Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Induļa un Ārijas mīlas stāsts

Lejaskurzemē, uz pašām leišu robežām, atrodas Embūte. Embūtes apgabals ir ļoti kalnains un gravains. Daudzās vietās kalnus pušķo kupli skuju un lapu koki, bet pa vidu redzami ciemati un druvas. Kādā ielejā, augstu kalnu vidū, paceļas Embūtes muiža un baznīca. Sudmalu upīte, kas muižā griež dzirnavu lielo riteni, tek pāra simts soļu lejup gar stāvu, augstu, kupliem lapu kokiem apaugušu kalnu. Abās pusēs kalnam izrakti dziļi grāvji, to starpās samesti vaļņi, un pati kalna virsa ir līdzena.

 

Sirmā senatnē Embūtes apgabalu – tā teika stāsta – apdzīvoja brīva, neapspiesta latviešu cilts, pār to valdīja latviešu virsaitis – Indulis. Uz Embūtes pilskalna tai laikā pacēlās grezna, stipra ozola pils. Tur Indulis drošsirdīgi turējās pretim savam spēcīgajam kaimiņam, leišu virsaitim Mintautam, kā arī vācu bruņiniekiem. Latvieši un leiši par vēlu nomanīja, kādas briesmas viņu brīvībai draudēja no svešajiem ienācējiem – vāciešiem. Tālāk un tālāk bruņinieki spiedās uz priekšu. Viņi arvien vairāk tuvojās Induļa robežām un uzcēla jau Kuldīgu un citas pilis.

Latviešiem laime nesmaida

Arī Embūtei bija pienācis izšķirošais brīdis. Ielauzās bruņinieki tās apgabalā. Indulis droši tagad veda savu karaspēku pret vāciešiem, viņš jau iepriekš bija sūtījis pēc palīdzības pie Mintauta. Latvieši, lai gan slikti apbruņoti, droši uzbruka savam pretiniekam, tomēr latviešiem nesmaidīja laime: viņus sakāva. Vakarā drošsirdīgā latvieša karapulka atliekas maldījās izkaisītas apkārt pa mežu. Šis bija pēdējais viņu brīvības vakars. Indulim ar mokām izdevās aizmukt no kaujas lauka un tikai meža biezumā glābties no vajātājiem. Piekusis, noguris viņš nolēca no zirga, lai kādu brītiņu atpūstos koku pavēnī. Visu viņš bija zaudējis: draugi un karabiedri gulēja kaujas laukā, pils, viņa tēvatēva miteklis, bija ienaidnieka rokās. Tagad pavalstniekus – domāja Indulis – ar uguni un zobenu spiedīs atsacīties no senču dieviem, kuru apsardzībā viņi bija dzīvojuši no paaudzes uz paaudzi.

Kautiņš ar skaistuli

Dienai austot, Indulis modās, nepatīkamu sapņu mocīts. Te viņš izdzirda zviedzam zirgu un, uzlēcis kājās, ieraudzīja jājam bruņinieku. Sagrābis savu āvu, Indulis devās pretiniekam virsū. Bruņinieks nolēca no zirga un metās uz Induli ar paceltu zobenu. Krita cirtiens pēc cirtiena, bet tika atgaiņāts, abu vairogi dārdēt dārdēja no spēcīgiem sitieniem. Atgaiņādamies, izlocīdamies Indulis mācās arvien vairāk virsū pretiniekam. Bruņiniekam pamazāk zuda spēki, un viņš, trāpīts no spēcīga Induļa āvas cirtiena, nokrita ar pāršķeltu bruņu cepuri. Indulis atraisīja cepures sprādzes un, tavu brīnumu, ieraudzīja kuplus, tumši sprogainus matus un smalku, bālu seju. Viss liecināja, ka kritušais bruņinieks ir sieviete. Izbijies Indulis viņu uzskatīja un ieraudzīja vēl raustāmies lūpas kā dzīvības zīmi. No tuvējā avota atnestais ūdens kritušo uz brīdi atspirdzināja. Tā atdarīja acis, ieraudzīja svešo vīrieti un paģība stipri ievainota, un sāka pa murgiem plosīties. Tikai ar mokām Indulim izdevās viņu savaldīt, kamēr tā beidzot nespēcīga iekrita dziļā miegā. Indulis ilgi prātoja, kas nu darāms. Vai gan lai ievainoto ienaidnieci atstātu vienu mežā nekoptu, tālu no savējiem? Ja viņš to ņemtu līdzi, tad, kavēts bēgt, drīz vien varētu krist ienaidniekam rokās. Viņa krūtīs ilgi cīnījās brīvības mīlestība un līdzcietība, līdz pēdējā uzvarēja. Indulis ātri atsvabināja ienaidnieci no bruņām, uztaisīja koka nestuves starp abiem zirgiem, uzlika tur ievainoto bruņinieci un devās pa klusu meža ceļu projām. Reižu reizēm bruņiniece pamodās, atvērdama acis, bet drīz atkal iekrita dziļā miegā un murgos.

Saule jau nāca pusdienā, kad Indulis no meža iznāca klajumā. Kupla mežiņa vidū tur stāvēja vientuļš ciemats. Indulis gāja pa ciemata ceļu uz priekšu, kur modrie māju suņi viņu saņēma riedami. Veca māmiņa, uztraukta no suņu rējiena, pienāca pie dzīvokļa durvīm apsveicināt savas tautas virsaiti. Indulis īsi tai izstāstīja pēdējo dienu notikumus. Daža laba asara noritēja sievām un jaunekļiem pār vaigiem un daža nopūta vēlās pār lūpām, kad visi ātrumā bija sapulcējušies ap virsaiti. Dažai bija kritis kaujas laukā gādnieks, dažai bāliņš un tautietis.

Zudusī meita

Bruņinieku nometnē visi bija kā sajukuši: pazudusi kareivju mīlule – skaistā Ārija. Viņa līdz ar tēvu bija atnākusi no Reinupes krastiem un līdz ar bruņiniekiem nesusi kara briesmas un grūtības. Meklētāji gāja, meklētāji nāca. Ārijas tēvs caurām dienām sēdēja bēdīgs Induļa pilī pie loga. Dienu no dienas tēvam jo vairāk zuda cerības vēlreiz redzēt savu mīļo bērnu. Dažs bruņinieks atcerējās viņu redzējis kaujas karstumā sev līdzās, arī pats tēvs atminējās, ka redzējis bruņinieci jājam baltā zirgā. Tas viņu vairāk reižu bija izglābis no nāves briesmām. Arī starp kaujā kritušajiem Ārijas nebija. Viņa bija pazudusi.

Atpakaļ pie savējiem

Rūpīgā, mīlīgā kopšana, ciemata miers un mājinieku laipnība bruņiniecei palīdzēja drīz atveseļoties, atspirgt. Indulis ar Āriju klīda tagad pa mežiem, laukiem, un, nevienam nemanot, viņu starpā nodibinājās cieša draudzība un mīlestība. Pudiķa ciematā tas nevarēja palikt noslēpums vecā Pudiķa māte domīgi kratīja galvu. Izveseļojusies Ārija stipri ilgojās pēc savējiem. To nomanījis, Indulis negribēja viņu ilgāk aizturēt. Viņi sagatavojās ceļam, otrā rītā Indulis ar Āriju, Pudiķa un viņa ļaužu pavadīti, devās uz Embūti, sasniegdami to tās pašas dienas vakarā.

Kad Ārija bija savējo saņemta un ar tiem sasveicinājusies, tā steidzās pie sava tēva atzīties, ka mīlot uzvarēto, no tēvu pils izdzīto latviešu virsaiti Induli. Lepnais Embūtes uzvarētājs ilgi pretojās savu vienīgo bērnu laist pie uzvarētā un nekristītā Induļa. Ārijas lūgšanās, kā arī Induļa apsolījums kristīties lauza tēva cieto sirdi. Ar tēva atļauju Ārija tagad sniedza Indulim savu roku.

Pudiķis, visu to redzēdams un dzirdēdams, stingri pretojās Induļa kristīšanai. Tas mēģināja Induli pierunāt neatstāties no saviem tēvu tēvu dieviem, Pudiķis atgādināja Indulim Pērkona varu, visspēcību, pazemes dieva Joda viltību un kristīto Dieva nespēcību, stāstīja arī savus nelabos sapņus un paredzējumus, biedēdams Induli ar pārvarēto brāļu postu, sūro verdzības likteni Latgalē, Tālavā, Sēlijā. Pudiķis vēlējās, lai Indulis atkal sasauktu kareivjus un sāktu ar bruņiniekiem kauju. Indulis, Ārijas skaistuma valdzināts, palika kurls pret visiem draudiem un lūgumiem. Viņi likās kristīties un gatavojās Āriju drīzi vest pie altāra. Noskumis un ar sagrauztu sirdi Pudiķis redzēja, kā Induli kristīja, dzirdēja, kā tas saviem tēvu tēviem atsacīja.

Mintauts sasparojas uz karu

Induļa karabiedrs – Mintauts drīz dabūja dzirdēt par sava kaimiņa kristībām. Dusmīgs, ka Indulis atkritis, Mintauts jo sparīgi rīkojās uz karu. No malu malām sirdīgie, spēcīgie leišu kareivji salasījās ap Mintautu, tuvodamies Embūtei pa kalniem, lejām kā jūras viļņi. Kara un dievu slavas dziesmas atskanēja vakaros gar ugunskuriem no tūkstošiem kareivju mutēm.

Induļa kāzu vakarā leišu nometnes ugunis jau laistījās pa Embūtes pakalniem. Pils mazo aizstāvju pulku – vāciešus un latviešus, pārņēma izbailes, samulsums, kad izlūki atnesa ziņu par leišu pārsvaru. Tikai Ārijas tēvs nezaudēja dūšu, viņa padoms apmierināties, paciesties visus iedrošināja. Daudz vietās gar pulka apcietinājumiem – resno baļķu sētu – nolika lielus kubulus ar ūdeni, lai varētu nodzēst pielaisto uguni. Pukstošām sirdīm, drošu prātu un ar nodomu aizstāvēties līdz beidzamam vīram visi gaidīja rītu.

Indulis sēdēja domīgs uz augstā pils vaļņa, lūkodamies gaišajās leišu ugunīs pils priekšā un upītē gravai pāri. Rīt bija gaidāma baiga diena. Citkārt drošajam, apķērīgajam vīram nebija neviena vārda, ko iedrošināt savējos. Te iztraucēja viņu draugs Pudiķis. «Induli,» viņš teica, «tu darīji nepareizi, pamezdams savus tēvu tēvu dievus, nododamies svešam, nepazīstamam dievam. Tagad briesmās viņš tevi atstājis. Griezies atpakaļ pie savas ticības, lūdz vareno Jodu, lai tev palīdz. Pērkonu, lūk, jau esi sakaitinājis, un tas tagad leišu pusē. Šo karu uzsūtījuši sadusmotie dievi tev atriebdamies.»

Joda parautais

Indulis paklausīja drauga padomam un nokāpa no pils zemē. Nakts tumsas, krūmu un meža sargāts, viņš nepamanīts aizlīda gar leišu sargiem. Pa ceļu tālāk iedams, viņš nonāca kokiem apaugušā ielejā, tā sauktajā Vilku laukā. Šis lauks bija svētīts Jodam. Te stāvēja vecs, sirms ozols – dievu miteklis. Senāk turp nesa katrs savu ziedu un piesauca dievus. Indulis lūdzās: «Jod, tu visuvarenais, valdīdams apakšzemes valsti, esmu maldījies. Kristīto Dievs mani atstājis un Pērkons tagad leišu pusē; nāc, parauj tu manus ienaidniekus; tev piederēšu mūžīgi mūžam.»

Te piepeši zem Induļa kājām atskanēja dobjš rūciens un zeme trīcēja. Tuvāk un tuvāk viņš dzirdēja dobjus rūcienus: stiprāk un stiprāk trīcēja zeme. Nejauši no zemes ar lielu troksni izšāvās plata ugunsliesma, paceldamās līdz koku galotnēm. Indulis izbijies palēca atpakaļ: ar šaušalām viņš redzēja, ka liesma pieņēma pamazām milzīga cilvēka veidu. Pats Jods draudošu, nopietnu seju stāvēja viņa priekšā. Bargiem vārdiem viņš pārmeta Indulim, ka tas atkritis no viņa un citiem senču dieviem. Joda dusmas tomēr pamazām rima, tam apsoloties apsēstajiem un Indulim palīdzēt, ja tas palikšot viņam uzticīgs. Te pacēlās lēna vēsmiņa. Dieva parādījums pacēlās gaisā mākonītī, rīta vēsmiņas nests, tas pazuda koku galotnēs.

Pirmie saules stari jau zeltīja rasainās koku galotnes, kad Indulis griezās atpakaļ uz pili. Pa reizei viņš tālumā dzirdēja Pērkona rūcienus. Pērkona tēvs dusmojās par Jodu, kas parādījies viņa valstī virszemē, un aicināja to uz cīņu. Šad tad paspīdēja gaišas zibens liesmas, jau tuvāk ierūcās Pērkona balss un krita retas, smagas lietus lāses, ko Pērkons kā izlūkus sūtīja Jodam pakaļ. Vēl Indulis nebija ārā no ielejas, kad jau negaiss sacēlās pilnā bargumā. Lietus gāzās zemē kā spaiņiem, zibeņi laistījās pie tumšajām debesīm, un Pērkona rūcieni dārdēja kalnos, lejās. Priecīgs un drošs Indulis steidzās uz priekšu, jo dievi bija viņu paklausījuši. Viņš savās krūtīs atkal sajuta seno vīrišķību.

Velti Ārija, pilī taujādama, meklēja Induli, te viņai iešāvās prātā, ka Indulis, laikam Pudiķa pierunāts, būs griezies atpakaļ pie saviem vecajiem dieviem. Pudiķa miers to pilnīgi rādīja. Aiztecēja stunda pēc stundas, ausa rīts, un Indulis vēl nekur nebija manāms. Induli gaidīja arī Pudiķis, tas palika nemierīgs un kopā ar Āriju devās uz Vilku lauku.

Uzvaras dziesmas dziedādami un gavilēdami, leiši taisījās brukt pilij virsū. Te aiz pils, upītes gravā, piepeši redzēja izceļamies milzu stāvu un trim saujām zemju aizmetam upītei uzmetumu priekšā. Ūdens cēlās un sakāpa līdz pat uzmetuma augšmalai, izplūzdams pa visu upītes gravu gar pilskalna sāniem. Vēl Jods aizsteidzās pēc zemēm un nāca ar pilnu cepuriatpakaļ. Ar šīm zemēm būtu pieticis uzmetumu sabērt vai gravas augstumā, bet muklājā aiz pils Jodam pašļuka nesamais – zemes izbira.

Pērkons rūca, zibeņi šķīda

Mintauts, brīnīdamies par negaidītiem kavēkļiem, sasauca sapulci un nosprieda uzmetumu pārrakt. Jau leiši ķērās pie darba, kad piepeši uz Krusta kalna, aiz tagadējās Embūtes mācītāja muižas, redzēja ko mirdzam un zibam. Tie bija bruņinieki ar kristīto karaspēku, kas steidzās palīgā. No augšas nākdami, tie ar sparu iebruka leišu nesakārtotajos pulkos. Leiši atkāpās, un tiem būtu nelabi klājies, ja Pērkons pats tiem nebūtu nācis palīgā. Sacēlās briesmīgs negaiss, Pērkons rūca, zibeņi šķīlās. Pārbijušies kristītie palika stāvam. Pērkona tēvs dusmās dzinās ar zibeņiem Jodam pakaļ, tas bēga gar durvju durvīm, tomēr visur atrada uz mutes apgāztus katlus un nevarēja nekur glābties. Apgāzts katls tēvu tēvu laikos noderēja aizsargam pret visādiem gariem.

Te ļaudis redzēja slaiku, baltu stāvu pa klajumu šurp steidzamies. Tā bija skaistā Ārija. Jods žigli aiz tās... bet tai pašā acumirklī pašķīlās zibens, un Ārija nokrita nedzīva gar zemi. Indulis viņu tā atrada. «Pērkona tēvs pats mani sodījis!» viņš izsaucās, aiziedams sagrauzts projām.

No tā laika viņu neviens nav vairs redzējis. Vai viņš turēja savu Jodam doto solījumu un nogāja turp, kur zobenus vēl spēcīgi vēcināja par tēvu tēvu ticību, brīvību? Par to ļaužu mute cieš klusu, bet Induļa piemiņa dzīvo vēl paaudžu paaudzēs. Vēl šo baltu dienu rāda uzmetumu, ar kuru Jods upīti aizbēris, un kādu kalniņu – Joda klēpi, aiz pilskaln apurvainas pļavas vidū, kur Jodam no cepures izbirušas zemes. Barga pērkona laikā ļaudis ne vien Embūtes viducī, bet visur Latvijā vēl saka: «Pērkons Jodu gaiņā!» •