Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kundze grib dārzu

Lelde Stumbre,
Andas Krauzes foto


Februāris pacilājoši dāvāja mums atkušņus un saulainas dienas, kaut arī diezgan nekārtīgi un impulsīvi. Tomēr tas gluži nepārprotami lika saprast, ka ir pēdējais ziemas mēnesis, un velosipēdisti sarosījās. Drusku jau gan apnicis riņķot pa Rīgas centru, tomēr skaidrs, ka pabraukt garām Vērmanes dārzam nav iespējams. Kad iepriekšējā VV numurā biju izpukojusies par kanālmalas apstādījumu šauro, zaļo strīpiņu, šķērsoju burtiski vienu ielu, lai nokļūtu Vērmanes kundzes dārzā, un mani sagrāba sirdsapziņas pārmetumi. Ko es ecējos, ko purpinu? Rīgas centram, atšķirībā no citām pasaules lielpilsētām, tik neiedomājami paveicies! Tas taču no vienas vietas klāts ar lielākiem un mazākiem parkiem – Viesturdārzs, Kronvalda parks, Esplanāde, kanālmalas apstādījumi un Vērmanes dārzs! Cits par citu skaistāki, un ar mūsu ceļojumu galu galā esam neapšaubāmi pierādījuši – Rīgas centru iespējams šķērsot, izmantojot parkus


 

Vērmanes kundzes ādā

Runājot par šo vietu, konsekventi dēvēšu to par Vērmanes kundzes dārzu, jo jāatzīstas sīkā, bet grēcīgā fantāzijā, ka ne reizi vien esmu sevi iztēlojusies par Vērmanes kundzi, kas tik augstsirdīgi savu dārzu uzdāvināja pilsētai. Viņai to neviens neatņēma, viņai bija tā jaukā iespēja uzdāvināt.

Es iztēlojos šo cienījamo dāmu garā dzelteni zaļā zīda kleitā ar skaistām bālām Briseles mežģīnēm ap kaklu un uz piedurknēm un modīgā cepurītē no Parīzes, to, kā viņa pārstaigā iegūto zemes gabalu un nolemj, ka ierīkos tajā dārzu, jo viņa grib - ko? Izcelties? Kliedēt garlaicību? Realizēt kādu neparastu sapni, kurā staigājuši pa dārzu un tur auguši svešādi, neredzēti augu, dziedājuši raibi, tropiski putni, bet viņa jutusies kā svešzemju princese?

Varbūt viņa bija tāda tiem laikiem diezgan neparasta «zaļā»? Visapkārt tika būvēta Rīga, viens nams cēlās pēc otra, cits par citu varenāki, bet viņa nolēma - kāpēc man vēl viens nams, ierīkošu labāk dārzu, lai mēs visi nenosmokam!

Es iztēlojos, kā viņa aizraujas ar šo domu, kā sāk pētīt un interesēties, kāda tipa dārzu varētu ierīkot - varbūt barokālu kā pie Versaļas pils (saprotams, viņa ne reizi vien to redzējusi) vai klasisku, angļu stilā, kas pēdējā laikā nācis modē, bet varbūt kaut ko austrumniecisku>? Bet kādi tur varētu būt koki un augi?

Latvijas ziemas mēdz būt augstas, pavasari - mainīgi un nežēlīgi, jārēķinās ar to, ka eksotiski stādījumi var neieaugt vai izsalt. Bet no otras puses - Vērmanes kundzei bija pilnīgi skaidrs, ka dārzs būs pieejams pilsētniekiem. Pag, varbūt tieši tas ir iemesls? Viltīgā dabas mīļotāja, bagātā Vērmanes kundze gluži vienkārši bija nolēmusi uzcelt sev pieminekli, kas stāvēs mūžīgi, par ko priecāsies un pateiksies rīdzinieki vēl daudzās paaudzēs, un viņa tiks vienmēr pieminēta ar labu, tikai ar labu! Kā vēl labāk var iemūžināt savu vārdu nākotnes anālēs - izveidot dārzu pilsētas centrā un uzdāvināt pilsētai! Nu, lieliska ideja! Kaut katram tāda ataustu!

Pateicīgie pilsētnieki

Kad dārzs no milzīga melnzemes pleķa sāk pārvērsties iekoptās dobēs, tiek atvesti koku stādījumi, iesēta zāle, kad beidzot nolikts atklāšanas datums, pasūtīta restorāna zāle, pūtēju orķestris un uzrakstītas atklāšanas brīža svinīgās runas, tad, es domāju, šīs dienas rītā, stāvot pie spoguļa savā guļamistabā, Vērmanes kundze varēja sev atzinīgi uzsmaidīt - viņa bija to paveikusi. Un pēcpusdienā, kad dārza vārti vērās ieinteresētās publikas priekšā, viņa, iespējams, uz brīdi pameta Rīgas Domes kungus un goda viesus, ar kuriem kopā bija stāvējusi uz ziediem rotātā paaugstinājuma atklāšanas brīdī. Viņa iejuka pilsētnieku pūlī, lai izjustu to, ko viņi - apbrīnu, prieku un pateicību, lai vērotu, kā bērni atraujas mātēm no rokas, lai skraidītu pa gludajiem dārza celiņiem, noklausītos, kā sievietes jūsmo par ziedu kārtojumiem puķudobēs, bet vīrieši atzinīgi izsakās par ērtajiem soliem un kafejnīcu galdiņiem. Dārza atklāšanas diena bija gara, trokšņaina, satraukumiem pilna, tomēr izdevusies!

Un pilsētnieki? Viņi, saprotams, ar prieku pieņēma šo dāvanu, vēl jo vairāk tādēļ, ka ceļš cauri dārzam saīsināja gan noejamos gabalus, gan pieklusināja pilsētas trokšņus, Kad no rītiem tika atslēgti dārza vārti, gadījās, ka pilsētnieki pie tiek jau nepacietīgi mīņājās. Tie bija agrie putniņi, kuri izlidoja cauri, pat lāgā neapskatoties apkārt. Bet drīz parādījās aukles ar bērnu ratiņiem vai bērniem pie rokas, smalkas jaunkundzes, kas steidzās uz klavierstundām, studenti bravurīgi nošķiebtās cepurēs. Pusdienas laikā dārzā labprāt iegriezās tuvējo kantoru jaunkundzes, dāmas, kurām diena nupat tik bija sākusies, un sportiski noskaņotie vīri.

Nudien, tur viens tāds jau brauca savā dīvainajā trīsritenī, tajā, kuram tas viens lielais ritenis priekšā un divi mazie aiz muguras, katrā ziņā braucēja ūsas bija braši izslējušās, un divi kungi, cigārus kūpinādami, pārsteigti noskatījās dīvainajam braucējam pakaļ. Bet vasaras vakaros dārzā spēlēja pūtēju orķestris un ēnainajos celiņos bikli satrūkās iztraucēti pārīši.

Pēc daudziem, daudziem gadiem

Vērmanes kundze savu mērķi bija sasniegusi - pat visdrūmākajos padomju laikos, kad dārzam tika uzstiepts mistiskā Kirova vārds, tas tika dēvēs tikai un vienīgi par Vērmaņdārzu. Es, padomju laika skolniece un pioniere, vēl ilgi uzskatīju, ka dārzs piederējis, bez šaubām, vīrietim un arī tad vēl nevar zināt. Bet nu viss padomjlaika muklājs iegrimis zemzemes ellē un dārzs ieguvis ne tikai žogu un vārtus, kā tas bijis, bet arī nedaudz citu veidolu. Lai gan , kā jau parks pilsētas centrā, tas vienmēr tika uzturēts kārtībā, ja nu vienīgi ar strūklaku laikam bijušas šādas tādas problēmas.

Bet es atceros koka solus, kas kādreiz atradās pretī tagad noplukušajai un visu aizmirstajai Benjamiņu mājai, kas kalpoja par mājvietu Rakstnieku un Mākslinieku savienībām, kā arī par redakciju slavenajai avīzei «Literatūra un Māksla», Līdz nāvei žēl, ka Latvijas valsts pieļāva, ka nams tika pazaudēts, jo tagad skaidri redzams, ka kultūras iestādes, kam parasti nemaz tik lielu līdzekļu nav, skaist9o namu tomēr uzturēja kārtībā. Pašreiz tas izskatās kā neskuvies, bēdīgs cerības zaudējis vecs vīrs. Nauda gan ir viens nekrietns, postošs cilvēces izgudrojums.

Kad Benjamiņu namā vēl saimniekoja Rakstnieku savienība, cik daudz satrauktu brīzu vajadzēja piedzīvot tieši Vērmanes kundzes dārzā uz koka soliem! Vai uzņems Rakstnieku savienībā vai ne? Vai publicēs dzejolīti «Literatūrā un Mākslā»? Vai izturēšu vecā, niknā, Arvīda Griguļa skatienu, kad viņš kapās mūs, nogrēkojušos jaunuļus? Bet vasaras naktīs neprātīgā jaunā radošā inteliģence apvienojās velosipēdu «bandās» un parkā mēs satikāmies, lai pa Rīgas tukšajām ielām joņotu tālāk, līdz Mežaparkam.

Tā nu februārī bija vēl drusku laiks pasapņot un atcerēties, bet pavasara vējš jau svilpo, traucas un aicina, un mēs metīsimies tam līdzi! •