Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ziedoņdārzs

Lelde Stumbre, Andas Krauzes foto


Tik veikli gāja, braucot ar divriteni no Pārdaugavas līdz centram un tam cauri - zigu-zagu! Var izbraukt, pat nešķērsojot lielās, automobiļu pārpilnās ielas, var! Bet nu, kad mans ceļamērķis ir Ziedoņdārzs, savas drošības labad ņemu braucamo pie rokas un lēnā garā spraucos cauri gājēju drūzmai, miedzot acis veikalu raibajā ņirboņā, un jau saraucu degunu, lai ļautu vaļu īgnumam, bet tad uzspīd pavasara saule un...


 

O, Marijas iela,
Žīdu un naktstauriņu
monopolistiskā iela, -
atļauj man
apdziedāt tevi
pantos garos un slaidos
kā žirafu kakli!

Pasaule pagriež pret mani savu dzejisko sānu, un tas, kas to izdara, ir Aleksandrs Čaks. Esmu taču uz trokšņainākās un raibākās ielas Rīgā – uz Marijas ielas. Tomēr bija vērts, jo kārtējo reizi jūsmīgi jāsecina, ka parks pilsētā – tā ir atpūta gan miesai, gan garam, sevišķi tam nospiedošajam vairākumam, kas pārvietojas kājām, ar sabiedrisko transportu vai ar divriteni. Parks ar savu kluso, stabilo mieru, cēlo pašapziņu un garīgo starojumu ir vērtība pati par sevi. Par spīti visam.

Ziedoņdārza krelle – Marijas iela

Bulvāri – pilsētas krelles, laukumi – smaragdi lielie,
Jūs – manu acu un ausu vislielākais, greznākais
Mielasts!

Tā Čaks man kārtējo reizi atgādina, kur atrodos un ar ko man ir darīšana. Ar pilsētu. Ar cilvēka roku veidojumu, un katrā vietiņā iespējams saskatīt ko skaistu. Jo sevišķi pavasara pilsētā:

Jau smaržo rensteles, un brūns kā šokolāde
tek netīrumu strauts.
Sen asfalts nometis no sevis sniega ādu
un gājējsoļiem ļauts.

No sētām izvests sniegs. Kūp saulē mēslu akas,
kur nevaldāms un spējš
sev uzpērk vairumā visbrīnišķākās smakas
un iznes ielās vējš...

Vai tas nav aprīlis Rīgā? Skaidrs, ka ir! Burtiski dzirdu, kā saulē pļāpā zvirbuļi, kā klaudz gājēju soļi uz sausā asfalta, redzu drosmīgus zaļus zāles kušķīšus, kas jau parādījušies pie māju sienām, un smiedamās lecu pāri notekcauruļu strautiem.

Ūdens noteku caurule,
Tu –
manas zēnības pirmais mūzikas
instruments,
piecstāvu garais,
skārda pelēkais makarons.
Zem tavas runīgās mutes
aukstumā pieaug
ledus mirdzošā bārdā –
vienīgais saldējums zēniem par velti.

Laikam jau neviens nav runājis par pilsētu tik romantiski un precīzi kā Čaks, un es vienkārši nespēju, ejot pa tagadējo Aleksandra Čaka ielu, necitēt viņa dzeju, redzot gan reklāmas un izkārtnes...

Ai, raibās izkārtnes, mans pirmais gleznu salons,
tās vienmēr ieraugot, sirds rāvās debesīs!
Kā vējā plīvojot, no pogas zīda balons,
kas pirkts uz bulvāra, kur viss no
trauksmes trīc.

...gan afišu stabus.

Afišas, afišas – jūs, manas steidzīgās dvēseles
labākā pavāru grāmata.
Afišas, afišas – pilsētu dvēseles –
krāsainas, kliedzošas kā dāmu zeķes –
asiņu sarkanas, melnas un dzeltēnas –
uzbāžas ciešāk kā pusnaktī netikles.

Nu, nevarēju noturēties!

Parka intensīvais miers

Nu jau nāk! Nu jau ir gandrīz klāt! Ziedoņdārzs gaida ziedoni un, protams, to sagaidīs. Jau tagad, kā spītējot slapjajiem sniegputeņiem, nakts saltumam, kad lukturu gaismā viz ledus pār peļķēm, un mitrumam, kas aizlien līdz pat kaulam, Ziedoņdārza ceriņkrūmiem jau redzami resni, zaļgani pumpuri, piesaulītē vējā jautri plīvo pirmie zaļās zāles kumšķīši, putni triecas pret zilajām dienas debesīm. Ziedoņdārzs drīz būs sava skaistā vārda cienīgs.

Ieejot teritorijas ziņā nelielajā parkā, kas atrodas trokšņainās Čaka ielas pašā malā, ir sajūta, ka aizej aiz stikla sienas, kur piepeši apņem klusums un miers, steidzīgie soļi pierimst, domas nomierinās, acis atpūšas pēc ielas uzbāzīgā raibuma. Tomēr pavasaris nav nekāds miera un atpūtas mēnesis – viss notiek! Tu jūti, ka augi pamodušies – cits straujāk, cits lēnāk, bet izstaipa pēc ziemas miega stīvos locekļus, putni satraukti sasaucas, pie peļķēm, kurās spoguļojas zilās pavasara debesis, satupuši bērni, kļūdami kurli pret savu māšu brīdinošajiem uzsaucieniem. Parks ir pamodies, un tā miers ir mānīgs. Mazliet apstulbstu, ieraugot Aleksandra Čaka milzīgo galvu. Laikam nav brīnums, ka to kādam ik pa brīdim gribas noripināt no postamenta, tā ir tik bezjēdzīgi liela un apaļa... Varbūt vajadzēja taisīt tieši tādu pieminekli – ko var ripināt pa zāli un parka celiņiem. Čaks pret tādu goda parādīšanu droši vien neiebilstu. Bet tagad tas ir tikai neinteresants huligānisms.

Tomēr arī Ziedoņdārzā nevar paglābties no Marijas ielas – kāda sieviete man labu brīdi seko, cenzdamās iekārdināt ar blāvi rūtainiem vīriešu krekliem celofāna iesaiņojumā. Tikai divi lati gabalā!

Marijas iela –
mūžīgā tirgone –
saules vai mēness –
tu pārdod un pērc
visu,
sākot ar lūžņām
līdz dievišķai cilvēka miesai.
O, tavā drebošā ķermenī
jūtu,
kas laikmetisks mīt
čūskādai ņirbošai - dvēselei manai -
daudz rada:
bezgala trauksmes
un bezgala nemiera pilna,
šurp turpu, šaudīga

kā sunim elsojot mēle.

O, Marijas iela!