārza dibināšanas laiks. Nemainīga paliks uzrakstītā vēstures tiesa – grāmatās, sadzeltējušās avīžu driskās vai kādā žurnālā, līdz ar cilvēkiem nebūtībā aizies viņu piedzīvotais, tikai savs, īpatnais stāsts Ziedoņdārzā. Par pagājību liecinās vien tas, ko būsim spējuši saglabāt rītdienai... bet reizēm svarīgāk par saglabāšanu ir saprātīga apsaimniekošana, kas neprasa vairāk pūļu, kā to diktē dažs labs amata nosaukums. Protams, ja ir interese... Ziedoņdārzs nav izņēmums – tas atrodas tikpat kritiskā stāvoklī kā vairākums Rīgas dārzu un parku. Viņas Augstība nauda vienmēr tiek novirzīta svarīgākiem mērķiem, jo dārzs jau savu tiesu nepaprasīs. Un Viņas Augstība pilsētas vadība to zina.

Posta ziediem īpaša aprūpe nav vajadzīga – tie zied paši no sevis, bet varbūt tomēr arī ar mūsu palīdzību? •

 

* Bijušās grznības atliekas, krievu val.