Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vai Latvijai draud pārtuksnešošanās?

Anitra Tooma


Zeme zina, ka tai nekas nedraud, ja tā ir apsegusies. Zemes sega ir augu valsts. Tikko šo segu noņem, viņa trauksmaini cenšas rētas aizdziedēt; to redz ikviens zemkopis – tikko uzartu lauku Zeme mēģina aizaudzēt ar t.s. nezālēm, bet cilvēki cīnās ar Zemi, jo grib izaudzēt un novākt, ko iecerējuši. Vispirms Zeme aizvelk rētas ar sūnām vai zāli, tad nāk krūmi, kas sagatavo vietu mežam. Zeme vislaimīgākā būtu, ja to viscaur klātu mežs. Taču cilvēki ar to nav mierā: tiek izcirsti mūžameži – galvenais skābekļa avots, tā rezultātā mainās klimats, plosās vētras, plūdi, kas mijas ar sausuma periodiem. Līdzsvars uz Zemes ir izjaukts, tādēļ 1992. gadā Rio konferencē cilvēki, Zemes pretošanās spiesti, pasludināja: «Tā dzīvot vairs nedrīkst!» un pieņēma konvencijas par bioloģisko daudzveidību un klimata izmaiņām. Pēc pāris gadiem pieņēma konvenciju par pārtuksnešošanos.


 

Mēs esam Zemes iedzīvotāji, un mūsu saimniekošanas priekšnoteikums ir veselīga augsne, kas ir dabiska un dzīva vienība ar daudzveidīgu floru un faunu. Tikai veselīgā augsnē var izaudzēt veselīgus augus, mieloties ar veselīgu pārtiku un pasniegt pilnvērtīgu lopbarību dzīvniekiem. Taču pēdējos 50 gados, aizbildinoties ar bada likvidēšanu, lauksaimnieki bez minstināšanās augsnē ber minerālmēslus un plaši lieto pesticīdus ražas palielināšanai: viņi baro augus un nerosina tos dzīt dziļas saknes un paņemt no augsnes visu sev nepieciešamo. Daudzi no mums ir motivējuši vēlmi – dzīvot «zaļajā zemē» Latvijā. Lai tā notiktu, jāsāk ar cieņu izturēties pret visa dzīvā pirmsākumu – augsni.

Lai saimniekotu videi draudzīgi, ir jābaro nevis augi, bet gan jārosina dzīvības norises augsnē. Šim nolūkam izmanto augsni uzlabojošus paņēmienus, piemēram, ievēro pareizu augseku – tīrumā mainās augi ņēmēji (graudaugi, tehniskie kultūraugi u.c.) ar augiem devējiem (visbiežāk tauriņziežiem, kuri spēj veidot uz saknēm gumiņus slāpekļa uzņemšanai no gaisa); augsnes mikroorganismus papildus pamielo ar organisko mēslojumu, dažādu zaļmēslojumu, kompostu; lieto specifiskus augsnes dzīvos organismus stimulējošus zemes apstrādes paņēmienus; izmanto dabiskus preparātus augu un kompostu apstrādei.

Ir lietas, ko, prasmīgi izmantojot, var pagrābt no gaisa

Bioloģiskajā lauksaimniecībā slāpekli lielākoties iegūst no gaisa. Tādas spējas piemīt gumiņbaktērijām, kas dzīvo augsnē, bet slāpekli no gaisa tās var uzņemt tikai simbiozē ar tauriņziežu (āboliņa, lucernas, pupu, zirņu, lupīnas, galegas u.c.) saknēm. Arī citi augsnē dzīvojoši mikroorganismi no gaisa uzņem slāpekli. Taču neko no gaisa nevar pagrābt, ja augus baro mākslīgi. Fizioloģiskie procesi augā ir mainījušies – saknēm nav nepieciešams augt garām un dzīties zemes dzīlēs, jo augs barību uzņem difūzijas ceļā. Toties dabiskos apstākļos augu saknes spēj šķīdināt un padarīt augiem pieejamus minerālsavienojumus pat vairāku metru dziļumā. Grūti šķīstošos augsnes minerālos un organiskos savienojumus augiem pieejamus padara arī augsnes apstrāde, jo piegādā mikroorganismiem gaisu, un tie var padarīt savu darbu. Piemēram, analīzes rāda, ka augsnes apvēršana ar arklu, lobot (12 cm) un arot (22 cm) vidēji auglīgu mālsmilts augsni, augiem padara pieejamus 30–40 kg fosfora un 60–80 kg kālija uz hektāru. Tie ir tikai daži paņēmieni, kā ar bioloģiskām metodēm rosināt augus ņemt no gaisa, ūdens un augsnes sev nepieciešamos labumus.

Bioloģiskās lauksaimniecības mērķis ir uzlabot augsnes auglību un iegūt ne tikai maksimālu ražu un it kā varenu peļņu, bet maksimāli kvalitatīvu ražu. Turklāt, mīļojot augsni, augus un lopus, izjūtot zemes pulsu, zemnieks dod iespēju mūsu mājvietai – planētai Zeme – joprojām būt zaļai un dzīvīgai.

Konvencija par pārtuksnešošanos

Lai cik jocīgi pirmajā brīdī šķistu, Latvija ir pievienojusies ANO konvencijai «Par cīņu pret pārtuksnešošanos / zemes degradāciju valstīs, kur novērojami būtiski sausuma periodi». Gribu atgādināt, ka:

  • «Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām» pieņēma 1992. gada 9. maijā;
  • Konvenciju par bioloģisko daudzveidību – 1992. gada 5. jūnijā;
  • cīņu pret pārtuksnešošanos oficiāli sāka divus gadus vēlāk – 1994. gada 17. jūnijā, tā stājās spēkā 1996. gada 26. decembrī.

Latvija cīņai pret tuksnešiem oficiāli pievērsās 2002. gada rudenī, tāpēc nav brīnums, ka retais par to kaut ko ir dzirdējis. Latvija konvenciju ratificēja tādēļ, ka pirms Johanesburgas samita ES dalībvalstis un kandidātvalstis tika aicinātas pievienoties tai.

Pašlaik šai konvencijai pievienojušās 178 valstis un Eiropas Savienība. Termins «zemes degradācija» tika ieviests vēlāk, jo vairākumam ANO dalībvalstu tieši nedraud pārtuksnešošanās, bet zemes degradācija novērojama katrā no tām.

Tikai nevajag aizmirst, ka augšņu degradācijas galīgā forma ir zemju pārtuksnešošanās! Klimata izmaiņas šo procesu tikai paātrinās. Nezinu, cik gadiem jāpaiet... Varbūt jau mūsu mazmazbērni piedzīvos to, ka Latvija būs jauka siltā zeme ar platlapju mežiem un pie mums plūdīs cilvēku masas no reģioniem, kur dzīve būs kļuvusi nepanesama...

Problēmvietas

Jaunajā Vides politikas plānā ir raksturotas vairākas problēmas, kas saistītas ar zemes un augsnes resursu aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī noteikti mērķi situācijas uzlabošanai.

Kur un kādā veidā Latvijā novērojama zemes degradācija:

  • Augšņu erozija:
    • vēja erozija piekrastē;
    • smilšu un kūdras augšņu erozija iekšzemē;
    • ūdens erozija paugurainēs, kur nogāžu slīpums lielāks par 5 grādiem;
    • tiek lēsts, ka 17,3% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes skar ūdens erozija;
    • jūras krasta erozija, ko veicina būvniecība kāpu zonā;
    • karsta procesi Zemgalē, Rozulas pagastā;
    • upju krasta erozija lielo upju ielejās, arī Gaujas, Daugavas, Ventas, Abavas.
  • Organisko vielu samazināšanās augsnē: 45,6% (1996. gada dati) minerālaugšņu ar nepietiekamu organisko vielu saturu, turklāt 2003. gadā – jau 48,2%.
  • Augsnes paskābināšanās – tās noteikti jākaļķo!
  • Augšņu sablīvēšanās.
  • Augšņu bioloģiskās daudzveidības mazināšanās.
  • Augšņu pārpurvošanās, jo kārtībā netiek uzturētas drenāžas sistēmas.
  • Zemes lietojuma maiņa ir faktors, kas var izraisīt augsnes degradāciju: zemes vērtību mazina tās neizmantošana lauksaimniecībā, nezāļu piesārņojums, lielas platības aizaug ar krūmiem.
  • Mežu izciršana kopš 1990. gada palielinājusies 3–4 reizes. Turklāt tikai aptuveni pusi no kailcirtēm apmežo:
    • slapjo mežu izciršana izraisa pārpurvošanos;
    • augsnes degradāciju veicina arī mežu ugunsgrēki, par ko gan ir dažādi viedokļi.
  • Punktveida un difūzais piesārņojums:
    • Problēma – PSRS armijas atstātais piesārņojums, jo te nedarbojas princips «piesārņotājs maksā»: augsne piesārņota ar naftas produktiem, smagajiem metāliem, raķešu degvielu lidlaukos.
    • Sprādzienbīstami šāviņi no Pirmā un Otrā pasaules kara laukos.
    • Nelegālās izgāztuves.
    • Lielfermas, jo īpaši – cūku kompleksi.
    • Pārmērīga minerālmēslu un pesticīdu lietošana.
    • Industriālo objektu izmeši atmosfērā piesārņojuši augsni lielās teritorijās.
  • Ainavas degradācija ar pamestām būvēm.
  • Pēdējos gados Eiropā par problēmu izvirzīta augšņu apbūvēšana.
  • Augsnes pārsāļošanās; Latvijā šī problēma vērojama pilsētās.

Ne velti 22. aprīlī svinam Zemes dienu, un vienmēr šajā laikā mēs aicinām: dāviniet Zemei stādus, dēstiet puķes, kokus, krūmus, apmīļojiet Zemi, lai viņai negribētos mūs nokratīt un turpmāk dzīvot pašai ar savu vēju! •