Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Stokholmas Botāniskā dārza japāņu dārza fragments. Bet ir vērts aizbraukt un apskatīt visu!

Upsalas Botāniskā dārza japāņu stūrītis

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Akmeņi Japānas dārzos, Latvijas lauku sētās un modernajos dārzos

Ar ainavu arhitekti, Latvijas Lauksaimniecības universitātes
docenti Gundegu Lināri sarunājas Lelde Stumbre,
Andas Krauzes un Gundegas Lināres foto


Ar Gundegas kundzi tiekos viņas dzīvoklī Rīgas centrā, pamatīgā 1901. gadā eklektikas stilā būvētā piecstāvu namā. Mēs sēžam telpā, kur dominē krāšņs neobaroka stila kamīns, viņai mugurā ir tumši sarkana, silta, tāda kā latviešu villaine, kas tikpat labi varētu noderēt par pončo meksikānietei, un mani arvien vairāk pārņem sajūta, ka šeit austrumi, rietumi, ziemeļi un dienvidi sadevušies ciešā, kopīgā tvērienā.


 

Uz galda kaudzē sakrautas grāmatas par dārziem – viena, sevišķi iespaidīga, par pasaules visu laiku 500 visizcilākajiem dārziem, sākot ar seno Ēdenes dārzu un beidzot ar 2000. gada Ēdenes dārza projektu Anglijā, Kornvolā.

Blakus tām izklāts kāda projekta plāns – pasūtītājs iecerējis būvēt daudzdzīvokļu māju un apkārt tai – japāņu stilā veidotu dārzu. Gundegas kundze pasūtītājam stāsta, ka ir starpība starp šī dārzu stila dziļāko būtību un vidusmēra eiropieša priekšstatu par Japānas dārzu. Kad apmeklētāji aiziet, man patiesībā vairs nav jāuzdod iepriekš sagatavotie jautājumi, jo saruna turpinās vienkārši, dabiski un pati no sevis. Par dārzu stiliem, dārzu modi un acīm neredzamām dažādu tautu dārzu būtībām.

Klasicisms un Tālo Austrumu dārzi

Kā zinām, viss plūst, viss mainās. Pēc drūmajiem viduslaikiem sekoja dzīvespriecīgais renesanses dārzu stils, to vietā nāca ceremoniālie baroka dārzi, no kuriem pasaulē populārākais ir franču karaļa Ludviķa XIV Versaļas pils parks. Baroka stilu raksturo simetrija, taisnas līnijas, cirpti dzīvžogi, krāšņas skulptūras, strūklakas un grezni barokāli ornamentēti puķu parteri. Aristokrāti centās norobežoties no dzīvās dabas, koka detaļas tika krāsotas vai apzeltītas, matus sedza cirtotas parūkas, dāmas valkāja sastīpotus krinolīnus, kungi – mežģīnes un brokātus.

Bet cilvēks reiz nu ir tāda būtne, kam pa laikam nepieciešamas krasas pārmaiņas. Ap septiņpadsmitā gadsimta beigām baroku no pjedestāla gāza klasicisms. Klasicisma stila dārzu māksla radās Anglijā, tas bija izteikts iepriekšējā stila noliegums, lozunga «Atpakaļ pie dabas!» ilustrācija. Stila maiņu veicināja filozofu un rakstnieku darbi, jaunas vēsmas glezniecībā, arheoloģijas un ģeogrāfijas zinātņu atklājumi, kā arī plaši attīstītās vilnas manufaktūras un tām nepieciešamās sulīgi zaļās aitu ganības starp gleznainiem koku puduriem Anglijas pakalnos.

Ļoti liela ietekme bija angliski tulkotajām grāmatām par Ķīnas dārziem. Tā laika eiropietim ķīniešu dārzu filozofija bija kaut kas mistisks un līdz galam neizprotams. Viņš bija pieradis pie baroka, it sevišķi – rokoko greznā stila, kas noliedza visu dabīgo. Traktāti par dabīgu akmeņu, sūnu, gleznainu koku un rīta miglas skaistumu, par īpatnējo dabas un dārzu filozofiju, arī par dabas skaistuma dziļākām, acīm neredzamām likumsakarībām nāca kā jauna mode un likās ļoti pievilcīgi un īpatnēji.

Ikdienas ātrā barība

Kopš tiem senajiem laikiem līdz pat mūsdienām dažādās pasaules tautu valodās nepārtraukti tiek publicētas grāmatas par Tālo Austrumu dārzu mākslu. Diemžēl bieži vien tās ir radušās Amerikā, tāpēc Ķīnas un Japānas dārzu filozofija tajās tiek pasniegta ļoti vienkāršotā, vidējam amerikānim viegli sagremojamā «ātrās barības» un gatavu klišeju līmenī. Piemēram, par āderēm šajās grāmatās parasti nav ne vārda, jo par tām vidusmēra amerikāņi neko nav dzirdējuši.

Es negribētu teikt, ka šīs populāri un saistoši uzrakstītās grāmatas nekam neder, nē, tās nav sliktas. To autori māca mīlēt dabu, dārzu un dekoratīvos augus, un, kā teicis 19. gadsimta dārzu arhitekts Arnolds Rēgelis – daba ir tik brīnišķīga, ka krietni jānopūlas, lai ar varu tai atņemtu jebkuru pievilcību. Tomēr Tālo Austrumu dārzu dziļākās būtības šajās grāmatās nav. Arī pašā Ķīnā un Japānā bieži veido dārzus, kuru senais pamats, kas kādreiz radās Ķīnā, ir pazaudēts. Japānas dārzs, kas tagad atceļojis līdz eiropiešiem, ir tikai klišeju virkne – tā dziļākā reliģiskā būtība ir pazaudēta.

Akmeņi Ķīnas un Japānas dārzos

Japānas dārzu savdabība sāka veidoties mūsu ēras VI – VIII gadsimtā, ietekmējoties gan no senās Ķīnas kultūras un reliģijas, gan vietējiem dabas apstākļiem un ticējumiem. «Japāna sākas Ķīnā,» tā saka Latvijā zinošākais cilvēks par Ķīnas dārziem, sinoloģe, zinātņu doktore, LU profesore Jeļena Staburova. Starp citu, viņa ir mūsu dzejnieka un Tuvo Austrumu tautu valodu zinātāja Ulda Bērziņa sieva. Jau 1989. gada 26. jūlija «Skolotāju Avīzē» ir publicēts viņas raksts par Ķīnas dārziem. 1998. gadā Latvijas Ainavu arhitektūras biedrības sanāksmē viņa nolasīja ļoti interesantu lekciju par Ķīnas dārzu vēsturi, filozofiju un īpatnībām.

Pat stāstot ļoti īsi, nevar pateikt neko nopietnu par vairāk kā 4000 gadu seno, bagāto un no Eiropas ļoti atšķirīgo dārzu kultūru un filozofiju. Pie mums gan lāga nav literatūras par Ķīnas dārzu mākslu un arhitektūru.

Minēšu tikai dažas būtiskākās atšķirības.

  • Eiropā, jau sākot no senās Grieķijas laikiem, ir zināmas četras debesspuses: Z, D, R, A. Ķīnā ir vēl piektā debess puse – centrs.
  • Eiropas senā filozofija un mūsdienu kultūra apspēlē četrus pirmelementus – uguni, ūdeni, zemi un gaisu. Ķīnas filozofijā minēti pieci apveidi jeb, kā teica Jeļena Staburova, pasaules uzbūves ornamentālo dzīslu krustceles – uguns, zeme, metāls, ūdens un koks. Ticējumu sistēma par dzīvesvietas iekārtošanu saucas «Vējš un ūdens» (Fen šui).
  • Eiropietis dārzu rada kā skaistu ainavu nolūkā baudīt skaistas un ērtas dārza telpas. Ķīnietis dārzu radīja kā instrumentu, ar kura palīdzību var ieraudzīt citus pasaules slāņus, kā vietu, kas dārza telpā veicina garīgo ceļojumu.
  • Eiropietim dārzs jābūvē kārtīgs un skaists. Ķīnietis uzskata, ka dārza dabiskajās norisēs ir jāiejaucas pēc iespējas maz, jo tā veidojas siena starp dabas parādībām un cilvēku. Ķīnietim durvis uz dabas dziļākajām likumsakarībām atver dārzs – tas ir jāveido pat ne dabisks, bet tāds, ko apzīmē ar ķīniešu vārdu «dzi-žaņ» – «no sevis tāds». Veidojot dārzu, jāpastiprina tās dabas īpašības, kas nāk no pasaules iekšpuses un atklāj būtiskas tās iekšpusē esošas lietas.
  • Eiropietim dārzs ir skaists, ja tas ir bagātīgi dekorēts, ja tajā ir daudz kā, ko vēl varētu apskatīt. Ķīnietim dārzs ir bagāts tad, ja tas bagātina cilvēka iekšējās sajūtas, bagātina dvēseli.

Dārza iekārtojums Ķīnā nav iedomājams bez akmeņiem un ūdens. Senajā Ķīnā domāja, ka Visums sastāv no daļiņām vai plūsmām, ko sauc par «cji». No šīm plūsmām sastāv viss: domas, dusmas, naids, smiekli, kā arī migla, gaiss, zeme, kas sabiezējot kļūst par redzamo pasauli – koku, akmeni, ūdeni, uguni.

Pēc ķīniešu domām, akmeņi ir Zemes un Debesu radošās enerģijas sabiezinājumi. Senajos tautas kultos bija zināmi gan svētie akmeņi, gan akmeņi sargātāji. Pareizi izvietojot dārzā akmeņus, ķīnietis tā telpu ierakstīja kosmiskās enerģijas apritē. Akmeņu pasauli mēdza salīdzināt ar cilvēku pasauli – kādā no senajiem traktātiem teikts, ka katram akmenim ir savs tikums un savs raksturs. Akmeņi savā starpā var būt naidīgi, vienaldzīgi vai draudzīgi, tie dārzā var drūzmēties pūlī, virpuļot aplī vai skriet katrs uz savu pusi. Tie var būt dižciltīgi kā imperatori un bargi kā ierēdņi, ļauni kā dēmoni un izsmalcināti skaisti kā daiļavas.

Kā jau teicu, Ķīnā uzskata, ka noteikta rakstura akmeņi dārzā jānovieto tiem vispiemērotākajās vietās. Senajā Ķīnā vietu mājoklim, guļvietai, akai, izcilākajiem akmeņiem un nozīmīgākajiem kokiem noteica zintnieki. Kādā senā zīmējumā redzams imperators ar rīkstīti. Uzraksts vēsta, ka šis valdnieks bijis slavens ar savām spējām atrast apakšzemes ūdeņus un citas dabas bagātības.

Par āderēm vispār un seno ķīniešu gudrību par «zemes staru» ietekmi uz cilvēkiem ļoti interesanti 1935. gadā izdotajā Rīgas Dārzkopju biedrības «Gada Grāmatā» raksta Rīgas Dārzkopju biedrības dibinātājs un ilggadējais vadītājs Fricis Lasmanis. Savu rakstu viņš iesāk ar senu sentenci: «Viss jau reiz bijis». Tagad šos «zemes starus» mēs atkal sākam ņemt vērā.

Japānas dārzi un latvieša sēta

Latvijā drīz pēc neatkarības atgūšanas lekciju par Japānas dārzu mākslu Tehniskajā universitātē nolasīja arhitekts Plēsums no Oregonas universitātes ASV, tur viņš studentiem māca visas pasaules dārzu mākslas vēsturi. Plēsuma kungam bijusi iespēja trīs gadus studēt Japānas dārzu mākslu tieši Japānā, dzīvojot mājiņā ar dārzu. Viņš teica, ka, salīdzinot visas pasaules tautu attieksmi pret dabu, mājokli, dārzu, akmeņiem un augiem, vistuvāk senā japāņu zemnieka dzīves uztverei un dārzu filozofijai ir tieši mūsu – Latvijas zemnieku – dabas izpratne un dārza sajūta. Plēsuma kungs rādīja seno japāņu zemnieku lauku sētu attēlus, arī viņi tāpat kā mūsējie dzīvoja guļbaļķu mājās ar niedru vai rīsu salmu jumtiem, audzēja lopus un rīsus.

Senākā Japānas reliģija bija sintoisms, kas ticēja, ka dievības dabā ir visur. Japāņu zemnieki ļoti lielu vērību pievērsa akmeņu izvietojumam sētas apkārtnē, sevišķi ticējumi bija par sliekšņakmeni pie ieejas dzīvojamā mājā. Tas bija nozīmīgs robežpunkts starp «iekšā» un «ārā». Japānas dārzu mākslā joprojām ļoti liela nozīme ir dārza vārtiem, jo arī tie ir robeža starp iekšpusi un ārpasauli. Japāņu zemnieks ticēja, ka pareizi novietoti un uzbūvēti vārti ir pirmais šķērslis, kas atvaira ļauno garu iekļūšanu mājā, piemēram, dārza vārtiņi nedrīkst būt tieši pretī mājas ieejas durvīm. Pa ceļam jābūt kādam šķērslim, ko ļaunumam, kas nāk no ārpuses, jāpārvar. Ķīnieši nedomāja, ka ļaunums ir īpaši gudrs, vai ne? Ja viņu var tik viegli piemānīt. Bet arī latviešu ganiņš zināja, kā piemānīt velnu.

Sētā atļauj augt tikai īpašiem kokiem

Arī mūsu senajā ticējumu sistēmā, tāpat kā japāņu zemniekiem, dabas dievības bija visur – mums bija Vēju māte, Meža māte, Jūras māte, Zemes māte un daudzas citas mātes. Dieviņš mums gāja pāri rudzulaukam, Jānīt’s sēdēja vārtu staba galiņā, Laima mēdza gulēt zem sliekšņakmens un Māra – lopu aizgādne – ganu ceļa vītolos slaucīja sviestā nosmērētās rokas. Mūsu zemnieki lauku sētas pagalmā atļāva augt tikai tiem kokiem, kas bija saimei labvēlīgi, un sētas sargāšanai izvēlējās tikai labestīgus akmeņus, novietojot tos speciāli piemeklētās vietās.

Ļoti liela vērība tika veltīta pareiza sliekšņa akmens izvēlei. To parasti novietoja vismaz divu āderu krustpunktā. Latviešu tautas ticējumos ir uzskaitīts, ko nedrīkstēja darīt uz sliekšņa – nedrīkstēja netīrumus mest tam pāri, nedrīkstēja neko dot pāri slieksnim, uz tā nedrīkstēja sēdēt ar pliku dibenu, tā bija svēta vieta!

Akas vieta tika meklēta ar rīkstīti. Apkārtnes lielākajiem kokiem, izcilākajiem akmeņiem un nozīmīgākajiem avotiem katram bija savs vārds. Vēl tagad mēs pie vārtiem cenšamies iestādīt pīlādzi un Līgo vakarā pie tiem piespraust pīlādža zariņus un kādu dzelksni, lai raganas netiek sētā. Mūsu ticējumos ļoti daudz kas ir saglabājies no pagānisma. Vēl 17. gadsimtā mums bija līdumu zemniecība, ugunskapi, svētbirzis, svētavoti, upurakmeņi un elku koki. Svešzemju kungi, karakalpi, mācītāji un mūki šo seno pagānisma ticību nīcināja ar uguni un zobenu.

Mēs esam visilgāk mežos dzīvojošie pagāni, koka baznīciņas parādās lauku apvidos, un tās masveidā sāk būvēt tikai 16.–17. gadsimtā. Senais zemnieks savu māju būvēja āderu tīklā. Lauku sētas parasti ir apbrīnojami mierīgas, visas gultas noliktas pareizajās vietās, tad arī cilvēki var izaugt stipri, veseli un sakarīgi domājoši. Latviešu sēta ir lieliski iekomponēta apkārtnes ainavā, jo senie cilvēki meklēja gan aizvēju, gan skaistu skatu – aiz muguras mežs vai pakalns, bet priekšā pļava, strauts, upe vai ezers. Kā japānis, tā latvietis. Lai dabas skats sildītu dvēseli.

Tāpat arī ģeometriskais ornaments mūsu tautas tērpos. Tas nav puķīšu kopija vai vienkārši smuka izšūšana, tā ir abstrakcija. Tajā ir visi simboli – ūdens, saule, zalktis, zeme, bet abstrahēti. Un latviete mācēja veidot savu kompozīciju – gar villaiņu malām, cimdos, ņieburu uzšuvumos, gar brunču malām. Klasiski skaista kompozīcija. Tas viss ir nācis no ļoti lielas senatnes, no pašas mūsu pirmdzimtenes.

Latvieši zināja arī par āderēm, jo ticējumos teikts, ka māju var būvēt tur, kur govis noguļas un gremo, bet nav labi to darīt vietā, kur skudras taisa pūžņus vai aug koks ar uguns zariem. Ziniet, kāds tas ir? Piemēram, bērzam vai eglei, kam ir izteikts centrālais stumbrs, piepeši gandrīz tikpat resns zars sāk augt horizontāli un tad uz augšu, veidojot blakus galotni.

Senais latvietis zināja, kur rakt aku un nolikt gultu. Padomu deva zintnieki, bet bieži, kad zemnieks sāka veidot seno lauku sētu, – dziļā dabas sajūta, viņš gluži intuitīvi zināja, kas ir labs un kura vieta īstā. Kā kucēns, kurš var grauzt visu pēc kārtas, tomēr zina, ko var un ko nē. Suns dabā, mežā vai pļavā nekad neapēdīs kaut ko indīgu vai vienkārši neēdamu. Visam ir sava jēga un likumsakarības.

Pēc sarunas Gundegas kundze apvaicājas, vai kādreiz esmu rīkojusies ar rīkstīti, un es atzīstos, ka nē, jo domāju, ka nekādas īpašas spējas manī diemžēl nav novērotas. Bet viņa skaņi iesmejas un apgalvo, ka katram cilvēkam tās piemīt, tikai, saprotams, tās jāmāk likt lietā un tam nav nekāda sakara ar ticību. Vienīgi enerģētika.

Labi, es nekavējoties pakļaujos eksperimentam – Gundegas kundze parāda, kā pareizi turēt rīkstīti, kā to «iedarbināt» ar savu pašas muskuļu spēku un tad – tad man otrā plaukstā ieliek tumši sarkanu rozes ziedu un liek skaļi uzdot vienkāršu jautājumu: «Vai roze man ir labvēlīga?» Es to daru un drusku trīcošu sirdi gaidu. Jā! Tas notiek! Rīkstīte manā rokā apņēmīgi pagriežas uz manu pusi, tā atbildot apstiprinoši, un es varu apzvērēt, ka nekustināju ne mazāko savas rokas muskulīti.

Tas bija skaisti! Apzināties, ka tik vienkāršā veidā iespējams pierādīt sev, ka dvēsele ir mūžīga un dievišķīga un ka acīm neredzamās lietas eksistē šepat blakus. •