Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Henrijs Deivids Toro

 

Vergturskudras galva
Foto: no grāmatas «Dzīvnieku uzvedība» (TIME-LIFE , latviešu valodā 1994 «SAlbi» un «Kristina&Co»)
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

H.D. Toro
Voldena jeb dzīve mežā - romāna fragments


1845. gada pavasarī kāds jauns amerikānis vārdā Henrijs Deivids Toro (Henry David Thoreau), aizņēmies no kaimiņa cirvi, aizgāja mežā pie Voldenas dīķa, divas jūdzes atstatu no Konkordas pilsētiņas Masačūsetsas štatā, un sākā celt būdu, kurā viņš nodzīvoja divus gadus, divus mēnešus un divas dienas. Šīs labprātīgās robinsonādes rezultātā tapa grāmata «Voldena jeb dzīve mežā» (1854), ko droši var uzskatīt par vienu no amerikāņu literatūras savdabīgākajiem un būtiskākajiem darbiem, kas joprojām turpina uzrunāt, sajūsmināt, provocēt un iedvesmot lasītājus visā pasaulē. Šogad, tieši pēc 150 gadiem, «Voldena» uzsāk savu gaitu arī pie latviešu lasītājiem.

Grāmatas sociālkritiskais un ekoloģiskais patoss ir viens no avotiem, kas joprojām baro «zaļo» kustības ideoloģiju; tajā skanošā individuālās brīvības un protesta apoloģija caurstrāvo visu 20. gs. 60. – 70. gadu kontrkultūru, bet brīnišķīgie, poētiskas iztēles piesātinātie dabas vērojumi amerikāņu literatūrā ir radījuši un iedvesmojuši veselu «dabas rakstnieku» plejādi. Nelielam ieskatam šajā žurnāla numurā publicējam fragmentu no «Voldena jeb dzīve mežā» 12. nodaļas «Meža kaimiņi».


 

Neticami, cik daudz dažādu kustoņu dzīvo mežā – savvaļā un svabadībā, jā gan, arī slepenībā un pat pilsētu tuvumā, tomēr par to esamību nojauš vienīgi mednieki. Cik savrupi dzīvo ūdrs! Garumā tas sasniedz četras pēdas, tas ir, maza zēna augumu, bet tikai retajam laimējies to ieraudzīt. Agrāk mežā aiz manas mājas es šad tad redzēju jenotu un naktīs pat dzirdēju viņa smilkstēšanu.

Pupu stādīšanas laikā dienvidū es mēdzu atpūsties, ieturēt pusdienas un šo to palasīt kādā ēnainā vietā pie avota; šis avots baro purvu un to pašu strautu, kas iztek no Bristerkalna, kādu pusjūdzi no mana lauka. Ceļš uz turieni ved cauri vairākām gravām, kur aug lekna zāle un jaunas priedītes, bet tuvāk pie purva jau sākas īsts mežs. Šajā nomaļajā vietā, Veimuta priedes pavēnī, auga tīrs un stingrs zāliens, uz kura bija tīkami pasēdēt. Tur es biju padziļinājis avotu un izveidojis aku ar tīru un dzidru ūdeni, kurā varēja iesmelt pilnu spaini, nesaceļot duļķes, un vasaras vidū, kad dīķis pārāk sasila, gandrīz ik dienas es gāju uz turieni pēc ūdens.

Turp savus mazuļus veda arī sloka, lai tie dubļos meklētu tārpus, tā lidoja gar strauta malu tikai pēdu virs putnēniem, kuri pulciņā tekāja pa zemi; ieraudzījusi mani, tā atstāja savus bērnus un sāka mest ap mani lokus, nākdama aizvien tuvāk un tuvāk – līdz pat četru piecu pēdu attālumam, izlikdamās, ka viņai ir salauzti spārni un kājas. Tas tika darīts, lai piesaistītu manu uzmanību un dabūtu prom mazuļus, kuri, paklausot mātei, pīkstēdami zosu gājienā teciņus laidās pāri purvam. Citreiz es tikai dzirdēju mazuļu pīkstēšanu, bet pašu mātīti neredzēju. Arī ūbeles sēdēja pāri avotam līkstošajos kokos vai laidelējās virs manas galvas no viena priedes zara uz citu; īpaši droša un ziņkārīga bija sarkanā vāvere, kas skrēja lejup pa tuvāko zaru. Vajag tikai pacietīgi un klusiņām pasēdēt kādā jaukā meža nostūrī, un visi tā iemītnieki cits pēc cita jums parādīsies paši.

Man ir gadījies būt par liecinieku arī ne tik mierpilnām ainām. Kādu dienu, dodoties uz savu malkas kaudzi vai, pareizāk sakot, celmu kaudzi, es ieraudzīju divas lielas niknā cīniņā iekarsušas skudras: viena bija sarkana, otra melna, turklāt daudz lielāka par pirmo, gandrīz puscollu gara. Cieši saķērušās kopā, tās vairs nedomāja atlaisties, bet bez rimas spēkojās, lauzās un ripoja pa skaidām. Palūkojies apkārt, es pārsteigts atklāju, ka viss skaidiens bija kā nosēts šādiem cīkstoņiem – tas bija nevis duellum, bet bellum – karš starp divām skudru ciltīm, sarkanie pret melnajiem, bieži vien divi sarkanie pret vienu melno. Šo mirmidoniešu1 karapūļi pildīja visas nokalnes un ielejas manā malcienā, un zeme jau bija no vienas vietas noklāta līķiem un mirstošajiem – gan sarkanajiem, gan melnajiem. Tā bija vienīgā kauja, kādu man līdz šim gadījies redzēt, un vienīgais kaujas lauks, kurā esmu spēris kāju pašā cīņas karstumā; tas bija brāļu karš – karš starp sarkanajiem republikāņiem no vienas, un melnajiem imperiālistiem no otras puses. Kauja bija uz dzīvību un nāvi, tomēr bez jebkāda, vismaz manām ausīm sadzirdama trokšņa, un nekad vēl divkājainie kareivji nav kāvušies ar tik milzīgu degsmi.

Es pievērsos kādam pārim, kas bija cieši saķēries mazā saulainā ielejā starp malkas skaidām; bija pats dienas vidus, bet viņos jautās apņēmība cīnīties līdz pēdējai saules gaismai vai pēdējam elpas vilcienam. Augumā mazākais, sarkanais varonis bija sagrābis pretinieku gluži kā skrūvspīlēs un, abiem kūleņojot pa kaujas lauku, tas ne uz mirkli nepārstāja grauzt ienaidnieka otro taustekli – ar pirmo viņš jau bija ticis galā. Tikmēr augumā lielākais un stiprākais pretinieks mētāja viņu no vienas puses uz otru, un, ieskatījies tuvāk, es ieraudzīju, ka melnais sarkanajam bija laupījis jau vairākus locekļus. Viņi kāvās vēl ietiepīgāk nekā buldogi. Neviens neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atkāpties. Viņu kaujas devīze acīm redzami bija «Uzvarēt vai mirt»2.

Tostarp uz nokalnes parādījās cita, manāmi uzbudināta sarkanā skudra, kas vai nu jau bija nožmiegusi savu ienaidnieku, vai drīzāk – vēl nebija iesaistījusies kaujā, jo visi locekļi tai bija veseli; viņa izskatījās tā, it kā māte tai būtu pieteikusi atgriezties vai nu ar vairogu, vai uz vairoga3. Bet varbūt tas bija kāds Ahillejs, kas, pilns svētu dusmu, tagad steidz atriebt savu Patroklu vai glābt viņu no nāves4. Iztālēm ieraudzījis šo nevienlīdzīgo cīņu (jo melnie bija augumā teju divas reizes lielāki par sarkanajiem), viņš ašā solī piesteidzās karotājiem klāt un apstājās puscollu no tiem; tad, nogaidījis izdevīgu brīdi, sarkanais metās virsū melnajam un sagrāba viņa labo priekškāju, ļaudams ienaidniekam savukārt izvēlēties kādu no saviem locekļiem; tā viņi visi trīs nu bija savienoti uz mūžīgiem laikiem – it kā ar kādu jaunizgudrotu saistvielu, kas ir stiprāka par jebkuru slēdzeni vai cementu.

Ap šo laiku es vairs nebūtu juties izbrīnīts, ja uz kādas augstāk esošas skaidas ieraudzītu abu pušu kara orķestrus raujam vaļā nacionālās himnas, lai sapurinātu tūļas un uzmundrinātu mirstošos. Es pats jutos itin satraukts, it kā manā priekšā cīnītos nevis skudras, bet cilvēki. Jo vairāk par to domā, jo mazāka liekas starpība. Katrā ziņā Konkordas, pat ja ne visas Amerikas vēsturē, nav zināma neviena kauja, kas kaut tuvu varētu līdzināties šai – ne mēroga, ne karotāju patriotisma un varonības ziņā. Vērtējot to pēc karotāju skaita un izlietajām asinīm, šī kauja bija īsta Austerlica vai Drēzdene5, nevis kaut kāda tur Konkordas kauja, kur patriotu pusē bija divi kritušie un viens ievainotais – Luters Blanšārs. Šajā cīniņā ikviena skudra bija Batriks («Uguni! Dieva dēļ, uguni!») un tūkstošiem dalīja Deivisa un Hosmēra likteni6. Tajā nepiedalījās neviens algotnis. Man nav ne mazāko šaubu, ka karotājas skudras cīnījās par ideju tāpat kā mūsu senči, nevis par to, lai tiktu atcelts trīs peniju tējas nodoklis, un ka visiem dalībniekiem šī cīņa vienmēr paliks tikpat nozīmīga un neaizmirstama kā kauja pie Bankerkalna.

Es pacēlu skaidu, uz kuras cīnījās trīs jau pieminētie kareivji, un ienesu to istabā, novietoju uz palodzes un virsū uzliku glāzi, lai varētu visu kārtīgi novērot. Paņēmis lupu, sāku aplūkot pirmo sarkano skudru. Lai arī tā neatlaizdamās grauza sava ienaidnieka priekškāju un jau bija nokodusi tā otro taustekli, viņas pašas krūtis bija saplosītas un ar melnā kareivja žokļiem atsegti visi tās iekšējie orgāni, savukārt milža krūšu bruņa bija acīm redzami par biezu, lai to caurdurtu; mocekļa acu tumšie granāti dega tādā niknumā, kādu var iekvēlināt vienīgi karš. Viņi cīnījās zem glāzes vēl veselu pusstundu, un, kad es atkal uz tiem pametu skatu, melnais kareivis saviem ienaidniekiem jau bija nokodis galvas, kas vēl dzīvas viņam nokarājās katrā pusē kā šaušalīgas trofejas pie seglu loka un, iekodušās viņā, turējās tikpat stingri kā iepriekš. Palicis bez taustekļiem, bez vienas kājas un ar diezin cik brūcēm, viņš pēdējiem spēkiem pūlējās no tām atsvabināties; vēl pēc pusstundas tas viņam beidzot arī izdevās.

Es pacēlu glāzi, un sakropļotais kareivis aizvilkās projām pa palodzi. Nemāku jums teikt, vai viņš palika dzīvs un pavadīja atlikušās mūža dienas kādā Hotel des Invalides7, tomēr domāju, ka pēc šī cīkstiņa nekāds lielais strādnieks viņš vairs nebija. Es tā arī neuzzināju, kas uzvarēja šajā karā un kāds bija tā iemesls, taču visu dienu jutos tik satraukts un uzbudināts, it kā pie savas mājas durvīm būtu vērojis dzīvus cilvēkus neganti cērtamies asiņainā kaujā.

Kerbijs un Spenss apgalvo, ka skudru kaujas ir novērotas jau sen un to datumi ir fiksēti vēsturē, tomēr, viņuprāt, no mūsdienu autoriem vienīgais, kas tās redzējis savām acīm, esot Ibērs8. Viņi raksta: «Enejs Silvijs, sniedzis visnotaļ detalizētu pārskatu par kādu sīvu kauju starp lielajām un mazajām skudrām uz bumbieres stumbra, beigās piebilst, ka «šī cīņa notika Eugēnija IV pontifikāta laikā, klātesot izcilajam advokātam Nikolasam no Pistoras, kurš atstāstīja kaujas gaitu ar vislielāko godprātību»». Līdzīgu saķeršanos starp lielajām un mazajām skudrām apraksta Magnuss Ulavs: mazās skudras, kas šajā cīņā uzvarējušas, esot apbedījušas savus kritušos, bet milzīgos pretinieku līķus atstājušas putniem par barību. Šī kauja notikusi neilgi pirms tirāna Kristiana II izdzīšanas no Zviedrijas.»9 Kauja, kurai man gadījās kļūt par liecinieku, notika Polka prezidentūras laikā, piecus gadus pirms Vebstera10 likuma par izbēgušajiem vergiem pieņemšanas.

 

No angļu valodas tulkojis Valdis Ābols

 

  1. Mirmidonieši – ahaju cilts, kas apdzīvoja seno Tesāliju Grieķijā un Ahilleja vadībā cīnījās Trojas karā.
  2. «Uzvarēt vai mirt» – Kentas hercoga devīze.
  3. Senās Romas vēsturnieks Plūtarhs grāmatā «Spartas sieviešu teicieni» raksta, ka kāda Spartas sieviete, izvadot savu dēlu karā, sniegusi tam vairogu un teikusi: «Vai nu ar vairogu, vai uz vairoga» (t. i., «vai nu atgriezies kā uzvarētājs, vai arī krīti kaujas laukā»).
  4. Ahillejs, noskaities uz grieķu karavadoni Agamemnonu, sākumā atteicies piedalīties kaujās. Kad trojieši nogalināja viņa draugu Patroklu, Ahillejs iesaistījās cīņās, un grieķi guva uzvaru.
  5. Austerlica un Drēzdene – divu Napoleona asiņaināko kauju vietas.
  6. DžonsBatriks vadīja amerikāņu kareivjus Konkordas kaujā. Deiviss un Hosmērs šajā kaujā bija vienīgie kritušie amerikāņu pusē.
  7. Hotel des Invalides – hospitālis kara veterāniem invalīdiem Parīzē.
  8. Fransuā Ibērs (1751–1831) – slavens šveiciešu entomologs.
  9. Enejs Silvijs (1401–1464) – itāļu humānists un diplomāts, vēlākais pāvests Pijs II. Eugēnijs IV bija pāvests no 1431. līdz 1447. gadam. Magnuss Ulavs (1491–1558) – Upsalas arhibīskaps. Kristians II – Dānijas un Norvēģijas karalis (1511–1523).
  10. Džeimss Polks bija ASV prezidents no 1845. līdz 1849. gadam. Likums par izbēgušo vergu izdošanu tika pieņemts 1850. gadā, un tas bija spēkā arī ziemeļu štatos, kur verdzība nepastāvēja. Daniels Vebsters (1781–1852), amerikāņu jurists un Masačūsetsas senators, nebija šī likuma autors, taču uzstājās ar runu tā aizstāvībai.