Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Anda Krauze

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Visu gadu – cimdi

Lelde Stumbre


Vitai, kad viņa nejauši ieklīst VV redakcijā un satiek savu studiju biedreni, mūsu galveno redaktori Anitru Toomu, rokās ir skaisti musturaini, pašadīti cimdi, bet mugurā, kā vēlāk izrādās, brunči no brūnas vadmalas, kas viņas mājas lādē gulējusi 80 gadus. Vita Elksne dzīvo Vecpiebalgas pagasta Melnbārdēnu mājās zobola ezera krastā, viņai ir trīs bērni, un viņa smaidot apgalvo, ka dara tieši to, kas viņai patīk vislabāk, – adīt un fotografēt. Mazajos albūmos sakrātajās fotogrāfijās galvenie varoņi ir cimdi. Rakstaini, musturaini, strīpaini, krāsaini un katrs savādāks.


 

Vita Elksne: Bieži vien esmu nožēlojusi, ka jau agrāk būtu varējusi sākt darīt to, ko daru tikai tagad. Bet laikam nav bijis tas «paplašinātais redzējums», kā saka Imants Ziedonis. Bet nu varbūt esmu to ieguvusi, kad nolēmu savus cimdus nofotografēt, lai paliek piemiņai. Jo lielāko daļu esmu izdāļājusi, mājās palikusi vien tāda kā neaizskarama kolekcija, lai varētu redzēt, kādus cimdus esmu adījusi agrāk, kā tas viss ar laiku mainījies – gan tehnikas, gan krāsas. Bet tos, kas izdāļāti un pārdoti, tos jau vairāk neredzēšu un tad sapratu, ka vajag taču nofotografēt! Mājās fotoaparāts bija jau sen. Un, tā kā pati neesmu profesionāla fotogrāfe, paņēmu cimdiņus un gāju uz fotosalonu – domāju, tur nu būs skaistas bildes! Bet fotosalonā jau tik tas vien notiek, ka noliek cimdus uz balta fona! Un tas cimds izskatās pilnīgi nedzīvs un pat tāds kā nevajadzīgs! Tad nolēmu mēģināt pati – noliku cimdiņus uz kāda baļķa vai koka, pieslēju pie mājas sienas vai noliku zālē un, re, kas iznāca! Tā es aizrāvos ar fotografēšanu gandrīz vai vairāk kā ar pašiem cimdiem, cimdi kļuva par iemeslu fotogrāfijai.

Esmu pārliecināta, ka cilvēkam jānodarbojas tikai ar to, kas viņam tiešām patīk. Es to daru. Lai gan bijuši grūti laiki. Bet, salīdzinot ar tiem, kad mums ar bērniem mēnesī iztikai bija trīs lati, katri nākamie četri un pieci lati vienmēr ir uzlabojums, vai ne? Un arī tagad – jā, es pārdodu savus cimdus, par bagātnieci gan no tā nevar kļūt, tomēr es daru to, kas man patīk un kas padodas. Pie tam cimdi nebūt nav tikai sezonas prece, kā varbūt varētu domāt. Rīgas lietišķās mākslas salonos tie nopērkami arī vasarā, un tieši tad jau to tūristu ir visvairāk. Kādreiz adīju gan zeķes, gan šalles un cepures, bet tad paliku tieši pie cimdiem, un tur atklājās tik daudz iespēju!

Kādreiz domāju, ka cimdu pāri nedrīkst būt vienādi, katram savs raksts jāatrod un tas arī ir iespējams, jo rakstu jau latviešiem daudz un tos var visādi variēt pēc patikšanas. Bet tad nācu pie atziņas, ka variēt var ne tikai rakstu, bet arī krāsas, variēt var arī pašu rakstu un te redzami četri cimdi – katrs savādāks, bet visi četri noadīti vienā rakstā, tikai krāsas ir dažādi saliktas.

Ar krāsām ir tā, ka parasti jau domā, ka latviešiem patīk tās pelēkās, klusās zemes krāsas, bet arī tas vēl ir jautājums, vai patīk! Piemēram, Vidzemē, kur dominē pelēkais, vai tas nav atkarīgs no vēstures apstākļiem? Vidzeme pārdzīvojusi gan mēri, gan svešus kungus, un tad nav brīnums, ka krāsas paliek pelēcīgas, klusas un raksti – sīki. Bet latvietis vienmēr mīlējis sauli un, kad klājas labi, vai nu neesam redzējuši, kādas spilgtas krāsas ir gan Kurzemē, gan Latgalē? Pavisam traki salikumi ar rozā un lilllā, dzeltenu un melnu, un izskatās tiešām skaisti! Arī es pamazām eju uz košām krāsām, uz tīrām un košām, un tās arī noteikti ir latviskas.

Esmu bijusi arī pie Cimdu Jetiņas, lai redzētu, kā viņa ada, lai saprastu un mācītos. Mēs esam daudz runājušas par visām šīm tautas gara bagātībām, un Jetiņa smējusies, ka grāmatās par tautas tradīcijām raksta, ka latviešu līgavai esot bijis jānoada 100 pāru cimdu, lai kāzās visus apdāvinātu. Bet tās jau galīgas muļķības, jo to aitu nemaz nebija tik daudz un nebija jau arī nez kādas šķirnes aitas, kas dod daudz vilnas, un no tās vajadzēja aust arī segas un villaines un brunčus, ne tikai cimdus adīt. Jetiņas māte esot stāstījusi, ka reiz bijusi kāzas, kur līgava esot dalījusi 25 pārus cimdu, bet... tad nu bija ar veca meita! Un tā grāmatu gudrība, kad ganu meita sēž uz akmens un pieaada sev pūru, arī ir liela dumjība, jo ganos uz stingrāko bija aizliegts adīt. Nereti gadījās pazaudēt zālē adatas, un tad govis tās varēja norīt un nobeigties, tā kā tas viss neatbilst īstenībai. Bet gribas jau latviešiem ticēt, ka viņu senči bijuši gan čakli, gan tikumīgi, gan darbīgi.

Skaitīt, cik cimdus esmu noadījusi? Nē... negribu un neskaitīšu. Vienu gadu saskaitīju, cik pārus esmu atdevusi, sanāca ap 40, bet tos skaitīju, jo bērni pārmeta: tu nemaz nezini, cik atdod! Nu tad intereses pēc skaitīju ar! Bet vairāk gan ne. Kāpēc gan?

Mana māja Vecpiebalgā ir 180 gadus veca, būvēta ap 1840.gadu, kad zemnieki tika vaļā no dzimtbūšanas un varēja sākt iekārtot savas saimniecības. Es laikam esmu tāda... jā, varbūt slinka vai nekārtīga, ja spriež pēc tādiem ļoti stingriem standartiem. Man bija slinkums rīkot talku, kad sabrauc draugi un radi un iztīra veco māju un sakurina milzīgu ugunskuru, lai dedzinātu visas vecās mājas mantas. Esmu savu māju saglabājusi tādu, kāda tā bija, kad tur ierados. Un man patīk, ka mājā ir sava smarža, ka istabaugšā atrodas simtgadīgi pakulu maisi un lādē astoņdesmit gadus vecs vadmalas baķis, no kura es galu galā uzšuvu sev svārkus, kas, droši vien, kalpos vēl piecdesmit gadus, tik neskarta tā vadmala tur atradās.

Un man patīk tā lēni un mierīgi, metru pa metram pētīt un kārtot šo māju, atrast arvien jaunas un dīvainas lietas un saprast, ka tās visas ir ar vērtību, pat peļu sagrauzta adīta kapzeķe, jo no tās es iemācījos atkal citu rakstu un citu krāsu salikumu. Dažreiz es, piemēram, netīru pat zirnekļu tīklus istabas kaktā, jo ir tik interesanti vērot, kā zirneklis noaudis savu tīklu vai metru garu un kas tik tur nav ieķēries! Tāpat istabaugšā, kur izsists logs! Gribēju to iestiklot, bet izrādās, ka vecie stikli bijuši pavisam plāni un jaunais tajā gropītē vienkārši nelien iekšā. Tad atstāju rūti neiestiklotu un, kad ziemā nolēmu aiztaisīt vismaz ciet ar plastmasu, ieraudzīju, ka istabaugša ir pilna ar putniem, kas tur ieperinājušies. Nu tad atstāju to rūti vaļā. Kādreiz jau vajag izšķirties – vai darīt tā, kā pieņemts un vajag, vai varbūt pavisam šķērsām, toties tā, kā sirds saka. Tad nu mana sirds bija par putniem.

Un, kas tā tīrība un kas – netīrība? Vai rokas, kas turējušas mēslu dakšas vai ravējušas dārzu, ir netīras? Vai varbūt tās ir netīras, kad mirkušas trauku pulverūdenī? Tad gan nav vēlams likt pie mutes, vai ne? Bet ar zemjainām rokām es varu bez bailēm paņemt maizi vai pacelt bērnu. •