Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Esplanādes gaviles un mokas, jeb mokas un gaviles Esplenādē

Mārtiņš Eglītis


Gatavojot šīs publikācijas, domāju, ar ko gan atšķiras dārzs no parka, parks no skvēra, skvērs no vēl kaut kā... Izrādās, ka sākotnēji šķietami viegli definējamas lietas, nemaz nav tik viegli nosaukt vārdā. Par šo smalko iedalījumu kādā citā reizē, bet nu tam visam nāk klāt arī vēl Esplanāde. Kas tā tāda? Lasām svešvārdu vārdnīcā: Esplanāde:

1.Neizbūvēta vieta starp cietoksni un tuvākajām pilsētas būvēm vai arī aiz pilsētas mūriem.

2. Laukums lielas ēkas priekšā.

3. Plata iela ar alejām vidū.
 

Pašā Rīgas vidū, ieslēpusies starp gadsimta lielajām būvēm tā ir. Esplanāde.Vēsturiski šai vietai pieder pirmais skaidrojuma variants un pie tā tad arī paliksim.


 

Esplanāde un pirmkalns

Vietā, kuru tagad nosacīti varam dēvēt par klajumu, reiz atradies kalns. Kubes kalns. Kubes kalns norakts starp 1783. – 1784.gadu un ar noraktajām smiltīm toreiz aizpildīja zemākās vietas, Daugavas senās attekas, uzbēra ceļus, zonu izmantoja karaspēka apmācībām. Esplanāde tādejādi būtu raksturojama kā antropogēnā* reljefa zona. Paskatoties mazliet plašāk, var izsecināt, ka rīdzinieki ir visai dīvainai ļaudis un proti, dažu kvartālu attālumā ir kalns, kas savulaik ir mākslīgi uzbērts – Bastejkalns (kalnu nosacītā pārvietošana gan notikusi ar nepilnu simts gadu atstarpi), bet par Bastejkalnu citreiz.

Jau Indriķa hronikā pieminētajam Kubes kalnam liktenīgs izrādījās 1722. gads, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II izdeva pavēli pilsētas aizsardzības nolūkos ierīkot Esplanādi. Vēl Esplanādi mēdz dēvēt par Glasi, kas būtībā nozīmē tieši to pašu. Aizsardzības nolūkos ierīkotā Esplanāde savu stratēģisko nozīmi zaudēja ap 1857.gadu, kad sāka nojaukt pilsētas vaļņus un bastionus. Tobrīd Esplanāde pārgāja pilsētas rīcībā, bet karaspēka apmācībām saglabāja vairs tikai nelielu tās daļu.

Pēc militāristiem nāk tauta

Esplanāde izveidojās par plašāko Rīgas klajumu, kur rīkot, mūsdienu valodā runājot, masu pasākumus, kas ar skubu tur tika arī organizēti. Rakstītie avoti te min gan krāšņus baznīcas svētkus, lauksaimniecības izstādes, bet 1901.gadā Esplanādē notika lielā Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde, kas slavināja rūpniecības, mākslas amatniecības un pilsētas attīstības sasniegumus. Pirmās brīvvalsts laikā Esplanādē tiek pieņemtas armijas parādes, notiek dziesmu svētki un citi plaši pasākumi. Pirmoreiz dziesmu svētki Esplanādē notiek 1888.gadā un vēlāk – 1923., 1926., 1931., 1933.gadā. Ziemas mēnešos Esplanādē allaž darbojusies slidotava.

Gadsimta būves

Vēl 1884.gadā te tiek uzcelta Pareizticīgo katedrāle, 1905.gadā lielā steigā top Latvijas Mākslas muzejs un 1903.gadā Rīgas biržas komercskola, kuras telpās tagad atrodas Valsts Mākslas akadēmija. Visas šīs būves varam droši uzskatīt par stabilām sava laika lieciniecēm un vērā ņemamu kultūras mantojumu. Vienīgā nelaime, ka steigā tapusī Valsts Mākslas muzeja ēka nejūtas visai stabila, jo tās pamati ieslēpti baltajās kāpu smiltīs, kas te atrodas no neatminamiem, bet atpazīstamiem laikiem.

Kūfalta meistardarbs

Esplanādes tapšanā savu roku pielika ievērojamais Rīgas dārzu meistars Georgs Kūfalts. Starp citu, tieši Esplanādes apzaļumošanas un iekārtošanas projekts tiek uzskatīts par Kūfalta meistarības būtiskāko apliecinājumu. To, ka koki dzīvo vairākus mūžus Esplanādē var pārliecināties ikkatrs vērīgs gājējs. Varenie svešzemju koki priecē acis kopš Kūfalta laikiem vēl šobaltdien. Brīvības un Kalpaka bulvāra stūrī satiekams Amerikas dzeltenkoks (Cladrastis kentukea), parastā dižskābarža sarkanlapu forma (Fagus Sylvatica purpurea Latifolia), dzeltenais bērzs (Betula alleghaniensis), olveida katalpa (Catalpa ovata), Mandžūrijas riekstkoks (Juglas mandshurica), Amūras korķkoks (Phellodendron amurense). Kopējā Esplanādes platība ir 8,75 ha. Te var ieraudzīt 10 vietējās un 82 introducētās kokaugu un krūmu sugas.

Pieminekļu parāde

Pirmais uz palikšanu te apmetās piemineklis krievu armijas virspavēlniekam ģenerālfeldmaršalam Mihailam Barklajam de Tolli. Piemineklis (tēlnieks V. Vandšneiders) atklāts 1913.gadā, atzīmējot 100. gadadienu kopš uzvaras 1812.gada karā. Tomēr tā mūžs bija neilgs – sākās Pirmais pasaules karš un vērtīgo bronzu evakuēja. Pastāv uzskats, ka piemineklis nogrimis Baltijas jūrā līdz ar visu kuģi, kas to vedis uz Krieviju. Līdz mūsdienām saglabājies oriģinālais postaments un granīta soliņi tam apkārt. Pieminekļa figūru no jauna bronzā atlēja un uzstādīja pavisam nesen – 2003.gadā. Tomēr bronzas atlējums ir tikai kopija, turklāt nav autentiska – statuja izgatavota pēc vecajām fotogrāfijām. Domājams, ka strīds par to, vai atstāt šo kopiju, ir lieks un pārlieku politizēts. Kādā laikrakstā, ziņu slejā, rakstā par šo pieminekli izlasīju manuprāt krietni savdabīgu un būtībā kuriozu šī pieminekļa apzīmējumu – Barklaja de Tolli tēls bija nosaukts par parka rūķīti. Nu, zināma līdzība varbūt tiešām ir!

1919.gada 14.janvārī katedrāles aizmugurē apglabāja 27 par padomju varu kritušos komunārus. Apbedīšanas laikā Padomju Latvijas valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka paziņoja, ka par godu proletariāta revolūcijai Esplanāde tiks pārdēvēta par Komunāru laukumu. Par to, ka šis drauds īstenojās varam pārliecināties vēl šobaltdien, atšķirot jebkuru no abām padomjlaikā izdotajām Rīgas dārzu grāmatām – Esplanādei te dots Komunārlaukuma vārds. Mainoties valsts iekārtai, komunāri tika pārapbedīti kapos un Esplanādi atkal sauca par Esplanādi. Par spīti visam, pēc Latvijas okupācijas Esplanādei kārtējo reizi tika aizdots komunāru gods un 1969.gadā te tika atklāta granīta piemiņas plāksne. Vēl 1960.gadā izveidoja varoņu aleju (kas atradās bijušā jāšanas ceļa malā), bronzas krūšutēlu galeriju. Latvijai atgūstot neatkarību, tā dēvētās Varoņu alejas aprīkojums tika aizmēsts vēstures, atvainojos, mēslainē. Šobrīd revolucionāru krūšutēlu galerija ir uzskatāma par pazudušu, jo pilsētas izpildvarai par to trūkst jel kādas ziņas. Ak, mazliet aizsteidzos notikumiem pa priekšu – 1936.gadā pie Mākslas muzeja tika atklāts piemineklis latviešu gleznotājam Janim Rozentālam (tēlnieks B. Dzenis), ap to izveidojot apstādījumus. Tagadējie apstādījumi veidoti ap 1950.gadu kā daļēji regulārs caurstaigājams parks.

Lielā pārmaiņa – Rainis

Par Esplenādes lielāko un būtiskāko akcentu kļuva 1965.gada 11.septembrī atklātais piemineklis Tautas dzejniekam Rainim (tēlnieks K. Zemdega, arhitekts Dz. Driba). Raini sārtajā Karēlijas granītā cirta par godu dzejnieka 100. dzimšanas dienai. Pelēkā granīta plāksnes 24x12 m lielajam laukumam ceļu mērojušas no Ukrainas.

Pateicoties tieši Rainim, Esplanāde piedzīvojusi savas skaļākās gaviles un mokas. Īpaši mūsdienās. Tieši te vēl dziļos padomju gados ieskanējās dzīvais vārds, kas tobrīd bija tik nepieciešams izdzīvošanai un elpošanai. Tieši Raiņa pakājē savulaik izskanēja tik daudz latviešu (un ne tikai latviešu) dzejnieku paustās patiesības un sāpes zemtekstos un Dzejas dienas kļuva par milzīgu kopā sanākšanas brīnumu. Pārprastā un nepareizi tulkotā Raiņa laiks vēl nav beidzies – par to liecina krievu prokomunistiski noskaņotie, kas tieši te mēdz sarīkot savus protestus un jampadračus, kas vērsti pret latviešu valodu un, patiesībā, valsti.

Aiz šī raksta robežām

Jā, ir lietas, kas tiešām palika ārpus šī teksta. Nepieminēju puspatiesību- pusleģendu par Staļina krūšutēlu šajā parkā. (Varbūt kāds zina ko tuvāk? Rakstītajos avotos man neizdevās atrast apstiprinājumu šai ziņai). Nepieminēju Esplanādes varenās strūklakas, kas apklusušas naudas trūkuma dēļ, bet varbūt kādreiz vēl šalks. Nepieminēju Rīgas dārgāko ateju, kas, nesen renovēta, gaida klientus par 0,15 santīmiem gabalā. Bet laikam jau pieminēju steidzīgo laiku, kas atstājis dāsnus triepienus pilsētas vaibstos šeit, jo pazūd jau tikai nebūtiskais, vai ne? •

 

* antropogēns – mākslīgi veidots