Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Aivars RIjniekis-Tooms
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Konkursa «Zaļa maiga lapa
manā kabatā» laureāte: Ilga Straumane

 

Naģe

Novembra vējš, satinies biezā miglas villainē, pierimis pēc nedēļu gara pūtiena. Pelēka migla kūņojas tukšajos laukos. Vietām ziemāju zelmeņa priecīgais zaļums iekrāso apkārtējo pelēcību.

Cielavu mājas ap sevi izplata tikko ceptas rudzu maizes smaržu. Te pelēcību nejūt. Māja ir spodra, pagalms sakopts. Augļu dārzs un puķudobes – viss sakārtots ziemai. Egļu dzīvžogs sargā augļu kokus un māju no ziemeļu un austrumu vējiem. Katrai lietai te sava vieta. Ne velti Cielavas aizgājušajā vasarā saņēma atzinības rakstu un balvu kā sakoptākā lauku sēta pagastā.

Ita palīdz māmiņai novietot siltos maizes klaipus. Vienu maizes klaipu māmiņa atliek atsevišķi un vēlē Itai ielasīt grozā skaistākos ābolus. Šīs veltes būšot jāaiznes Rubeņu tantei. Ar cienasta groziņu elkonī Ita iet uz Rubeņiem. Taciņa ritinās cauri bērzu birzij. Baltie bērzi kailos zarus mazgā miglas putās. Pat vissīkākie zariņi ir pilni sudrabainām miglas lāsītēm.

Ita prāto: «Ja pēkšņi saceltos vējš, vai visas šīs lāsīte nolītu un apsudrabotu mani? Kur gan paliek vējš, kad tas nepūš?»

Taciņa pārtrūkst pie upītes. Ita apstājas laipas vidū un sasveicinās ar Burbulīti. Tā meitene nosaukusi šo bezvārda strautiņu. Ita ieklausās Burbulītes valodā, pavēro zibošās raudas.

Ja tā godīgi, Itai nepatīk iet uz Rubeņiem. Tā ir tāda pavisam drūma māja, nosēdusies nelielā paugurā. Visas ēkas ir vienādi pelēkas. Tur nav ne augļu dārza, ne puķu dobītes. Panīcis dievkociņš pie viena dzīvojamās mājas stūra, pāris neapkoptu ogulāju. Aiz kūts vesela alkšņu armija, šķiet, tie tūlīt iesoļos pagalmā.

Rubeņu tante Itu saņem mīļi. Vedina plītsistabā un aicina pie galda. Negribīgi Ita piesēstas uz sola maliņas. Te viss ir apkvēpis tik melns, pat galds pelēks. Šķīvis izskatās kā ūdensroze virs tumšas dzelmes.

Rubeņu tante mudina Itu ēst tikko vārīto skābo kāpostu zupu. Kāposti kairinoši smaržo. Meitene ņem karoti, bet roka sastingst pusceļā. Skats pielīp virai šķīvī. Nākamajā mirklī Ita pielec kājās un metas laukā no plītsistabas.

Tante no brīnumiem paliek pusvārdā. «Kas tam skuķim notika, aizskrēja kā nojukusi, pat ķoceli aizmirsa! Apsmādēja manus kāpostus!»

Rubeņu tante ieskatās Itas šķīvī un ierauga aizskriešanas iemeslu. Viņa šo iemeslu saķer divos pirkstos un iemet skaidās pie plīts.

«Naģe zupā, tad ta liela lieta! Vai es vainīga, ka akai grodi līdz zemei,» purpina Rubeņu tante un sāk strēbt skuķa apnicinātos kāpostus.


* Kurzemē vardes sauc par naģēm.

 

Zaķos

Lai nu kur, bet ciemoties «Zaķos» Itai patīk. Tā ir skaisti sakopta, plaukstoša lauku sēta. Zaķonkulis lepojas ar lielo ābeļdārzu, bet Zaķtantes lepnums ir ganāmpulks un, protams, dālijas. Tās zied tādā krāsu un formu bagātībā, ka Itai liekas – te varavīksne smeļ savas krāsas.

Kamēr māmiņa ar Zaķtanti spriež par puķēm un saimniecību, Itu savā ziņā ņem Zaķonkulis. Onkulis ir dižena auguma vīrs kuplām ūsām un vienmēr laipnām, dzirkstošām acīm. Viņi ar Itu ir lieli draugi. Katrā ciemošanās reizē Zaķonkulis pastāsta un parāda kaut ko interesantu. Šoreiz viņš paņem groziņu un aicina Itu sēņot.

«Sēņot? Neies taču uz tālo mežu?»

Zaķonkuļa acis mirgo smieklā: «Iesim lūkot kādu baravicēnu.»

Viņi iet cauri ābeļdārzam. Ābeles auklē sārtus un zeltainzaļus ābolus. Cik skaists tāds ābeļdārzs rudenī – augļu pilnbrieda laikā! Aiz dārza žoga paprāvs paugurs tur savā kūkumā egļu un bērzu puduri. Ita saskaita septiņas milzīgas egles. Tās ir tik noslēpumainas! Apakšējie zari atbalstās zaļās sūnās, bet galotnes sniedz debesīm sveķainus čiekurus.

«Nu redz, kur ir mans mežs. Pacel zaru un paskaties, kas tur apakšā!»

Itai skuju adatiņas iedzeļ plaukstā, viņa atrauj roku.

«Ne tā, meitēn, jāsasveicinās ar egli.»

Zaķonkulis rāda, kā tas darāms. Viņš adataino zaru saņem kā glāstot.

Ita paceļ zaru un ierauga gaileņu bariņu, meitene tur zaru, kamēr onkulis nogriež un ieliek grozā dzeltenās cepurītes. Tālāk abi sēņotāji zaļajos sūnu spilventiņos atrod baravikas. Nogriež lielākās, mazākās atstāj paaugties.

«Paskrien, meitēn, līdz bērziem, varbūt atradīsi krieviņus*!»

Ita pieglauž vaigu baltajam milzim. Ai, kā viņai patīk bērzi. Tie ir tik cēli, tik skaisti savās zaļdzeltenajās cirtās. Pirkstaiņi iztausta katru tāss rieviņu. Kā gan no melnas zemes var izaugt tik balti bērzi, apdomā meitēns. Ita skrien apmīļot nākošo skaistuli un ierauga sarkano krieviņu pulku. Nu tik jāsauc Zaķonkulis, bet kas tad tas? Meitenei tieši pretī ļekato liels pelēkbrūns zaķis. Ita nespēj pakustināt ne pirkstiņu, kur nu vēl paskriet. Pat elpot bail. Zaķis jau pavisam tuvu, tikai pāris krietna vīra soļu attālumā. Kā lai zina, kas tādam zaķim prātā? Varbūt viņš ēd ne tikai zaķkāpostus...

Ita laiž vaļā varenu brēcienu, zaķis atkrīt sēdus, saceļ garās ausis un iesānis paskatās brēcējā, tad taisa augstu lēcienu un prom ir.

Pienāk Zaķonkulis. Uzzinājis kliedziena iemeslu, mierina meiteni: «Zaķis tev pienāca tik tuvu tādēļ, ka viņš redz tikai uz sāniem. Nav dzirdēts, ka zaķi grauztu mazas meitenes. Laikam, pagāns, būs nācis lūkot manas jaunās ābelītes.»


* Kurzemē apšu bekas vietām sauc par krieviņiem.

 

Poģis

Ita izdzird, ka dārzā rej Poģis. Dusmīgi rējieni mijas ar aicinošu vaukšķēšanu. Meitene skrien lūkot riešanas iemeslu un ierauga ezeni ar četriem maziem ežulīšiem. Dusmīgo rējienu Poģis velta ezenei un mēģina pat iekost, bet ezene pretim pasit adatas. Suns atlec. Mazuļu priekšā suns nolaižas uz priekšķepām, vēcina asti un draudzīgi vaukšķ, it kā aicinādams rotaļā.

Ita apsauc Poģi, ieliek mazos ezīšus priekšautā un iznes no garās zāles. Pēkšņi meitenes atmiņā iedzeļ kāds drausmīgs notikums, kas šai vietā risinājās pirms diviem gadiem.

Vecāki strādā tīrumā. Ita palikusi sētā ar Poģi. Meitenei vēlēts salasīt nokritušos ābolus un pieskatīt māju... Ir 1940. gada rudens – tādi nemierīgi laiki.

Ita lasa grozā sārtvaidžus ābolus, kad pēkšņi ierauga nākam karavīru. Svešais, pienācis pavisam tuvu, runā nesaprotamā valodā. Sejā viņam nepatīkams smīns, un acis kā glodenes aplodā apkārtni. Tāds skatiens bērna sirdij liek bailēs strauji pukstēt, svešo no meitenes šķir tikai pāris soļu, viņš sāk atsprādzēt bikšu siksnu. Ita uztraukumā sniedz zaldātam ābolu grozu. «Lūdzu, ņemiet, lūdzu!»

Svešais paņem grozu un aizmet. Āboli izbirst kā milzīgas asaras. Meitene metas bēgt, bet nelietis sagrābj bērnu aiz pleca un nogrūž zemē. Izmisuma kliedziens iestrēgst kaklā, taču kāds to ir sadzirdējis. Kā melna šautra starp Itu un zaldātu ietriecas suns. Poģis, zobus atņirdzis, dusmīgi rūc. Sacērtas divu dzīvnieku skati – viens dusmu, baiļu un ļaunas iekāres pilns, otrs brīdinošs, gatavs aizstāvēt.

Zaldāts ķer pie pleca, bet šautenes tur nav. Suns ierūcas skaļāk un gatavojas lēcienam, Ita paspēj saķert Poģi aiz kakla siksnas. «Mierā, Poģīt, mierā!»

Suns ir radis klausīt, bet šoreiz neatslābst, draudoši ierejas. Svešais lēni atkāpjas. Šo kauju viņš ir zaudējis.

Ceļgalā taurē automašīna, skan svešādi izkliegtas pavēles. Zaldāts sāk skriet. Ita valda Poģi. Mašīna aizbrauc. Meitene abām rociņām apķer suņa kaklu. Asaras skalo bērna vaiģeļus. Suns smilkst un mēģina nolaizīt Itas seju. Raudas pamazām norimst. Poģis saķer zobos meitenes priekšautiņa stūri un vedina savu mazo pavēlnieci uz sētu.

Cik vien saudzīgi spēdama, Ita noliek ezīšus dzīvžoga malā. Meitenes galvā sarosās doma: «Suns gribēja ar eža bērniem spēlēties, viņš pat nemēģināja kost, bet toreiz tas zaldāts? Ja nebūtu atskrējis Poģis...»