Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Transilvānijas ainava

Drakulas pils

Jaunā pareizticīgo ortodoksāļu baznīca

Sapantas ciemata kapsēta

Koka arhitektūras paraugs

Sigišoara. Sakšu atstātais mantojums

Sēkeļu nama vārti ar neiztrūkstošo soliņu
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 16 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Izjokotā nāve Rumānijā

Viljars Tooms, autora foto


Kopš 2002.gada 5.augusta ir atcelts vīzu režīms Latvijas pilsoņiem Rumānijā. Tagad turp var doties, nebaidoties, ka uz robežas uniformēti vīri tev teiks: «Tālāk uz priekšu ne metru!» Pietiek ar datorlasāmu Latvijas Republikas pasi, starptautisko civiltiesiskās apdrošināšanas polisi jeb «zaļo karti», mašīnas reģistrācijas apliecību un lūdzu, visi Rumānijas ceļi ir arī tavā rīcībā.


 

Pie Rumānijas durvīm

Tālajā maršrutā dodos ar nedrošības sajūtu, jo priekšā rēgojas tumša neziņa. Par Rumāniju citu ceļotāju publicētajos aprakstos stāstīts maz. Tādēļ ausis jūtīgi tver katru vēsti arī no tāda ziņu avota, ko dēvē par «viena tante teica»: «Rumānija mudž no uzbāzīgiem čigāniem, tur ļoti jāsargājas no zaglēniem, policija ir piekasīga, pie tam arī dikti naudaskāra...» Taču esmu kā bērns – lai arī māte ir brīdinājusi, ka gludeklis ir nejauki karsts, man tomēr par to jāpārliecinās pašam: ar aizžmiegtām acīm bāžu pie pletdzelzs pliku pirkstu... Šis atgadījums nāk prātā no tālās bērnības, kad pēc triju dienu brauciena cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai un Ungārijai, ar Ford escort jau pieveicis 1465 kilometrus, esmu atdevis dokumentus rumāņu robežsardzei un gaidu viņu spriedumu. Taču viss nokārtojas mierīgi un bez sāpēm. Aizkavēti tiekam tikai minūtes desmit, kamēr datori iegaumē mūsu dokumentos rakstīto un tad varam ceļu turpināt. Pirmajai rumāņu pilsētai Oreadai garām tiekam ātri, jo lielpilsētu drūzma, troksnis un putekļi mūs nevilina. Turpretī ar magneta spēku pievelk novads ar daiļskanīgu vārdu Transilvānija, kur esot daudz visādu dabas jaukumu. Tam teju teju jāsākas kaut kur kilometrus piecdesmit uz austrumiem no Oreadas.

Vampīrs Drakula

Transilvānija latīniski nozīmē «zeme viņpus meža»». Tā atrodas Rumānijas ziemeļrietumos, vidēji 500 līdz 600 m virs jūras līmeņa un aizņem aptuveni pusi no valsts teritorijas. Transilvānijas austrumos, rietumos un dienvidos atrodas skaistie Karpatu kalni. Transilvānijas vārdu pasaulē aiznesis mīts par vampīru Drakulu, kas apdzīvojis miglā tītu pili augstu skarbajos kalnos. Drakula tulkojumā nozīmē Pūķa dēls. Par viņa prototipu izmantots Vlads Tepecs jeb Mietduris (1431–1476), Valahijas un Transilvānijas firsts. Viņš bijis drosmīgs un ārkārtīgi nežēlīgs, cīnījies pret turku iebrucējiem. Tepecs tulkojumā nozīmē «uzdūrējs», jo viņš kā vienīgo pareizo soda veidu atzinis pārmācāmā uzduršanu uz mieta. Sēdināšanu uz nosmailināta mieta karagājienos uz Livoniju pielietojis arī krievu cars Ivans Briesmīgais (1530-1584). Tepecs bijis prasmīgs valdnieks un karavadonis, bargs, bet taisnīgs. Viņa valdīšanas divdesmit gadu laikā nežēlīgo sodu dēļ strauji kritusies noziedzība. Vlada lielākais nopelns – savas valsts un Rietumeiropas pasargāšana no turku iebrukuma. Tepecs kritis, aizstāvot Bratislavu. Īru rakstnieks Brems Stokers (1847-1912) 1897.gadā publicējis šausmu romānu, par prototipu izmantojot valdnieku Vladu Tepecu. Taču Stokera sacerētajai leģendai par Drakulu kā asinssūcēju vampīru nav nekāda sakara ar Vladu Tepecu. Stāsts par Drakulu no sākuma līdz beigām ir pilnīgs rakstnieka izdomājums.

Transilvānijas savdabības

Agrāk Transilvānijā dzīvojuši vācu kolonisti sakši. Viņi ieradušies Transilvānijā 12.gs., paklausot ungāru karaļa aicinājumam. Sakši izcēlušies kā labi celtniecības meistari, lieliski vīndari un varonīgi karotāji. Vēl tagad Sigišoaras un Brašovas vecpilsētas rotā sakšu celtnieku meistardarbi. Pēdējā trīsdesmitgadē lielākā daļa sakšu pēcteču izceļojuši uz Vāciju, piemiņa par sakšiem saglabājusies vien viņu radītās senās arhitektūras skaistumā un kapsētu pieminekļos. Agrāk Transilvānija piederējusi Ungārijai. Tādēļ tautas vairākums Transilvānijā ir ungāri, saukti par sēkeļiem. Viņi savām sētām būvē īpatnējus vārtus. Tie ir augsti un ar jumtiņu, zem kura ir caurumi baložiem. Jo saimnieks turīgāks, jo lielākus un greznākus ceļ vārtus. Īstie rumāņi jeb valahi dzīvo galvenokārt Transilvānijas pašos ziemeļos – Izas upes ielejā. Trešā Rumānijai raksturīgā tauta ir čigāni. Viņi ir melnīgsnēji un valkā nacionālos tērpus. Transilvānijas čigāni sevi uzskata par ungāru čigāniem un domā sevi par augstāku kastu esam nekā rumāņu čigāni. Dižciltīga čigānu vīrieša atšķirības zīme ir pamatīga, apmēram piecdesmit latus vērta platmale. Tādas prot izgatavot tikai Ungārijā un Transilvānijā. Ungāru čigānu vīrieša vārdam jābūt Gabors, meitām – Emma. Kad pasaulē nāk otrais dēls, viņam dod vārdu Gabors Gabors, bet trešo sauc Gabors Gabors Gabors un tā tikai uz priekšu.

Ortodoksālā pareizticība

Ticības lietās Rumānijā valda ortodoksālā pareizticība. Daudzējādā ziņā tā līdzinās slāvu pareizticībai, bet ir arī atšķirības. Nejūtos ticības lietās tik spēcīgs, lai uzdrošinātos iztirzāt atšķirības un līdzības, bet, rakstot par Rumāniju, apiet ticības lietas arī nav iespējams. Tas tādēļ, ka pēc atbrīvošanās no komunisma žņaugiem baznīca šķiet tā, kas pāri visam ņēmusi ideoloģisko virsroku. Spriediet paši: valstī neredz citu jauncelsmi kā tikai klosteru un dievnamu celtniecību. Tauta rādās ļoti dievbijīga. Brauc maršruta autobuss garām baznīcai un pasažieri, pavērsušies pret baznīcu, visi kā viens ir aizņemti ar pārkrustīšanos. Līdzīgi notiek arī mazā ciematā, kur, ievīstīta sastatnēs un būvmateriālu juceklī, top neliela kapela. Garām tai savu ganāmpulku ved ganiņš. Viņš dziļā nopietnībā klanās pret visu šo nesakoptību, dievbijīgi mezdams krustus. Cituviet krietni pirms dievkalpojuma pie vēl aizslēgtām baznīcas durvīm jau drūzmējas melni tērpts vecmāmiņu bars un dudina rīta pātarus. Mums, nepieradušiem pie tik bijīgas attieksmes pret svētumiem, tādas ainiņas šķita neparastas un mazliet dīvainas. Īpaši mani pārsteidza klosteru daudzums. Tie nav lieli – krāšņumā un varenībā nestāv ne tuvu dižajiem katoļu klosteriem Austrijā, Francijā, Spānijā – bet Rumānijā klosteru ir bez skaita. Kur tikai pagriezies, atkal kāds ceļa rādītājs vedina uz m‰n‰stire (rumāniski: klosteris). Pēc nozīmes rumāņu klosteri mazliet atgādina Latvijas mācītājmuižas. Katrā šādā klosterī mīt tikai daži garīdznieki. Taču vienu izdevīgumu no klosteriem mēs apguvām jau mūsu pirmajā Rumānijas vakarā – to tuvumā ir ideāli mierīga vieta pārnakšņošanai savā mašīnā.

Izjokotā nāve

Rumānijas pašos ziemeļos, gandrīz pie robežas ar Ukrainu ir Sapantas ciemats. Tur apskatāma viena no interesantākajām kapsētām pasaulē. Kapsētai savdabību devis vietējais amatnieks Stans Joans Patras. Viņš uzkrāsojis uzrakstus un attēlus uz kapu koka krustiem, rakstot veltījumus pirmā personā ar viegli ironisku saturu, nāvei cilvēka dzīvē piešķirot jokdara lomu. Tas ir veids, kā cilvēka liktenī neizbēgamajam stāties pretī ar spītu. Nāve ir izsmieta arī attēlos, kas atspoguļo kādu ainu no mirušā dzīves vai jocīgu, mirušā būtībai raksturīgu viņa dzīves mirkli. Spriežot pēc apgleznojumu izpildījuma, Patras ir mākslinieks, kura rokrakstu nav sabojusi neviena mākslas skola. Kā teikt – nevainojami naivisma glezniecības paraugi. Sapantas kapsēta izceļas arī ar to, ka ieeja tajā ir par maksu: 30 tūkstoši lejas jeb 0,60 lati. Ja tev līdzi fotoaparāts, tad par to arī paņem 30 tūkstošus, tikai biļeti gan nedod. Prasīt samaksu par kapsētas apmeklējumu un par fototehnikas lietošanu – to laikam spēj izdomāt tikai rumāņi. Bizness šai vietā zeļ un plaukst, jo savādās kapsētas redzētgribētāju netrūkst. Ja līdz tam Rumānijā ārzemniekus nebiju saticis, tad Sapantā viņi īrētās mašīnās ar vietējām numuru zīmēm uzrodas viens aiz otra. Kapsētas ieeju ar savām būdiņām apsēduši tautas daiļamata izstrādājumu tirgotāji. Viņi, cerībā uz naudīgo svešzemnieku dāsnumu, piedāvā tautiskos audumus, rotaļlietas no koka, visādus trauciņus un karotes. Bet tirgotāji ir labi audzināti. Lai arī esmu vienīgais, kam īsu brīdi interesē vietējais piedāvājums, neviens ar pašreklāmu neuzmācas. Jocīgajā Sapantā ir vēl cita ceļotājiem domāta atrakcija – Peri klosteris, kurā uzcelta pasaulē visaugstākā, tikai ar kokmateriāliem būvēta baznīca – tās tornis pret debesīm paceļas 75 m augstumā. Tā ir patiesas apbrīnas cienīga rumāņu namdaru amata prasmes lieciniece, kad par galveno darba rīku kalpojis mežstrādnieku motorzāģis un celtnē nav izmantots neviens tērauda sastiprinājums.

Šķietamās briesmas un īstenība

Kad Rumānijā pavadītas jau desmit dienas, atcerējos, kā pirms došanās ceļā vēl Latvijā tiku baidīts no «briesmīgajiem» rumāņiem. Izrādījās, ka mana stāsta sākumā pieminētais «gludeklis» tik nejauki karsts nemaz nebija. Drīzāk jau patīkami silts. Pat nezinot valodu, ar rumāņiem ir viegli sazināties, viņi ir dāsni un bezgala sirsnīgi. Bērnu viņiem daudz un mūsu izpratnē viņiem nav ieaudzināta pieklājība. Vajag tikai kādā ciematā apstāties, kad pēc mirkļa apkārt jau ir nošmulējies sīko bariņš, kas gaida, ka tiem kaut ko dos. Citi iemācījušies diedelnieku starptautisko valodu pat tik labi, ka savu vajadzību rāda ar mutes čāpstināšanu un rokas kustībām, ka mutē kaut kas jābāž iekšā. Rumānijā diedelē visi, kam nav slinkums, arī suņi, kaķi un kazas. Kādā klosterī bariņš savvaļā klaiņojošu «velna ģīmju» mūs apsēda tik neatlaidīgi, ka bija jāmeklē stiba, lai atgaiņātos. Visādās tirgotavās un degvielas pildītavās jābūt īpaši uzmanīgam – naudas lietās ikkatrs veikalnieks uzskatīs par savu goda lietu apskaitīt ārzemnieku. Policistus uz ceļiem tikpat kā nemana un, ja kāds arī vēro garāmbraucējus, tad ir par slinku, lai kādu apturētu. Kad nokļuvām uz robežas, kur beidzas Rumānija un sākas Bulgārija, tad tur gan negaidīti sastapāmies ar mafiju robežsargu un muitnieku izskatā. Viņi lika maksāt par mašīnas riepu dezinfekciju it kā tajā apvidū plosītos kāda briesmīga sērga, iekasēja ceļa nodokli un tad vēl prasīja maksāt par kaut ko nesaprotamu. Neko nepadarīsi – viens pret organizētiem izspiedējiem neesi karotājs. Tas, ka patiesībā nebija jāmaksā nekas, man kļuva skaidrs jau no Ungārijas nokļūstot Rumānijā, jo tur, līdzās citai civilizētai valstij, rumāņu izgudrotās nelikumības nebija iespējamas. Čigānus gadījās redzēt tikai dažās vietās un tos pašus garāmbraucot. Viņi nevienam neuzmācās un izskatījās pavisam miermīlīgi. Turpretī citus ceļotājus Rumānijā tikpat kā nesastapām, lai gan tūristus un līdz ar to arī viņu naudu rumāņi gaida ļoti, ļoti. •