Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Šaurā, zaļā strīpiņa

Lelde Stumbre, Andas Krauzes foto


Braukt ar velosipēdu? Ziemā? Pa Rīgas kanālmalas apstādījumiem, sākot no Stokmaņa bodes līdz Valdemārielai? Neiesaku... Protams, reāli to var izdarīt, un tas aizņems ne vairāk kā pusstundu, tomēr nesagādās baudu vai pat tikai iepriecinājumu. Šī Rīgas centra šaurā, zaļā strīpiņa, kur izveidoti skaisti, plati celiņi un Rīgas centra kalns Bastejkalns, tomēr paredzēta vien tam, lai izskrietu tai cauri, steidzoties savās darīšanās, neapstājoties pie domas, kā jūtas koki un krūmi, kurus divdesmit četras stundas diennaktī bagātīgi apdūmo mašīnu izplūdes gāzes. Dzīves straujums un jauninājumi pārveido it visu, un es pat jēdzīgi nevaru paskaidrot, kādēļ man īsti nepatīk kanālmalas apstādījumi – varbūt tiem nav nekādas vainas un tur ir īstā vieta, kur vasarās uzsliet alus teltis un tējas namiņus, varbūt. Es zinu tikai to, ka, braucot ar velosipēdu cauri šai vietai, gribējās ātrāk nokļūt galā, tad pagriezties uz Pārdaugavu un pazust.


 

Viss tā gludi un skaisti

Kanālmalas apstādījumu izveidošanai pirms pāris gadiem tika iztērēta šausmīgi liela nauda. Un redzējām jau arī, kā tika rakts un līdzināts, sēts un stādīts, un laikam jau arī kāds profesionāls dārznieks stāvēja blakus un rādīja, un mācīja, lai arī apstādījumu iekārtošanā mēs pakausī sajustu Eiropas karsto elpu. Vēsturiski tie mainījušies daudz un bieži, bet šis pēdējais variants man liekas visplikākais un neinteresantākais. Gan vasaras zaļajā plaukumā, gan ziemas baltumā šie apstādījumi šķiet pārāk izretināti, nolīdzināti, apšķērēti un nogludināti. Esmu dzirdējusi, ka Stokholmas pilsētas apstādījumos speciāli sēj pļavas puķes, iemin taciņas un, protams, ļauj pilsētniekiem sēdēt zālītē, īsi sakot, cenšas tos pietuvināt dzīvajai dabai, nevis veidot kaut ko dekoratīvineaizskaramu. Pie mums eksperiments «pasēdēsim zālītē» beidzās ātri, un es tā arī nesapratu, kāpēc. Vai zālieni tika neatgriezeniski sabojāti? Vai vakaros no tiem vajadzēja novākt atkritumu kaudzes? Liekas, ka ne... Un tādēļ bēdīgi, ka Rīga atkal nemanāmi zaudē kādu no savām īpatnībām vai oriģinālu vaibstu, nogludinot un izcakojot centra teritoriju, pielīdzinoties tūkstošiem līdzīgu vietiņu Eiropas pilsētās. Latviešiem patīk, ka viss ir tā kārtīgi un skaisti, un pirms desmit gadiem Šveices un Austrijas pilsētas sajūsmināja mūs burtiski līdz asarām: ak, kaut pie mums tā būtu! Nu ir pagājuši desmit gadi, Rīgas jaunbagātnieki veido «spoguļdārzus» pēc viena ģīmja un līdzības, un apstādījumos ar grūtībām var ieraudzīt ko tieši Rīgai raksturīgu.

Karaliskais Operas nams

Operas nams pēc restaurācijas un remonta tiešām ir dižs, jo skaidrs, ka diža un varena ir arī pati operas māksla! Ja ir iespēja klausīties operu «dzīvajā», sēžot operas nama zālē, melodiju skaistums, varenība un kaisle iemet nabaga dzīves plosīto klausītāju burtiski citā pasaule, kur dievišķīgas mūzikas pavadībā norisinās cīņa par ideāliem un mīlestību, un pat, ja galvenais varonis iet bojā, viņš tomēr paspējis atstāt pasaulei kaut vai savu dvēseles kliedzienu. Latvijas operā to var izbaudīt, un prieks, ka pēdējā laikā pie mums un visā pasaulē opermāksla kļuvusi ļoti cienīta un iemīļota. Nu labi, šis prieks ir arī dārgs, tomēr tā vismaz ir laba mūzika, augstas klases izpildītāji un interesanti uzvedumi, par ko atdodam savu naudu. Arī Operas namā ieiet nav nemaz tik nepatīkami – tā nu beidzot ir vieta, kur nekautrējoties var vilkt mugurā garo vakarkleitu un padižoties ar rotām un kāpēc gan ne, tāda mūzika to ir pelnījusi! Vasarā ir patīkami izrāžu starpbrīžos iziet laukā un nokļūt Operas apstādījumu teritorijā, priecāties par krāšņo, apaļo puķudobi un atzinīgi pasmaidīt, uzskatot strūklakas skulptūru – tik vecu, jau drusku apsūbējušu, bet laimīgā kārtā paglābtu (kaut nu kādam gudriniekam neiešautos prātā to restaurēt, notīrīt un uzpucēt spīdīgi glaunu, tam zaļajam sūbējumam ir vērtība!). Operas apstādījumi vienmēr ir bijuši krāšņi un savdabīgi, bet, kā jau minēju, arī tie pēdējos gados šķiet kļuvuši tādi kā patukši no kokiem un krūmiem. Bet, kas zina, varbūt tas tāpēc, ka viss tur augošais tagad tiek cītīgi cirpts, gludināts un pļauts. Tomēr laikam jāsaka paldies (diezin, kam?), ka vismaz tur netiek slietas alus teltis un nerēgojas baltie metāla galdiņi, un nedārd radiomūzika kā Līvu laukuma skvērā.

Mūžvecais, noslēpumainais ginks

Iesaku to pavērot katrā gadalaikā – ginka vēdekļveidīgās lapas maina krāsu un karstās vasarās tas pat nogatavina mazus auglīšus, kas izskata ziņā līdzinās aličām. Bet tas viss ir nieks salīdzinājumā ar to, ka, izrādās, visi zināmie koki tiek iedalīti lapukokos, skujkokos un ginkos – var teikt pat vienskaitlī – ginkā, jo no visai plašās ginku saimes šī suga ir vienīgā, kas pratusi izdzīvot līdz mūsu dienām! Ginks, kā zināms, ar panākumiem tiek lietots medicīnā, un aptiekās var iegādāties preperātus no ginka, tie lieliski palīdz, piemēram, pret hroniskām galvassāpēm.

Tikai retais garāmgājējs zinās, ka lielais Kanālmalas ginks Latvijas dendroflorā ir tikpat unikāls kā baltais operas nams viņpus kanālam Latvijas mākslas kopainā. Divi jaunāki, bet ne vairs gluži jauni ginki aug turpat netālu Kanālmalā, viens – Esplanādē. Rīgas Kanālmalas apstādījumi un Kronvalda parks ir īpaši bagāts ar dendroloģiskiem retumiem, un var tikai raustīt plecus, kādēļ tie nav atzīti ne par valsts nozīmes aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, ne īpaši aizsargājamiem dendroloģiskiem stādījumiem. Vēl trakāk – tieši uz vecā, bet joprojām ziedu rotā greznā Alpu zeltlietus saknēm un arī citu koku tuvumā rekonstrukcijas laikā ir sastādīti jauni koki kā klaja necieņa pret Rīgas dārzu patriarhiem!

Saldā brīvības garša, smarža un sajūta

Operas apstādījumi atduras pret latvju tautas lielāko svētumu – Brīvības pieminekli un laukumu, ko tas veido. Ar svētvietām mūsdienās vispār ir interesanti – vai nu tās veido par neaizskaramām teritorijām, ko apsargā melns suns ar dimanta acīm, vai tās gluži pretēji atver publikai un visiem vējiem, vai arī ar to palīdzību veido veiksmīgu biznesa plānu. Visi trīs varianti ir visai mulsinoši, un likās jau, ka Brīvības piemineklim paveiksies un tas būs atvērts tautai un vējiem. Kad pēc padomju varas krišanas beidzot bija iespēja tam tuvoties un pat apsēsties uz kāpnītēm vai atspiesties pret pieminekļa pakājes malu, nu... sajūta bija tiešām vienreizēja un neatkārtojama. Tika likvidēta transporta satiksme gar pieminekli, pie tā varēja likt puķes neskaitāmu metru garumā, tur drīkstēja pulcēties un izrunāties no sirds! Tādēļ diezgan pārsteidzoša likās pavēle – turēties tālāk no pieminekļa, nepīpēt, nesēdēt, neskrituļot, nešķaudīt, skaļi nesmieties un neraudāt, neelpot! Bija sajūta, ka piemineklis atkal kļūst neaizskarams un attālinās atkal tikpat strauji kā okupācijas gados. Labāk tam netuvoties. Labāk paslepšus uzmest skatienu pa gabalu. Labāk steidzīgi šķērsot tā laukumu un doties uz veco, labo Bastejkalnu, kas pievelk jau kopš bērnības – tā vien gribas pa līkumotajām takām braši uzsoļot līdz pat virsotnei un tad trakā ātrumā noskriet atkal lejā. Mēs bērnībā to esam darījuši, un mūsu bērni arī nevar paiet Bastejkalnam mierīgi garām. Tas arī zināmā mērā ir svētums, tikai, ja tā var izteikties, ar «bērna seju».

Pirms vienas vasaras Bastejkalna apkārtnē līdz pat Valdemārielai tika liktas celiņu flīzes, rakti laukā krūmi, stādīti citi, pārvietoja Blaumani un, sirdij drebot, to visu vērojām, nezinot un nenojaušot, kāds būs gala iznākums – vai vismaz acij tīkams, ja ne sirdi aizraujošs. Nu ko... nav jau nemaz tik slikti, viss atkal gludi un skaisti, lai gan Bastejkalns, to uzskatot, allaž izraisa tādas kā bažīgas pārdomas – nez, kas ar to notiks? Ja jau varēja uzbērt paugurus, aizsedzot Jēkaba kazarmas, tad varētu arī nolīdzināt Bastejkalnu vai izrakties tam cauri, lai mašīnām vieglāka braukšana, jeb uzbūvēt kādu stikla veidojumu un tirgot tur zeķes, kurpes un lietussargus... Uzrakstīju šo teikumu un notrīcēju. Ja nu kāds šai domai pieķeras un to realizē? •