Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Georgs Kūfalts

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kanālmala – Rīgas zaļais sapnis

Mārtiņš Eglītis


Kanālmalas apstādījumi noteikti ir visnozīmīgākie Rīgas zaļajā vēsturē. Laiks un cilvēku patība, kā par brīnumu, tos pasaudzējusi gandrīz neskartus kopš 1890.gada lielās rekonstrukcijas. Pat bēdīgi slavenā Rīgas Domes Vides departamenta, nu jau brīvlaistā, priekšnieka Raimonda Janitas vērienīgās investīcijas nav atstājušas būtiskas pēdas pēc kanālmalas renovācijas projekta izpildes, kas, tiesa gan, nav pabeigts. Tam blakus izmaksu ziņā varbūt varētu nostāties Rundāles dārzs, un tad vēl jāšaubās, jo tajāieguldītie līdzekļi vākti lēni, pamazām un acīmredzami ieguldīti rezultatīvi taupīgi.


 

Rietumeiropas ietekmē...

Par Kanālmalas apstādījumu dzimšanas brīdi visbiežāk tiek nosaukts laika posms ap 1860.gadu. Tas ir laiks, kad tikko bija nojaukti Rīgas cietokšņa vaļņi un Smilšu bastiona vietā uzbērts kalns, kuram nu dots Basteja kalna nosaukums. Iesākumā tas dēvēts par Gliemežnīcas kalnu. Pirmie darbi sākās 1857.gadā, kad cars Aleksandrs II piekrita nojaukt pilsētas nocietinājumu mūrus un zemes vaļņus, kas vairs nesargāja rīdziniekus no toreizējās kara tehnikas, kas attīstības ziņā bija pāraugusi viduslaikos lietoto. Bija jāmeklē citi aizsardzības risinājumi... Jaunos pilsētas apstādījumus projektēja Rīgas pilsētas arhitekts J.D.Felsko, kopīgi ar arhitektu O.Dīci. Kanālmalas apstādījumu uzdevums bija norobežot vecpilsētu no jaunceļamās Rīgas – toreizējās Ārrīgas. Apstādījumu plānojumu izstrādāja dārzu arhitekts A.Vents (Vendt) no Lībekas. Kā atzīst dārzu vēsturnieki, tad šo plānojumu un augu sortimentu varēja nosaukt tikai par Rietumeiropas pilsētu apstādījumu atdarinājumu. Diemžēl pirmie apzaļumošanas mēģinājumi cieta neveiksmi – daudzi svešzemju stādi izsala to gadu bargajās ziemās, arī pilsētas kanāls spītīgi darīja savu darbu – izskaloja nogāzes un radīja nobrukumus.

Rīgas dārziem savs direktors

Tikai 20 gadus pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas un Bastejkalna uzbēršanas Rīgas pašvaldība bija uzsākusi tik plašu apmēru dārzu un parku ierīkošanu, ka saņēma no cariskās Krievijas tiesības izveidot Rīgas dārzu direkciju. Tas bija 1879.gads. No 1880.gada

1. janvāra par Rīgas dārzu direktoru oficiāli kļuva 27 gadus jaunais Georgs Kūfalts. Laikam jau Rīgas amatvīri zināja, ko dara, uzticot dārzu direkciju vadīt tik jaunam puisim. Georgs Kūfalts Rīgas dārzu direkciju vadīja 35 gadus, līdz pat 1914.gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš.

Interesanti, ka Georga Kūfalta pirmais, mūsdienu terminoloģijā runājot, projekts, bija tieši Bastejkalna apstādījumu pārbūve. Drīz vien šie apstādījumi un kalns ieguva mūsdienīgas aprises.

Vēsture saglabājusi savdabīgu liecību – kāds ārsts vārdā Rulle saviem pacientiem veselības nolūkos ieteica kāpienus Bastejkalnā. Uz ko turīgākie rīdzinieki arī bijuši visai naski.

Pirmās būves...

Jā, pirmā būve Bastejkalna apstādījumos bija tilts, kas savieno Vecrīgu ar tagadējo Raiņa bulvāri. Tas projektēts 1898.gadā, nedaudz vēlāk pārbūvēts, bet dzīvs joprojām. Pirmā kafejnīca Bastejkalnā ierīkota jau 1887.gadā. Kalnā iebūvētā Saulkalnes gliemežu dolomīta ūdens kaskāde ierīkota 1898.gadā. Pārdzīvojusi dažādus laikus, tā saglabājusies līdz mūsdienām, bet savu skaistumu par spīti 90. gadu rekonstrukcijai nav atguvusi. Vecākā gadagājuma rīdzinieki vēl šobaltdien atceras, kā, krāsainām zemūdens ugunīm izgaismota, tā priecējusi pilsētniekus vēlajās vakara stundās. Pēdējā gadsimtu mijā rekonstruētā gulbju mājiņa, kas uzskatāma turpat vai par Bastejkalna simbolu, savu mājvietu te rada ap 1893.gadu. Japāņu stilā to uzcēla pēc architekta H. Šēla projekta. Gulbjus pilsētas Dārzu pārvaldei dāvināja Rīgas Putnu audzēšanas biedrība. Interesanti, ka minētā gulbju mājiņa reiz bijusi uzlikta uz peldoša pontona. Ziemas mēnešos to parasti izvilka krastā tajā vietā, kur tā atrodas joprojām.

Pēdējās būves

Droši vien un diemžēl šis virsraksts ir pārsteidzīgs, jo pēdējās būves Kanālmalas apstādījumos nepavisam nav pēdējās... Pirmā neveiksme Rīgas kanāla apbūvē ir Stockmann tirdzniecības centrs, kas uzbūvēts tieši virs kanāla, izjaucot visai romantisku 20.gadsimta sākuma stūrīti ar tiltiņu un mežābeli. Žēl, jo otra tik naiva un reizē mīļa stūrīša vairs neatrast. Protams, pirms Stockmann ieplānotā daudzstāvu autonovietne nebūtu bijusi labāka... Nākamais «šedevrs», kas slejas tieši apstādījumos, ir tējas namiņš (Raiņa bulvāra un Kr. Barona ielas stūrī). Tas ir kārtējais stikla slimības augonis uz koka sijām. Eiropa šo kaiti jau pārcietusi, bet mums tak ar par katru cenu tā jāizslimo! Šoreiz gan cena nav visai augsta, bet ne jau par to runa...

Ķermeņu parāde

Virzoties no jau minētā tirdzniecības centra puses, pirmais, ko satiekam kanālmalā, ir divreiz pārvietotais komponista Alfrēda Kalniņa piemineklis (tēlnieks T.Zaļkalns, izpildītājs K.Baumanis, arhitekts I.Batrags). Šis monuments atklāts par godu komponista simtajai dzimšanas dienai 1979.gadā. Sākotnēji tas atradās Nacionālās Operas priekšā. Savukārt gadu agrāk – 1978.gadā – iepretī LU ēkai atklāja pieminekli zinātniekam, akadēmiķim Mstislavam Keldišam (tēlnieks Ļ.Bukovskis, arhitekts G.Baumanis). Viņa krūteža te vērojama joprojām, tiesa gan, nu jau bez nopelnītajiem sociālistiskā darba varoņa ordeņiem. Patīk mums piemelot vēsturei. Patīk. Kanāla otrā krastā – operas skvērā – kopš 1887.gada gozējas greznākā Rīgas strūklaka (tēlnieks A.Folcs). Strūklakas centrālā figūra ir nimfa, kas virs galvas tur milzu gliemežvāku, un tai pie kājām bērni rotaļājas ar delfīniem. Atliek vien piebilst, ka nimfa, kas redzama šodien, nav tā pati, kas gozējas vecajās fotogrāfijās. 1986.gadā to nomainīja tēlnieces M.Lukažas veidotā kopija bronzā.

Ja kopš 1968.gada gleznainajos kanālmalas apstādījumos tiek izkārtotas dekoratīvas skulptūras. Tās tur gozējas un gozējas, un atgādina par aizgājušo laiku estētiskajiem kritērijiem, kas mūsdienās, cerams, ir auguši. Bet varbūt nē? Nāk prātā kāds agrs vasaras rīts astoņdesmito gadu beigās, kad pamanīju savādu skatu – nekautrīgajai skulptūrai «Mana zeme» (tēlniece A. Briede) kāds jokdaris bija uzlicis krūšturi...

Paldies Dievam vai operas nama rekonstruētājiem, esam atbrīvojušies no operas aizmugurē savulaik izliktās dekoratīvās grupas Brīnumputni (māksliniece A.Zīle). Lai man piedod pieminētie mākslinieki, bet domāju, ka šāda mākslas darbu eksponēšana apstādījumos, kuru ainaviskā vērtība ir pašpietiekama, ir lieka. Nav jau nekas iebilstams pret šiem darinājumiem, bet, lūdzu, citā vietā! Ķermeņu apskate rīdziniekiem noslēdzas ar trīsreiz pārvietoto pieminekli Rūdolfam Blaumanim (tēlnieks T.Zaļkalns). Tas kārtējo mājvietu radis iepretim jau minētajam gājēju tiltiņam un pirmajai Rīgas gāzes fabrikai. Tiesa gan, tās centrālā ēka, kas fotogrāfijas atpazīstama ar pseidogotisko jumtgali. ir zudusi. Savulaik celta pēc Berlīnes gāzes iestādes direktora Kīnela projekta, Gāzes fabrika pie Bastejkalna darbojās no 1862. līdz 1907.gadam.

Kanālmalā – unikāli stādījumi

Kanālmalas apstādījumu centrālā un būtiskākā dominante, protams, ir pats Rīgas kanāls, bez kura šādiem stādījumiem būtu pilnīgi cits raksturs un seja. Būtiskāki par visiem stājmākslas paraugiem ir paši stādījumi. Te aug īsti retumi, piemēram, divdaivu ginks, kas ir vecākais koku pārstāvis uz Zemes. Šī suga uz zemes saglabājusies no 125 miljonus gadu sirmas senatnes, un iespējams, ka tās pirmo eksemplāru lapas ēduši dinozauri. Ginku viegli atpazīt pat nezinātājam – tam ir īpatnējas vēdekļveida lapas, kas rudenī krāsojas koši dzeltenas. Jāapbēdina tie, kas cenšas ievākt ginka sēklas cerībā izaudzēt jaunu koku – tas nebūs iespējams, jo mūsu ginks ir sievišķais eksemplārs un tam kvalitatīvu sēklu ražošanai nepieciešams vīrišķais apputeksnētājs. Vēl šodien varam apskatīt 1900.gadā Georga Kūfalta stādīto Amerikas ragukoku, kas arī Latvijā ir vienīgais. Īpašu uzmanību pavasaros sev piesaista spilgti dzeltenā krāsā ziedošā Fortina forsitīja, kas nāk no Ķīnas. Ziedu košumu pastiprina fakts, ka krūmam lapas plaukst pēc noziedēšanas. Iepretī operai pavasaros baltās kupenās grimst magnolijas, kas audzētas LVU botāniskajā dārzā, bet stādītas 70.gados.

Vērosim par spīti laikam

Pavisam kanālmalas apstādījumos aug 110 (pēc 1988.gada publikācijas) svešzemju koku un krūmu sugas un 19 vietējās sugu. Interesants koks aug pie Mstislava Keldiša monumenta, tā ir neievērotā zirgkastaņa. Neievērotā, ne jau Keldiša dēļ – tas ir koka nosaukums. Nosaukums, kas vedina uz pārdomām, cik daudz mēs vispār ievērojam, ikdienā skriedami savās gaitās? Kanālmalas zaļais sapnis ir tā vērts, lai to izsapņotu, bet ar vienu nosacījumu – acīm jābūt vaļā. •