Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Esplanāde, Esplanāde!

Lelde Stumbre,
Andras Krauzes foto


Šis svešādais vārds mani rosina uz dzeju:

Esplanāde, Esplanāde, re, kāda tev ir pilna lāde!

Esplanāde, Esplanāde, atver lādi! Stāsti, rādi!

Nu, apmēram tādā stilā, bet viss tādos kā jautājumos un izsaucienos ietverts, jo šis Rīgas pilsētas centrālais parks tiešām pilns vēsturiskas nozīmības, arī dažādu mīļu atmiņu no vētrainajām Dzejas dienām 80-tajos gados, varenu namu ieskauts – tur Mākslas muzejs, te – pareizticīgo Katedrāle, nemitīgi mainīts un pārveidots un šķiet vēl joprojām pilsētas varasvīriem nav īsti skaidrs, kāds varētu būt šīs neizsakāmi «izdevīgās» vietas optimālais pielietojums. Nevienam laikam neiešaujas prātā vienkāršā doma – likt to mierā, ļaut klusi čalot strūklakai pie Raiņa, ziedēt puķēm un šalkt vējam lielajos, vecajos kokos, baudīt patīkamo relatīvo klusumu un ēnu vasaras karstumā, pilsētā.


 

Klusā sezona

Skaidrs, ka pašreiz, šī gada dīvainās ziemas vidū parkam it kā ļauts atvilkt elpu – viss kluss un tukšs, lai gan – ne gluži, jo tas tiešām iecienīts tieši ar savu atrašanās vietu – cilvēki to labprāt šķērso, nogriežot sev īsāku ceļu uz Kr.Voldemāra ielu, Brīvības bulvāri vai Vecrīgu.

Mākslas Akadēmijas studenti, policisti, mātes ar bērniem un suņiem, vientuļi pīpmaņi, steidzīgas dāmas, sprauslājošu meiteņu bariņi, norūpējušies jauni cilvēki plandošos, dārgos mēteļos, cieši pie auss piespieduši mobilo Bez-Tevis-Es-Neesmu-Nekas, arī daži aizrautīgi riteņbraucēji, kas, tāpat kā es, izbauda parka plašumu un daudzos celiņus, kas pēdējos gados kļuvuši skaisti nobruģēti un līdzeni – te var sastapt tipisku pilsētas centra publiku un ziemas klusajā periodā tā kļuvusi vienīgi steidzīgāka, bet ne retāka. Protams, protams, vasarā te, var teikt, burtiski verd dzīve – kafejnīcas, bērnu laukumi un, kad vēl drīkstēja sēdēt apstādījumu zālītē... Pat, ar riteni braucot, vajadzēja uzmanīties gandrīz tāpat kā, drasējot pa ielu vai trotuāru. Tagad, ziemā, parka dzīves temps mainījies – kļuvis lietišķāks, steidzīgāks, toties pats parks – atklātāks un pārredzamāks.

Akcenti

Esplanāde manā uztverē sākas ar vareno Katedrāli, kura nu pilda savu sākotnējo uzdevumu – ir pareizticīgo garīgais centrs, bet kādreiz, kaut arī vienmēr tika dēvēta par Katedrāli, bija kas cits – tajā atradās Planetārijs, kur tāpat varēja drusku tuvoties neaptveramajam Visumam un gremdēties domās par to, vai tur atrodamas tikai zvaigznes un zvaigznāji jeb arī kas cits. Tur atradās arī mākslas izstāžu zāle, kurā visai noslēpumaini varēja piekļūt, ejot pa ļoti līkumotu gaiteni un pa ceļam jau sākt šaubīties, vai tāda izstāžu zāle galā būs atrodama. Bet galvenais – tur atradās kafejnīca, lai cik atbaidoši tas tagad arī neizklausītos. Par to gan tik daudz jau rakstīts un stāstīts, ka šī vieta jau mierīgi ieslīdējusi leģendu plauktiņā un varenā ēka, kas zina, varbūt ir pat lepna, ka auklējusi sevī trako mākslinieku, dzejnieku un citu radoši noskaņotu indivīdu idejas un sapņus. Jā, arī es tur biju, pienu, medu dzēru, gar lūpām tecēja, mutē netika...

Un, lai cik dīvaini, arī tagad, pavisam netālu no svinīgās Katedrāles, ar skatu uz Esplanādi, atkal izveidojusies maza kafejnīciņa, kur pulcējas nemierīgie radošie, viņiem gan par katru cenu gribas sev kādu vietiņu!

Parks turpat vien sākas, patiesībā – ir jau sācies un aiz Katedrāles augošie lielie koki vienmēr devuši patvērumu. Prieks, ka parks pēdējos gados rūpīgi sakopts, atstājos tā skaistos koku un krūmu stādījumus, kuros lapu sezonā var pat nomaldīties – vismaz iztēloties, ka tas noticis.

Otrpus parkam slejas Mākslas akadēmija, Mākslas muzejs un tās ir ēkas, kurām tiešām nav slinkums lieku reizi atkal apbraukt apkārt, tās izskatās tik majestātiskas, tik nesatricināmas un vienlīdz labi gan ziemā, gan vasarā. Kā pavisam svešs elements, protams, manā uztverē, parkā «uzradies» Barklaja de Tolli piemineklis. Agrāk, kad tur stāvēja tikai pieminekļa pamatne, tas izstaroja daudz lielāku noslēpumainību un intrigu. Tagad – vienkārši kārtējais vīrs, kas sūtījis nāvē daudz citu vīru.

Rainis

Rainis, piemineklī veidots, sēž mierīgs un harmonisks, drusku paliecies uz priekšu, kā gribēdams sākt sarunu. Man pat dažreiz licies, ka viņš smaida, gatavs atbildēt vai pabrīnīties, bet visumā apzinādamies savu īpašo vietu latviešu kultūrā.

Man mīļš šis piemineklis ziemā, kad uz Dzejnieka pleciem nogulstas sniega kārtiņa, arī tuvējās eglītes it kā pasargā no vējiem un aukstuma, mīļš arī vasarā un, protams, septembrī, kad pie tā pulcējas cilvēki, skandē dzeju, runā par valodu, dzied kori, tiek šķirstītas grāmatas, tātad viss notiek pareizi un kā vēl! Jo mēs vēl, protams, atceramies lieliskos astoņdesmitos, kad laukums pie Raiņa bija burtiski pārpilns ar cilvēkiem un mazās dzeju grāmatiņas izķertas zibenīgā ātrumā. Jā, tagad tā vairs nav, tagad ir citi laiki un grāmatas veikalos var dabūt brīvi, tomēr Dzejas dienas ir tradīcija, kas ir visai īpatnēja latviešu rakstura pazīme – publiski, zem klajas debess klausīties dzeju un godināt savus dzejniekus, nē, tā nezudīs... es tā ceru. Neskatoties uz naudas grūtībām, neskatoties uz, kā runā, cilvēku nocietināšanos, merkantīlismu, neskatoties uz to, ka pats Rainis nemitīgi tiek pakļauts nesaudzīgai viņa darbu un, galvenais, cilvēcisko īpašību, analīzei. Lai gan, manuprāt, nav un nekad nebūs iespējams saprast, kādēļ cilvēks raksta tieši to, ko raksta un, kādi viņa personības dziļumi uzjundījuši šo dzeju vai prozu. Bet varbūt tas tomēr tiek sūtīts no augšas un jāpēta vien tas, kas rakstniekam traucējis pierakstīt? Tagad taču moderns ir apgalvojums, ka «es esmu vien pierakstītājs, esmu vien spalva tā Kunga rokā»!

Savāda sajūta, it kā tu drošības labad novel atbildību par uzrakstīto no saviem pleciem uz citiem. Saprotams, daudz platākiem un izturīgākiem.

Tādas filozofiskas pārdomas mani pārņēma, metot lokus ap Raiņa pieminekli un klusībā mierinot viņu – nesatraucies, Dzejniek, tavs noslēpums netiks atklāts, tas vienkārši nevienam nav pa spēkam! •