Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Februāris. Ziemas beigas. Vai esat pētījuši minūtes, kas kopš pirmā janvāra pagarināja dienas garumu, vai priecājāties par katru saules stariņu, kas izlauzās līdz mums cauri smagajiem, pelēkajiem sniega mākoņiem? Skaidrs. Muļķīgi pat jautāt kaut ko tādu. Liekas, ka latvieši par pavasari sāk runāt jau februāra sākumā līdzīgi kā Vācijā jau novembrī sāk saiņot laukā Ziemassvētku rotājumus, tā pagarinot īso, spožo svētku laiku, un Latvijas pavasaris arī ir tāds – straujš, krāšņs un īss. Bet vēl jau tikai februāris, vēl būs cīruļputeņi, atkušņi un sals kniebs zodā.

Ziema dabas mīļotājiem, dabas strādniekiem, pētniekiem un saimniekotājiem ir klusais periods, un labi, ka tā. Laika diezgan, lai sakārtotu plānus, ieceres un darbarīkus, var mēģināt uzmest jaunu plānu dārzam vai alejai pie nupat iegādātās lauku mājas. Pag, nupat iegādātas? Vai tiešām kāds neprātis atsaucies uz mūsu premjera Vecgada vakara aicinājumu doties uz laukiem? Kad klausījos premjera labi nostādīto balsi un viņa neparasto aicinājumu, piepeši sajutu to, par ko jau daudz runāts, bet it kā uz savas ādas nav izjusts. Cik ļoti liels, dziļš bezdibenis ir starp «augšām» un tā saucamo parasto cilvēciņu. Šķiet, Latvijas lielākā daļa, klausoties premjera aicinājumu, smējās kā kutināta vai arī tā noteikti bija viena no svētku nakts dominantēm, kad pieklusušās runas pie svētku galda uzsprāgst daudzbalsīgā korī: «Kā tad! Noteikti! Brauc pats!» un tamlīdzīgi. Pat prezidente, komentējot šo uzrunu, to uzmanīgi nodēvēja par «romantisku». Mjā, tas tiešām ir maigi teikts. Es to sauktu par absolūti bezatbildīgu. Un tad pārņem šausmas, ka valsti vada cilvēks, kuram laikam gan nav ne mazākās jausmas, kas notiek Latvijas laukos, kāda tur ir dzīve, kādas problēmas, kādi ceļi... Bez šaubām, katrs latvietis sirds dziļumos ilgojas pēc savas sētas un varbūt šis aicinājums pat atrastu daudzas dzirdīgas ausis, tomēr pašreiz šis sauciens atgādināja kārtējo anekdoti no sērijas «kā var nesolīt», tikai šoreiz ar nosaukumu «kaut kas taču jāsaka!»

Pavasaris tuvojas, un daudziem iekņudēsies pakrūtē – ak, kā gribas uz laukiem! Rīgā notiek izmisīga cīņa par katru zaļu pleķīti, katru kociņu, laukos – kur to ir gana – vien par pliku izdzīvošanu.

 

Lelde Stumbre