Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lēnu baznīca

Bīskapa sarkofāgs un mitra

Venta, skats no Ātrā kalna

Nīgrandes baznīca

Alšu kaļķu ceplis

Zaņas dzirnavu ēka

Te tika atrasts zaura pārakmeņojums
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mažeiķu apdūmots dinozaura zobs
Lietuvas pierobeža. Trešais brauciens

Aivars Rijnieks, Gatis Pāvils, Anitra Tooma,
Anitas Tukišas un Gata Pāvila foto


Piemiņas un apskates vērtas vietas ir kā pēdas. Pēdas zemē, ūdenī un gaisā. Redzamas lietas vai tikai nojausma par senčiem, dabu, dinozauriem un Radītāju. Ļoti daudzas miesīgas un garīgas lietas ar saknēm sākas no zemes. Arī cilvēkiem. Varbūt tieši tā ir tā nostaļģija, kas cilvēkiem liek vai palīdz izrauties no pilsētas, lai uz mirkli tuvotos dabai – kaut kam pirmatnējam, vienreizējam un unikālam. Šoreiz dodamies apceļot Nīkrāces un Zaņas pagastus. Sniegs, vējš, brāzmains vējš mijās ar retu saulainu smaidu. Noturēties saules staros nespēja neviens, bet mēs tomēr šad tad šur tur satikām un sagaidījām sauli un fotografēšanai piemērotus brīžus. Uz Nīkrāci šoreiz braucām caur Skrundu. Pa kreisi mums pretī plūst Venta, kuru pie Lēnām visā garumā šķērso dolomīta slieksnis, izveidodams nelielu ūdenskritumu, sauktu arī par Elles krāci.


(sākums «Vides Vēstu» 65.numurā)
Lasīt turpinājumu

 

Lēnu plebānija

Tālāk jau iztālēm var redzēt baznīcu ar diviem torņiem. Tā ir Lēnu Sv. Trīsvienības Romas Katoļu baznīca, dievkalpojumi tajā notiek katra mēneša 2. un 4. svētdienā plkst. 15.00. Baznīca celta no 1750. līdz 1756. gadam, tās pagrabā zem altāra atrodas divu pēdējo Piltenes bīskapu šķirsti (18. gs.). Viens no tiem, Jāzeps Dominiks Puzina, te bijis bīskaps no 1740. līdz 1752. gadam, apbedīts paša laikā celtajā baznīcā. Viņš ir bijis latvietis, lai arī darbojies tai laikā valdošajā poļu valodā.

Blakus baznīcai atrodas Lēnu mācītājmāja jeb plebānija, kas uzcelta izcili skaistā vietā Ventas krastā. Šeit dzīvoja abi pēdējie Kurzemes bīskapi. Mācītājmāja ir brīnišķīga 18. gs. vidus guļbūve ar daudzām vērtīgām senās būvmākslas detaļām, ķieģeļu klona grīdām. Lapene Ventas tuvumā, iespējams, ir vienīgā šāda būve, kas Latvijā saglabājusies pie mācītājmājām. Netālu atrodas Lēnu senkapi, 20. gs. 30. gadu beigās Venta te izskalojusi vairākus kuršu vēlā dzelzs laikmeta un agro viduslaiku bronzas rotaslietas.

Braucot uz Nīgrandes pusi, apskatām Ātro kalnu jeb Ātrās klintis. Ventas krasts te ir privatizēts, civilizēti sakopts un uzbūvētas trīs elektrificētas tūristu mājiņas, kas izskatās pēc lielām tualetēm. Lai nokļūtu pie kalna, tām jāiet garām. Pirms sākat rāpties kalnā, pieejiet pie upes un vērīgi paskatieties uz Ventas pretējo krastu – tur ir viena no retajām Kurzemes alām – Gobdziņu ala, kas ir 27 m gara, no tās iztek avots.

Raušoties kalnā, aizdomājamies, kaut jel kāds būtu privāti vai vienkārši uzņēmīgi pacenties un ierīkojis uzkāpšanas taku, jo augšā paveras izcila ainava. Straujais un krāčainais Ventas posms pārspēj pat dažu skatu, ko var ieraudzīt Gaujas stāvkrastos. Ātrās klintis ir 15–20 m augstas, 300 m platas klintis. Tās ietilpst kompleksajā liegumā «Ventas un Šķērveļa ieleju posms» (953 ha). Atseguma zemākajā daļā atsedzas rupjgraudains vidēji cementēts smilšakmens, virs kura ieguļ ciets, masīvs dolomīts ar sīkiem, tukšiem kanāliem – iespējams, tie ir seno aļģu aktivitāšu darbības rezultāts.

Skaists dārzs un slaveni novadnieki

Bet nu jau esam iebraukuši Nīgrandē. Dzīvot laukos nozīmē dzīvot pa īstam, tikai nodarbošanos te tagad katram jāatrod pašam. Nīgrande izsenis izcēlusies ar izcili sakoptu vidi, tādēļ vēl jo iepriecinošāk, ka arī tagad zemi te ciena un acīmredzami mīl Tēvzemi.

Rožkalnu māju saimnieces Dzidras Smiltenieces dendroloģiskais dārzs (valsts nozīmes) ierīkots 1961. gadā kā brīva plānojuma kolekciju dārzs ar izcilu augu reto sugu, īpaši skujkoku genofondu. Dzidras kundzes aprūpē te burvīgi jūtas vismaz 4000 dažādu augu. Dārzu varat apciemot, iepriekš vienojoties ar saimnieci un zvanot: 38-72638.

Bijušajā Nīgrandes muižas kalpu mājā «Kalna Krīcmaņos» dzimis rakstnieks Jēkabs Janševskis, kas vēlāk šejienes ļaudis un notikumus aprakstījis romānā «Dzimtene». «Jaunzemju» īpašnieks bijis Krišjāņa Barona brālis Ansis.

Alšu kaļķu ceplis

1553. gadā kādreizējo Ninives ciemu nosauca par Pīlesmiestu, 1658. gada 17. septembrī Kurzemes hercogistes seims to nozīmēja par pilsētu un 1663. gadā uzcēla koka baznīcu. Tomēr ar laiku pilsēta panīka un 1754. gadā tika pievienota Nīgrandes muižai. 1775. gadā Pīlesmiesta koka baznīcas vietā uzcelta mūra baznīca, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. No paša Pīlesmiesta gan nekas nav palicis,

Pie senās pilsētas bijis arī darvas un kaļķu ceplis, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir tehnikas piemineklis, kas šodienīgo izskatu ieguvis 1906.– 1908. gadā, kad Alšos uzcelta pirmā un otrā kaļķakmens apdedzināšanas šahtveida krāsnis. Lai kaļķakmeni varētu iebērt augstajās krāsnīs, tika izbūvēts koka tilts. 20. gs. 30. gados līdz kaļķa ceplim ticis atvilkts elektrolīnijas atzars no Ķeguma un ierīkots elektriskais kaļķakmens pacēlājs. Otrajā pasaules karā ceplis necieta, un pēc kara tas uz laiku turpināja darbību.

Brūnogļu iegulas

Laikam tikai retais tūrists zina, kur Latvijā atrodas brūnogļu iegulas vietas. Izrādās – Nīgrandē! Te ir vienīgais redzamais juras laikmeta brūnogļu atsegums Latvijā. Pie putnu fermas «Līči» atrodas ar zemes kārtu apsegta brūnogļu iegula, kur nedaudz ogļu ieguva 1938.–1939. gados, vēlāk šī atradne tika atzīta par saimniecībā maz noderīgu. Labi, ka tā, nu ir ko apskatīt un aptaustīt. Brūnie dubļi gan pēcāk no rokām ir ilgi jāmazgā.

Pārrobežas spoku pilsētas blāzma

Pārsteigums un Nīgrandes bieds ir naksnīgi spokainā «pilsēta» – Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca. Valdošie dienvidrietumu vēji atnes pārrobežas piesārņojumu ar izteiktu sērūdeņraža smaku, kas īpaši labi jūtama tālāk uz Zaņas un Ezeres pusi. Gaisā konstatēti arī benzosavienojumi, kas rada daudzas veselības problēmas, runā, ka arī tieksmi pēc alkohola. Eksotiska vietiņa tūrismam.

Neticami, bet fakts – gaisa piesārņojums šeit ir tāds pats kā Latvijas ūdensgalvā Rīgā. Šeit cilvēki tomēr spējuši radīt tik labvēlīgu un sakoptu vidi, lai saknes nenokalstu un vēl būtu spēks dzīt atvases. Lasot Rimanta Brazuļa sirsnīgo stāstu par dzīvi otrpus robežai, sapratīsiet, ka Lietuvas zaļo māsu un brāļu labās domas mēģina kliedēt Mažeiķu melno mākoņu biezību, tomēr vēji tos nepārvarami pūš uz Latvijas pusi. Atliek cerēt uz Eiropas Savienības stingrajiem likumiem un pārrobežu līgumiem, ko Lietuvas varas vīri beidzot būs spiesti parakstīt.

Februāra vidū Ķīpsalas izstāžu zālē notika izstāde ar vilinošu nosaukumu «Balttour 2004», tur par Lietuvu varēja saņemt ļoti virspusēji vienkāršotu informāciju. Laikam jau lietuvieši nemaz netic, ka latvieši ļoti gribētu braukt pie kaimiņiem. Šo nevēlēšanos valsts vēl pastiprina ar bargajām auto apdrošināšanas cenām.

Zaņas līkloči aizlaikos

Skolas gados saldeniekam klases biedrs no tālās Zaņas likās kā atbraucis no pasaules malas, kur citiem nav ko meklēt, toties tagad Zaņas iedzīvotāji var lepoties ar dabas taku «Zaņas līkloči», kas ir ap 4,5 km gara un aizsniedzas līdz juras laikmetam. Šis ir viens no gleznainākajiem upes ielejas posmiem, tas veidojies dažādos ģeoloģiskajos laikmetos. Paldies Zaņas skolai, skolēniem, Maijai Jokstei un Zaņas brīvajiem rūķīšiem, kas 21. gadsimta apmeklētājiem izcirtuši skatu uz aizlaikiem. Iet pa taku bija patīkami arī ziemā, jo uz melnbaltā fona lieliski izcēlās upes senkrasti un citas reljefa formas. Zem augsnes kārtas te guļ pelēki un brūngani kaļķakmeņi, pelēki un melni māli, kā arī irdeni smilšakmeņi. Senajos iežos ir daudz fosīliju – amonīti, gliemenes, gliemeži un belemnīti, kas liecina, ka šie ieži veidojušies laikos, kad virs tagadējās Zaņas šalca jūra.

Maršruta galapunktā atrodas valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts – Juras laikmeta iežu nogulas un atsegumi 10 ha platībā. 20. gs. 30. gados Liepājas ārsts G. Išreits šeit atradis līdz šim vienīgo zaura pārakmeņojumu Latvijas teritorijā – pleziozaura paveida pliozaura zobu. Tie bija 3 m lieli jūrā dzīvojoši rāpuļi ar četrām spurām.

Tā mūsu ceļojumā mūsdienu smaku paradīze Nīgrande mijas ar ieskatu aizlaikos. Es nevarētu apgalvot, ka šis mūsu mūžā bija aizraujošākais ceļojums, bet Sauli jau var ieraudzīt arī rasas pilienā. •