Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Stāsti par čūskām

Ilgas Riekstiņas māte dzimusi Grieķijā, mazā kalnu ciematā, un meita Ilga bērnībā latviešu tautas pasaku vietā klausījās stāstus par kalniem, sauli un čūsku paražām. Kad viņa mācījās Rīgas 4.vidusskolas 10.klasē, skolotāja vaicāja, par ko katrs vēlas kļūt, un meitene paziņoja, ka mācīsies par veterinārārstu, lai ārstētu čūskas. Skolotāja izsaucās: «Kādas muļķības! Aitiņu ārstē! Čūskas neviens neārstē!» Tomēr pēc vidusskolas Ilga iestājas LU Bioloģijas fakultātē, lai kļūtu par zoologu. Kādu laiku slimības dēļ vajadzēja dzīvot pie Azovas jūras, un tur pirmoreiz ieraudzīta dzeltenvēdere. Radās stāsts par šo mūsu glodenes radinieci.

Pēc augstskolas beigšanas vasaras pagāja kalnos un kāds laiks – Vidusāzijā, kur tuvāk iepazīta austrumu cilvēku mentalitāte un viņu attieksme pret čūskām kā svētuma simbolu – svētīta tā māja, kurā apmetusies čūska. Kaukāza aulā dzeltenvēdere jeb «želtopuziks» dzīvoja pasta ēkā uz jumta, bet vīnogulājos – gjurzas.

Vidusāzijā Ilga Riekstiņa piedalījusies čūsku indes ņemšanā. Darbs ar čūskām ir bīstams, jo nepietiek ar to, ka zini čūsku anatomiju un proti atšķirt vienu čūsku sugu no citas. Pēc gjurzas kodiena praktiski neizdzīvo neviens pat tad, ja tiek darīts viss iespējamais, lai cietušo glābtu. Tā gadījies arī pašiem čūsku ķērājiem. Vidusāzijā čūsku ķērājiem nav augstākās bioloģiskās izglītības. Parasti tie ir vietējie, kas labi zina čūsku paražas un apmešanās vietas. Šis amats pāriet no paaudzes paaudzē. Lietpratēji dzīvo pie Samarkandas un Frunzes. Tur atrodas arī laboratorija, kur iegūst čūsku indi, un ir vairāki vaļēji baseini ar augstām betona sienām, kur čūskas uzturas pēc indes ņemšanas. Pēc 3 gadiem visas tiek palaistas brīvībā, jo čūsku skaits Vidusāzijā samazinājies. Toreiz redzēto un dzirdēto par čūskām I. Riekstiņa pierakstījusi dienasgrāmatā. 1976.gadā viņa devusies uz Vidusāziju, un ceļojums pa Vidusāzijas tuksnešiem Karakumu un Kililkumu viņai kā biologam bija vērtīga zinātniska ekpedīcija. Vidusāzijā tika pētītas un fotografētas kobras un gjurzas, smilšu efas un varāni. Tur piedzīvotais aprakstīts stāstos, kuros attēloti reāli notikumi.

Tagad Ilga Riekstiņa dzīvo Engurē, bet interese par čūskām nav zudusi. Tiek vāktas ziņas par gludeno čūsku Kurzemes piekrastē, kas Latvijā ir retums.

 

Lelde Stumbre

 

Kā mūsu pētnieki stepes čūskas ēda...

1976.gada vasara. Mūsu Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūts bija saņēmis valdības uzdevumu – Ornitoloģijas laboratorijai jāsūta putnu pētnieki militāram darbam uz Kazahijas stepēm. Darbā iesaistījās arī paši militāristi no Ļeņingradas. Uzdevums it kā vienkāršs – vajadzēja izstrādāt metodi, kā, izmantojot stepes ērgļus un to spēju pierast pie vietas un saimnieka, piestiprināt tiem radioraidītājus, lai iegūtu izlūkziņas.

Komandējumā devās trīs ornitologi – Viesturs Klimpiņš un vēl divi viņa kolēģi. Viena no tām bija sieviete. Maskavā mūsu ornitologus sagaidīja šoferis un zinātniskā sekretāre. Šofera vārds bija Vasīlijs Ivanovičs, un mūsējie viņu tūlīt nokristīja par Čapajevu, bet zinātnisko sekretāri – par Aņķu.

Vasīlijs Ivanovičs centās zinātniekus iesaistīt sarunās. Pats stāstīja un pats smējās. Bet stāstīja viņš par saviem piedzīvojumiem ar ķīnietēm un korejietēm, saucot lietas īstajos vārdos. Viņš nekautrējās arī no sieviešu klātbūtnes, bet gari un plaši klāstīja par savām seksuāla rakstura uzvarām, un apklusināt viņu nebija iespējams. Nelīdzēja zinātnieku pārsēšanās autobusa pēdējos solos. Vasīlijs Ivanovičs aizgūtnēm stāstīja, ka korejieši un ķīnieši ir tumši ļaudis, kas ēdot pat čūskas. Mūsējie klusēja, klusēja, kamēr viņu galvās nobrieda plāns, kā Čapajevu pāraudzināt.

Pēc ilgā brauciena autobuss apstājās stepes vidū. Apkārt sausa stepes zāle, reti krūmi, tālumā kalni. Aiz tiem – Ķīna. «Nu ko, taisīsim vakariņas?» – aicināja Čapajevs. «Mēs aiziesim pēc iekura,» – ieteicās Viesturs.

Nakts tumsā salasīt iekuram zarus nav viegli. Šur tur ligzdās ornitologi bija pamanījuši stepes ērgļus. Rīt tos vajadzēs ķert. Tomēr galvenais objekts, ko viņi meklēja, nerādījās. Tikai pēc pāris stundām zinātnieki apmierināti atgriezās, bet uz stieplēm bija savērti mazie stepes žņaudzēji – raibas un varen treknas čūskas. Sarausuši apkārt zāli, uzmetuši zarus, ornitologi lēnām dīrāja čūskām ādu. Gluži kā lucīšiem. Tā viegli padevās, zem tās bija tauku kārta, laikam jau čūskām barības šeit pietika. Tad visi drūmām sejām uzmanīgi vēroja, kā gatavojas maltīte. Čapajevs pārsteigumā zaudēja valodu. Savācis savas konservu kārbas un tēju, viņš kopā ar Aņku apsēdās tālāk. Noņēmuši izceptās čūskas no iesmiem, mūsējie sāka ēst. Tauki pilēja pa muti un rokām. Tumsā skats bija šausmīgs. Kāds aicināja Čapajevu piebiedroties, tomēr šoferim nez kāpēc kļuva slikti un viņš, pagājis tālāk stepē, mocījās kā paģirās. Trīs turpmākās dienas Čapajevs klusēja. Pēc tam neizturēja un teica: «Es biju domājis, ka baltieši ir kulturāli cilvēki, nekad neticēju, ka jūs ēdat čūskas.»

Atlikušo komandējuma laiku Čapajevs bija nerunīgs un domīgs. Netraucēja strādāt. Vēl jāpiebilst, ka eksperiments bija neveiksmīgs – radioraidītāji izrādījās par lieliem, ar tādiem putni nespēja lidot. Tomēr neparastās vakariņas stepē mūsu ornitologi atceras vēl šodien.

Tīģera pateicība

Notikums, kuru gribu pastāstīt, risinājās Indijā, kādā Kašmiras ciemā Bandipurā. Ciemā dzīvoja slavens šikai – mednieks Mahamada. Medībās viņš devās agri no rīta, kad pirmie saules stari klāja zemi, bet nakts vēsums nebija vēl izzudis. Ciemā Mahamada bija ļoti ieredzēts, neviens tik labi neprata izsekot medījumu. Parasti viņš medīja tīģerus, un džungļos šo dzīvnieku netrūka. Mahamadam ciemā piederēja arī zemes gabals, kur viņš audzēja rīsus, taču ar to ģimenei nepietika, lai nopirktu pat sāli. Bet sāli Kašmirā lieto visur, pat dzerot stipru tēju.

Izgājis pa ciema ceļu cauri ielejai, Mahamada iegāja džungļos. Tie bija tik biezi saauguši, ka rets saules stars iespraucās caur koku lapām. Daba tīģeri apveltījusi ar saules un ēnas rotaļām – tā kažoks pielāgots apkārtnei un neprašām dzīvnieku ieraudzīt ļoti grūti. Mahamada zināja, ka agrā rītā tīģeris dodas medīt bifeļus un parasti klusu piezogas pie ezera vai upes. Tīģeris ievēro visus džungļu likumus – gan to, no kuras puses pūš vējš, gan sīkāko troksni.

Bet arī tīģera mednieks zināja šos nerakstītos likumus. Nogājis labu gabalu gar biezokņa malu, Mahamada izdzirda neparastu troksni – kā vaidus, kā zvēra rēcienus. Tad džungļu rītausmā atskanēja šaušalīgs tīģera rēciens. Tā nebija džungļu karaļa medību uzvaras dziesma, bet vaids. Nogaidījis īsu brīdi, Mahamada devās trokšņa virzienā. Klusumu atkal pāršalca jauns izmisuma pilns tīģera rēciens. Kaut kur pavisam netālu norisinājās drāma. Mednieks pietuvojās liktenīgajai vietai un pārsteigts apstājās. Viņa priekšā atklājās drausmīga aina – liels pitons bija apvijies tīģera ķermenim, un tā nāvējošie muskuļi žņaudza džungļu karali. Tīģeris pamazām zaudēja spēkus. Pitons bija apvijies trīs cilpās. Savu galvu tas bija izslējis pretī tīģera galvai un ar stindzinošu skatu novērtēja tīģera pēdējos spēkus.

Pitons nekad neaprij savus upurus dzīvus, bet nogaida, līdz tie pārstāj elpot. Tikai tad, atverot savu bezizmēra rīkli, tas uzmaucas upurim.

Tīģeris žēli ievaidējās un paskatījās uz cilvēku. Mahamada apsvēra, ka labāk neiejaukties džungļu likumos, pagriezās, lai aizietu. Saņēmis pēdējos spēkus, tīģeris tik žēli ievaidējās, ka cilvēks apstājās. Mahamadam kļuva žēl skaistā tīģera, kuru tagad būtu bijis viegli nomedīt. Bet vai tās būtu taisnīgas medības? Aiz jostas viņam kā visiem medniekiem bija duncis. Prātā ienāca doma uzšķērst pitonu – tas nespētu vienlaicīgi uzbrukt arī viņam. Bet, ja nu tīģeris, atbrīvojies no sagrieztā pitona žņaugiem, metas virsū viņam pašam? Domāt vairs nebija laika – pitona galva tuvojās tīģera galvai un ar asti tas bīdīja tīģera ķermeni savā virzienā. Mahamada vēlreiz paskatījās uz bezpalīdzīgo dzīvnieku, ātri izvilka nazi un no visa spēka cirta čūskai. Pitons pat neaptvēra, ka pēkšņi kļuvis nespēcīgs, bet tīģeris, smagi ievilkdams elpu, jau pacēla galvu un kratīja nost čūskas nāvējošos gredzenus.

Mahamada devās atpakaļ uz ciemu. Nekas no šodienas medībām nebija iznācis, bet viņš jutās laimīgs. Laiku pa laikam paskatījies atpakaļ, redzēja, ka tīģeris lēnā gaitā viņu pavada līdz pat ciemam. Tā bija dzīvnieka pateicība par izglābto dzīvību.

Zālamana spriedums

Bija agrs Latvijas vasaras rīts, saulīte izkāpusi no jūras, bet gaisā vēl manāms nakts dzestrums. Dārza darbiem vispateicīgākās ir rīta stundas, tāpēc, paņēmusi kapli, devos uz zemeņu dobēm. Šajā dārza stūrī mitrums saglabājas visilgāk. Lielās, slaidās priedes met garas ēnas, tikai ap pusdienlaiku, kad saule nonāk zenītā, zemenēm tiek siltums. Pametu skatu uz dobēm un ieraudzīju savā priekšā vardīti. Parasta vardīte ar raibu vēderiņu. Nopriecājos, ka dārzā būs mazāk kukaiņu. Ievēroju, ka vardīte nelec projām, bet uzturas manā tuvumā. Vajadzēja uzmanīties, lai ravējot to nesavainotu. Pēkšņi tā palēcās gaisā, aiz muguras dzirdēju šņācienu un ieraudzīju lielu zalkti. Tas nebaidījās no cilvēka un veikli locījās pēc upura. Redzēju čūskas acis, tās bija tukšas un neizteiksmīgas. Vardīte vēlreiz augstu palēcās un mainīja kustības virzienu, tomēr čūska bija veiklāka. Manā acu priekšā čūska satvēra vardi aiz pakaļkājām. Tās apakšžoklis virzījās kā maiss zem vardes vēderiņa. Vardīte žēli kurkstēja, acīs bija bailes. Zināju, ka zalktis savus upurus aprij dzīvus, tomēr dabā to redzēju pirmo reizi. Atcerējos, ka Parīzē vardēm ir piemineklis. Zinātnē tās izmanto kā laboratorijas dzīvniekus. Nolēmu vardīti atbrīvot. Bet kā? Labprātīgi zalktis savu upuri neatdos, un nosist viņu arī negribēju.

Tad ieraudzīju ūdens spaini. Lēju ūdeni zalktim uz galvas tik ilgi, līdz tas palaida vardi. Aprēķins bija vienkāršs – zalktim plaušās pietrūka gaisa. Vardītei ūdens veicināja ādas elpošanu, tāpēc tas nāca viņai par labu. Zalkti pārmetu pār žogu. Vardīte kādu laiku smagi elpoja, līdz, sajutusi brīvību, aizlēca. Pāris reizes vēl satikāmies zemeņu dobēs, bet zalkti gan dārzā vairs nemanīju. Laikam bija apvainojies.

Piemineklis kaķim

Pār kalnu nogāzēm jau trešo dienu vilkās mākoņi. Tie pamazām apņēma virsotnes, līdz tās vairs nebija redzamas. Lielākajā Ziemeļkaukāza upē Terekā ūdens plūda straujāk, un tas liecināja, ka augšā, kalnos, jau līst. Ielejā skatam pavērās lieli vīnogulāja lauki. Līdz ar saullēktu ļaudis šeit strādāja kolhoza laukos, bet, iestājoties svelmei, devās mājup. Šajā Ziemeļkaukāza nostūrī dzīvoja čerkesi – sena kalniešu tauta ar stiprām senču tradīcijām. Īpaši cieņa tika izrādīta veciem ļaudīm un vietējam garīdzniekam – mullam.

Kad ciemā ieradās grupa zoologu, lai veiktu biocenozi – dzīvnieku uzskaiti, šoreiz tieši čūsku, tie parasti aprunājās ar vietējiem iedzīvotājiem vai čabaniem ganiem. Negaisa dēļ kalnos doties nevarēja, tāpēc grupa nolēma iegriezties tuvākajās mājās, kur pagalmā rosījās čerkesiete. Viesu ierašanās pie kalniešiem tiek uzskatīta par cieņas parādīšanu. Vecā čerkesiete, tērpusies melnā apģērbā, atņēma sveicienu un novērsa acis. Viņa slikti runāja krieviski, tāpēc pasauca vedeklu – vietējās skolas skolotāju. No istabas iznāca jauna sieviete, uzsmaidījusi viesiem, lūdza nākt iekšā un justies kā mājās. Viņas augums liecināja, ka drīz šajā ģimenē ieradīsies pēcnācējs. Ekspedīcijas vadītājs izstāstīja ierašanās iemeslu. Kad saruna nonāca līdz čūskām, vecā čerkesiete satraukti noteica, ka viņa zinot gan, kur guļot liela čūska, bet neteikšot. Uz zoologu vaicājumu, kāpēc viņa negrib atklāt čūskas uzturēšanās vietu, vecā sieviete atbildēja: «Mulla saka, ka tas, kurš noķers čūsku, ies bojā no čūskas kodiena vai čūskas dzimta atgriezīsies un sakodīs tā radiniekus.» Tā teikts svētajos rakstos Korānā, tāpēc viņa nebija pierunājama parādīt čūsku...

Otrā dienā, kad zoologi devās tālāk, vedekla pienāca pie ekspedīcijas vadītāja un pastāstīja, kurā vietā pie kalnu avota uz akmeņiem meklēt lielo čūsku. Jaunā skolotāja brīdināja nenoliekties pie avota ar pakausi uz leju, jo gjurzas kodiens pakausī ir droša nāve. Par to liecina gjurzas nosaukums – nāvi nesošā (krieviski – gadjuka grobovaja). Kad zoologi nonāca pie avota, viņi tiešām ieraudzīja pusotru metru garu gjurzu. Tā nekustīgi gulēja uz akmens plāksnes virs avota. Likās pilnīgi neaizsniedzama, neredzama. Tika sagatavotas kārtis čūskas pacelšanai, bet tā veikli ieslīdēja aizas spraugā. Tikai puse no ķermeņa palika redzama, un izdevās to piespiest pie sienas. Tagad to nācās vilkt lēnām ārā centimetru pa centimetram, līdz parādījās galva. Trijatā izdevās viņu saķert ar knaiblēm, tad veikli iemest maisā ar asti pa priekšu un stingri nosiet galu, lai tā nepaspētu savus zobus iecirst rokās. Čūska bija nomedīta, un ekspedīcija varēja doties tālāk kalnos.

Bija pagājuši vairāki mēneši, kad kāds no zoologiem uzzināja, kas vēlāk noticis ciemā. Jaunajai skolotājai piedzima dēls, dzimtas turpinātājs, kā čerkesi saka – džigits. Parasti bērns gulēja laukā, vīnogulāju lapenē. Kādu rītu, kad vecā čerkesiete cepa plāceņus, viņa izdzirdēja izmisīgus kaķa ņaudienus. Tie arvien pieņēmās spēkā, pārgāja nelabā gaudošanā. Ieraudājās bērns. Ieskrējusi lapenē, viņa ieraudzīja, ka liela gjurza lokās pa zemi un mēģina piekļūt bērnam, bet kaķis stājas tai priekšā, lec un bļauj. Tad gjurza tam uzklupa un neganti koda. Paķērusi zīdaini, vecā sieva sauca palīgā ļaudis. Čūsku nosita. Kaķis, glābdams dzīvību mazulim, upurēja sevi. Par godu kaķim mājas pagalmā saimnieks uzcēla pieminekli. Bet vecā čerkesiete vaimanāja, ka mullas pareģojums piepildījies.

Ja čūskā mīt tavu senču dvēsele...

Indijā tic, ka cilvēks piedzimst daudzas reizes, tikai neatceras savu iepriekšējo dzīvi. Ja šodien dzīvē klājas grūti, pats esi pie tā vainīgs – iepriekšējā dzīvē esi daudz grēkojis. Ja nav darba, jācieš bads, iepriekšējā dzīvē esi nodarījis pāri svētajai govij. Ja ģimenē nav bērnu, tad tu vai sieva iepriekšējā dzīvē esat nosituši čūsku. Čūska ir svēta, to nedrīkst aiztikt, tajā ir tavu senču dvēsele (Sansari mācība).

Širaki ciemā, kas atrodas Bombejas štatā, dzīvo indusi. Tie svēti tic atkalpiedzimšanas lokam jeb Sansari. Tikai tā var izskaidrot nabadzību un tai līdzās pastāvošo bagātību. Sansari liek indietēm samierināties ar savu dzīvi, cerēt, ka pārdzimšana ir labākas dzīves sākums.

Kad Indijā sākās zemes reforma, daudzi bezzemnieki ieguva maharadžu atsavinātās zemes platības. Cilvēki cerēja, ka ar zemes palīdzību tie izkļūs no nabadzības un bada. Zemi apsēja ar labību un iegādājās lopus. Zemes piešķiršana ciema iedzīvotājiem izvērtās par īstiem svētkiem. Jaunie zemnieki dibināja ģimenes. Arī Džahars, jauns skaists indietis, saņēma no valsts zemi. Šajos svētkos par sievu viņš apņēma kaimiņa meitu, ar ko no bērnības bija saderināts. Ciema ļaudis palīdzēja uzsliet mājokli no māliem un palmu zariem. Mājas pagalmā uz dzīvi apmetās arī daži suņi, kuriem šad tad atmeta ēdamo. Jaunā sieva Džinda, kā visas Indijas sievietes, iekrāsoja pierē īpatnēju zīmi. Tā norādīja uz reliģisko piederību un apliecināja, ka sieva bezgalīgi mīl savu vīru.

Džahars rītos kopā ar citiem ciema zemniekiem devās uz lauka strādāt, vakaros līdz ar saulrietu atgriezās mājās. Sieva viņu sagaidīja ar sarūpētām vakariņām. Kādu vakaru, atgriezies no lauka, viņš satraukts stāstīja, ka ciema tuvumā parādījies tīklainais pitons. No visām čūskām tā ir visbīstamākā, tai patīk uzturēties cilvēku mājokļu tuvumā. Par laupījumu izvēlas mājdzīvniekus: sivēnus, cūkas, aitas, kazas un suņus. Nereti uzbrūk arī cilvēkiem. Džindai jau no bērnības bija bailes no čūskām. Padzirdējusi vīra brīdinājumu, viņa pat baidījās iziet no mājām. Tomēr kādu rītu Džinda devās uz upi mazgāt veļu, un viņai likās, ka zālē dzird čaboņu. Džinda steidzās mājup. Taka veda gar ērkšķainiem ananāsu krūmiem. Džinda apstājās, viņa juta tuvumā čūsku. Un tur jau tā bija. Liels tīklainais pitons klusi slīdēja pa pagalmu. Par pirmo upuri šajā mājā viņš izraudzījās suni. Suns nepaspēja attapties, kad nonāca pitona žņaugos. Viss norisinājās dažās minūtēs. Vairākas reizes iegaudojies, tas apklusa. Pametusi veļu, Džinda pieskrēja pie pavarda akmeņu kaudzes un meta ar tiem pitonam. Tad, paķērusi kārti, sita čūskai. Pitonu tas saniknoja. Laupījumu viņš netaisījās atdot. Izslējis savu garo asti, viņš mēģināja notvert sievieti. Džinda saprata, ka nespēs suni glābt un atkāpās. Suns tika aprīts, un pitons mierīgi aizslīdēja džungļos. Vakarā, kad pārnāca vīrs, jaunā sieva izstāstīja notikušo. Izmisuma pilnās suņa acis viņa redzēja visur.

Padzirdējuši par pitona izdarībām, ciema vīri kopā ar Džaharu pārmeklēja apkārtni, bet džungļos to neatrada. Tuvojās lietus periods, kas parasti ir janvārī, bet nu jau decembrī lija trešo dienu. Cilvēki drebinājās, sildījās mājās pie ugunskuriem. Šajā laikā jaunajai ģimenei piedzima dēls. Radās jaunas rūpes, un par pitonu piemirsa. Visu šo laiku čūska neparādījās, netika arī manīta ciema tuvumā. Kādu rītu Džahars devās sacirst zarus, kad netālu no ananāsu krūmāja izdzirdēja šņācienu. Džahars uzmanīgi to pašķīra un uz zāles un zaru paugura ieraudzīja pitona ligzdu. Mātīte ar saviem muskuļotajiem gredzeniem ciešā konusā apvija izdētās olas, sildot pēcnācējus. Uztvērusi tuvumā troksni, čūska izslēja galvu un nikni iešņācās, tās ķermenis sastinga. Viņa bija gatava aizstāvēties. Džahars nekustējās, līdz izlēma, ka pitona ligzda jāiznīcina. Tā atradās pārāk tuvu viņa mājoklim, apdraudēja viņa ģimenei. Vienīgais veids, kā pitona ligzdu varēja iznīcināt, bija to sadedzināt. Aizdedzinājis krūmājam apkārt zāli, Džahars vēroja čūskas uzvedību. Dūmi pamazām apņēma ligzdu, pitons saritinājās ciešāk, bet no olām nost nekāpa, līdz pazuda uguns liesmās. Džahars pagriezās un devās mājās. Pagāja gandrīz gads, bērns bija paaudzies un spēlējās ar suņiem. Par sadedzināto pitona ligzdu Džahars sievai neko nebija stāstījis. Kādu vakaru, pārnācis no lauka, viņš neatrada ne sievu, ne bērnu. Tikai čūskas sliede liecināja par notikušo. Izmisuma pārņemts, viņš sasauca ciema vīrus, lai dotos meklēt pitonu. Tas gulēja netālu ananasu krūmājā. Blakus pitonam bija nožņaugtā Džunda. Kad pitonu uzšķērda, tā vēderā atrada bērna līķi. Šajā cīņā nebija uzvarētāju.

Zinātnieki secinājuši, ka tīklainais pitons ir cilvēkiem bīstams, sevišķi bērniem un pusaudžiem.

Kobras zobs

Pār Bengāliju plosījās musonu lieti, tie pārpludināja sīko zemnieku laukus un sanesa palu mēslojumu augsnei. Musonu laikā Gangas ūdeņi izpostīja veselus ciemus, bez pajumtes palika cilvēki un apslīka lopi. Bengālijā zemnieki nodarbojas galvenokārt ar lauksaimniecību, viņi audzē rīsus, prosu, garšvielas un kokospalmas. Kad lietus mitējas, zemnieki dodas uz rīsu laukiem apraudzīt dēstus.

Arī Amīns agrā rītā izgāja no mājas, viņa lauks atradās stundas gājumā no ciema. Rīsi bija galvenais ģimenes iztikas avots – tos ēda paši un veda uz tirgu pārdot. Diena pagāja grūtā darbā. Hanuna gaidīja pārnākam vīru. Apmaisījusi pupu virumu, viņa notupās pie pavarda, skatījās, kā kvēlo ogles. Uguns bija izdzisusi. Hanuna piemeta vēl dažus zarus, uzpūta liesmu un satraukta izgāja uz ciema ceļa. Tas bija tukšs kā izmiris, tikai daži suņi klaiņoja un rēja. Nejauka nojauta pārņēma Hanunas prātu. Pēc kopdzīves gados gūtās pieredzes viņa zināja, ka Amīnam jābūt mājās. Bet viņa nebija. Hanuna steidzās, pielika soli, bet, tuvojoties rīsu laikam, jau gandrīz skrēja. Un tad viņa ieraudzīja vīru. Amīns gulēja ieplestām acīm, vaļēju muti, sarāvies krampjos. Tā mirst tikai no kobras indes. Viņa roka turēja sažņaugtu kapli. Ar to viņš, acīmredzot, bija aizstāvējies. Kad Amīnu pārnesa mājās, Hanuna ieraudzīja čūskas kodiena pēdas – tie bija divi nelieli punkti no kobras zobiem, kas izkodušies cauri vecajiem zābakiem. Tā Hunana kļuva atraitne. Viss ciems pavadīja Amīnu pēdējā gaitā.

Indijā no čūsku kodieniem katru gadu mirst simtiem cilvēku, tomēr katrs atsevišķs gadījums ir zaudējums tuviniekiem. Lai cik lielas bēdas māca sievieti, vajadzēja dzīvot tālāk, pēc gada Hanuna apprecējās otrreiz. Atkal pār Bengāliju plosījās musonu lieti, tie appludināja rīsu laukus. Kad lietus mitējās, zemnieki devās apstrādāt rīsu dēstus. Arī jaunais vīrs, sameklējis vecos Amīna zābakus, vilka tos kājās, lai dotos uz rīsu lauku. Hanuna, to redzot, sarāvās, atcerējās Amīna nāvi. Viņa gribēja iebilst, bet nevarēja atrast vārdus. Šajā lielajā nabadzībā nebija ne vārdu, ne zābaku. Kad pievakarē ciema ļaudis pārnesa vīru mājās, Hanuna saprata nolemtību. Novilkusi vecos zābakus, viņa ieraudzīja nolūzušo kobras zobu. Kobrām bieži nolūzt zobi, tie ataug no jauna, bet nolūzušajos inde saglabājas 25 gadus. Zābakā palikušais kobras zobs atnesa nāvi Hanunas ģimenē otrreiz.

 

Ilga Riekstiņa