Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Daiga Kalniņa
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Konkursa «Zaļa maiga lapa
manā kabatā» laureāti

Laupītāju māja

Kad jaunāka biju, stiprāka, tad mājokli kāroju laukos pie Dabas krūts,
kur zibeņi spoži, pērkons rūc.
Naudu krāju, gribēju pirkt sev māju.
Atvaļinājuma laikā, vasaras vidū, gāju skatīt, kur dzīvošu,
kad pensijā aiziešu.Tad gan es skriešu savā vaļā pļavā zaļā, kazas audzēšu, cūkas barošu, upītes vai ezeriņa krastā būs mana mītne, būs buras mastā!
Mugursomu ņēmu, pa Piebalgu kātoju, visus ceļus izgāju, māju sev meklējot.
Daudz bij graustu,
sētu salauztu, bet nevienas, kur sirdi siet, uz laukiem iet.
Te kādu vakaru naktsmāju saimniecei prasu, vai nav kāda pamesta māja apkārtnē,
ko lēti var pirkt, kam saimnieks ir?
Jā, esot gan, bet purvā, jāiet kilometri trīs,
kamēr aiziešot, būšot jau rīts,
lai paliekot nakšņot, rīt vedīšot pati rādīt,
skatīt,
jo saimnieks Rīgā dzīvojot,
uz šo pusi pat nebraucot, tā skaistā māja sūnojot, brūkot, arvien mazāka sarūkot.
Tā rītā gājām uz jaunām mājām.
Purva vidū tur pakalniņš, stāv stalta kūts un māja pagalam šķība,
pret sauli skatās bezmiesiskas ribas,
ko kādreiz par jumtu sauca, kad cilvēki vēl te nāca un brauca.
Nu naktsmāju saimniece rādīja, cik liela aramzeme bijusi,
ko alkšņu audze jau rijusi,
viss vienos krūmos, kamēr saimnieks miris. Labs bijis, ilgi dzīvojis, tik divi gadi līdz simtam atlikuši, kad zemē guldīts,
tā vecā māja par bāreni tapusi, ne sildīta, ne lāpīta par graustu kļuvusi,
kaut kādreiz lolota, paša rokām celta, bērniem vēlēta, nu viena atstāta.
Tai mājā nevienas naglas,viss uz tapām, pat metāla eņģi nesastapām,
durvis iekārtas lūkos, bez atslēgām, puļķītis priekšā, ej tik iekšā!
Tur vēl koka gulta, galds, tukšās logu acis, rāmjus ar rūtīm kaimiņi prom nesuši, siltumnīcu taisījuši, tā mājā visi vēji svilpo.
Bet mani šī māja sien, saku, lai saimniece projām skrien pie lopiem, jau rādīts gana. Pati gribu lūkot, kā bada dzeguze svešā ligzdā kūkot, cik gadu vēl līdz pensijai, skaitu, vai paspēšu sakrāt, lai nopirktu cūku, kazu un aitu!
Tā šajā mājā izjutu, cik brīvi elpot, cik mākoņi šeit tuvu, kā gribu saukt par savu šo kūti, dārzu un druvu. Vidzemes augstiene, tā mani sauc, kur baltie buru kuģi, mākoņi, brauc – tik zemu, ka ar roku turami, saitē sienami, zemē velkami, tik pūkainā, mīkstā, siltā saulē sildīti, rasas pildīti.
Tad visu skatījusi, uz kūts sliekšņa apsēdos, cik skaisti, mierīgi viss, noskatos. Līdz atvaļinājuma beigām vēl dienas sešas, bet jau tukšas ķešas, tik ceļa nauda mājās braukšanai, ne jau kājām līdz Rīgai iesi vai pa špalām skriesi,
tādēļ te es palikšu, klusumu un dabu vienatnē baudīšu.
Kūtsaugšā atradu desmitgadīgu sienu, uz māju atnesu, gultā paklāju,
kad sākās vakara drēgnums, saules riets, tad likos migā, ar sienu sedzos, domāju, ko es sapnī redzēšu.
Pēc pusnakts pamostos, klausos!
Sētā runā nesaprotamā valodā, man mati stāvus slejas, baidos acis vērt.
Paveru vienu aci, skatos, kas tur par traci!
Laikam laupītāji joņo zirgos, zeme dreb, nu jau daudzi runā, katrs savā mēlē, spiedz un urkšķ, laikam piedzēruši lamājas. Ārā neiešu, betpie loga gan līdīšu, jo laukā mēness nakts.
Vai atraduši manas pēdas? Vai meklēs nu pa visu māju, kas te nakšņo, kas te spēris kāju? Kad rāpus līdz logam tiku, tad dzirdu – kāds durvis rausta, atveramo tapu tausta, labi gan, ka no iekšpuses vakarā sējuar virvi, pie durvīm noliku atrasto cirvi.
Aizrāpoju līdz durvīm, paņēmu cirvi rokās,
sastingu gaidīšanas mokās,
cik labi, ka nebiju nost ģērbusies, tad saltu, jo aukstā rasa un zemā migla jau sēdās, ak, ja tikvien tās bēdas! Tad mierīgi gulētu savās cisās, bet
vainīga pati, ka paliku viena meža vidū, gulēju kā Dieva ausī, bet kas nu būs, ja vēlreiz nāks, durvis lauzīs? Bet troksnis iet uz mežu prom,
liekos nu atkal pie loga, skatos – tur aiziet meža cūku saime ar sivēniem maziem un lieliem, savā valodā buras, cieši vienā pulkā turas.
Atbrīvojos! Migā līdu, ne vairs baiļu, ne sviedrus svīdu, gulēju līdz dienai lielai, kad saulīte jau augstu apspīdēja manu graustu.
Vai kāds ticētu, ja es to paustu?
No rīta skatos baigajos skatos, kas te bijis, manis atstātās gurķu mizas rijis, visapkārt zeme izkārpīta, kur vakar gurķu mizas raku, ar velēnu nosedzu, visa zālīte uzplēsta, ar ilkņiem uzrakta, no manas maizes klaipiņa ne miņas, ko uz sliekšņa aizmirsu, bij slinkums celties, pēc tā iet, gan rītubūs tajā pat vietā, kur liku, bet atradu slieksni tik pliku.
Labi, ka vēl viens muguras somā, zem galvas likta, visu nakti smaržoja pēc ķimenēm un rudziem, tā saldi dvakoja, pēc kuras cūkas kāroja, durvis raustīja.
Bet mājas sauca par <Lāpītājiem>, ne<Laupītājiem>!

 

Arlita Indriksone