Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Akmens ar noslēpumainām rakstu zīmēm

Egle pie simtgadīgās kastaņas

Akmens «Velnapēda» Mikītu elkukalna pakājē

Žemaiču Kalvarijas ainava
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kur mīti savijas ar īstenību

Šis un iepriekšējais raksts publicēti Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros. Tā kā šis raksts tapis galvenokārt tāpēc, lai latvieši uzzinātu par Lietuvas pusē dzīvojošiem kuršu pēctečiem, šoreiz esmu nolēmis vairāk pastāstīt par šejienes cilvēkiem un viņu attiecībām ar dabu.

Rimants Brazulis, autora foto un karte

Pilsētu maina pret purvu

Sev par lielu kaunu jāatzīst, ka nepavisam nepazīstu viņpus Lietuvas robežai kuršu zemē dzīvojošos latviešus, tāpēc neko nevaru pateikt par abpus robežai dzīvojošo ļaužu līdzību un atšķirību. Bet varbūt tas ir vēl jo interesantāk? Es pastāstīšu par lietuviešiem, ko kaut cik pazīstu, un latviešu lasītāji paši varēs salīdzināt, kas mūsos ir līdzīgs un ar ko mēs atšķiramies. Piemēram, man jau divus gadu desmitus nedod miera jautājums, kādēļ šajā Lietuvas daļā dzīvo tik daudz dīvaiņu, kas novada vēstures un dabas mīlestības dēļ ir gluži vai jukuši.

Te gandrīz ik ciemā dzīvo cilvēks, kas stāda retus kokus un pat parkus, stiepj kalnā akmeņus, pirmatnējā veidā pielūdz avotus vai sarunājas ar putniem. Es tam neticētu, ja vien pats pirms gadiem divdesmit nebūtu saslimis ar vārdos neizsakāmu šī novada pievilkšanas spēku, ja nesatiktu aizvien jaunus un jaunus cilvēkus, kas rautin raujas šurp no lielām pilsētām, apmetas purvos, pie upītēm, avotiem, strautiem un var stundām ilgi runāt par upītes skaistumu – pat ja tā vairāk līdzinās meliorācijas grāvim, nevis upei. Šie ļaudis ilgi var stāstīt par ausīs džinkstošo klusumu, kas viņiem ir pati mūzikas pilnība.

Jā, man jāatzīst, ka Kuršu zemei piemīt bezgala liels gara spēks, ko nav iznīcinājis pat nežēlīgais laiks; tas ir spēks, kas vienkāršus ļaudis rosina tiekties pēc cilvēka un dabas harmonijas, lūkoties dzīvē ar gaišreģa acīm. Acīmredzot nav nejaušība, ka pašā šī novada vidū, Šarneles ciemā, dzimis mistiskākais un noslēpumainākais lietuviešu dzejnieks Vitauts Mačerna. Visa šī zeme ir gluži vai nosēta ar senajām svētnīcām: elku kalniem, dobumotiem un citādi īpašiem, noslēpumainiem akmeņiem... Te slejas arī teiksmām apvītais Mikītu elku kalns, taču šīs teiksmas ir tik reālas, ka grūti atšķirt, cik tajās ir patiesības un cik mītu.

Viesošanās kuršu zemē, jādomā, tik tiešām stiprina ikvienu savas saknes meklējošu garu, un tad vairs nav bail, ka mēs varētu izzust lielajā tautu katlā, kam aizvien vairāk līdzinās mūsdienu pasaule. Tikai neiedomājieties, ka te dzīvo vieni vienīgi svētie un pie tūristu uzņemšanas pieraduši izmanīgi veikalnieki. Gluži otrādi, šī teritorija ir Lietuvas nomale, tajā sastopams diezgan daudz tumsonības, aizspriedumu, neiecietības pret citādi domājošiem. Par to, ka tā patiešām ir, raksta autoram vēl 1980. gadā nācās pārliecināties pašam uz savas ādas, kad vienā ciemā viņu aizturēja padomju VDK aģenti un vietējie padomju aktīvisti. Ilgu laiku dusmojos un alku atriebties, bet, tikai rakstot šo rakstu, nodomāju, ka visiem pasaku varoņiem, kas tiecas sasniegt kādu mērķi, nākas iziet grūtus pārbaudījumus, bet pasakas kā nekā ir balstītas dzīves pieredzē. Bez grūtībām un iekšējiem pūliņiem cilvēks nepilnveidojas.

Protams, šodien jūs neviens nearestēs, taču arī izplestām rokām nesagaidīs (vismaz tur, kur jums ieteikšu aizceļot). Ļaudis te ir bargi, raugās uz jums ar neuzticību un nebūt nesteidzas atklāt savu sirdi svešiniekam. Tādēļ neiesaku ceļojumā doties kopā ar lielu, pēc virspusējiem iespaidiem izslāpušu tūristu grupu. Vislabāk ceļot vienam vai kopā ar dažiem ļoti tuviem draugiem. Derētu atbraukt uz vairākām dienām, lai ar mugursomu plecos paceļotu pa apkārtni, parunātos ar vietējiem cilvēkiem, krēslai metoties, aizietu pie Nāves akas, kas atrodas pie noslēpumainā Mikītu elku kalna.

Pie pašiem pirmsākumiem

Braucot caur Mažeiķiem vai Skodu, pa ceļam redzēsiet mazākus ciemus – var apstāties un tos apskatīties, tomēr piedāvātā ceļojuma pamatmērķis nav vispusīgi iepazīstināt ar šī novada kultūras un vēstures pieminekļiem, bet gan palīdzēt izjust kuršu zemes garu. Tādēļ piedāvājam ceļojumu sākt no iespaidīga avota, kas izplūst blakus Skodas–Mažeiķu ceļam. Pie apdzīvotās vietas Aleksandrijas ir rādītājs: «Truikiniu šaltinis – 1 km» (Truikiņu avots 1 km). Tā patiešām ir laba vieta, lai sāktu šādu ceļojumu, jo avots ir visa sākums (veselība, enerģija, dzīvība – visam ir savs avots).

Truikiņu avots radies pēcleduslaikmeta periodā, kad te vēl nebija nekā – ne cilvēku, ne lopu, ne koku, un gadu tūkstošiem tā ūdens saglabājies tikpat dzidrs; tas izšļācas no zemes lielā platībā, un no avota aizsākas maza upīte. Veci ļaudis stāsta, ka vēl gadsimta sākumā šeit bijusi kapela un avota ūdens uzskatīts par brīnumdarošu, acis dziedinošu. Izplūzdams neparasti skaistā ieplakā, koku un ļaužu mīlestības apņemts, avots gluži kā novada sentēvs vēro pasauli ar savām noslēpumainajām acīm, no kurām viena ir rūsgani iedzeltena, bet otra – gaiši pelēka. Tādi avoti ne tikai Lietuvā, bet arī tuvākajās zemēs ir retums. Vietējie ļaudis te uzcēluši tiltiņu un lapeni. Aleksandrijas skolas skolēni ik gadus nāk šurp pavadīt mācību gada pēdējo dienu. Apsēdieties arī jūs, aprimstiet un ieklausieties Truikiņu sentēva teiksmā par visa pirmsākumu.

Lietuvas vecākā «pilsēta»

Esot šajā novadā, nevar neapmeklēt senāko Lietuvas «pilsētu» Apoli, kas vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem bijusi viens no svarīgākajiem kuršu centriem. 853. g. pie Apoles pilskalna notikušo Zviedru karaļa Olafa kauju ar kuršiem apraksta Brēmenes arhibīskaps Rimberts. Kurši drosmīgi cīnījušies astoņas dienas, bet devītajā lūguši noslēgt mieru. Rimberts raksta, ka pilī aizstāvējušies ap 15 000 cīnītāju, bet ir acīm redzami, ka, cenšoties piešķirt lielāku nozīmi zviedru uzvarai, pils aizstāvju skaits minēts lielāks, nekā bijis patiesībā. Varenais Apoles pilskalns slejas upju satekā, tam blakus arheologi atraduši senas apdzīvotas vietas atliekas.

Tagad te ir neparasti rāms un kluss: vairs nav nocietinājumu, pils aizstāvju slāpes remdējušās akas aizgruvušas ar zemi, un klusā rudens pēcpusdienā dzirdama tikai noslēpumaina strautiņu čalošana, kas nepavisam nelīdzinās kauju skaņām.Esiet sveicināti kuršu pilsētā! Bet varbūt galvaspilsētā?

Paparči – ciems, kas dziedē ar klusumu

Nav šaubu, ka, ejot kājām vai braucot ar velosipēdu, šī novada garu jūs noteikti sajutīsiet labāk nekā braucot ar automašīnu. Bet, ja tomēr izvēlēsieties ceļot ar mašīnu, nevajag sagribēt ar to piebraukt tieši klāt izvēlētajai vietai. Labāk atstājiet mašīnu kādā viensētā un ejiet kājām – jo vairāk tādēļ, ka visur nemaz nav iespējams piebraukt.

Lai labāk iepazītu šīs puses cilvēkus, iesaku apciemot Paparču ciemā dzīvojošos Aļģirdu Samausku un Egli Jačkonīti. Lai arī viņi dzīvo gluži vai blakus, tomēr viens otru tikpat kā nepazīst, jo Aļģirds te ir dzimis un nodzīvojis 60 gadus, savukārt Egle tikai pirms dažiem gadiem pārcēlusies šurp no Viļņas. Uz Egles nelielo mājiņu, kas atrodas meliorētas upītes krastā, neved ceļš, tikai lauku taciņa, pa kuru viņas dēls ik rītus dodas uz skolu. Egles lielākais prieks ir blakus izplūstošais avots, upīte un uz lauka augoša simtgadīga kastaņa. Egle nebaidās no ērcēm un ne par kādu naudu nebūtu ar mieru atgriezties pilsētā; viņas labākie draugi ir putni un meža dzīvnieki. Daudzi Egles paziņas brauc šurp no Viļņas dziedināties no depresijas.

Aļģirds Paparču ciemā ir paņēmis tēvu zemi. Viņa zeme – purvs un kalns, ko viņš sauc par pilskalnu. Vēl padomju laikos viņš kalnā sastiepis dažādas formas akmeņus un sastādījis kokus. Vienā akmenī iekaltas līdz šim vēl neizlasītas rakstu zīmes. Šis kalns, uz tā esošie akmeņi un augošie koki ir visa Aļģirda dzīve, lai arī viņš neprot izskaidrot, kāpēc tā. Aļģirda viensēta ir sagruvusi, un visa apkārtne atgādina skatus no Tarkovska filmas «Stalkers».

Uzkāpjot kalna augstākajā vietā, uz visām pusēm paveras plašs skats, un ne no šā, ne no tā rodas vēlēšanās dziedāt, saukt, gavilēt. Šeit atbraukuši, vienmēr tā arī darām. Aļģirdam ļoti patīk, ja mēs ar draugiem dziedam. Mēs to saucam par zemes iesvētīšanu. Domāju, ka šeit labi iederētos arī latviešu dziesma.

Protams, komunistu varai un daudziem kaimiņiem tādas izdarības nebija saprotamas, tādēļ Aļģirds savas darbošanās dēļ līdz pat šim brīdim tiek vajāts un izsekots. Bet visinteresantākais, ka līdzīgi ir uzvedies arī netālu no šīs vietas dzīvojušais (miris 1944. g.) mistiskākais lietuviešu dzejnieks Vitauts Mačerna. Būdams students, viņš egles galotnē ierīkojis «ligzdu»; sēdēdams tajā, viņš veicis nevienam nesaprotamas darbības, it kā svētītu apkārtējos mežus, laukus un purvus.

Vitauts Mačerna, Aļģirds Samausks, Egle Jačkonīte – ļoti atšķirīgi cilvēki, tomēr viņus visus kaut kas vieno. Varbūt tas ir neizsmeļamais garīgais spēks, ko izstaro šī svētvietām un elku kalniem nosētā kuršu zeme?

Mikītu elku kalns

Kad būsiet pabijuši pie Egles un Aļģirda un vēlēsieties turpināt ceļojumu, piedāvāju doties uz Mikītu elku kalnu. Uzkāpuši Aļģirda pilskalnā, paraugieties dienvidrietumu virzienā un tālumā ieraudzīsiet mežu. Visaugstāk izslējies vecām eglēm apaugušais pakalns arī būs Mikītu elku kalns. Tas ir viens no interesantākajiem un noslēpumainākajiem Lietuvas elku kalniem, kas turklāt ir labi saglabājies. Stāvajā kalna nogāzē dus liels akmens, ko mēdz saukt par Velna pēdu; savukārt no vienas puses elku kalnu apņemošā purva malā ir akmeņiem izklāta iedobe, ko vietējie ļaudis sauc par Nāves aku.

No savas pieredzes varu pateikt, ka vislabāk pa aprakstītajām vietām ceļot agrā rudenī. Tas ir gadalaiks, kas visvairāk atbilst šī kuršu novada garam.

 

Tulkoja Linda Lemhena

 
 
Ceļojuma shēma:
1 – Truikiņu avots,
2 – Apoles pilskalns,
3 – Aļģirda Samauska kalns,
4 – Egles Jačkonītes viensēta,
5 – Mikītu elkukalns.