Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Minerālūdens iestāde Vērmanes dārzā ap 1866. gadu

Akmens lauva Vērmanes dārzā

Restorāns un koncertzāle Vērmanes parkā 19.gs. 60. gados

Mūzikas gliemežnīca Vērmanes parkā 19.gs. otrajā pusē

Foto: no Irēnas Dāvidsones grāmatas «Rīgas dārzi un parki» (Rīga «Liesma» 1988)
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vērmanes dārzs – kā sapnis, kā nomods

Mārtiņš Eglītis


Vecais labais Vērmanītis! Varbūt tikai jaunākā paaudze šo pašu dārzu neatpazīs kā Kirova parku – nosaukums noturējās aptuveni piecdesmit gadu. Jā, šoreiz runa ir par Vērmanes dārzu. Rīgas krāšņāko dārzu. Mūžīgo Arkādijas konkurentu. Cik tad īsti vecs un labs ir Vērmanes dārzs?


 

Patroneses godā Vērmane

Reti kurš rīdzinieks nezinās minēt, ka būtisku artavu šī dārza ierīkošanā deva Anna Ģertrūde Vērmane, par to saņemot sava vārda iemūžināšanu dārza nosaukumā. Tiesa gan, krievu okupācijas laiks šo godu aizdeva Kirovam, viņa nevīstošajai slavai pat tika uzslieta biste vietā, kur agrāk un tagad atrodas obelisks par godu Vērmanei.

Par dārza dzimšanas dienu varam atzīt 1817. gada 8. jūniju. Tas ir datums, kad Vērmanes dārzu oficiāli nodeva publikas lietošanā. Vēstures grāmatās minēts fakts, ka bijis nodoms dārzu paplašināt, bet šos plānus izjauca A. Ģ. Vērmanes nāve 1827. gadā.

Vērmanes dzimtas ciltstēvs ir Kristians Heinrihs Vērmanis, kas Rīgā ieradies no Leipcigas. Tieši Rīgā viņš par savu sievu apņēma Annu Ģertrūdi Ēbeli. Viņu laulībā piedzima četri bērni. Vērmaņu dzimtai draudzīgais Prūsijas karalis vēlāk vienu no Vērmaņu atvasēm – Johanu Kristofu Vērmani – izvēlējās par savu ģenerālkonsulu Rīgā. Starp citu, atcerieties – Arkādijas parka vēsture parasti aizsākas ar vārdiem: te, uz augstas kāpas, savu privāto dārzu ierīkoja Prūšu ģenerālkonsuls J. K. Vērmanis. Tā nu sanāk, ka Vērmaņu dzimta netieši piedalījās arī Arkādijas dārza dzimšanā.

Vērmanes dārza ierīkošana daudzās dārza mākslas nozarēs ļauj teikt: pirmoreiz Rīgā. Piemēram, 1899. gadā pirmoreiz Rīgā tika atklāts rozārijs. Un zināt kur? Vērmanītī.

Būves, uzbūves un aizbūves!

Vērmanes dārzs reiz bija bagāts ar dažādām celtnēm, tomēr līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena – minerālūdens iestāde tagadējā Tērbatas ielā 2. Pirmais paviljons dārzā tika uzbūvēts 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Vēl pēc kādiem trīsdesmit gadiem Tērbatas un Pauluči (Merķeļa iela) ielas stūrī uzcēla jauno minerālūdens iestādi, vecajā atstājot restorānu un koncertzāli. 20. gadsimta 20. un 30. gados lielajā restorāna ēkā atradās kinoteātris «Lielais parks», ēka zudusi 1944. gadā.

Īpaša uzmanība pievēršama arī dārza žogiem, jo tie gan celti, gan jaukti. Pirmais nožogojums dārzam bija no koka, bet 1911. gadā sāka celt dzelzs treliņu sētu ar dzelzsbetona stabiem. Žogu nojauca 1934. gadā. No jauna to atkal uzbūvēja 20. gadsimta 90. gados. Starp citu, sabiedrība bija nopietni sadalījusies divās nometnēs – tajos, kas bija par un pret Vērmanīša iežogošanu. Jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais slēgtā tipa publiskais dārzs Rīgā, tikai atšķirībā no Pēterburgas kolēģiem tā vārti netiek slēgti līdz ar tumsas iestāšanos.

Interesants objekts bija pašā dārza malā 1911. gadā uzstādītā meteoroloģisko novērojumu stacija, kas savu darbību beidza 90. gadu beigās. Savulaik dārzā bija uzstādītas sešas koka skulptūras un trīs lielas vāzes. Skulptūras atveidoja seno grieķu un romiešu mitoloģijas tēlus – mūzas un dievietes. Tieši šie 1937. gadā zudušie tēli Vērmanīti vērta par romantisku atpūtas vietu, bet tie laikam neatbilda trīsdesmito gadu otrās puses nacionālā romantisma tendencēm. Žēl, gan!

Runājot par būvēm, obligāti jāpiemin strūklaka, kas iepretī lielā restorāna kolonādei pirmoreiz tika uzstādīta 1869. gadā. Strūklaka bronzēta cinka lējumā izgatavota Berlīnē. Kirova parka ēras vidusposmā, 1972. gadā, tā tika nojaukta, jo bija neglābjami sabojāta. Šodien dārzā redzamā strūklaka ir tēlnieces M. Lukažas izgatavotā kopija bronzas lējumā, ko uzstādīja 1978. gadā. Tagadējā dārza estrāde celta 1950. gadā (arhitekts I. Stahovskis), un ir vienīgā visā Rīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Leģenda par briljantiem un ne tikai!

Leģendas nosaukums ir Vērmanes dārza dārgumi. Kāda bagāta Odesas komersanta Rostovceva sievas briljanti, izrādās, nav vienīgās vērtības, kas slēpjas Vērmanes dārza plašumos. 1836. gada ziemā Rīgas zeltlietu tirgotāji pamanīja, ka tiem regulāri kāds pārdod īpaši vērtīgas zelta monētas. Sanākot kopā, zeltkaļi atklājuši, ka tos piegādā kāds jauneklis, turklāt viņš nekad neiet pie viena un tā paša meistara.

Kādu mēnesi vēlāk puisis tika nodots policijas ziņā. Un, lūk, ko policija noskaidroja! Dārgumu krātuvi jauneklis atradis Vērmanes dārzā būvdarbu laikā, kad tika likti pamati mākslīgo minerālūdeņu baseinam. Vēlāk dārgumu krātuve tika nogādāta pilsētas valdē, kur to novērtēja. Tika nolemts kādu procentu piešķirt arī dārgumu atradējam, bet pēc dažām dienām jaunietis savā dzīvoklī tika atrasts miris. Viņš bija pakāries, jo baidījās no soda, kas tam varētu draudēt par dārgumu slēpšanu.

Otrs atradums sekoja 1860.–1870. gados, kad strādnieki zem nozāģēta koka celma atrada smalku koka lādi. Lādē bija sairuši drānas gabaliņi, ar pērlēm izšūta kakla siksna un suņa pīšļi. Pastāv pieņēmums, ka šie pīšļi piederējuši A. Ģ.Vērmanes četrkājainajam draugam. Savukārt jau minētie Rostovcevas kundzes dārgumi oficiāli joprojām nav atrasti. Iespējams, tie atrodas Vērmanes dārzā, bet iespējams arī, ka kāds tos tomēr ir atradis un to noklusējis.

Nobeigums bez beigām

Vērmanes dārzs rekonstruēts un pārrekonstruēts daudzas reizes. Pēdējā, mūsdienu, rekonstrukcija tā arī nav pabeigta. Vērmanītis daudz ko zaudējis no sava krāšņuma, tomēr varam priecāties, ka te nav tapusi paredzētā pazemes autostāvvieta. Un nav tapusi gar Elizabetes ielas malu ieplānotā izklaides un iepirkšanās būve.

Vēl kāda Vērmanīša īpatnība — tas ir pārblīvēts ar dažādiem pieminekļiem un piemiņas zīmēm. Pavirši skaitot, to ir aptuveni desmit!

Beidzot šo nelielo aprakstiņu, atliek vien piebilst, ka Vērmanes dārzs joprojām ir nozīmīgākais Rīgas centra dārzs, un izteikt cerību, ka tas atkal atgūs savu godību. Ja jau tas bija iespējams aizpagājušajā gadsimtā, tad kāpēc gan lai tas nebūtu iespējams 21. gadsimtā? •

 

Lielu pateicību šī raksta tapšanas atbalstīšanā izsaku firmu «Eva» un «Veikals Dārzam» īpašniecei Evai Brūverei.