Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Torņakalna baznīcas tornis

Ozols Bauskas ielā 108

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ceļš uz Jūrmalu, Zemgali un Kurzemi

Ināra Kaija


Ja reiz sākts ar skaisto Pārdaugavu, tad arī jāturpina (atgādināšanu lasītājiem, ka iepriekšējo reizi VV centās izdibināt, kas notiek lielākajā Rīgas rajonā – Kurzemes rajonā). Devos uz Zemgales priekšpilsētas izpilddirekciju, kur sastapu Ausmu Simsoni, Rīgas domes Vides departamenta Pilsētvides pārvaldes galveno speciālisti, un Rasu Drulli, Rīgas domes Vides departamenta Apstādījumu inspekcijas galveno speciālisti – instruktori. Problēmas it kā līdzīgas, tomēr ir arī zināmas atšķirības, jo šajā miljonu pilsētā ir cilvēki, kuriem rūp vide un kuri visiem iespējamiem veidiem cenšas to saudzēt. Sarunas noslēgumā vienojāmies, ka Pārdaugavai patiesībā būtu jāatdalās no Rīgas – tik vienreizēja tā ir.


 

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes...

Šobrīd lielāko darba daļu paņem attīstības priekšlikumu izskatīšana, stāsta Ausma Simsone, respektīvi, būvētgribētāji savu priekšlikumu iesniedz, kā tas likumā paredzēts, būvvaldei un atnāk pie mums, bet mums jādod tehniskie noteikumi. Šobrīd Pārdaugavā ļoti daudz būvējas, galvenokārt tās ir privātmājas. Rīgas attīstības plānā noteiktas aizsargājamās teritorijas, un Pārdaugavā tādas ir vairākas. Vietējās nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis ir, piemēram, Āgenskalns, ir arī apbūves aizsardzības zonas – tie ir Bieriņi. Katrai terirtorijai noteiktas īpašas apbūves prasības, un tas, ka tiek daudz būvēts, varbūt nemaz nav tik slikti, sevišķi Bieriņos ir ļoti daudz privātās zemes, un tā ilgu laiku stāvēja tukša un piedrazota, patiesībā kalpodama tikai atritumu izbēršanai, un, ja tagad cilvēks reiz ticis līdz būvēšanai, tad lai viņš to dara, tas ir vienīgi apsveicami.

Bet Bieriņos nav centralizētās kanalizācijas novades, un visi notekūdeņi tiek vai nu iesūcināti gruntī, vai īpašniekam jābūvē hermētiskas nosēdakas. Pie tam daudzi rīkojas nelikumīgi, jo notekūdeņiem jāatbilst attiecīgai kvalitātei, lai tos varētu iepludināt Mārupītē, un ir vietas, kur notece izveidota «pa taisno» Mārupītē.

Tuvākajos gados paredzēts, ka sia Rīgas ūdens izbūvēs kilometriem garu centralizēto ūdensvadu un kanalizāciju ar trim apakšstacijām. Šajā rajonā top daudzi lielveikali. Piemēram, Vienības gatvē Maximu uzbūvēja uz bijušās privātās zemes gabala, kur gadiem ilgi tika tērēti pilsētas līdzekļi, lai teritoriju uzturētu kārtībā. Zemgales rajons ir tikai 13% no visas pilsētas teritorijas, te ir 348 ielas 450 km kopgarumā, bet tas izceļas ar to, ka te ir ļoti sīki sadalīti gruntsgabali. Liels ir arī mazdārziņu īpatsvars, un ar tiem ir lielas problēmas, jo tur notiekošais nav kontrolējams.

Zemgales rajonā, skatoties no vides viedokļa, ir vietas, kas atzīstamas kā riska zonas, piemēram, Rīgas piena kombināts – amonjaks; Rīgas ūdens – hlors; Sērkociņu fabrika – bertolē sāls, fosfors un dažādi koksnes putekļi; Rimako – kokvilnas putekļi no diegiem, videi bīstams ir arī objekts Krūzes ielā. Zemgales priekšpilsētā nepieciešami moratoriji, piemēram, Latvijas dzelzceļa, lokomotīvju depo Zasulaukā. Protams, ir dati, par to, cik daudz ķīmisko savienojumu aiziet gruntsūdenī. Kā pret to cīnīties? Attiecīgajām firmām jāievieš jaunas tehnoloģijas vai jāuzlabo vecās. Ražošanu nav iespējams aizliegt, ja netiek pārkāptas pieļaujamās normas, – viņi maksā dabas nodokli un tieši no tā tiek uzlabota vides kvalitāte.

Zaļākajās zonās veidojas parki, ko tagad savā valdījumā pārņēmis Rīgas domes Vides departaments, sākot no Brūkleņu un Tēriņu ielas līdz pat Ojāra Vācieša ielai.

Pie Dauguļu ielas atklājām privātmāju, kuras zeme robežojas ar Mārupīti, bet tās aizsargjoslā izveidota milzīga atkritumu glabātuve. Mājas saimniece bija ļoti sašutusi – es savā zemē varu darīt ko gribu!. Cerams, ka ar Mārupīti viss ies uz labo pusi, jo jau nez cik gadus notiek cīņa par to, lai tiktu veikta Mārupītes renovācija – vispirms jāpārstrādā jau esošais projekts.

Bijušas arī daudzas neskaidrības ar zemes īpašumlietām, piemēram, kam pieder zeme, uz kuras atrodas Rīgas Angļu ģimnāzija. Kādreiz tā piederējusi baznīcai, bet Rīgas pilsēta to atpirka. Angļu ģimnāzijai šis īpašumlietas nebija skaidras, un, protams, neviens nekopa arī Mārupītes piekrasti. Nopietna problēma šobrīd izveidojusies ap Mazo Arkādiju, kas jau sen kļuvusi par privātteritoriju, bet kopta netiek, savukārt Ēbelmuižas parks var lepoties ar sakoptu vidi. Tāpat priecē Bišumuižas parks pie Bišupītes. Zemgales priekšpilsētas speciālisti vienmēr bijuši lepni par savu rajonu – te ir daudz muzeju un turdzīvo inteliģenti cilvēki.

Koku lietas

Zemgales priekšpilsēta ir bagāta ar dižkokiem un itroducētajām koku sugām. Par koku lietām pastāstīja Rīgas domes Vides departamenta Apstādījumu inspekcijas galvenā speciāliste - inspektore Rasa Drulle.

– Iebraucot Zemgales rajonā no Rīgas centra, ir sajūta kā nonākot citā pilsētā, bet pie Mārupītes vispār ir kā laukos! Inspektoru darbs diemžēl tiek identificēts ar koku izcirtējiem, bet šis darbs tomēr kādam ir jādara, jo ir tik daudz aizaugušu teritoriju. Laikam visi inspektori ir «slimi», jo viņi visur redz tikai kokus un kokus. Aizbraucu uz Maskavu, bet tur – papeles, papeles, papeles... Sāku strādāt 1988. gadā, kad darbs bija galvenokārt ar papīriem, pēc Atmodas vēl valdīja klusums, tam sekoja «bums» ar kioskiem un neko daudz nezāģēja. Pēc tam «gāja vaļā» lielās autostāvvietas, tad degvielas uzpildes stacijas, automazgātuves, nu mums ir lielveikali, turklāt pilnā sparā tiek celtas arī daudzdzīvokļu mājas – apbūvē arī iekškvartālus. Daudzdzīvokļu mājas galvenokārt atjauno uz veco ēku bāzes, piemēram, pamestām kopmītnēm u.tml., tur nav daudz izcērtamu koku. Daudz smagāk iet ar lielveikaliem, jo tur apbūves gabali mērāmi 1,5 – 2 ha platībā. Tad turp dodas inspektors kopā ar projektētāju un mēģina rast optimālo variantu, lai būtu jāizcērt pēc iespējas mazāk koku. Ja attiecīgajā teritorijā aug ozols, tad 80%, ka tas tur paliks neskarts! Diemžēl inspektors viennozīmīgi nepieņem nevienu lēmumu, inspektors tikai aizbrauc, izdara secinājumus, sastāda aktu. To dara Apstādījumu saglabāšanas komisija, kurā ir 12 cilvēki – domes deputāti, Dārzu un parku darbinieki, Vides departamenta speciālisti, jurists. Komisija apspriežas katru otro nedēļu, un reizumis tur iet visai karsti.

Inspektora darbā uztraukumu netrūkst! Tiklīdz sākas kāda celtniecība, sākas arī sūdzības! Mēs tomēr cenšamies pēc iespējas vairāk saglabāt. Februārī, kad iznāks šis VV numurs, būs jau pieņemti jaunie likumi, un es baidos, ka aiz mums paliks tikai tukši lauki. Kaut vai tas pats Uzvaras parks – manā laikā parkam jau bijuši 3 projekti un es 3 reizes esmu tos atteikusi un kā inspektore neatkāpšos, bet mans lēmums nav noteicošais.

Visai sāpīga problēma ir Jūrkalnes iela, kur paredzēts iztaisnot ceļa posmu no lidostas. Ieliņa ir tikai 600 m gara, bet tur aug tikai liepas un ozoli, turklāt ozoli ir simtgadīgi – 80-100 m diametrā. Pirmais variants bija nozāģēt 180 kokus, otrais – 130 kokus. Piecas reizes tur esam bijuši, visu laiku atsakām, pēdējo reizi bija ieradies arī pārstāvis no Satiksmes departamenta. Es saprotu, ka šī maģistrāle ir vajadzīga, bet nevaru ļaut iznīcināt tik skaistu aleju. Problēmas ir arī ar koku apzāģēšanas firmām. Kad rīko konkursus, pie darba tiek lētākās, kuras izcūko kokus, nevis tos sakopj. Protams, ir bezgala daudz veco koku, kuri ir vienkārši bīstami. Bet tik skaisti, tik skaisti... •