Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Zīmējums: Dmitrijs Paramonovs

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 16 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zvērs – amfībija: ūdrs

Ilmārs Tīrmanis


Ūdru ģints, kurā neapšaubāmi ietilpst arī Jūsu žurnāla februāra numurā attēlotais Palearktikas ūdrs (Lutra lutra), ir sugām samērā bagāta sermuļveidīgo zvēru ģints. Tomēr neviena no vienpadsmit parējām ģints sugām nav pasaulē tik plaši izplatīta kā Palearktikas ūdrs. Viņš, starp citu, ir vienīgais savas ģints pārstāvis Latvijā. Šīs sugas areāls aptver visu Eiropu (ieskaitot Angliju, Īriju), lielāko daļu Āzijas (izņemot ziemeļu tundru Krievijā, Kazahiju, Indijas vidieni, Arābijas pussalu) un iesniedzas Āfrikas ziemeļrietumos (Marokā, Alžīrijā).


 

Tipisks sauszemes kustonis palien zem ūdens

Palearktikas ūdra, ko turpmāk te dēvēšu vienkārši par ūdru, dzīve neatraujami saistīta ar saldūdenstilpnēm, pārsvarā – ar upēm. Vistīkamākās (vismaz pie mums, Latvijā), šķiet, viņam ir nelielas un vidēja izmēra mežainas upītes, kuru platums – apmēram 10 līdz 20 metru, tomēr zvērs piemājo arī lielākos ūdeņos, to krastos. Obligāts nosacījums: pat visbargākajā ziemas salā šajās ūdenstilpnēs jābūt neaizsalstošiem vaļumiem, zemledus tukšumiem.

Ūdrs ir amfībija (grieķu val. Amphi – divējāds, bios – dzīvība). Tātad: šis kustonis piekopj divējādu dzīvesveidu – uzturas un vienlīdz labi jūtas gan sausumā, gan slapjumā. Ēdienu ūdrs sev gādā galvenokārt ūdenī, bet sausumā – pakrastēs un paša vai bebru izraktās alās, kurām izeja drošības labad ierīkota zem ūdens līmeņa, – viņš atpūšas.

Taču senseno laiku tāltālie ūdra priekšteči – ticiet vai nē – bijuši tipiski sauszemes kustoņi; vien laika gaitā evolūcija viņus mazpamazām apgādājusi ar dažādiem īpašiem pielāgojumiem dzīvošanai arī ūdenī, tādējādi pakāpeniski padarot par īstiem amfibiotiem.

Evolucionārie pielāgojumi

Pirmkārt – ūdens pretestības vieglai pārvarēšanai piemērots ķermenis: ūdra izstieptais, slaidais, lokanais plūdlīniju formas rumpis samērā neuzkrītoši pāriet garā astē, kas savukārt vienmērīgi sašaurinās un tad galā nosmailojas, galva dzīvniekam neliela, saplacināta, struppumaina, kakls īss. Ūdensdzīvei tik ļoti nepieciešamie «airi» jeb kājas ūdram nav garas, toties ļoti spēcīgas; plaukstu samērā slaidie pirksti savstarpēji savienoti ar peldplēvēm, kas sniedzas gandrīz līdz nagiem. Lai pleznveidīgās ķepas būtu vēl vairāk pielāgotas irkļu funkciju veikšanai, plaukstas, kas apakšpusē ir kailas, neapmatotas, ārmalās visriņķī ir nosegtas ar elastīgu, cietu sariņu slāni – tas palielina iroties tik būtisko atgrūšanās virsmas laukumu.

Lai, ūdram atrodoties zem ūdens, slapjums neiekļūtu elpošanas orgānos, ienirstot viņš liek lietā vēl kādu pielāgojumu – spēju pēc ieelpas cieši aizžmiegt nāsis. Turklāt ūdens iekļūšanai degunā traucē arī tas gaiss, ko nirējs pamazītēm vienmērīgi izelpo. Te piebilde: pateicoties tieši šai palēninātajai izelpai, cilvēks (ja viņam paveicas atrasties līdzās vietai, kur dzelmē rosās ūdrs), ar acīm sekojot zvēra izlaisto mazo gaisa burbulīšu virtnei, var precīzi noteikt peldošā kustoņa zemūdens maršrutu, pašu peldētāju pat nemaz neredzot.

Ienirdams ūdrs automātiski aizver arī nelielo austiņu atveres. Šim nolūkam, protams, ir īpaši pielāgojumi: vārstulītes.

Tāpat – kažoks. Ūdra kažoks veidots tā, lai, ilgstoši atrodoties ūdenī, iespējami mazāk samirktu un iespējami vairāk saglabātu siltumu. Biezās vilnas slānis sastāv no cita citam līdzās blīvi augošiem samērā īsiem, toties izteikti vijīgiem matiņiem. Segmati jeb akotmati, kuru garie gali cieši pārsedz vilnas kārtu no virspuses, arī ir ļoti savdabīgi: sākumā, pie saknēm, krietni saliekti, tāpēc aug slīpi, galos – saplacināti, platāki. Pateicoties šīm sava ietērpa īpatnībām, ūdrs gandrīz vienmēr, kad izrāpjas no ūdens, ir praktiski sauss. Taču, drošs paliek drošs, pēc peldes nokļuvis sausumā, viņš pienācīgi noskurinās un tad tūdaļ steidz atbrīvoties no tām niecīgajām mitruma pārpaliekām, kas saglabājušās uz ķermeņa: viņš steidz kārtīgi izvārtīties sniegā (ja sniegs ir) vai vismaz smiltīs. Pēc vārtīšanās dzīvnieks rūpīgi sakopj sevi – laiž darbā mēli: nolaiza krūtis, vēderu, sānus, muguru un jo īpaši pamatīgi – asti.

Kāpēc ūdrs savai astei velta tik lielu uzmanību? Visticamāk tāpēc, ka astei ir nepārvērtējama loma ātrpeldēšanas situācijās. Kad jāuzbrūk, kad jābēg, vārdsakot, kad jāpeld īpaši ātri, tad nevis airveidīgās ķepas, bet tieši muskuļotā aste ir galvenais dzinējs – dzenskrūve. Ūdra ātrpeldēšanas stils: kājas, kas visas četras gareniski piekļautas rumpim, nekustas, toties pats rumpis un visnaskāk aste izlokās kā zutis. Aste turklāt lielā (bet ne pilnā!) mērā pilda arī stūres funkcijas.

Savukārt tad, kad peldot vai nirstot nav jāsteidzas, ūdrs dod astei zināmu atslodzi. Tad viņš nodarbina galvenokārt «pleznas» – ar tām viņš palēnām iras, ar to palīdzību viņš veic manevrus, tostarp – apbrīnojami krasus.

Dzīves telpa

Viens zvērs parasti apdzīvo piecus līdz piecpadsmit kilometrus garu upes un tās piekrastes posmu, no ūdenstilpes daudz neattālinoties nedz vasarā, nedz ziemā, lai gan uz pārvietošanos ir nasks; ūdram nebūt nav grūti, pārmaiņus te peldot, te lumpatojot pa ledu vai sauszemi, diennaktī veikt desmit un pat vairāk kilometrus (izņēmums – mātītes ar mazuļiem).

Ik reizi (pie tam – gadu no gada) zvēri savu iecirkņu robežās pārvietojas pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem, pa vienām un tām pašām takām. Un zīmīgi – tieši pa tām pašām takām allaž ceļo arī tie viņu sugasbrāļi, kas tīši vai netīši nokļūst šajās jau iestaigātajās vietās. Cilvēkiem pēddziņiem ziemā, kad uzsnidzis sniegs, ūdru ceļu, kas dziļākās kupenās atklājas pat kā izdzītas vagas, ieraudzīt un izsekot, protams, nav grūti, turpretim vasarā to izdarīt ir sarežģītāk (bet ne neiespējami).

Tiesa, ne jau tikai takas, ne tikai raksturīgie relatīvi prāvie un savstarpēji īpatnēji (rindā slīpi) izkārtotie sniegā vai smiltīs un dubļos iemītie pēdu no spiedumi un garās astes ievilktās svītras liecina par ūdru klātbūtni. Ūdeņu tuvumā izdodas atrast arī dažādas citas viņu radītas zīmes. Piemēram, robežzīmes – uz ūdenī vai (retāk) krastā esošiem paaugstinājumiem: lielākiem akmeņiem, ciņiem, kritalām, koku saknēm, arī uz sērītēm, pussaliņām zvēri atstāj savus ekskrementus – sugasbrāļiem adresētus saožamos signālus. Bet zinātkāriem cilvēkiem viņi negribēdami atstāj informāciju par to, ko ēduši. Arī dienišķo maltīšu atliekas, kas lielākoties tāpat atrodamas uz dažādiem paaugstinājumiem, liecina par ēdāju klātbūtni un par viņu ēdienkarti, protams. Ļoti raksturīga zīme vasarā ir t.s. ūdru vannas: vien dažus centimetrus seklas iedobītes smiltīs vai dubļos. Jā, dzīvniekiem, kas pusi savas dzīves pavada ūdenī, ir speciālas vannas, kurās visvisādi izvārtīties, izgorīties, patupēt vai atlaisties un pakasīties, aplaizīties, kurās arī pačurāt, kurās vienkārši pagulšņāt. Pauguru nogāzēs gan vasarā (dubļainās un mālainās vietās), gan ziemā (sniegā un uz ledus) ūdri ierīko sev īpašus (arī zīmīgus!) slīdkalniņus, no kuriem naktīs Mēness gaismas apspīdēti, daudzas reizes pēc kārtas slidinās, ieskrējušies šļūc uz vēdera. Izrādās: pat pieaugušie ūdri ir rotaļāties mīloši dzīvnieki! Par to liecina vēl kāda viņu iecienīta nodarbe (tiesa, tā gan neatstāj vērā ņemamas zīmes) – savas astes galiņa tvarstīšana. Pakaļ savam astes galiņam ūdri dzenas gan uz sauszemes, gan jo īpaši azartiski – ūdenī.

Pavasaris, pavasaris!

Pavasara sākumā, kad pēc ūdru pētītāju vairākuma viedokļa pieaugušo (vismaz trīs gadu vecumu sasniegušo) ūdru vairākumam ir pārošanās sezona, pacietīgam un aukstumizturīgam cilvēkam, kurš sadūšojies krēslainā un tumšā diennakts periodā dirnēt kādas nomaļas mežainas upītes tuvumā, var laimēties dzirdēt vairoties noskaņotu un kauties gatavu ūdru tēviņu raidītus visnotaļ melodiskus svilpienus – aicinājumus uz tikšanos potenciālajām partnerēm, izaicinājumus «duelēties» potenciālajiem konkurentiem.

Arī citās situācijās – gan iekāres pārņemti luncinādamies ap jau izraudzītajām dāmām, gan dusmu un baiļu atmosfērā «duelēdamies» ar konkurējošiem pretendentiem – vīriešu dzimuma ūdri izdod skaņas: dažādus, daudzveidīgus šņācienus, cirkstienus, ņurdienus, murdienus.

Par ūdru vairošanos, jāatzīst, līdz šim iegūts samērā maz pilnīgi neapstrīdamas informācijas. Zināms, ka ūdru mātītēm vienā metienā var būt no diviem līdz pieciem, tomēr parasti nav vairāk par trim mazuļiem, jaundzimušie ir akli, pavisam nevarīgi, attīstās lēni. Uzskata, ka lielākā daļa no ūdrenēm dzemdē vairāk nekā gadu pēc apsēklošanas, tātad – nākamā gada pavasarī, taču... nesen dzimušus ūdrēnus reizumis ir izdevies konstatēt arī vēlāk, pat rudenī. Zināms, ka grūsnības periodā šiem dzīvniekiem ietilpst samērā garš latentais jeb dīgļa attīstības pārtraukuma posms. Cik īsti garš tas ir? Šis jautājums izraisa vēl kādu jautājumu: vai ūdrenes dzemdē katru gadu vai ik pārgadus, vai atkarībā no kaut kādiem pētnieku pagaidām vēl neizdibinātiem faktoriem? Viedokļi dalās par to, vai ūdri ir monogāmi vai poligāmi, par to – ūdru tēviņi vairāk vai mazāk aktīvi piedalās mazuļu audzināšanā vai vispār nepiedalās. Domājams, ka mammas ar saviem pēcnācējiem turas kopā līdz nākamā gada pavasarim – līdz nākamā vairošanās cikla sākumam.

Neviens gan nešaubās par to, ka mazus ūdrēnus var viegli pieradināt un izaudzināt par paklausīgiem mājkustoņiem, taču to darīt nedz vajag, nedz drīkst. Šolaik ūdrus (un viņu brīvību) sargā likums. Bet agrāk...

Ūdra brīvību sargā likums

Reiz, «rakņādamies» kinoloģiskajā literatūrā, ievēroju senas, bet nu jau izzudušas savulaik Anglijā (Jorkšīrā) radītas medību suņu šķirnes nosaukumu – Otterhound, kas, tulkojot latviski, nozīmē ūdru suns. Jā, 16. un 17. gadsimtā Jorkšīras grāfistē ūdru medīšanai izmantoja tieši šim nolūkam speciāli izkoptu īpašu suņu šķirni. Tas liecina, ka ūdru bendēšanai Apvienotajā Karalistē tolaik bijusi pievērsta liela uzmanība. Un arī vēlāk, kad aizpagājušajā gadsimtā, Jorkšīras ūdru suni krustojot ar citām terjeru šķirnēm, briti bija radījuši jaunu (līdz mūsdienām saglabājušos!) medību suņu šķirni erdelterjeru, šis jaunradījums sākotnēji tāpat tika izmantots galvenokārt tikai ūdru medībās.

Bija īpaši suņi. Tika rīkotas īpašas medības. Un ne jau tikai Anglijā tās tika rīkotas. Un ne jau tikai ar suņu palīdzību ūdri tika bendēti. Medītāji lika lietā arī tīklus, speciālus žebērkļus, slazdus un, protams, šaujamrīkus. Ūdrus aktīvi galēja (un vietumis joprojām galē) praktiski visur, kur šie dzīvnieki mājoja. To ļautiņi darīja ne vien tādēļ, lai iegūtu zvēru skaistās, apbrīnojami izturīgās, sniegā un lietū praktiski nesamirkstošās un tāpēc ļoti vērtīgās, dārgās kažokādas, bet arī (vai pat galvenokārt) tāpēc, ka ūdrus izsenis uzskatīja par kaitniekiem – nozīmīgiem cilvēku konkurentiem. Un jāatzīst – ne bez pamata. Mūslaiku skandināvu zinātnieki, starp citu, ir speciāli pētījuši, rēķinājuši un izrēķinājuši: viens pieaudzis ūdrs, ja viņš pārtiek tikai no ihtiofaunas, gadā var notiesāt gandrīz pustonnu zivju. Vidēji dienā – krietni vairāk par kilogramu. «Var notiesāt» – tas, protams, nebūt nenozīmē, ka noteikti notiesā, jo, lai gan zivis neapstrīdami ir galvenā, tā tomēr nav vienīgā ūdru barība. Šo plēsēju ēdienkartē, kā noskaidrojuši pētnieki tepat Latvijā, neskaitot 26 sugu zivis, ietilpst vēl arī abinieki (lielākoties vardes), vēži, prāvāki kukaiņi, gliemji, tārpi, nelieli zīdītāji, putni un pat ogas. Tomēr zivis (tiesa – nepavisam tās vislielākās) uzkrītoši dominē.

Tāpēc nav īpaši jābrīnās, ka cilvēki – zivju ķērāji, zivju kultivētāji, zivju ēdāji – ūdrus iznīcināja un vietām, diemžēl, joprojām iznīcina ar visvisādiem līdzekļiem un paņēmieniem.

Tomēr – nenoliedzami pēdējos gadu desmitos lielākajā daļā valstu, kurās ūdri sastopami, vismaz oficiālajā līmenī attieksme pret šiem zvēriem ir krasi mainījusies. Tagad Palearktikas ūdrs visā savā areālā tiek atzīts par vairāk vai mazāk apdraudētu sugu, tāpēc iekļauts gan dažādu valstu (tostarp Latvijas), gan reģionu Sarkanajās grāmatās, tas minēts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvā, Bernes konvencijā par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību.

Vai nu tāpēc, ka suga deklarēta par aizsargājamu, vai tāpēc, ka daudzviet samazinās galvenās (ja neņemam vērā cilvēku) konkurentsugas Amerikas ūdeles ietekme, vai arī pateicoties kādiem citiem iemesliem, piemērotos biotopos ūdru daudzums – jāatzīst – ir vērā ņemams, bet vēl nepietiekams, tādēļ turpina palielināties. Šai kontekstā gan jāpiebilst, ka ūdra izplatības areāla ievērojamā daļā (īpaši – tā saucamajās «augsti attīstītajās» valstīs) īsti piemērotu biotopu nav atlicis tik daudz, cik vēlētos nevien paši ūdri, bet arīdzan to pētnieki. Uz Latviju un arī dažām citām postpadomju zemēm šī bēdīgā atziņa, pateicoties ilggadējai nekapitālistiskajai saimniekošanai, pagaidām vēl pilnā mērā neattiecas. Ja ticam oficiālajiem datiem, Latvija pašlaik ir ūdriem salīdzinoši ļoti bagāta zeme: pie mums mājo krietni vairāk par pieciem tūkstošiem šo dzīvnieku; tas, starp citu, – varam lepoties! – ir bezmaz divreiz vairāk nekā Lietuvā un četrreiz vairāk nekā Igaunijā.

Ūdru pētnieki gan Latvijā, gan arī citos pārlieku «attīstību» nesasniegušos pasaules nostūros, ja vien viņi tiktu pienācīgi atbalstīti, droši vien spētu ar dažādiem jaunatklājumiem apliecināt, ka ir visnotaļ perspektīvas terioloģijas jomas pārstāvji, jo ūdri vēl joprojām tiek atzīti par relatīvi mazizzinātiem zīdītājiem. Kā nu ne – viņi taču dzīvo apslēpti, viņi ir makten piesardzīgi, uzmanīgi, manīgi, slapstīgi zvēri, kas ne acu galā necieš cilvēku ilglaicīgu būšanu līdzās un – jo vairāk – darbošanos līdzās. •