Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Elekšu dobumakmens

Zviedru vārti ar sargu statujām Priekulē

Ruņupes grava

Edgars Ķeružs pie savas skulptūras

Mazgramzdu dižozols

Lauku māja «Bieriņi»

Zem šī kupola atradās raķete, kas bija notēmēta uz ASV

Kurzemes augstākajā punktā Krievu kalnā

Baznīcas drupas
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvju Ikara lidojums.
Lietuvas pierobeža. Otrais brauciens – Gremzes un Embūtes pagasti.

Anitra Tooma, Ģirts Strazdiņš, Gatis Pāvils, Anitas Tukišas foto


Brauciens iekrīt pašā ziemas vidū. Ainavas pa gabalu visai līdzīgas, tomēr, nokļūstot pie meklētā objekta, sniegs netraucē izbaudīt dabas krāšņumu. Šoreiz dodamies uz Liepājas rajona austrumu daļu – Gramzdas un Embūtes pagastiem.


(sākums «Vides Vēstu» 65.numurā)
Lasīt turpinājumu

 

Pirmā diena Priekulē

Iebraucam Priekulē un tūrisma informācijas centrā sameklējam Tāli Mellumu. Informācijas centrs izvietots pagasta padomes ēkā. Ilgi nekavēdamies sēžamies mašīnā, bet tālu nemaz nav jābrauc. Priekules centrā apstājamies pie Zviedru vārtiem, tie ir nesen atjaunoti. Vārti ir mākslas piemineklis, celti 17.gs. vidū, vēsturiskās sargu statujas nav saglabājušās, bet vietējais meistars nesen izgatavojis jaunas – no koka. Izskatās labi. Virs ieejas smilšakmens ģerboņa cilnis.

Gandrīz pretim Zviedru vārtiem atrodas Priekules luterāņu baznīca, kas celta 1792.gadā. Teika vēsta par kādu kalēju, kas laidies no baznīcas torņa ar paša gatavotiem spārniem un it kā nolidojis 2 km līdz Knuipēm. Citi stāsta, ka apmetis tik pāris apļu ap baznīcu... Lai nu kā, bet teika par Priekules «Ikaru» tautā saglabājusies un laikam jau ne bez pamata. Lidojums noticis laikā no 1670. līdz 1705. gadam no iepriekšējās, vecās baznīcas torņa. Kalēja varoņdarbs nav aizmirsts vēl mūsdienās, tas pat iegūlis pilsētiņas šībrīža tēlā.

Lai gan ikviens no mums, kas dodamies šai ceļā, būtu sajūsmināts kādreiz izdzirdēt kokvardes dziesmu, vietējie iedzīvotāji ir pilnīgi pretējās domās – šie abinieki viņiem ne tikai apnikuši, bet daudzus pat nokaitinājuši ar savu skaļo balsi vakara stundās... Tā nu, ja arī jūs vēlaties dzirdēt kokvardi, kas esot daudz skaļāka par zaļo vardi, – brauciet pavasarī uz Priekuli, pilsētas centrā pie dzirnavu dīķa to esot papilnam!

200 bedrīšu akmenī

Bet nu braucam laukā no pilsētas – uz Elekšu dobumakmeni.

Tas atrodas uz rietumiem no Priekules pie Elekšiem, Virgas upes ielejas malā. Nezinātājam tas liksies paliels akmens ar dažām bedrītēm, bet zinātājs tajā saskatīs kultūrvēsturisku pieminekli no pirmā gadu tūkstoša pirms Kristus, mūsu senči tajā izdobuši ap 200 līdz 2 cm dziļu bedrīšu. Šo akmeņu un to iedobīšu nozīme mūsdienās vēl nav pilnībā izzināta, izteikti daudzi minējumi, kāpēc akmeņos veidoti iedobumiņi. Atzīmēsim tikai dažus no tiem. Pastāv uzskats, ka iedobumiņi izmantoti ziedojumu izevietošanai.

Tomēr nereti tie izveidoti arī akmens sānos vai pat zem akmens pārkarēm, un tajos ziedojumus ielikt nevar. Citi pētnieki iedobumiņus saista ar Saules kultu, Mēness kalendāru, astronomiskajiem novērojumiem – iedobumiņi atainojot atsevišķu zvaigznāju stāvokli. Šāda veida iedobumiņi konstatēti arī pazīstamajās bronzas laikmeta zvaigžņu lūkotavās Ziemeļeiropā. Ir gadījumi, kad iedobumiņi atbilst atsevišķu zvaigznāju zvaigznēm, bet ļoti bieži šādas atbilstības nav. Nav arī galīgi noskaidrots, kā īsti tie izmantoti zvaigžņu lūkotavās. Iedobumiņus saista arī ar mirušo kultu, ar auglības kultu; iedobumiņi it kā radušies, izmantojot akmeni par savdabīgu mūzikas instrumentu vai arī iegūstot akmens pulveri, ko pēc tam lietojuši ārstniecībā (no J.Urtāna grāmatas «Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi»). Bet tiem, kam ir interese vairāk uzzināt par seno cilvēku un akmeņiem, iesakām apmeklēt mājas lapu www.stonepages.com.

Lielākie brāļu kapi Latvijā

Atstājam akmeni dāņu zemnieka tīrumā un braucam skatīties Mazgramzdu dižozolu. Pusceļā kreisajā pusē ieraugām Brāļu kapus, neesam šeit bijuši, tāpēc piebraucam aplūkot tuvāk. Izrādās, ka šie ir lielākie Brāļu kapi Latvijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 padomju karavīru. Jādomā, ka vācu pusē arī krituši tūkstošiem kareivju, bet viņu kapavietas nemana... Padomju laikā šī bijusi propagandas un kulta vieta, tomēr prieks, ka pašlaik tā nav aizlaista. Kritušo karavīru vārdi iegravēti plāksnēs vispirms pēc dienesta pakāpes, tad pēc alfabēta. Šeit viss ir tā, kā tam būtu jāizskatās, – liecība par traģiskajiem notikumiem un padomju laikiem.

Spoku stāstu nostiprina ar čarku

Turpinām ceļu uz Mazgramzdu. Apskatām ozolu, kas atrodas pie Gravas-Sudmaļu mājām Ruņupes kraujā, te apkārt aug arī citi vareni koki. Apbrīnojuši ozolu, turpinām pastaigu gar Ruņupi kam vietām pārsteidzoši augsti krasti, kas atgādina kanjonu. Ruņa ir viena no straujākajām upēm Latvijā, tās krastos atsedzas – dabīgi sacementējusies grants, kas atgādina milzīgus betona bluķus. Apskatām pāris šādus atsegumus un dodamies tālāk uz leišu robežas pusi.

Netālu no robežpunkta nonākam pie Aizvīķu muižas parka. Mūs sagaida Egons Ķeružs, kura mājas atrodas tieši pie ieejas parkā. Viņš ir bijušais mežsargs, šobrīd kopj parku un veido tajā brīnišķīgas koka skulptūras. Parku veidojuši vācu baroni ap 1870.-90.gadu. Egons pie katra objekta parkā zin pastāstīt kādu vēsturisku liecību vai leģendu, un pēc ekskursijas mēs jūtamies fascinēti. Pēc iespaidīga spoku stāsta par to, kā pēc kočiņa iztukšošanas 1939.gadā gadījies zemniekam Jānim Pumpuram, Egons izvelk no kabatas mazu blašķīti un glāzīti. Drēgnajā ziemas dienā neviens no tās neatsakās, toties spoku stāsts iegulst atmiņā daudz dzīvāk. Neatstāstīsim šeit ne šo, ne citus Egona stāstus, lai jums nezustu interese tos izdzirdēt no viņa paša. Mēs tiekam laipni uzaicināti uz kafiju un uzzinām gan par Egona dzīvi izsūtījumā Sibīrijā, gan par viņa aizraušanos ar filmēšanu, kā arī to, ka pagājušajā gadā viņš apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni. Diena jau arī galā, un Aizvīķu parks šķiet visinteresantākā šodienas brauciena vieta.

Pārnakšņot braucam uz senatnīgu lauku māju «Bieriņi», kas šogad pieteikusies Zaļo lauku tūrisma sertifikātam. Saimnieki ļoti laipni un māja brīnišķīga, arī cenas pieņemamas – iesakām! Zvaniet Rutai 3842656 vai Aivaram 9266433 vai sazinieties ar «Lauku ceļotāju» (www.celotajs.lv).

Otrā diena – Embūtes pagasts

No rīta sarunāta tikšanās ar vietējo gidi Ingu Ziemeli. Ceļš slidens un grubuļains – nokavējam. Ar Ingu apspriežam šodienas maršrutu un kā pirmo nolemjam apskatīt Vaiņodes raķešu bāzi. Šobrīd šeit var iebraukt jebkurš, bet padomju laikos te bijusi visstingrākā apsardze – kā nekā šī bija starpkontinentālo raķešu bāze. Aplūkojam saglabājušos kupolus, uzmanāmies, lai nejauši neieslīdētu kādā no ievērojama dziļuma šahtām. Bērnus vest šeit nevajag. Apkārt notiek intensīvi mežizstrādes darbi.

Tālāk ceļš ved uz Ļūļu avotu. Atrast to nebūt nav viegli – jābrien pa kārtīgiem brikšņiem, un nezinātājam te būtu ko maldīties. Avots ir liels, gluži kā neliela upīte tas iztek no kraujas.

Iebraucam Embūtē, bet pirms tās aplūkošanas nolemjam uzkāpt Krievu kalnā – augstākajā Kurzemes virsotnē (184 m virs jūras līmeņa). Nekāda kāpšana gan nesanāk, jo ceļš ved tieši blakus kalna virsotnei. Salīdzinājumā ar apkārtējo reljefu tas izskatās tikai kā neliels paugurs, toties no tā plaši pārredzama apkārtne. Virsotne iezīmēta ar lielu laukakmeni.

Braucam atpakaļ uz Embūti. Tā izskatās kā vieta starp trim virsotnēm – baznīcu, pilskalnu un bīskapa pili. Uz mirkli iztēlojamies, kā cilvēki vērojuši viens otru katrs no sava skatu punkta – arī pārnestā nozīmē.

Pie Embūtes pastāvēja sena kuršu pils, tās tuvumā 13.gs. savu mūra pili uzcēla Kursas bīskaps. Ar šīm pilīm saistās romantiska teika par kuršu vadoņa Induļa un vācu komtura meitas Ārijas mīlestību. Pamatojoties uz šo teiku, Rainis uzrakstīja traģēdiju «Indulis un Ārija», ko mēdz dēvēt arī par latviešu «Romeo un Džuljetu».

Mūra pils nodedzināta 1919.gadā – atkāpjoties bermontiešiem, to aizdedzināja pati pils īpašniece.

Turpat netālu, Kļaviņu mājās, gribam aplūkot arī «Veco mantu glabātavu», bet saimnieces diemžēl nav mājās. Tas uz atgriešanos. •

 

Praktiska informācija

Plašāku informāciju par reģionu var iegūt Lejaskurzemes tūrisma informācijas birojā – tārl. 34 80808, e-pasts: ltib@apollo.lv.

Vairāk par Gramzdas pagastu jums pastāstīs Priekules tūrisma informācijas centra vadītājs Tālis Mellums: Priekule, Saules iela 1, tālr: 34 61391, e-pasts: turisms@priekule.lkdc.lv.

Ieteicam aplūkot arī Priekules mājas lapu: http://priekule.lkdc.lv

Savukārt par Embūtes pagastu jums zinās pastāstīt Inga Ziemele, tālr. 34 66355.

Ja apmeklēsiet Aizvīķu parku, tad noteikti sazinieties ar tā veidotāju Egonu Ķeružu, tālr. 34 66438.

 

Raksts tapis Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros.