Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Itālijas Alpos, pētot karti

Zambijā, ar hameleonu uz rokas

Taizeme, Rasi-Salai ciematā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Daba bez cilvēka izdzīvos, cilvēks bez dabas – nē

Ar Jāni Brizgu sarunājās Lelde Stumbre, foto no Jāņa Brizgas personīgā arhīva


Mūsu uzdevums šajā reizē ir iepazīstināt lasītāju ar tevi, Jāni. Tu «Vides Vēstīm» esi daudz rakstījis, un vajadzētu tagad tikt skaidrībā, kas esi tu pats. Mūsu žurnāla sekretāre Sanita kopā ar tevi ir strādājusi Vides aizsardzības kluba bibliotēkā «Zaļā Brīvība», viņa tevi atceras kā cilvēku, kurš nekad nav izraisījis negatīvas emocijas un mācējis pagatavot brīnišķīgus rīsus ar riekstiem, rozīnēm un sojas mērci uz bibliotēkas nelielās siltumkrāsniņas vāka. Esot bijis ārkārtīgi gards ēdiens. Zinām arī to, ka esi zaļais, kas ar savu mērķtiecīgo darbību apgāž priekšstatu par nesakarīgajiem zaļajiem, par ko nereti runā, ka tie paši kādreiz lāga nesaprot, ko dara un grib. Esi daudz ceļojis, pie tam uz visai ekstremālām vietām, piemēram, uz Lībiju, kur ir pat diezgan bīstami. Esi rakstījis daudz dažādu projektu par vides lietām, tagad esi Sorosa fonda stipendiāts un darbojies arī Pasaules dabas fondā. Nu mēs kopā ar Sanitu mēģināsim tevi «atšifrēt» vēl dziļāk.


 

Sanita. Varbūt sākumā pastāsti, kā tu nokļuvi uz zaļās taciņas...

Lelde. Jā, jo katrs uz tās nokļūst kaut kā atšķirīgi.

Labi... Esmu rīdzinieks, beidzu te vidusskolu...

L. Vai nav īpatnēji, ka tieši tādi tipiski pilsētnieki kļūst par vides aizsargiem un nodarbojas ar šo problemātiku? Laikam jau pilsētnieks vienmēr tiecies atgūt to, ko pazaudējis – svaigu gaisu un brīvību pārvietoties ne tikai pa likumīgi asfaltētām taciņām.

Pilsētā laikam šīs vides problēmas izjūtamas asāk. Bet mans ceļš bija visai vienkāršs... Devos mācīties uz Latvijas Universitāti, bet ne par vides aizsardzības tēmām. Tā bija Kibernētikas fakultāte. Tagad tā pārveidota par Vadības un ekonomikas fakultāti, un es studēju publisko pārvaldi (sabiedrības vadību), kas ir ekonomikas un socioloģijas apvienojums plašākā nozīmē. Universitātē tas bija pārejas laiks, kad pasniedzēji, kas kādreiz lasīja lekcijas par kapitālisma kritiku, tagad skaidroja pašu kapitālisma būtību un ar kritizēšanu vairs nenodarbojās. Bet tas jau nekas, ja vien labi pārzin pašu priekšmetu. Universitātes laikā jau biju iesaistījies Vides aizsardzības kluba aktivitātēs, kas bija saistītas ar bioloģisko lauksaimniecību. Mums bija nodoms veidot veikalu, kur pārdotu bioloģiski tīrus produktus. Mēs rakstījām projektus – un ne vienu vien, bet neveiksmīgi. Tāds veikals nepastāv vēl šobaltdien, lai gan atkal dzird runājam, ka vajadzīgs pat šādu veikalu tīkls visā Latvijā. Droši vien toreiz nemācējām tādus projektus rakstīt, jo bijām tikai iesācēji, un dabūt naudu vides projektiem nebija vienkārši. Tā kā lielākā daļa studentu studiju laikā strādā, arī es meklēju darbu. Man ļoti paveicās, jo tajā laikā ar zviedru palīdzību tika izveidota sabiedriska organizācija – Baltijas centrs. Tā nodarbojās ar miera un konfliktu risināšanas jautājumiem, bet es strādāju ar vides projektiem. Tur darbojās ļoti daudzi interesanti cilvēki, kuri būtībā arī veidoja manu pasaules skatījumu, un mēs līdz šodienai esam palikuši draugi. Centra darbība formāli aptvēra tikai trīs Baltijas valstis, tomēr bija jāzina arī tas, kas notiek pasaulē, un man vienmēr paticis paplašināt pētāmo teritoriju un telpu, zināt, kas notiek kur citur. Man ir sajūta, ka Latvijā tomēr uz visām lietām skatās diezgan šauri lokāli. Piemēram, mediji pasaules ziņās, augstākais, runā par kādu karu vai sprādzieniem, bet tas arī viss.

L. Kurā brīdī parādījās bibliotēka?

Centrs lēnā garā «beidzās», laikam jau tas savu uzdevumu bija izpildījis, un nebija pēc tā vairs tik akūtas vajadzības. Laila Kundziņa no Zaļās bibliotēkas aicināja mani pie sevis.

L. Cik zinu, pēdējā laikā bibliotēkas kļuvušas atkal populāras un vajadzīgas. Kāds īsti ir šīs bibliotēkas mērķis vai uzdevums? Kā tā radās?

S. Tad ir jāaiziet un jāapskatās!

L. Noteikti! Kur tā atrodas?

Pārdaugavā, Mežā ielā 4, pie aviācijas institūta. Jā, tā ir specializēta vides bibliotēkai – bez vārda «vide», bet plašākā nozīmē. Tur, protams, atrodamas grāmatas un žurnāli par dabu, bioloģiju un lauksaimniecību, bet ir arī par filozofiju, ģenētiku, socioloģiju un politiku. Veidojot grāmatu krājumu, gribējām, lai tas pārstāvētu alternatīvus domāšanas virzienus socioloģiskajā, politiskajā un ekonomiskajā jomā.

S. 90. gadu sākumā no Amerikas un Polijas pienāca dāvinājums – grāmatu krājums Vides aizsardzības klubam – un tad nu bibliotēka bija jāveido, un tā izveidojās.

Tā ir publiska bibliotēka, un tas nozīmē, ka vajadzīgi līdzekļi ne tikai grāmatu uzturēšanai un iegādei, bet arī cilvēkiem, kas tur strādā. Tā ir zināma problēma, tādēļ bibliotēka pašlaik darbojas tikai divas dienas nedēļā – trešdienās un ceturtdienās. Mēs, protams, rakstījām projektus, lai dabūtu līdzekļus, bet tas nav tik vienkārši. Sākumā bijām arī publisko bibliotēku tīklā, un Rīgas Domes Kultūras pārvalde maksāja algu diviem mūsu cilvēkiem, bet papīru un grāmatvedības mudžeklis bija pārāk smags sabiedriskai organizācijai, tāpēc atteicāmies no sadarbības ar viņiem.

S. Un bibliotēkā notika arī tematiskie vakari ar lekcijām un diskusijām.

Jā, mēs mēģinājām tur izveidot publisku telpu – lai bibliotēka būtu ne tikai vieta, kur paņemt grāmatu un ātri iet projām, bet tur varētu arī diskutēt un uzturēties kā klubā, izmantot videotēku un iegūt informāciju par to, kas vides aizsardzībā notiek pasaulē. Es pats laikam piederu pie tā saucamās žurnālu, nevis grāmatu paaudzes, man svarīgi uzzināt jaunumus un darboties pašam, tādēļ pie mums iegūstami žurnāli vairākās valodās un no dažādām zemēm. Jāsāk taču saprast, kas notiks ar dabu, kad būsim iestājušies Eiropas Savienībā. Es balsoju par ES, jo laikam izvēlējos mazāko ļaunumu, jo saprotu, ka šī savienība balstās uz ekonomisko apvienību un pārējās brīvības: ceļošana, informācijas apmaiņa un citas, ir pakārtotas ekonomikas interesēm. No vides aizsardzības viedokļa varbūt arī būsim ieguvēji, jo vides standarti viņiem ir augsti. Bet Latvijā diskusiju par iestāšanos vai neiestāšanos ES vajadzēja sākt jau pirms desmit gadiem, nevis pusgadu pirms referenduma. Tad mēs nebūtu nostādīti situācijā, ka jānoliedz viss iepriekšējā desmitgadē izdarītais un panāktais, ja mēs tur gadījumā neiestātos. Cilvēki tika nostādīti fakta priekšā, nepiedāvājot nekādu izvēli.

Pirms vairāk kā trim gadiem mēs Zaļajai bibliotēkai mainījām nosaukumu, arī zināmā mērā šī iemesla dēļ – lai padarītu to plašāku, daudzveidīgāku arī tematiski. Tas notika arī tāpēc, ka mēs neesam tikai bibliotēka, bet papildus darām arī daudzas citas lietas, piemēram, pētām sabiedrības līdzdalību dažādās dzīves jomās, patēriņa un ekonomikas ietekmi uz vidi u.tml. Gribējās saglabāt savu logo, saīsinājumu ZB, kas jau bija pierasts, un mēs nosaucām sevi par Zaļo brīvību. Jo ir svarīgi, lai mēs saprastu, ka jebkuram ir brīvība izvēlēties dzīvot tīrā un sakoptā vidē.

L. Kas īsti ir Sorosa stipendija?

Tā ir iespēja jauniem cilvēkiem ar augstāko izglītību sociālajās zinātnēs veikt kādu dziļāku pētījumu viņus interesējošā un sabiedrībai aktuālā jomā. Tā ir laba iespēja pašizglītoties un ietekmēt pastāvošo politiku šī pētījuma nozarē. Pie tam Sorosa fonds, tagad – Sabiedriskās politikas centrs Providus, piedāvāja arī dažādus interesantus kursus, piemēram, lekcijas par to, kā pētījums jāveido, kam jāpievērš uzmanība, kā iegūt informāciju un kā tas jāraksta. Šodien būtībā tāda Sorosa fonda vairs nav, un es laikam paspēju pēdējā brīdī. Mani interesēja ilgtspējīgās attīstības ideja Latvijā un tās iespējamie rezultāti, tāda ir mana pētījuma tēma – ES struktūrfondu ietekme uz ilgtspējīgo attīstību Latvijā.

Vai tas kaut kādā veidā saistās arī ar tavu patiku apceļot pasauli?

Man vienkārši patīk ceļot. Jau skolā un pēc tam daudz vairāk – universitātē mēs ar draugiem tiešām ļoti daudz ceļojām pa Latviju – kājām, ar velosipēdiem, laivu braucienos, vērojām un pētījām dažādus dabas objektus, mēs meklējām nezināmus ceļus un vietas, tās, kuru nav tūristu bukletos un kartēs.

S. Vai ir kādas pasaules vietas, kas visspilgtāk tev palikušas atmiņā?

Es pat nevaru kādu tā īpaši izcelt, jo galvenais, kas mani saista šajos ceļojumos, ir tas, ka katrā vietā ir atšķirīga kultūra, katrā vietā cilvēki dzīvo un domā citādi, viņiem ir savas tradīcijas un, jā, galvenais – domāšanas veids. Un nākt ar savu kultūru pie citiem... Var gadīties, ka tu atduries uz pilnīgu nesapratni, jo viņam par šo lietu ir pilnīgi cits viedoklis, kas izriet no viņa kultūras. Un man liekas, ja cilvēks brauc pa pasauli, viņam jāsaprot, ka vajadzēs respektēt tās zemes paražas un uzskatus. Un tas arī ir pareizi. Arābu valstīs vai Āfrikā, lietojot angļu valodu, var gadīties, ka viens vārds vai izteiciens tiek saprasts pilnīgi atšķirīgi. Un tas ir labi, ka šīs robežas tomēr vēl nav pilnīgi likvidētas un mūsdienu cilvēks atpazīstams vienīgi ar savu virskārtu, tā pasaule tomēr ir raiba un daudzkrāsaina un būtu labi tādu to arī saglabāt.

Vai esi pamanījis arī kādas sakarības pasaules valstīs, domājot par dabas aizsardzību?

Esmu sapratis to, ka daudzās Eiropas valstīs, kur daba tikusi iznīcināta vai kā citādi traumēta, lai izveidotu lielu naudu pelnošus objektus, tagad nopelnīto naudu izlieto, lai atjaunotu dabai nodarītos postījumus. Nabadzīgajās valstīs cilvēku dzīvesveids ir dabai draudzīgs tāpēc vien, ka tur vēl nav ieviestas jaunas tehnoloģijas un cilvēki netiecas pēc rietumu standartiem. Viņi paši ražo. Paši patērē. Vienīgi atkritumu jautājums ir neatrisināts, tādēļ daudzās Āzijas un Āfrikas valstīs eiropieti šokē atkritumu kaudzes uz ielām. Pastāv tāds mērījums kā «ekoloģiskā pēda». Ar to var noskaidrot, cik lielā mērā valsts un cilvēks iedarbojas uz vidi, tā tiek mērīta hektāros. Cik daudz cilvēks viena hektāra zemes un gaisa patērē savām ikdienas vajadzībām. Tādā ļoti nabadzīgā valstī kā Afganistāna, piemēram, šī postošā iedarbība un patēriņš ir ļoti minimāls. Bet Amerikā tā pārsniedz visus iespējamos limitus. Ja mēs gribētu visiem zemeslodes iedzīvotājiem sagādāt vidējā amerikāņa dzīves apstākļus, tad vajadzētu vēl trīs tādas planētas kā Zeme.

L. Kas tu esi – ideālists vai pesimists? Mūsu žurnāla direktors Ģirts saka, ka tu esot pacifists un anarhists, bet arī ļoti mērķtiecīgs. Vai tev neuznāk melnie, zinot, ka zeme iet bojā, gaiss sabojāts, ūdens nav dzerams, viss tiek noasfaltēts un apbūvēts un darīt neko nevar! Bet citreiz atkal liekas, ka cilvēki atjēgsies un viss beigsies laimīgi!

Jā, protams, cilvēki atjēgsies, tikai jautājums – kad? Laikam jau vienmēr jāsasniedz kāda kritiskā robeža, lai cilvēks sāktu domāt citādi. Un tas ir pats grūtākais – mainīt domāšanu un uzvedību. Un tas ir grūti, ja nav piespiedu apstākļu. Mēs nemaināmies tad, ja kāds mums ko saka, mainīties un mācīties var tikai no savām kļūdām. Cilvēks ir tik atsvešināts, ka viss, kas ar dabu notiek, notiek «tālu un ne ar mani». Bet... daba pastāvēs vienmēr. Cilvēks bez dabas nevar pastāvēt, bet daba bez cilvēka – var. Dzīvība būs vienmēr, vienīgi cilvēks gan var smagi ciest, postīdams pamatu, uz kura stāv. Un gribētos jau mums un mūsu bērniem vēlēt visu to labāko arī nākotnē – lai mēs dzīvotu mierā un labklājībā, lai nepostītu un neizspiestu pārējos laukā no savas dzīves telpas, bet mācētu sadzīvot. Protams, tas ir ideāls, kas, visticamāk, nav sasniedzams. Bet varbūt tā arī labāk, jo, ja visi būtu laimīgi un apmierināti un domātu tā lēni un slinki, diez, kas tad notiktu? •