Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ungāru mājamatniece

Ievārījuma vārītājs Ištrans Fioms

Tokajas centrs

Tokajas pilsētas iela...

...un vecpilsēta

Disgioras cietoksnis

Miskolca

Miskolca

Biki dabas parkā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mazliet Ungārijas

Viljars Tooms, autora foto


Ungārija, līdzīgi kā Latvija, ir maza valsts, un tai cauri, ja labi grib, var izskriet vienā elpas vilcienā. Bet tas nenozīmē, ka ceļotājam, kuru tuvākā nākamībā gaida vairāku citu tālu zemju vilinājums, Ungārijā nekas nebūtu apskatāms un baudāms.


 

Tikko šķērsojuši Slovākijas–Ungārijas robežu, nokļūstam glīti sakoptā ungāru ciematā. Mīlīgo namiņu sabiedrība vilināt vilina: «Piestāj! Neesi muļķis, kas, apsirojis bezmaz vai pusi pasaules, tā arī neko nav ne redzējis, ne sapratis.» Pusdienas laiks ciematā vieš mānīgu šķietamību, it kā dzīve te būtu pamirusi. Bet vajag tikai vērīgāk ieskatīties māju pagalmos – kā tie atdzīvojas kā uz burvju mājienu: pagalmā iznāk sieviete ar gultas drēbēm, saimniecības ēkas durvīs parādās viņas vīrs un abi labprāt ļaujas, lai par piemiņu tos fotografēju.

Citā pagalmā tvaiko liels ievārījuma katls. Sēdēdams uz kastes, tā saturu ar paša būvētu savdabīgu ierīci cītīgi maisa kāds vīrs. Viņš, pamanījis manu ziņkārību, aicina atvērt sētas vārtiņus un sauc pie sevis, stādīdamies priekšā: Ištvans Fioms. Turpat grozās arī saimniece. Viņa ar karoti pasmeļ karstajā brūvējumā un dod man to nobaudīt – tā nekas, ēst var. Uzzināt kaut ko vairāk nav iespējams mūsu dažādo dzimto valodu dēļ, tāpēc jāsamierinās ar mazumiņu, kas saprotams no redzētā vien. Tā no pirmajiem Ungārijas iespaidiem nostiprinās cieša pārliecība: Ungārijā dzīvo lieliski cilvēki.

Vīndaru pilsētā Tokajā

Tokajā katrā mājā ir vīna pagrabs – visnepieciešamākā telpa, lai noraudzētu labu vīnu. Darīt vīnu tokajiešiem iemācījuši grieķi, viņi 17. gs. ieradušies no Balkānu pussalas un apmetušies Tokajā. Līdz mūsdienām Tokajas centrā ir saglabājušies grieķu vīna tirgotāju skaistie nami. Iemaldos kādas grieķu dzimtas 1790. gadā būvētajā namā, kur tagad iekārtots Tokajas vīna muzejs. Pie ieejas stāv rakstīts, ko par vīnu teicis dižais franču domātājs Voltērs: «Šajā vīnā ir spēks un saldums, kas atspirdzina mūs. Tas iekustina katru smadzeņu šķiedru, aicina saprātu apburošai uguņošanai un izsauc jautrību no cilvēka gara dziļumiem». Atgādināts arī, ka daudzi rakstnieki ir izjutuši nepieciešamību īpaši cildināt Tokajas vīna vērtību, bet komponists Francis Šūberts pat uzrakstījis burvīgu dziesmu «Slavinājums Tokajietim».

Tagad Tokajas vīnogu plantācijās audzē tikai trīs vīnogu šķirnes: ‘Furmint’, ‘Harslevelܒ un ‘Muscat Lunel’. Vadošā šķirne ir ‘Furmint’, kas aizņem 2/3 no vīnogu kopējās platības. To uzskata par smalkāko balto vīnu šķirni, jo tā Tokajas vīniem piešķir nepārspējamu variējoši aromātisku raksturu. ‘Harslevelܒ Tokajā ir pazīstama kopš 18. gadsimta un aizņem 30% no vīnogulāju kopplatības, šķirnes nosaukums cēlies no lapu formas un tulkojumā nozīmē «liepu lapa». No ‘Harslevelܒ iegūst ļoti aromātisku vīnu ar medus un liepziedu garšas buķeti. Savukārt ‘Muscat Lunel’ ir viena no vecākajām vīnogu šķirnēm pasaulē un Tokajā tikusi audzēta gadsimtiem ilgi. Tāpat kā Latvijā alus, tā Tokajā ik vietā ir nopērkams izlejamais vīns. Kādā tirgotavā ar šo saules dzērienu palūdzu piepildīt plastmasas trauku, lai vakarā, kad nebūs jāsēž pie auto stūres, varētu to nobaudīt. Var apgalvot tikai vienu: tas ir lielisks, ar saules garšu!

Disgioras cietoksnī

Miskolca ir slavena ar varenā Disgioras cietokšņa drupām. Cietokšņa, kura mūri, kā paši pārliecinājāmies, bijuši nesalīdzināmi biezāki un stiprāki nekā krustnešu celtajām pilīm Latvijā. Kādu pārcilvēcisku piepūli ungāru senčiem prasījusi nepieciešamība uzcelt tik varenu cietoksni, un cik briesmīgas kaujas te plosījušās pirms piecsimt gadiem, kad viss cilvēku roku un saprāta radītais atkal tika pārvērsts drupu kaudzēs. Varenā Osmanu turku impērija bija 14.–16. gadsimta Eiropas negantākais ienaidnieks, kas par visu vari tiecās iekarot Balkānu valstis, Ungāriju un, ja paveiktos, tālāk arī visu Eiropu. Vēstures vētrās plosīto cietoksni mūsdienās pamazām atjauno, lai būtu, ko rādīt tūristiem. Brīdī, kad Disgiora mums atklājas visā savā varenībā, priekšpilī ir sarīkota suņu izstāde: spēlē pūtēju orķestris, plivinās spilgti karogi un cilvēces labākie draugi tipina savu īpašnieku pavadībā – kāds pretstats, ja iztēlojas, kā pirms gadsimtiem šajā pat vietā straumēm lijušas cilvēku asinis.

Miskolcas termālajos baseinos

Liels ir vilinājums pagozēties Ungārijas termālajos baseinos, kur pazemes siltums ir uzkarsējis no dabas dzīlēm plūstošus minerālūdeņus. Pelde tajos dziedējot visas kaites. Mēs, par laimi, ar vecuma kaitēm vēl nesirgstam, taču izmēģināt slavenos ūdeņus uz savas ādas ļoti gribas. Miskolca nav nekāda mazā pilsēta, tajā ir pat savs tramvajs, sena cietokšņa drupas un citas ievērojamas vietas, tādēļ atrast Miskolcas peldiestādi nav nemaz tik viegli.

Pēc centīgiem meklējumiem izrādās, ka tā atrodas Miskolcas dienvidrietumos, priekšpilsētā, kas kartē apzīmēta kā Miskolc-Tapolca. Baseini ir iekārtoti mākslīgas klints iedobē, no ārpasaules norobežoti ar sienām un jumtu, apmeklētāju rīcībā ir aizslēdzami ģērbtuvju skapīši. Kase darbojas no 9.oo-17.oo, iestādi slēdz 18.oo. Pēcpusdienā četras stundas ilgi termoprieki maksā 4.50 eiro jeb Ls 3. Pa šo naudiņu pēc patikas var ļaut sevi no visām pusēm masēt ūdens strūklām, gozēties burbuļvannā, izmēģināt dažādu zemūdens straumju iedarbību.

Biki dabas parkā

Savdabīgs ir Biki dabas parks ar 958 metrus augsto Istallos-kö kalnu, dižskabāržu mežiem un labi iezīmētām pastaigu takām, kas ved uz klinšainām virsotnēm. Tās ir takas, kas aizvilina tālu projām no ikdienas jezgas, putekļiem un tehniskā trokšņa, tā vietā dāsni piedāvājot idilliskas dabas gleznas un putnu dziesmas – gluži kā Bēthovena pastorālajā simfonijā. Kad pēc vairāku stundu gājuma nokļūts virsotnēs un stāvā taka apraujas akmeņu ieskautā laukumā, kāpējam kā pārsteiguma balva atklājas neaizmirstama desmitiem kilometru tāla apkārtnes panorāma ar zaļām Ungārijas ielejām un pakalniem.

Staigājot pa skaisto dabas taku, pa galvu maisās dažādas domas. Kādā brīdī sāku prātot: atrodos svešā zemē, kur visapkārt skan tikai vietējiem iedzīvotājiem saprotama runāšana, bet es tai nevaru piebiedroties pat kādā no pasaules lielajām valodām, kas mācītas skolā. Nu nevar mūžīgi pastāvēt juceklis, kas izcēlies pie bībeliskā Bābeles torņa būves! Pasaulē jānāk kādai valodai, kuru līdztekus savai nacionālajai valodai (viss gods un cieņa tai!) sapratīs un runās visi. Atteiksimies no robežām, kas šķir valstis un tautas, ieviesīsim vienotu valūtu, gan jau pienāks kārta arī zinātniski vienkāršotai palīgvalodai, ko sapratīs un runās visa Zemeslodes cilvēce.

Egeras jaukumi

Mūsu galvenais ceļvedis ir Shell EuroAtlas, «Jāņa Sētas» karšu veikalā par Ls 5.45 atkal ir nopērkams tā atjaunotais izdevums, kur pienācīga vieta ierādīta arī Baltijas valstīm. Tas ir labi pārskatāms un domāts arī tūristiem: ar zaļu ir iekrāsoti ainaviski skaistie ceļi, ar zvaigznītēm apzīmētas ievērojamās vietas, ar vēdekļveida stariem – panorāmas skatu vietas, ar sarkanu punktējumu – maksas ceļi. Tam visam ir laba ceļveža vērtība, lai plānotu maršrutu un apskates vietas, kad nav neviena visziņa, kas paņemtu aiz rokas un aizvestu, kur vajag.

Karte kārdina apmeklēt Egeru, pilsētu, kas apzīmēta ar divām sarkanām zvaigznītēm – tātad sagaidāms kaut kas sevišķs, ko nedrīkst palaist garām. Un tā tas arī ir: Egerā ir savdabīga vecpilsēta, tajā atrodas sengrieķu templim līdzīga ar freskām un antīkiem tēliem rotāta bazilika, kopš turku laikiem ir saglabājies minarets, pilsētas augstākajā vietā atrodas senāk grūti pieejams cietoksnis. Bez tam Egerā ir pieejama jauka atrakcija – peldēšanās tās ārstnieciskajos siltūdeņos. Par ungāru varonīgajām cīņām un uzvarām pret nežēlīgo turku karapūļiem stāsta pilsētas centrā uzceltie bronzas pieminekļi, tie nepārprotami liecina: rau, te mīt tauta, kas lepojas ar drosmīgiem senčiem un ar varonīgu pagātni.

Dižais Egeras cietoksnis, no kura mūriem paveras lielisks skats uz pilsētu, savā laikā kā klints stāvējis pretī muhamedāņu iebrukumam Eiropā un tādēļ daudz cietis no lielgabalu uguns, kad tam virsū mākušās turku ordas. Tagad tā visa ir tāla slavas apvīta senatne, par ko sacerēt varoņteikas, lai gan jāteic – laimīga tā tauta, kurai nav nepieciešami varoņi. Ja palasa vēstures grāmatās, turku iebrukuma sākumā ungāri cietuši vienu smagu sakāvi pēc otras. Laikam ritot un mainoties paaudzēm, turku varenība noplakusi, radot izdevību pēc 145 atkarības gadiem atbrīvoties no svešzemnieku jūga.

Egera šodienas ceļotājam vispirms ir plaša peldiestāde ar viesnīcām un minerālūdens baseiniem, kuros kaut kur no zemes dzīlēm nemitīgi plūst silts, ārstnieciskus minerālsāļus saturošs ūdens. Ir vēsāki un ir siltāki baseini – pēc katra vēlmes un patikšanas. Ka Egeras termālajiem ūdeņiem ir ārstnieciska iedarbība pret kaulu kaitēm, liecina arī paša vērojumi – te nevienu neredzēju staigājam ar uzkumpušu muguru, toties lielvēderaino gan gozējās vesels bars. Raugoties uz viņiem, prātā nāk atziņa: labāk liels vēders no ēšanas nekā līka mugura no strādāšanas. Egeras ūdeņus iecienījuši pensijas gadu vācieši – atbrauc uz nedēļām trijām un, dzīvodami viesnīcā, kas mazturīgam latvietim nav pa kabatai, iziet pilnu atveseļošanas kursu ar masāžām, vingrošanu un ūdens procedūrām.

Es vāciešus centos izmantot, lai, dīki zvilnēdams veselīgajos ūdeņos, mazliet pavingrinātos vācu mēlē un pierunātu aizbraukt arī uz skaisto Latviju, taču nebija neviena, kas uzkostos uz šīs makšķeres. Dzirdēju vien iebildes, ka Latvija rietumniekus biedē ar noziedzību. Atlika secināt – kamēr mūsu zemīti pavadīs noziedzības drūmā slava, tikmēr nopietni aicināt ārzemniekus baudīt Latvijas jaukumus būtu vieglprātīgi, lai neteiktu vairāk. •