Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Zīmējums - Dmitrijs Paramonovs
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 7 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Rosīgais dzilnītis

Ilmārs Tīrmanis,
naturālists


Ja vien meteoroloģiskie apstākļi nav īpaši slikti, visu diennakts gaišo laiku viņš rosās. Šķiet, viņš ne mirkli neatpūtina savas kājiņas. Tās šim dzīvniekam nodarbinātas no rīta līdz pat vakaram – bez pārtraukuma. Kājiņas viņu nes dažādā tempā: gan lēni, gan ātri, gan ļoti ātri, tās viņu nes pa zemi, pa kokiem: dzīviem, mirušiem, mirstošiem, pa to stumbriem un zariem. Tās viņam labi (bet ne vienlīdz labi!) palīdz pārvietoties jebkurā virzienā: gan augšup, gan lejup, gan sāņus un, pats zīmīgākais, ķermenim atrodoties jebkurā stāvoklī – gan ar muguru uz augšu, uz sāniem, uz leju, gan ar galvu uz augšu un uz leju. Te nu beidzot jāatklāj, ka runa ir par Latvijā bieži sastopamu un samērā populāru putniņu – dzilnīti. Tūdaļ arī jāteic, ka tieši nule pieminētā spēja pārvietoties ar galvu uz leju šo kustonīti ir padarījusi īpaši populāru, jā, tā ir unikāla, dzilnītim vienīgajam no mūsu putniem piemītoša spēja. Piebildīšu: šī spēja vienlaikus ir arī nepieciešamība, jo, lai gan dzilnītis zināmā mērā atgādina dzeni, viņa īsās astītes spalvas atšķirībā no dzeņa astes spalvām nav cietas un elastīgas, tādēļ tās nevar kalpot par drošu atbalstu ceļā uz augšu pa koka stumbru vai zaru.


 

Augšupceļš dzilnītim nav viegls. Lai lieki nepiepūlētu savas jau citādi pietiekoši nodarbinātās kājiņas, viņš, kad vien ir iespēja, izmanto īpašu taktiku: iespurdz koka zarotnē un tad ar galvu pa priekšu dodas lejā. Raugoties šajās putniņa izdarībās, ir grūti izdomāt, kā nodēvēt viņa pārvietošanās manieri – nav iespējams nepārprotami noteikt, vai viņš pa zariem un lejup ap stumbru pakāpeniski lec, krīt vai iet. Šā vai tā, bet redzams, ka viņš dara to zigzagiem, līkločiem un it kā pamīšus. Pamīšus ieķeras ar abu kāju smailajiem nadziņiem mizā, pēc tam vienas kājiņas tvērienu atslābina, paliekot karājamies tikai otrā kājā, tad pieķeras mizai un atgrūžas ar iepriekš atslābināto kājiņu, tūlīt pat – arī ar otru kājiņu un pēc īsa kritieniņa atkal pieķeras mizai ar abām. Un pēc tam – atkal nākamais tāds pats lēciens vai kritiens, vai varbūt krustsolis. Šīs kustības neapstrīdami ir daudz, daudz ātrākas par manu spēju tās aprakstīt. Vēl piebildīšu: es nebrīnītos, ja kādam, vien neilgu laiciņu vērojot putniņa rosīšanos, rastos priekšstats, ka spārni dzilnītim nepieciešami tikai tādēļ, lai pārlidotu no viena koka lejas gala vai pakājes uz otra – pirmajam līdzās augoša – koka vainagu.

Izkaļ vai izķeksē ēdmaņu

Protams, dzilnītis, akrobātiski līkumodams ap kādu koku, mazpamazām (tomēr naski) lec, krīt vai iet ar galvu pa priekšu aizvien zemāk un zemāk, lai pēc tam atkal lidotu augšup un atkal sāktu kārtējo lejupceļu pa nākamo koku, ne jau nolūkā izklaidēties vai pavingrot. Putniņa nolūks vairākumā gadījumu ir triviāls: sameklēt pēc iespējas vairāk ēdmaņas.

Dzilnīša pamatēdiens ir visvisādi kukaiņi jebkurā to attīstības stadijā. No koku stumbru, zaru virsmas viņš nolasa, no zemmizas izkaļ, no mizas plaisām, spraugām, no ķērpjapakšas un sūnām izķeksē, bet no zemsedzes viņš uzlasa un izlasa gan kukaiņus imago stadijā, gan kukaiņu kāpurus, gan kūniņas, gan oliņas. Siltajos gadalaikos otro vietu aiz kukaiņiem dzilnīša ēdienkartē neapstrīdami ieņem dažādi zirneklīši, bet gada aukstajā periodā neviens dzilnītis nespētu izdzīvot, lielā mērā nepārorientējoties uz veģetāru barību.

Dažkārt rudenī un ziemas sākumā kādā vietā, kur lielākā daudzumā pieejams vienveidīgs ēdiens (piemēram, ozolzīles), dažs dzilnītis pat ierīko dzeņa kalvei līdzīgu knābātuvi: izkaļ vai piemeklē koka zarā atbilstoša lieluma spraugu, kurā var ievietot un, ar kāju pieturot, apstrādāt ēdienu – pārkalt čaulu, izēst sēklu. Zem šādām ēstuvēm parasti sakrājas paprāva atbiru kaudzīte, kas liecina par to, kas tur notiek vai ir noticis.

Sadzirdams, bet grūti pamanāms

Ziemā dzilnītis, manuprāt, ir viens no atpazīstamākajiem mežu un parku mazputniņiem. Ar citām sugām tas praktiski nav sajaucams. Jāspēj vien viņu ieraudzīt (saklausīt nav problēmu). Dzilnītis starp citu sugu nelielajiem lidonīšiem, galvenokārt dažādām zīlītēm, ar ko viņam aukstajā gada periodā drošības nolūkos labpatīk uzturēties un rosīties kopīgos bariņos, itin uzkrītoši izceļas gan ar savām ašajām un savdabīgajām kustībām, gan, neapšaubāmi, arī ar savu ļoti raksturīgo balsi – kā ar pieklusinātu, saraustītu pļurkšķienu sērijām, tā skaļu, melodisku svilpienu «tuit-tuit-tuit» virknēm, kas ik dienas ieskanas jau agri no rīta, vēl krēslā, ar pārtraukumiem skan visu gaišo periodu un beidz skanēt tikai vēlu vakarā pēc krēslās iestāšanās. Rīta agrumā, līdzko ir pametis nakšņošanas dobumu, dzilnītis pasaulē raida savus pirmos saucienus, sēdēdams kāda koka (parasti egles) galotnē. Dienas laikā putniņa balsi var izdzirdēt nākam no jebkura koka jebkāda augstuma un pat no zemes. Izdzirdēt viņu nav problemātiski, daudz grūtāk ir ieraudzīt. Atpazīt – viegli.

Dažādu sugu koku miza parasti ir diezgan dāsni segta ar ķērpjiem, tostarp, protams, ar tiem, kuru lapoņi ir zilganā, pelēkā, pelēkzilā krāsā. Dzilnīša pelēcīgi zilā vai, ja gribat, zilgani pelēkā ķermeņa virspuses apspalvojuma krāsa ir kā radīta, lai maskētu putniņu uz koka, kas noklāts ar šādiem ķērpjiem. Jā, tāpēc, pat «uzķerot», no kura koka kuras vietas nāk dzilnīša ne ar ko nesajaucamie saucieni, ieraudzīt viņu tomēr ir samērā grūti. Taču, ja to izdevies izdarīt, atpazīt ir viegli: apmēram četrpadsmit centimetrus garš, garens, tomēr padrukns ķermenis, relatīvi garš, slaids, smails knābis, no kura «caur» acīm pār vaigiem abpus galvai stiepjas raksturīga melna svītra, kas zilpelēko galvas virspuses apspalvojumu atdala no baltajiem vaigiem; arī mugura, spārni un aste ir zilpelēkā krāsā; zemastes, paspārnes un sānu spalviņas – brūnas kā šokolāde, bet vēders un krūtis gandrīz balti (tēviņam krūšu baltums ir baltāks nekā mātītei).

Apdziedāšanos sāk agri

«Tjui-ui-ui-ui, tjui-ui-ui-ui,» un «tuīī, tuīī, tuīī-tuīī, tuīī, tuīī-» – apmēram šādas skaļas skaņas no dzilnīšu knābjiem sāk nākt ziemas nogalē, bet tās, kā droši vien noprotat, vairs nav piepulcējamas iepriekš aprakstītajiem jebkurā gadalaikā izdzirdamajiem saucieniem, tās jau ir dziesmu fragmenti, ko radīt ir vīriešu dzimuma pārstāvju privilēģija.

Apdziedāt savas pārošanās teritorijas dzilnīšu tēviņi ik gadus sāk agri. Dziedamperioda sākumā viņi to dara izslējušies, sēdēdami vai nu kāda īpaši izraudzīta augsta koka pašā galotnē, vai uz resnāka zara. Vēlāk, marta nogalē, aprīļa sākumā, kad jau sāk tuvoties ligzdvietu iekārtošanas laiks, lai savlaicīgi novērstu konkurentu iespējamo uzrašanos, regulāri un aktīvi ir jāpārlūko visi, pat visnomaļākie, ligzdošanai izvēlēto iecirkņu nostūrīši. Tāpēc putniņi vairs nevar atļauties ik reizi, līdzko uznāk vēlme skaņās izpaust pavasarīgo noskaņojumu, traukties uz ierasto augstkoka galotni. Tad nākas azartiski muzicēt tur, kur pārsteigusi gribēšana to darīt. Bet vēl vēlāk – aprīļa beigās – ap to laiku, kad Latvijas mežos un parkos sākas īsti daudzbalsīgs dažādu citu dziedātājputnu kāzu dziesmu atskaņošanas periods, dzilnīšu dziedājumi turpretim kļūst dzirdami retāk, pēc tam – vēl retāk un retāk,līdz apklust pavisam. Kas agri sāk, tas agri beidz.

Dobuma tīrīšana

Ne jau tikai dziedāšanu dzilnīši sāk agri. Agri sākas arī viņu rūpes par ikgadējo sugas pieaugumu, tieši tādēļ dziedāšana beidzas tik agri. Kad no rīta līdz vakaram jāraujas jaunās paaudzes labā, dziedāšanai vairs neatliek laika. Starp citu, cilvēks (ja šim cilvēkam ir attiecīga interese), nebaidoties dzilnīšus pārlieku satraukt, var bez īpašām grūtībām sekot līdzi putniņu rūpēm par pēcnācējiem. Tā tas ir: dzilnīši ligzdošanas laikāīpaši neņem galvā cilvēka netālu klātbūtni.

Kad tad dzilnīšiem sākas ligzdošanas laiks? Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt, jo vieta ligzdas ierīkošanai jeb, precīzāk sakot, piemērota izmēra dobums vai būrītis tiek nolūkots un abu putnu novērtēts jau krietni savlaicīgi – ziemā. Apmēram tad, kad sāk skanēt tēviņu teritoriālās dziesmas. Drīz vien pēc tam no nākamās bērnistabas tiek izvākts viss, ko tur atstājuši iepriekšējie iemītnieki. Taču īstie ligzdas veidošanas darbi notiek vēlāk – tikai aprīlī, iestājoties īstam pavasarim, kad bērzos atsāk cirkulēt sulas. Starp citu, lai gan dzilnīšu tēviņu dziedāšana tad jau nedaudz pierimusi, tas nebūt nenozīmē, ka tie ir viņi, kas ķērušies pie šiem darbiem. Viss, pilnīgi viss būvdarbu smagums, visa atbildība partiem gulstas vienīgi uz mātīšu pleciem.

Iemūrējas un dzer sulas

Kas ir tie darbi, ko katrai dzilnīšu kundzei jāpaveic ik pavasari? Vispirms viņa izdara to, kas (atkal unikalitāte!) no Latvijas dobumperētājiem putniem raksturīgs vienīgi dzilnīšiem, viņa sašaurina, protams, ja tas nepieciešams, dobuma vai būrīša skreju. Sašaurina tik daudz, lai pati tik tikko varētu caur to izspraukties, tātad caurumu precīzi pielāgo savam augumam. Sašaurināšanas paņēmiens: skrejas malu apzieķēšana ar siekalās samitrinātu mālu, smilšmālu vai mālsmilti. Zieķējums pavasara saulē un vējā ļoti ātri sacietē, top ciets kā ķieģelis.

Periodā, kad dzilnīšu mamma darbojas ar māla piciņām, tā gandrīz nemaz neēd, toties, lai atjaunotu lipināšanai dāsni izlietotās siekalas, krietni daudz dzer. Viņa dzer vai, precīzāk sakot, sūc bērzu un, ja tā ir pieejama, arī kļavu sulu no pašas vai dzeņu izkaltiem caurumiņiem šo koku mizā.

Cik ilgi putniņam jāiztiek ar sulu diētu, tas atkarīgs no nepieciešamības. Ja jāsteidzas, skrejas malu apmūrēšana var tapt pabeigta vienas vien dienas gaitā, bet, ja laika līdz ligzdas ierīkošanas sākumam, putniņaprāt, ir gana, lipināšanas darbi var ilgt pat pusotru nedēļu. Darbošanās vienmēr tiek pārtraukta lietainā laikā un pūšot stipram vējam. Zieķēšanu mūrniece allaž veic no iekšpuses, atrodoties dobumā. Tā ir ērtāk sev piemērīt spraugas lielumu. Tā arī drošāk.

Drošība! Tieši drošības nolūkos dobuma skreja tiek samazināta, cik vien to var atļauties. Iemesls savdabīgajiem pasākumiem ir ne jau tikai dažādiplēsoņas un olu laupītāji (caunas, vāveres, kaķi, apogi, sīļi), bet arī konkurenti – pirmkārt un galvenokārt mājas strazdi, kas atgriežas no ziemotuvēm tikai pēc tam, kad dažas dobumperētāju putnu sugas (tostarp dzilnīši) jau pilnā sparā ligzdo, – ir nopietns drauds. Strazdi nekautrēdamies mēdz izdzīvot no mājām to īpašniekus, ja mitekļus nolūkojuši par bērnistabām saviem pēcnācējiem. Taču, ja ieeja kādā no nolūkotajiem dobumiem izrādās par šauru (ir sašaurināta!), tad – nekā!

Interjers no priežu mizas plēksnītēm

Līdzko ieeja dobumā pielāgota, dzilnīšu mamma ķeras pie iekšdarbiem, taču tie nebūt vēl nav ligzdas darināšanas darbi. Tie atkal ir pielāgošanas darbi – tagad jau nevis skrejas, bet paša dobuma izmēru. Ja dobums par šauru, no tā sienu ietrupējušajām vietām jāatloba šķēpelītes un tās jāizvāc; ja dobums nedaudz par plašu, to jāsamazina, apmūrējot sienas ar jau zināmo materiālu – māliem, bet, ja dobums daudz par plašu, tajā vēl jāsanes arī lielas no veciem celmiem atkaltas skaidas un liekā telpa jāpiepilda ar tām.

Kad piekoriģēti dobuma izmēri, spārnotā darbone beidzot var ķerties pie perēkļa darināšanas. Viņai pat prātā nenāk ņemt knābī pūciņas, smildziņas, spalviņas, vilnas kušķīšus un tamlīdzīgus sīkputnu sabiedrībā vispāratzītus ligzdu veidošanas materiālus. Dzilnīšu mātīte izmanto tikai sausas, plānas priežu mizas plēksnītes, kā arī mizas plēksnītes no sausiem lapu koku (vislabprātāk kļavu) zariem un reizumis kādu sakaltušu pērno lapu. Šīs plēksnītes un lapas viņa nevis mīksti sagulda kārtās, bet gan bezmaz stateniski saliek blīvi citu citai līdzās. Pēc tam iemīca perēkļa bedrīti un sēžas dēt. Pilnā dējumā parasti ir piecas sešas raibas oliņas.

Perēšanas periods ilgst divas nedēļas. Tā laikā tēviņš regulāri pienes mātītei barību, ko nodod viņai ārpus dobuma, vārdsakot, mātīte, izdzirdusi tēviņa pieklusināto saucienu, ik reizi uz brīdi pamet perēkli, lai saņemtu ēdienu – no knābja knābī.

Piebaro un atkako

Aprīļa nogale, maija sākums ir laiks, kad arī dzilnīšu tēviņš beidzot atkal dabū (pareizāk sakot, viņam nākas) ielūkoties dobumā. Un ne jau vienu vien reizi! Vismaz trīs nedēļas tēvs pārmaiņus ar māti ik dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram čakli gādā, piegādājot un grūžot barību negausīgajās bērnu rīklītēs. Tikpat čakli un regulāri abi vecāki rūpējas par bērnu mājokļa tīrību – satvēruši knābī, no dobuma aiznes ar plānu plēvīti segtas baltu ekskrementu kapsuliņas.

Nepilna mēneša vecumā mazuļi (jaunuļi?) beidzot uz neatgriešanos pamet drošo bērnistabu, lai kopā ar vecākiem dotos klejojumos briesmu pilnajā pasaulē.

Svešiniekus padzen

Dzilnīši ir nometnieki. Visi viņu dzīvošanai piemērotie meži, parki un pat vecāki dārzi strikti sadalīti ģimenes iecirkņos, tāpēc dzilnīši vienpatņi pat ziemā uzskatāmi par īpaši retu parādību. Bet vēl lielāks retums, lai neteiktu – īpašs izņēmums, ziemā ir dzilnīšu pulciņš. Tipiskākais šīs sugas īpatņu līdzās būšanas skaits aukstajos gadalaikos ir divi. Ja kādā mazputniņu ziemas bariņā reizē izdodas ieraudzīt vai izdzirdēt divus dzilnīšus, droši,ka viņi ir no viena pāra. Jau kopš vasaras vidus, kad pieaugušie putni izvada jeb, teiksim godīgi, aizdzen patstāvīgā dzīvē kārtējā gada pēcnācējus, abi tiešā tuvumā vairs nepacieš neviena cita savas sugas pārstāvja uzturēšanos.

Nepacieš – tas gan nenozīmē, ka, satiekoties ar kaimiņu teritoriju apdzīvojošiem sugasbrāļiem vai nejaušiem ieklīdeņiem, abi putniņi tūdaļ metas nesaudzīgā kautiņā ar tiem. Nē. Vienīgais pasākums ir īslaicīga un lielākoties klusējoša kareivīgu draudu pozu demonstrēšana. Ar to parasti ir gana, lai konflikts tiktu atrisināts. Svešie atkāpjas, jo šīs sugas pārstāvjiem nav pieņemts apšaubīt teritorijas saimnieku pirmtiesības. Galu galā, pāra uzraudzītajā teritorijā atrodas ne vien tā ligzdošanas iecirknis, tajā ir arī neskaitāmas barības krājumu slēptuves jeb glabātuves.

Nemitīgi veido uzkrājumus

Barības rezervju gādāšana un to noglabāšana ir neatņemama dzilnīšu dzīves sastāvdaļa. Krāšana viņiem «ir asinīs». Turklāt atšķirībā no citu sugu putniem, kas veido krājumus, dzilnīši tos dara ne vien rudenī, gatavojoties ziemai, bet gandrīz vienmēr (izņemot ligzdošanas un mazuļu barošanas periodu), kad vien ir atrasts kaut kas, no kā veidot krājumus. Un, galvenais, krātuves viņi ierīko visur, kur vien var ierīkot, kur vien var noslēpt kaut ko derīgu ēšanai. Tātad īpašu noliktavu dzilnīšiem nav. Jebkura mizas plaisa, jebkura zemmizas sprauga, spraudziņa, jebkura iedobīte, pusdobumiņš, dobumiņš vai pat liels dobums dzīvā vai mirušā kokā var slēpt sevī vienu vai vairākas ozolzīles, lazdu riekstus, liepu un kļavu sēkliņas, tāpat arī maizes gabaliņus, saulespuķu sēkliņas, kas cita pēc citas savāktas kādā zīlīšu barotavā.

Protams, atcerēties – kur, kad un kas ir noglabāts, putniņi nespēj, tātad iznāk, ka ziemā, bada spiesti, viņi it kā no jauna meklē savus noglabājumus un tos, ko tīši vai nejauši nav uzgājuši citi badmiras (sīļi, dzeņi, zīlītes, vāveres, klaidoņpeles u. c.), tos lielākoties mazpamazām arī atrod. Atrod, jo, kaut gan neatceras, kur ir slēpuši, viņi zina, kur varētu būt slēpuši, kur ir jāmeklē. •