Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Oforts «Gaisa dārzi»

Dīķis, dīķis!

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dīķī peld āboli

Leldes Stumbres saruna ar grafiķi Annu Bētiņu,
Andas Krauzes foto


Annu es pazīstu no 18 gadu vecuma, kad radošā jaunatne bija pārņemta ar ceļošanu, balsojot mašīnas uz šosejas, ar lauku māju burvību un romantiku, ar sapņiem, kuriem neviens lāgā neticēja, ka tie realizēsies. Anna ir cilvēks, kas traģisko un drūmo nekad neizvirzīs priekšplānā, labāk – humoru, labāk skaidru skatienu uz lietām, labāk – sapņus un fantāzijas nekā smago dzīves ikdienas jūgu. Kad man uznāk «melnie», es viņai zvanu, jo zinu, ka pēc sarunas jutīšos kā kārtīgi izsmējusies, jo viss ir mūsu atvieglojošo smieklu vērts. To man iemācīja Anna.


 

Sāksim ar to, ka tu esi pilsētniece.

Jā, noteikti. Es dzīvoju pilsētā – dzīvoklī Rīgas centrā, un esmu tur pat piedzimusi. Esmu, tā teikt, asfalta radījums.

Vai nav dīvaini, ka mēs, sasniegušas brieduma gadus, pusi dzīves tomēr cenšamies pavadīt laukos?

Vai atceries, ka jaunībā mums populārs bija sauklis: atpakaļ pie dabas? Bet mēs tomēr sapratām, ka tas ir tikai sauklis, jo īstā dzīve, protams, bija Rīgā, kur – viss notika! Tagad es saprotu, ka šis sauklis attiecās tieši uz mani! Ja man toreiz būtu bijusi lielāka drosme vai iespējas, es būtu tur, laukos, un justos labi. Ja pilsētā būtu tikai jāiegūst izglītība, tad vēl nekas, bet tas jau skar mūsu bērnus – arī viņiem te jāiegūst izglītība, un tādēļ nekur tālu tu laukos nevari tikt.

Vispirms tu kļuvi par arhitekti un esi interesanta grafiķe.

Jā! Bet tad, kad es studēju arhitektūru, tas nebija radošs darbs. Ja cilvēkam bija tieksme pēc radoša darba, arhitektūra nebija tā joma, kur varētu gūt radošu gandarījumu. Un es apbrīnoju cilvēkus, kuri visu šo laiku palikuši uzticīgi arhitekta profesijai. Vienīgi pēdējā laikā šajā jomā iespējams arī radošs piegājiens. Es neesmu reāli strādājusi šajā sfērā, tomēr esmu veidojusi projektus un piedalījusies konkursos, piemēram, konkursā par jauno dzīvojamo rajonu pārveidošanu, jo, kā zināms, tie ir diezgan baisi. Mēs ar kolēģi izveidojām projektu, kā šos rajonus apzaļumot – izveidot tajos kaut ko līdzīgu franču dārziem. Iestādīt tur cirptus kokus, krūmus, apaudzēt mājas ar vīteņaugiem, būtībā – veidojot visu tā, ka šīs mājas kļūst par balstiem vīteņaugiem, bet pagalmos veidot dažādas pergolas, piramidālus veidojumus, daudz dažādu zaļumu veidu. Tas bija piedāvājums šiem dzīvojamajiem rajoniem, lai tos nevajadzētu uzspridzināt. Toreiz, kad tapa šis fantastiskais projekts, kas, bez šaubām, netika realizēts, man nenāca ne prātā, ka kādreiz es ar to reāli nodarbošos. Tāpat kā grafikā, kur man bija neliels cikls par gaisa dārziem. Redz, kā tas tomēr tādā vai citādā veidā ir realizējies – man ir gaiss un ir dārzi! Tas bija kā mājiens, ka agri vai vēlu es skraidīšu ar dārznieka šķērēm un kaut ko cirpšu un līdzināšu. Toreiz gan es domāju, ka tie, kas skraida pavasarī ar lejkannu un sēklu paciņām, nav īsti pieskaitāmi.

Un kā tu nokļuvi pie lejkannas un sēklu paciņas?

Es joprojām neesmu tikusi pie lejkannas un sēklu paciņas. Šķelēnos, savos jaunības dienas laukos, es neko tādu nedarīju, tur bija bagāti meži.

Kas ir Dimzas?

Tas ir mūsu ģimenes īpašums, kas atrodas Tukuma rajonā, pie Jaunmoku pils – ļoti skaistā un visādi izdevīgā vietā. Šīs vietas kādreizējais saimnieks tur bija izveidojis paraugdārzniecību. Visi tie skaistie pakalni līdz pat horizontam kādreiz bija apauguši ābelēm, ķiršiem un bumbieriem, tur bija milzīga stādaudzētava. Cilvēki, kas vēl to atceras, stāsta, ka pavasarī, kad tas viss ziedēja, esot bijis tik skaisti kā paradīzē. Tur bijušas siltumnīcas vīnogām, augusi arī Latvijā lielākā olplūme. Taču meliorācija visus šos dārzus likvidēja, par ko es šodien esmu tikai priecīga, jo tad es būtu saņēmusi pakalnus, kas apauguši milzīgiem, veciem un vairs neražojošiem kokiem, kurus izcelt no zemes tādos kvantumos būtu neiespējami.

Tātad mūsu ģimene ieguva meliorētu zemi, māju, nelielu stādītu lazdu mežiņu un lielāko krāšņumu – dīķi, kurš arī bija pieteicies jau ilgi pirms tam, kad es to ieraudzīju šajā vietā. Man ir mīļotā grāmata – Toro «Voldena jeb Dzīve mežā», kuru es palēnām lasu jau kopš jaunības. Pa vidu lasīts miljoniem citu grāmatu, bet atkal atgriežos pie šīs un vienmēr esmu domājusi, cik labi dzīvot pie tādas ūdenskrātuves, vērot to, dzīvot tai līdzi. Esmu pat veidojusi litogrāfiju ciklu, veltītu šai grāmatai. Nu man pieder dīķis un viss skaistais un noslēpumainais, kas ir tajā un ap to.

Būtībā mēs visi esam sapņojuši par šādām lietām, bet it kā ne nopietni! Tomēr tas ir piepildījies!

Jā, protams! Galvenais ir – pareizi gribēt! Kā Nezinītim, kurš traki gribēja iegūt burvju nūjiņu, taču, lai to dabūtu, viņam bija jāpaveic trīs labi darbi. Tomēr tas nekādi neizdevās, jo viņš to darīja savtīgi – lai dabūtu nūjiņu! Kad trīs labus darbus viņš nodarīja it kā nejauši, pat piemirsis par nūjiņu, – tad bija viss kārtībā! Arī mēs saņemam to, ko gribam patiesi, organiski. Tāda vēlēšanās ir kā embrijs: tas tiek iesēts, attīstās un tad – jau nobriedis ierauga dienas gaismu – piepildās! Tātad vēlēšanās bijusi būtiska un organiska, nākusi no «iekšu iekšām», nevis balstīta uz kādiem ārējiem faktoriem: es gribu, jo man dikti patīk tas, kas ir kaimiņam, – tādu lielu un ar marmora maliņām!

Dimzās tu jau esi sešus, septiņus gadus?

Nē, man šķiet, ka piecus. Esmu tur bijusi arī ļoti agrā bērnībā, kad mani uz turieni aizveda tēvs. No tā laika gan man nekas daudz atmiņā nav aizķēries, bet es, piemēram, atceros, ka tur bija bruģēts pagalms – bruģēts ar laukakmeņiem! Tagad tur nekā tāda nav, vai ne? Tomēr mājas iedzīvotāji to apstiprināja – jā, tur esot bijis bruģēts pagalms, tikai lauku tehnika to visu izvandījusi, pēc tam virsū uzbērta grants. Tātad, ja es tagad ņemtu lāpstu un raktu – es atraktu šos laukakmeņus! Taču, kad mēs tur ieradāmies jau kā saimnieki, man patika uzreiz viss – māja, mežs, pakalni, dīķis, viss! Un horizonta līnija! Kalns veido tik ļoti maigu horizonta līniju – katram māksliniekam sirds dzied, to redzot! Daba te ģeoloģiski izveidojusi tādu kā pacēlumu, un šajā vietā tiek lauzta gaisma, tādēļ te vienmēr viss ir nedaudz savādāk – savādāk pūš vēji, līst lietus, un viss ir citādi.

Vai tev uzreiz radās kāda ideja, ko ar šo lielo teritoriju iesākt?

Bija skaidrs, ka kaut kas jādara. Nevar tikai skatīties un jūsmot, kaut kas tomēr jādara. Viens no iemesliem, kāpēc es par to domāju, bija mana draudzene Māra Skrīvele, kas ir Latvijas augļkopības metrs! Vadošā zinātniece intensīvajā augļkopībā. Tā kā šajā vietā jau bija augļu dārzs, tad bija tikai loģiski, ka mēs izdomājām atkal tādu izveidot. Nekādā ziņā mūsu mērķis nebija ar to pelnīt vai izvērst vētrainu saimniecisko darbību. Būtībā mērķis bija pati darbība, nevis usnes līdz padusēm. Tā bija arī atbildības sajūta – pret šo zemi, pret ģimeni, kas kādreiz tur bija strādājusi. Sākumā audzējām zemenes, bet tad pārtraucām, jo bija vajadzīgi strādnieki, lai šīs plantācijas apkoptu. Laukos nav strādnieku, lai cik dīvaini tas izklausītos. Laukos nav darba un nav arī strādnieku. Un to nesaku tikai es. Daudzi lauku uzņēmēji ir teikuši, ka laukos atrast strādnieku, kas ravē, nopļauj zāli vai padara citus vienkāršus darbus, nevar. Tādu nav. Par tādiem darbiņiem nemaksā daudz, tas tiesa, tomēr, ja laucinieki tik ļoti vaid, ka viņiem nav darba... Sākumā viņu attieksme bija tāda: es jau neiešu viņam vergot! Viņi nez kādēļ nevarēja iedomāties, ka iespējamas vienkārši normālas darba attiecības, tieši tāpat kā pilsētā!

Arī es par to esmu dzirdējusi: sievietei ar trim bērniem piedāvā mājās, sēžot uz lieveņa, siet pirtsslotas un nopelnīt 40 latus mēnesi, bet viņa to nedara. Atsakās. Vai dara to ar lielām pūlēm. Dīvaini!

Jā, arī es to līdz galam neesmu izpratusi. Mums varbūt tā situācija ir mazliet citādāka, jo atrodamies tālu no apdzīvotām vietām, nav autobusu satiksmes, būtībā man jābrauc strādniekiem pakaļ un jāved viņi atkal atpakaļ, un tas nav sevišķi ērti. Tādēļ zemenēm bija jāmet miers. Pa to laiku mums ir izaudzis ābeļdārzs, ķiršu dārzs, bumbieru dārzs. Pagājušajā gadā izdevās jau novākt tik daudz ābolu, ka pagrabs ir pilns līdz augšai, esam sākuši ievingrināt roku pārdošanā – gan caur tirgu, gan iestājoties tādā kā latviešu kooperatīvā, kas slēdz līgumus ar lielveikaliem. Ja tas attīstīsies, būs labi. Tad viņi paņems mūsu ābolus jau rudenī un nebūs jābūvē speciāla glabātava, kas ir ļoti dārgs prieks. Tas vienkārši nav arī racionāli. Labāk taču uzbūvēt vienu lielu glabātavu, nekā katrs mazais audzētājs būvē savu. Taču bagāts ar to nekļūsi, platībām jābūt krietni lielākām.

Vai tu arī izjūti to, ka latviešu ābols nav mūsu tirgū pieprasīts?

Nē. Nevis nav pieprasīts, bet pie mums gluži vienkārši nedarbojas tas, ko sauc par tirgus mārketingu. Kā man sūdzējās kāds ļoti labs augļkopis, kurš savus ābolus pārdod tirgū, neviens netic, ka tie ir latviešu āboli, jo tirgū jau visi sakās tirgojam vietējos ābolus. Bet viņam tie tiešām ir paša audzēti! Un mums ir daudz dažādu šķirņu un brīnišķīgs izskats, turklāt pēdējā laikā konstatēts, ka latviešu ābols, izaudzēts tieši mūsu platuma grādos, ir pilns ar vitamīniem un ar to krietni atšķiras no poļu vai citiem Eiropas valstu āboliem. Bet – kā lai pierāda to, ka ābols audzēts tepat, kā?

Rudenī, kad Dabas muzejā ir izstāde ar latviešu āboliem, tur ir tāda bagātība un dažādība, ka tas taču ir grēks – pirkt kaut ko ievestu!

Mēs piedalījāmies Miķeļdienas ābolu tirgū Doma laukumā, tur arī bija krāšņs skats uz šo bagātību. Taču, piemēram, bumbieri, kas arī ir ļoti gardi augļi, pie mums kokā nenogatavojas. Tos vajag novākt puszaļus un mācēt saglabāt noteiktā temperatūrā, lai tie paspēj nogatavoties, bet ne pārgatavoties. Bumbieris jāpārdod tad, kad tas ir garšīgs, jo latviešu bumbieri tiešām ir ārkārtīgi garšīgi!

Tad kāpēc tos pie mums nepārdod?

Tāpēc, ka maz audzē. Man, piemēram, ir tikai 300 bumbieres. Tās ir ražīgas, augļu daudz, kaut gan paspējām pieļaut arī dažādas kļūdas. Glabāšanas apstākļiem jābūt tiešām ļoti labiem. Vajadzīga īpaša temperatūra, aizsardzība no slimībām, žurkām un tamlīdzīgi – tātad atkal jautājums par profesionālu glabātavu. Jo, piemēram, temperatūras uzturēšanai vajadzīgs īpašs aparāts, kas maksā aptuveni divus tūkstošus latu! Un maniem 300 kokiem tik dārgs aparāts, protams, nav vajadzīgs. Taču, ja attīstītos manis pieminētais kooperatīvs, tad šāda veida problēmas būtu daudzmaz atrisinātas.

Tad to visu turpināsi?

Protams! Atpakaļceļa jau vairs nav – koki aug un ražo tā, ka prieks! Un mani iepriecina arī tas, ka daļu no manas zemes nomā paju sabiedrība – viena no retajām, kas Latvijā vēl saglabājusies. Viņi nopirkuši tehniku un šo zemi apstrādā. Tas ir labi! Zeme ir apkopta un izmantota, tur neaug nezāļu jūra, tur kaut kas notiek!

Cik hektāru pieder tavai ģimenei?

Septiņdesmit pieci.

Ak, Dievs! Kā to visu var apvienot ar pilsētas dzīvi?

Pavisam vienkārši – man ir divi bērni, kuriem vēl jāmācās. Saprotams, man arī jāpelna nauda. To es daru, privātā biznesa skolā ar pieaugušajiem runājot par dārzu projektēšanu. Cilvēkiem par to ir interese un savā ziņā arī praktiski vajadzīgas zināšanas. Attālumi kļuvuši mazāki, vai ne? Lielākajai daļai ir savi braucamie, un izbraukt 70 kilometrus uz Cēsīm un atpakaļ nav nekas īpašs.

Tev ir bijusi doma pārcelties uz dzīvi laukos?

Šī doma manī ir bijusi vienmēr. Tā ir fundamentāla! Tā ir manas dzīves sarkanais dzīpars! Bet es skaidri saprotu – neesmu ar mieru tur dzīvot un pārtikt no dillēm, ko esmu sasālījusi ziemai. Nekad neesmu bijusi dārzkope, man nebūs sava naturālā saimniecība. Es savu dzīvi tur redzu mazliet savādāk. Esmu arī izlolojusi dažādas idejas, bet tas nav tik vienkārši, jo neesmu nekāda lielā biznesa «bīdītāja». Taču mani silda doma par manu onkuli, kurš sākotnēji šo īpašumu nopirka. Viņš bija bankas ierēdnis un samērā turīgs cilvēks. Tāpat kā lielākā daļa manas ģimenes locekļu, arī viņš aizrāvās ar šaha spēli. Viņa īpašā aizraušanās bija šaha uzdevumu sastādīšana. Un es iztēlojos, kā viņš sēž šīs mājas otrā stāva verandā, no kuras paveras aizraujošs skats uz pakalniem, kas arī tagad tur redzami, sastāda savus šaha uzdevumus un ik pa brīdim palūkojas laukā, vai tas, ko viņš iecerējis, tur notiek. Un visi šie pakalni, kas bija kā nosēti ar augļudārziem... Tas man patiktu. Mana aizraušanās, protams, nav šahs. Es varbūt kaut ko zīmētu vai lasītu, vai projektētu neesošus mehānismus. Katrā ziņā, nodarbotos ar kaut ko iekšēji koncentrētu, bet ik pa brīdim palūkotos laukā – vai tur notiek viss, ko esmu tik gudri saplānojusi. Jo tās, protams, nebūs burkānu dobes, kurās kāds rakņājas. Savā skolā es arī runāju par to, ka cilvēkiem vairs nav laika mazām dobītēm, ja vien mājā nav kāds vecāks cilvēks, kuram patīk tur rakņāties. Mūsdienās strādājošais cilvēks ņem kredītus un tad raujas kā vilks, lai tos, pirmkārt, izmantotu, tad – lai atmaksātu.

Bet jo vairāk es pēdējā laikā dzirdu par Eiropas standartiem, kas mums tuvojas, kur paredzēts, ka visiem burkāniem jābūt vienāda garuma un resnuma, jo dīvaināk kļūst. Es zinu, kā to var panākt – ar ķimikālijām. Turklāt esmu pārliecināta arī par to, ka tās nav indes tādos kvantumos, ka kļūst bīstamas cilvēkam, un uzskatu – tāpat kā mēs ārstējam sevi no angīnas ar zālēm, tāpat jāārstē arī slims koks vai slima zeme, kaut kādi preparāti jālieto, bet tomēr man tas kaut kā nepatīk. Un es pat sāku apsvērt, vai tomēr nevajadzētu ķerties pie sēklu paciņas un lejkannas, jo negribas ēst šos vienādos burkānus un ideāli apaļos ābolus, pat ja tā ir mana pamatpārtika kā veģetārietei.

Vai tu esi domājusi par to, kam šie standarti vajadzīgi? Vai pircējam tie ir vajadzīgi?

Ne jau pircējam, protams, bet vairumtirgotājam gan! Viņam nav laika šķirot, pētīt un skatīties. Viņam nāk virsū kvantumi, ar kuriem ātri jātiek galā. Tādēļ saprotams, ka vieglāk tikt galā ar produkciju, kas ir vienāda. Es domāju, ka Latvijā, kas nav spējīga saražot tik milzīgus kvantumus, lai vagoniem vien sūtītu prom, jāorganizē kaut kas līdzīgs tirgum tirgū. Jā, ir Zaļais tirgus, bet, man šķiet, tur klibo noformējums. Lielveikalā viss ir tā glīti, tīri un skaisti, un cilvēkiem tas patīk. Tirgū – ne vienmēr. Sevišķi, ja tev piedāvā dārgāku preci. Taču tas vēl attīstīsies, jo noteikti jābūt iespējai apiet šos standartus un piedāvāt izvēles iespēju.

Vai par to tu domā, rosīdamās Dimzās?

Nē. Patiesībā es domāju par to, ka, nonākot laukos, cilvēks beidzot paliek viens ar sevi, viņam ir iespēja sevi iepazīt tādu, kāds viņš ir, vienkārši tāds, kā stāv – bez auto, mobilā telefona, televizora un citām elektroietaisēm. Viņš dzird putnu dziesmas, sienāžus, vēju, viņš aptver, ka ir nevis skrūvītes un vadiņi, kas viltīgi savienoti, lai darbotos, bet gan tāds pats brīnums kā tā stiba, kura, zemē iestādīta, pārtop par brīnišķīgu ķiršu koku ar saldiem, skaistiem augļiem. Un nav vajadzīgas nevienas skrūvītes un neviena vadiņa, lai tas notiktu. Tas ir brīnums! Tāds brīnums, ko es vēl nemaz neesmu aptvērusi. Te, kad es stāvu sava pakalna galā, mani pārņem sajūsma, ka notiek kaut kas tāds, ko es pat nespēju aptvert, un ka dabā visapkārt ir vēl tūkstošiem tādu noslēpumu. •