Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Stefans Hārdings (Stephan Harding)*
Ekoloģiskā gudrība

1960. gados pasauli satricināja Reičelas Kārsones (Rachel Carson) grāmata «Klusais pavasaris»**, kas Ārni Nesu*** (Arne Naess) pamudināja izmantot savas apbrīnojamās iemaņas filosofijā, lai izprastu ekoloģisko krīzi un tās iespējamo risinājumu. Vēl nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, viņš kļuva par visu laiku jaunāko filosofijas profesoru Oslo Universitātē un savu prāta spožumu parādīja, pētot un rakstot daudzās jomās, tostarp – semantikā, zinātnes filosofijā un Spinozas un Gandija darbu studijās. Tomēr viņš ir daudz vairāk nekā tikai akadēmiķis. Ārnes Nesa pieeja ekoloģijai ir apzīmogota ar filosofa šī vārda vispatiesākajā nozīmē – gudrības mīlētāja – dzīves pieredzi. Galvenā ietekme viņa garajā mūžā ir bijusi dziļajām attiecībām ar Hallingskarveta kalnu Norvēģijas vidienē, kur 1937. gadā viņš uzcēla vienkāršu būdiņu vietā, ko sauc par Tvergasteinu (tulkojumā – sakrustotie akmeņi).

Augsti, no visiem nošķirti kalni ar iespaidīgu ainavu dziļi ielejā. Tur Ārne Ness dzīvoja, lūkojoties uz plašo un neskarto dabas panorāmu, lasot Gandiju vai Spinozu un studējot sanskritu. Šajā neviesmīlīgajā patvērumā, kas lielāko daļu gada ir sniega un ledus klāts un kur aug tikai ķērpji un sīki Alpu ziedi, viņš ir pavadījis vairāk nekā desmit gadu, vērojot dabu, kāpjot kalnos, domājot, rakstot un apbrīnojot kalnu. Tvergasteinā, kur arktiskās vētras draud aizpūst jumtu virs galvas, ir paveikta lielākā daļa viņa ietekmīgā darba dziļajā ekoloģijā.

 

Saskanīga būšanas teorija

Vārds «ekoloģija» ir cēlies no bioloģijas zinātnes, kur to lieto, runājot par veidiem, kā dzīvās būtnes savstarpēji iedarbojas cita uz citu un uz savu apkārtni. Ārne Ness domā, ka ekoloģijas zinātne, ko nodarbina tikai fakti un loģika, nevar atbildēt uz ētikas jautājumiem, kā mums jādzīvo. Šim nolūkam vajadzīga ekoloģiska gudrība. Dziļā ekoloģija cenšas to veidot, vislielāko uzmanību pievēršot pieredzei, izjautāšanai un saistībām, kas kopā veido savstarpēji saistītu sistēmu. Katra no tām izraisa un uztur citu, kamēr visa sistēma ir, kā teiktu Ness, ekosofija: attīstībā esoša, bet saskanīga pasaulē būšanas, domāšanas un darbošanās filosofija, kas sevī iemieso ekoloģisku gudrību un harmoniju.

Izdziest zaļa liesma vilcenes acīs

Pieredze bieži rosina cilvēku doties pa dziļās ekoloģijas taku. Oldo Leopolds (Aldo Leopold) savā grāmatā «Smilšu grāfistes kalendārs»**** tam sniedz apbrīnojamu piemēru. Leopolda pieredzētais bija tik spēcīgs, ka izraisīja pilnīgu pārorientēšanos viņa – savvaļas dzīvnieku pārvaldes speciālista un ekologa – mūža darbā. 1920. gados ASV valdība viņu norīkoja izstrādāt racionālu, zinātnisku rīcībpolitiku vilku iznīdēšanai visā valstī. Šī iejaukšanās dabā tika attaisnota ar to, ka vilki un medību sporta piekopēji sacentās par briežiem, tātad mazāk vilku nozīmētu vairāk briežu medniekiem. Leopolds, to laiku medību saimniecības pārvaldnieks, bija nešaubīgi pārliecināts, ka cilvēki ir pārāki par pārējo dabu, tāpēc ir morāli attaisnojama viņu izturēšanās pret to tā, lai maksimāli palielinātu cilvēku labklājību.

Kādu rītu Leopolds ar dažiem draugiem devās pastaigā pa kalniem. Būdami mednieki, viņi sev līdzi nesa bises gadījumam, ja rastos izdevība nošaut kādu vilku. Nāca pusdienu laiks, un viņi apsēdās uz klints, kas slējās virs brāzmainas upes; drīz viņi ieraudzīja kaut ko, kas šķita pār straumi braslā brienoši brieži. Taču tad viņi saprata, ka tas ir vilku bars. Viņi pacēla bises un uzbudināti sāka šaut uz baru, bet visai neprecīzi.

Galu galā veca vilcene tika nogāzta blakus upei, un Leopolds steidzās lejā patīksmināties par viņas nāvi. Viņu sagaidīja vilcenes acīs dziestoša kvēla, zaļa uguns. Nodaļā «Domājot kā kalns»***** viņš raksta, ka «šajās acīs man bija kaut kas jauns, kaut kas tāds, ko zināja tikai viņa un kalns. Es domāju, ka mazāk vilku nozīmē vairāk briežu, jo pasaule bez vilkiem būtu īsta paradīze medniekam. Bet, kad biju redzējis izdziestam zaļo liesmu, es apjautu, ka ne vilki, ne kalni tam nepiekrīt.»

Iespējams, var saprast, ko Leopolds domāja, sakot, ka vilcene nepiekrita šādam uzskatam, bet kā nedzīvs, inerts kalns varētu kaut kam piekrist vai nepiekrist? Ko Leopolds pieredzēja šajā brīdī? Skaidrs, ka viņš vārdu «kalns» lietoja kā metaforu ekosistēmai, kurā norisinājās šis atgadījums, – ekosistēmai kā vienam veselumam, kā dzīvai būtnei ar tās briežiem, vilkiem un citiem dzīvniekiem, tās mākoņiem, augsnēm un strautiem. Pirmo reizi dzīvē viņš pilnībā sajutās vienots ar šo plašo ekoloģisko realitāti. Viņš juta, ka tā spēj darīt zināmu savu lieliskumu, viņš juta, ka tai ir sava dzīve, vēsture un trajektorija nākotnē. Viņš ekosistēmu pieredzēja kā diženu būtni, cienīgu un vērtīgu pašu par sevi. Tam bija jābūt ārkārtīgam atbrīvošanās un apziņas, prieka un enerģijas paplašināšanās brīdim – patiesi garīgai vai reliģiskai pieredzei. Viņa šaurais, manipulatīvais savvaļas dzīvnieku pārvaldnieka prāts pazuda. Prāts, kas dabu redzēja kā nedzīvu mašīnu, kas domāta cilvēku lietošanai, izgaisa, tā vietā nāca dabas kā dzīvas būtnes, tās, ko mēs tagad saucam par Gaju, bezgalīgās būtnes tīra atzīšana.

Ievērojiet, ka šī pieredze netika meklēta, gaidīta vai izgudrota, tā radās spontāni. Kaut kas vilcenes mirstošajās acīs sniedzās pāri Leopoldam iemācītajam un lika atpazīt savu atrašanās vietu. Pēc šīs pieredzes viņš pasauli skatīja citām acīm un ķērās pie zemes ētikas izstrādāšanas, apgalvojot, ka cilvēki nav pārāka suga, kurai būtu tiesības pārvaldīt un kontrolēt pārējo dabu, drīzāk cilvēki ir «parasti biotiskās kopas locekļi». Viņš sacerēja arī slaveno aforismu: «Lieta ir pareiza, ja tā tiecas saglabāt biotiskās kopas integritāti, stabilitāti un skaistumu. Tā ir nepareiza, ja tā sliecas uz pretējo.»

Visi vēlas pašrealizēties

Ārne Ness uzsver spontānas pieredzes nozīmīgumu. Tās galvenais aspekts ir geštaltu****** jeb attiecību tīklu uztvere: mēs redzam, ka nav izolētu objektu, ka objekti ir mezgli milzīgā sakarību tīklā. Kad gūstam dziļo pieredzi, mēs sajūtam stipru plašas identificēšanās apziņu ar apjēdzamo. Identificēšanās sajūtā ietilpst paaugstināta empātijas apziņa un palielinātas saistības ar tām dzīvajām būtnēm, kas nav cilvēki. Mēs apzināmies, cik lielā mērā mūsu fiziskā un psiholoģiskā labsajūta ir atkarīga no dabas labklājības, rezultātā rodas dabiska tieksme aizsargāt citu dzīvību. Pienākums un spaidi to darīt kļūst lieki. Mēs saprotam, ka citas būtnes – no mikrobiem līdz daudzšūnu dzīvības formām, līdz ekosistēmām un ūdensšķirtnēm, līdz Gajai kā vienam veselam – ir iesaistītas sava iedzimtā potenciāla atraisīšanas procesā.

Ārne Ness šo procesu sauc par pašrealizāciju. Mums, cilvēkiem, pašrealizācijā ir iesaistīta plaša identificēšanās attīstība, tāpēc sevis apziņu vairs neierobežo personiskais ego, bet tā aptver arvien lielākus un lielākus veselumus. Ārne Ness šo paplašināto sevis apziņu sauc par ekoloģisko sevi. Tā kā visas būtnes savā veidā pūlas sasniegt pašrealizāciju, mēs apzināmies, ka tās visas ir apveltītas ar patieso vērtību, kas nav atkarīga no jebkādas ekonomiskās vai citas utilitāras vērtības, ko tām var piedēvēt cilvēki. Mūsu cilvēciskie pūliņi pēc pašrealizācijas un citu būtņu centieni ir vienlīdz vērti; cilvēku un citu būtņu dzīvība pašos principos ir būtiski vienlīdzīga. Šī ekocentriskā perspektīva ir pretstatā antropocentriskajam uzskatam, kas patieso vērtību piešķir tikai cilvēkiem, dabu novērtējot tikai tad, ja tā noder mūsu sugai.

Postošais antropocentrisms

Jaunā dziļās pieredzes sniegtā apziņa, ka piederam pie saprātīga visuma, bieži rada jautājumus, kas palīdz izstrādāt loģisku struktūru, izskaidrojot pamata pārliecību un pārvēršot to lēmumos, dzīvesveidā un rīcībā. Ir svarīgi uzsvērt rīcību – tādu rīcību, kas dziļo ekoloģiju atšķir no citām ekofilosofijām un padara to tiklab kā par kustību, tā filosofiju. Ar padziļinātu izjautāšanu persona vārdos izteic pilnīgu dzīves skatījumu, kas var noteikt viņas dzīvesveida izvēli.

Jautājošā sabiedrībā cilvēks tās pamatpieņēmumus izprot no ekoloģiskā viedokļa. Cilvēks raugās pēc ekoloģiskās krīzes un ar to saistīto miera un sociālā taisnīguma krīžu kolektīvi psiholoģiskajiem pirmavotiem, viņš ieskatās arī rietumu vēsturē, lai atrastu mūsu postošā antropocentrisma saknes, kas izpaužas zinātnē, filosofijā un ekonomikā. Viņš mēģina saprast, kā mūsdienu rietumu kultūras un brīvās tirdzniecības globalizācijas dzinulis izraisa kultūras un dabas izpostīšanu.

Šādu dziļu jautājumu uzdošana par mūsu kultūras pamatpieņēmumiem ir spilgtā pretstatā valdošajai seklajai vai reformu pieejai, kas mēģina nodrošināt ierastās lietu kārtības turpināšanos, propagandējot biznesa un rūpniecības «apzaļumošanu» un ieviešot virkni pasākumu: tādu kā piesārņojuma novēršanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību tās naudā mērāmās vērtības dēļ, kas tai piemīt kā potenciāliem medikamentiem vai klimata regulatoram. Dziļās ekoloģijas atbalstītājiem stratēģiski bieži nav citas izvēles kā pieņemt reformu pieeju, darbojoties kopā ar vairākumu, viņu dziļo jautājumu par sabiedrību atstājot dibenplānā. Tā var nemanāmi ietekmēt cilvēkus, ar ko viņi profesionāli sadarbojas.

Sāc ar – «kāpēc?»

Dziļajai jautāšanai Ārne Ness ir izstrādājis četru līmeņu sistēmu, kas attēlota t. s. priekšauta diagrammā. Tajā apvienota kustība no praktiskās sfēras 4. līmenī uz reliģisko un filosofisko sfēru 1. līmenī. Pirmajā līmenī atklājas personas sākotnējās premisas vai normas, no kurām izriet visa rīcība un attieksme. Tas ir līmenis, ko mēs sasniedzam, ja neatlaidīgi vaicājam «kāpēc?» par visu, ko cilvēks saka (kā to dara mazi bērni), sākot ar ikdienišķām lietām. Visbeidzot, ja process ir iesniedzies gana dziļi, mēs varam izteikt apgalvojumu, kas rezumē mūsu dziļāko intuīciju par dzīvi, balstoties dziļā plašas identificēšanās pieredzē. Piemēram, draugs, kas visu dienu ir jautājis “Kāpēc?”, beigās var būt spējīgs nonākt līdz apgalvojumam «Daba ir svēta!». Ārnes Nesa paša ekosofijas sākotnējā norma ir “Pašrealizācija!”. Dziļā pieredze, kas iedvesmo Nesa ekosofiju, ir dzīves potenciāla atraisīšanas patiesās vērtības apziņa. Apgalvojumi beidzas ar izsaukuma zīmi, tas norāda, ka mums ir darīšana ar normām, tas ir, ar ieteikumiem, kā būtu jādomā vai jārīkojas.

Daudz ar mazumiņu

Sākotnējās normas vienmēr pieder filosofiskajai vai reliģiskajai sfērai, tāpēc tās nav pierādāmas vai atvasināmas no citām normām. Sākotnējās normas nav absolūtas. Tās ir vadlīnijas gudru lēmumu pieņemšanai sistemātiskas spriešanas ceļā no visabstraktākajām sfērām līdz konkrētām sekām. Herolds Glāsers (Harold Glasser) šim procesam sniedz labu piemēru. Iedomājieties, ka vietējai bioloģiskajai zemniecei sākotnējā norma ir «Dzīvo bagāti!». Ja jūs lūdzat viņu pateikt, ko tas nozīmē ikdienā, viņa varētu sacīt apmēram tā: «Dzīvot bagāti man nozīmē sasniegt daudz ar mazumiņu, tas ir, būt pieticīgai, patērējot dabas resursus, bet sasniegt lielus mērķus, tādus kā dabiski pilnīgas attiecības un pieredze.» Šeit nav izsaukuma zīmes, jo tā nav norma, bet gan pieņēmums, ko šī konkrētā persona varētu veikt, izejot no sākotnējās normas.

Ārne Ness šādus apgalvojumus to eksperimentālās dabas dēļ sauc par hipotēzēm. No šīm hipotēzēm izrietēs jauna atvasināta norma, ko mūsu zemniece varētu izteikt šādi: «Dzīvo vienkārši!» No atvasinātās normas izrietēs cita hipotēze, kas var būt apmēram tāda: «Resursu taupīga lietošana ir vienkāršības priekšnoteikums». Tas savukārt radīs jaunu, zemāka līmeņa normu, tādu kā «Esi taupīga!”» kuras dēļ zemniece nolemj nodot pārstrādei papīru un citus materiālus – konkrētas dziļās izjautāšanas procesa sekas. Kādam citam, piemēram, jaunam brokerim no Londonas, var būt tā pati sākotnējā norma, kas zemniecei, bet viņa gadījumā atvasināšanas process beidzas ar pilnīgi citādām konkrētajām sekām. No sākotnējās normas viņš atvasina hipotēzi «Izšķērdība ir bagātības atslēga», kas beigās rada konkrētas sekas – kliedzošu patēriņu.

Ekosofijas platforma

Glāsera piemērs skaidri parāda, kā vienas un tās pašas sākotnējās normas mutiska izteikšana var radīt ļoti atšķirīgu ekoloģisku iznākumu. Tomēr viņš norāda, ka sākotnējās normās, kas izraisa ekoloģiski harmonisku rīcību, vienmēr ir iekļauta plašas identificēšanās apziņa. Sākotnējās normas var būt ļoti dažādas, piemēram, budists un kristietis nevienotos par Dieva esību, taču abi gribētu aizsargāt un lolot dzīvību. Tādējādi ir nepieciešams pamata uzskatu komplekts, kas lielos vilcienos būtu pieņemams dziļās ekoloģijas atbalstītājiem ar stipri atšķirīgām sākotnējām normām.

Šī iemesla dēļ Ārne Ness un Džordžs Sešenss (George Sessions) radīja dziļās ekoloģijas platformu, pazīstamu arī kā dziļās ekoloģijas kustības astoņi punkti. Tie veido priekšauta diagrammas otro līmeni un ir iecerēti kā sava veida filtrs dziļās izjautāšanas procesā. Ja varat lielā mērā piekrist platformas apgalvojumiem, jūs esat zem «dziļās ekoloģijas kustības» jumta un drīkstat sevi ierindot tās atbalstītājos. Platforma nav iecerēta kā negrozāms doktrināru apgalvojumu, drīzāk kā diskusijas jautājumu komplekts, ko drīkst pārveidot cilvēki, kas to atbalsta galvenajos vilcienos. Patiesībā šeit sniegto versiju ir pārveidojuši 1995. gadā Šūmahera koledžā notikušā dziļās ekoloģijas kursa dalībnieki. Daži dziļās ekoloģijas atbalstītāji platformu uztver kā visaptverošas un pilntiesīgas ekosofijas uzmetumu. Pirmā līmeņa apgalvojumus par plašu identificēšanos tajā pārstāv pirmie trīs punkti, kas ietver sākotnējo normu «Patiesā vērtība!», punkti no 4. līdz 7. ir kā tilts starp sākotnējo normu un personisko dzīvesveidu, bet 8. punkts attiecas uz konkrētu rīcību pasaulē.

Persona no vispārējo principu apsvēršanas 2. līmenī pāriet uz savas situācijas izpēti 3. līmenī. Kā iespējams mainīt dzīvesveidu un būt aktīvam ar diagrammas augšējiem līmeņiem saskanīgā veidā? Mūsu bioloģiskā zemniece, pētot atkritumu pārstrādes iespējas viņas rajonā, bija 3. līmenī. Varbūt jaunais brokeris, hedoniskās brīvdienās guvis dziļo plašas identificēšanās pieredzi Āfrikas džungļu vientulībā, stingri apņemas mainīt darbu. Atgriežoties Londonā, viņa 3. līmenim atbilstošā rīcība būtu raudzīties, kā nopelnīt iztiku tādā veidā, kas ir atbilstošs viņa jaunajai atklāsmei un prasmēm. Viņš tiekas ar cilvēkiem, uzdod daudz jautājumu, šaubās, visbeidzot nolemj rīkoties. Nu viņš ir 4. līmenī un, kad beidzot ir iekārtojies jaunajā darbā par ētisko investīciju padomdevēju un klientu apmeklēšanai lieto tikai sabiedrisko transportu un divriteni, ir pabeidzis procesu, radot dzīvesveidu, kurā ikdienas lēmumi un rīcība tieši attiecas uz viņa ekosofijas sākotnējo līmeni.

Ceturtajā līmenī ir iespējami daudz dažādu dzīvesveidu un darbības veidu. Daži cilvēki, piemēram, sociālie ekologi mēģinās cilvēku vidū nepieļaut netaisnību, kas varētu izraisīt ekoloģisko katastrofu. Ekofeministes mēģinās neitralizēt dzimumu nevienlīdzības ieguldījumu ekoloģiskajā krīzē. Dabas aizsardzības biologi uzmanību koncentrēs uz to, kā dokumentēt un novērst sugu iznīkšanu, kas ir cilvēku izraisītās neskartās dabas sadrumstalošanas sekas. Vēl citi pretosies brīvās tirdzniecības un globalizācijas negatīvajai ietekmei uz dabu un kultūru.

1. līmenis: sākotnējās premisas un ekosofijas;
2. līmenis: dziļās ekoloģijas platforma ar astoņiem punktiem jeb principiem;
3. līmenis: vispārējas normatīvās sekas un «faktiskās» hipotēzes;
4. līmenis: īpašie noteikumi vai lēmumi, kas pielāgoti noteiktām situācijām.

Robežas ir garas

Ārne Ness uzver, ka dziļās ekoloģijas kustības robežas ir garas un mums ir jāsaprot un jāatbalsta pieejas, kas atšķiras no mūsējām. Šis radikālais plurālisms tādējādi ir dziļās ekoloģijas kustības būtiska sastāvdaļa. Ja ir darīšanās ar cilvēkiem, kuri mēģina iznīdēt darbu, kas ietilpst dziļās ekoloģiskās rīcības robežās, svarīgi atcerēties Gandija nevardarbības metodi – galvenais ir nezaudēt cieņu pret oponenta būtisko cilvēcīgumu.

Visbeidzot mēs nonākam pie dziļajām saistībām, kas ir dziļo pieredzi un dziļo izjautāšanu apvienojošs rezultāts. Cilvēki ar izkoptu ekoloģisko pasaules uzskatu savā rīcībā izpauž visu personību, izraisot ārkārtēju enerģiju un saistības. Šāda rīcība ir mierīga un demokrātiska un nodrošina ekoloģisko ilgtspējību. Ekoloģiskā sevis atklāšana modina prieku, kas rada līdzdalību, savukārt izraisot plašāku identificēšanos un tādējādi – lielākas saistības. Tās «palielina rūpes par cilvēkiem un padziļina rūpes par tām būtnēm, kas nav cilvēki».

 

Tulkotāja Ieva Zālīte


* 2002. g. februāra «VV» publicēts S. Hārdinga raksta «Dabas tīkla brīnumainie pavedieni, pētot Gaju» tulkojums.

** 2002. g. marta un aprīļa «VV» publicēti šīs grāmatas fragmenti.

*** Latviski ir izdota Ā. Nesa un P. I. Heukelanda grāmata «Dzīves filosofija: personiskas pārdomas par jūtām un prātu». – Rīga: Norden AB, 2001.

**** OldoLeopolds. Smilšu grāfistes kalendārs un citas skices par dažādām vietām – Rīga: Zinātne, 1989., sērija Apvārsnis.

***** Latv. izdevumā – «Ko domā kalns».

****** «Organismi neuztver pasaules lietas un parādības izolētu elementu veidā, bet gan kā geštalus (veidolus, formas). Geštalts ir jēgpilns veselums, kuram piemītošās īpašības nav reducējamas uz tā sastāvdaļu īpašībām.» – Vides zinības. Angļu – latviešu skaidrojošā vārdnīca R. Ernšteina un R. Jūrmalieša redakcijā. – Rīga, 2000.