Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Latvijas paviljons Expo 2000 Hannoverē, celtniecības laikā

Kempings Ventspilī. 2001.g.

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ģelzis, kas rada brīnišķīgus projektus

Leldes Stumbres saruna ar arhitektu Andreju Ģelzi,
Andas Krauzes foto


Ja arhitekts savu biroju nosauc par «Brīnišķīgo projektu biroju», tad tur kaut kam jābūt. Vai nu īpašai pašapziņai vai kādam reālam pamatam. Kad sāku interesēties, ko tik brīnišķīgu paveicis arhitekts Andrejs Ģelzis, atklājās tiešām daudz kas. Sāksim ar Mežaparka Dziesmu svētku estrādes restaurēšanu un paplašināšanu, lai 1990.gadā tur varētu notikt pirmie apvienotie trimdas un Latvijas Dziesmu svētku koncerti. Un tie tur notika, kā zināms, visai grandiozi. Turpināsim ar oriģinālo, daudz pārspriesto, apšaubīto un tomēr pašu interesantāko projektu Hannoverē Latvijas paviljonam Pasaules izstādes EXPO-2000 laikā. «Izvērsto» niedru jumtu un atklāto piltuvi paviljona iekšpusē, noteikti atcerēsies daudzi šīs izstādes apmeklētāji.

«Mīļā, labā, vecā skola», «nolādētā skola», «stulbā skola» – kādi tik epiteti netiek lietoti visos laikos, visās pasaules malās mācību iestādei, kas kādreiz tika izveidota, lai vestu tautas uz Gaismu. Tomēr skolēni ir pavisam īpaša tauta un, liekas, ne viens vien sevī ir nozvērējies: kad izaugšu liels un slavens, tad tik jums visiem parādīšu! Parāda jau ar, ne velti skolu salidojumos labprāt piedalās visi – gan bijušie teicamnieki, gan divnieku karaļi.

Tomēr reti kad izdodas savai skolai arī atdarīt gluži reāli. Tas izdevies arhitektam Andrejam Ģelzim, kurš savā «Brīnišķīgo projektu birojā» radīja vēl vienu tiešām brīnišķīgu projektu – Āgenskalna ģimnāzijas rekonstrukciju. Par to pagājušā gadā viņš saņēma gada balvu arhitektūrā. Uzdevums nebija no vieglajiem – ne tikai izveidot skolai piebūvi ar jaunu sporta zāli, bet restaurēt arī veco ēku, nepazaudējot tās pievilcīgo tēlu, labiekārtot skolas gadu gaitā pagalam nolaisto pagalmu, saglabājot gan vecos kokus, gan bērzu birzīti...


 

Kas notiek mūsdienu arhitektūrā? Vai koks, niedres, papīrs, kartons – šie būvniecības materiāli – tagad ir modē? Vai tie tiešām izmantojami kā reāli būvmateriāli?

Protams, tie ir modē, tas arī. Koks ir silts un patīkams, kad tam pieskaras. To var beicēt, krāsot, atstāt neskartu, vienīgi pārklājot ar kādu aizsarglīdzekli, jo tam ir visi iespējamie koka toņi un skaista faktūra. Bet japāņi taisa milzīgas būves, skrūvējot kopā kartona caurules un klājot tām pāri papīru... Izskatās, protams, labi, bet, redzi... fotogrāfijā redzams, kāds milzīgs darbs vajadzīgs, lai šādu būvi izveidotu! Te ir sastatņu mudžeklis, visādi aparāti un tehnika, lai šīs caurules savienotu un apjumtu ar papīru. Toties tā, bez šaubām, ir ļoti ekoloģiski tīra arhitektūra. Tomēr ir skaidrs, ka tādā veidā cilvēks mūsdienās sev mājokli nebūvē – viņam nav laika un parasti arī naudas, jo būvēt tīra koka māju ar skaistu salmu vai niedru jumtu, protams, ir ļoti dārgs prieks.

«Vides Vēstīs» mēs pērn visu gadu stāstījām, kā atjaunot un restaurēt vecas mājas ar dabiskiem līdzekļiem un, to lasot, es sapratu, ka jā... tas ir gan ļoti darbietilpīgi, gan arī dārgi.

Kāpēc pie mums aug lielveikali kā sēnes pēc lietus – tos var ārkārtīgi ātri uzbūvēt un pēc mēneša jau tie nes peļņu, tās ir vienkāršas metāla konstrukcijas, kuras tikai jāsamontē. Bet, ja gribi būvēt kaut ko pamatīgāku, uz ilgāku laiku, nevis tikai uz pārdesmit gadiem, tad jāizmanto citi materiāli, cits piegājiens. Arī skolā mēs jauno piebūvi būvējām pamatīgi, jo tā tomēr ir skola, noslogojums tai ir pamatīgs. Bet vecajā ēkā centāmies saglabāt, cik iespējams, veco stilu, apvienojot to ar jaunajām, mūsdienu prasībām... Skola varbūt pati par sevi nemaz nebija tik sliktā stāvoklī, bet tā vienkārši bija nemākulīgi kopta. Tagad klasēs ir tas pats dēļu apšuvums, tikai tas nav nokrāsots ar eļļas krāsām, bet piesūcināts ar eļļu, lai ilgāk kalpotu, gaiteņos uz grīdām ir jauns, izturīgs dabīgā linoleja klājums, jo skaidrs, ka skolnieki pārvietojas skriešus.

Šī skola tagad izskatās kā tāda... nu, tiešām Zinību pils! Tā ir plaša, gaiša, lieliem logiem, platām kāpnēm, katrs stāvs savā... visai modīgā... tonī, un bibliotēka, un sporta zāle... Man šķiet, es kaut kur dzirdēju, ka šī ir gandrīz vai vienīgā skola Latvijā, kas pēdējos desmit gados kapitāli izremontēta&restaurēta?

Laikam vienīgā tik pamatīgi, kaut gan remontētas tiek daudzas. Arī šeit sākumā bija doma, ka vajadzīga tikai piebūve sporta zālei un tikai ar laiku noskaidrojās, ka jāmaina vēl tas un arī tas un tu pati redzēji, ka būtībā tur veikta pamatīga rekonstrukcija, kaut arī pamatā saglabāts skolas vecais iekārtojums. Toties tagad tur ir divreiz vairāk telpu klasēm, ir divas zāles un bibliotēka divos stāvos.

Bibliotēka ir vienkārši lieliska! Šī telpa rada iespaidu, ka... tas ir nopietni! Nevis vienkārši istabiņa, kas piekrauta grāmatām, kuru tik un tā visiem nepietiek, bet solīda, gaiša telpa, kur var ne tikai paņemt grāmatu, bet arī strādāt. Ko tu izjuti, kad tev piedāvāja veidot restaurācijas projektu tavai skolai?

Ne tikai manai skolai, šeit mācījušies daudzi tagad zināmi cilvēki – arhitekts Pēteris Blūms, kordiriģents Arvīds Platpers, LNT direktors Andrejs Ēķis, diktors Olafs Pulks, bijušais LU rektors Juris Zaķis, akadēmiķis Jānis Strazdiņš, politiķis Andris Teikmanis, TV režisore Daina Dumpe, rakstnieki Egils Zirnis un Andra Neiburga, mākslinieks Mārtiņš Heimrāts... Un vēl daudzi citi! Arī mans tēvs un mana mamma, arī mana sieva, un tu taču arī te esi mācījusies! Ko es izjutu... laikam jau patiku... varbūt lielāku atbildību... bet vispār – tādu kā ģimenisku siltumu, jo tā taču bija mana skola un gribējās, lai sanāktu labi.

Kad mēs staigājām pa skolu un tu rādīji telpas, kāpnes, zāles griestus, milzīgo sporta zāli, es jutu, ka tu esi lepns par padarīto. Galu galā ne par velti saņēmi gada balvu arhitektūrā, es arī lepotos.

Laikam jau esmu laimīgs, kaut gan tas viss, saprotams, nebija nemaz tik vienkārši, jo cilvēki nav gatavi uz pārmaiņām, viņiem allaž būs aizdomas, ka pārmaiņas ir uz sliktu. Kaut vai vēdināšanas iekārtas skolā, kas bija sarežģīts pasākums, bet tās bija vajadzīgas, jo varbūt esi ievērojusi, ka telpās, kur ilgstoši uzturas cilvēki, bez vēdināšanas uznāk miegs un nogurums un, ierodoties skolā pirms projekta sākšanas, sajutu veco, labo smaku...

Jā, ož vai nu pēc ēdnīcas vai slapjiem mēteļiem vai vingrošanas zāles...

Bet bērniem, lai mācītos un justos labi, vajadzīgs normāls gaiss, vai ne? Tad mēs iekārtojām ventilāciju, kaut gan daudziem tā nelikās laba ideja. Tāpat kā spilgtās krāsas gaiteņos, uz durvīm un klasēs. Visi pieraduši, ka skola var gan būt gaiša, bet ne krāsaina.

Tas vēl, manuprāt, ir visai tipisks padomju laiku domāšanas veids, bet laikam jau skolotājiem jābūt drusku konservatīviem. Kas vispār, tavuprāt, ir mūsdienu arhitektūra – vai tikai jumts virs galvas vai modes prece, ko atļaujas tikai bagātākie vai māksla, ko arī var atļauties retais? Vai varbūt vide, kurā mēs dzīvojam, sevišķi tas attiecas uz pilsētas vidi.

Domāju, ka pamatā tā joprojām ir tādu ēku radīšana, kurās cilvēki var dzīvot, strādāt, reprezentēt sevi, varbūt arī realizēt savas ambīcijas. Arhitekta profesija jau tieši ar to ir tik interesanta, ka, apgūstot šīs pamatlietas, paveras iespējas nodarboties ar plašāku problēmu loku. Vides veidošanu tik plašā nozīmē es uz arhitekta profesiju tieši neattiecinātu. Pilsētas vides veidošana vairāk attiecināma uz dažādu politisko spēku sadarbību un sociāli – politisko iekārtu.

Es nopietni uztveru signālus un diskusijas par dažādām globālām kataklizmām, kas draud mūsu planētai nesabalansētu un alkatīgu rīcību rezultātā, kā, piemēram, mežu izciršana milzīgās platībās, naftas atradņu dedzināšana, atmosfēras piepludināšana ar dažādiem gāzu savienojumiem, kas rodas ķīmiskajos ražošanas procesos, no sadzīves ķīmijas, piesārņojumu no gāzēm un no ēku apkures.

Latvijas apstākļos es šo problēmu redzu nesamērīgā «primitīvā» kapitalizācijā un es teiktu «renesanses laika personības lomas pārspīlēšanā» gan biznesā, gan politikā. Celtniecībā un arhitektūrā tas izpaužas līdzekļu nesamērīgā izšķērdēšanā personīgo vajadzību apmierināšanai un šiem pārspīlējumiem atbilstošu ēku celtniecībā.

Tāpēc mēs birojā atturamies no iesaistīšanās šādos projektos. Mana labas ARHITEKTŪRAS izpratne sākas un beidzas ar humānas, pret apkārtējo vidi tolerantas, formās atturīgas, bet laikmetīgas, varbūt pat eksperimentālas ēkas radīšanu IEROBEŽOTA BUDŽETA apstākļos. Tāpēc ir svarīgi runāt par šādu saprātīgu pieeju un pie katras iespējas atgādināt, ka citur pasaulē, sevišķi mūsu kaimiņos Skandināvijā, šāda attieksme ir visa pamatā.

Vai Rīga varētu kļūt par mazstāvu pilsētu, kāda, piemēram, esot Vašingtona?

Rīga jau ir mazstāvu pilsēta. Tai nav potenciāla un arī racionālas vajadzības kļūt citādai. Arī transporta iespējas nepieļauj šādu attīstību bez kardināliem pasākumiem – ielas uz estakādēm un metro celtniecība.

Mēs te no savas, vides aizsargu, puses, cīnāmies par to, lai Rīga veidotos par parku un dārzu pilsētu. Vai arhitektam, kuram gribas strādāt un būvēt, traucē vai palīdz tāda konsekventa «zaļo» attieksme – nevienu koku neaiztieciet, nevienu krūmiņu, nevienu zālienu!

Šī problēma bieži vien izskan pārprastā redakcijā. Ir daudz koku, kas ieauguši vietās, kas pilnīgi noteikti traucē racionāli un pārdomāti «iesēdināt» ēku pēc plānojuma loģiskā vietā. Un es noteikti neatzīstu formulu – pilnīga aizliegšana.

Es priecātos, ja uzsvars būvniecības plānošanā tiktu likts uz jaunu stādījumu ierīkošanu ar mērķi palielināt kopējo zaļo masu, bet sevišķi vēsturiskajā daļā gribētos, lai apbūve tiktu sakārtota un papildināta līdz 20.gs. sākumā paredzētajām kvartālu aprisēm, neatstājot neaizbūvētus robus esošo koku dēļ. Arī mazās koka ēkas mani vietām vienkārši kaitina...

Tev ir nu jau ļoti skaista, veca māja Āraišos, pastāsti par to. Kā es saprotu, Tu visu tur esi paveicis pats saviem spēkiem?

Āraišu māju sāku apsaimniekot pa vasarām no 1972.gada, kad tā no manas mammas nonāca manā īpašumā. Neesmu jau neko daudz paveicis – krievu laikā nomainīju logus, izveidoju tos tur, kur likās, ka tie varēja būt bijuši. Daļēji izveidoju ēkas pamatu drenāžu, nomainīju grīdas pirmajā stāvā un, izlaužot griestu pārsegumu, pievienoju koptelpai bēniņus. Tas viss ir bijis kā brīva laika hobijs un fizisks darbs pēc sēdēšanas pie galda darbā. Vēl jāuzliek kārniņu jumts, jādomā, ko darīt ar notekūdeņiem un tualeti. Apkures ierīkošana ziemas dzīvošanai ar vēl priekšā.

Tev varbūt ir arī slepena doma pārcelties uz turieni pavisam?

Doma ir un nav nemaz tik slepena, tikai jāpārvar vēl šādi tādi apstākļi. Bet trīs mēnešus gadā mēs tur jau dzīvojam.

Vai Tev ir kāds arhitektonisks sapnis?

Ir tāds ietilpīgs teiciens: «Gribas kaut ko lielu un skaistu». Pēc daudziem, ar grāmatām kopā pavadītiem gadiem, gribētu, piemēram, izstrādāt Nacionālās bibliotēkas projektu, alternatīvu Gunāra Birkerta «Gaismas pilij», jo esmu daudz domājis par to, kas ir Nacionālā bibliotēka un kāda varētu būt Rīgas labā krasta arhitektūra.

Vēl nesen nodarbojos ar ideju par 11.novembra krastmalas plānošanu. Bija iecere nodrošināt brīvu pieeju Daugavai no Vecrīgas un iespēju tur atpūsties, baudot dabas skaistumu. Tad nu atļāva mums pasapņot un izstrādāt skiču variantus, varbūt problemātiskus, tomēr ar konkrētiem priekšlikumiem. Taču dzīvē gadās arī tā – tu atdod projektu un viss iekrīt kā akā. Mācība no tā bija: arī šādi jautājumi var būt politizēti un ne katram ir ļauts visur un par visu piedāvāt savas idejas. Tikko notikušais plenērs apstiprina manu pārliecību par politisko aspektu pārsvaru pār reālu plānošanu, jo mēdiju radītais troksnis mūsu visai provinciālajā sabiedrībā ir svarīgāks par reālu projektu izstrādi, kas draud ar pirmajā brīdī nepopulāru lēmumu pieņemšanu un lielu finansiālu līdzekļu piesaisti.

Vai arhitekts nav mūžīgi kā starp diviem dzirnakmeņiem – no vienas puses viņa radošā pieeja darbam, fantāzijas lidojums, no otras puses – pasūtītāja vēlmes, kuras jāievēro, kā arī lietišķa pie-eja pašam projektam. Kā tu to apvieno?

Tā ir arhitekta profesijas darba puse, kuras skaistums nav ieprogrammēts sākotnējos priekšstatos – cik daudz iznāks satikties ar brīnišķīgiem, gudriem, inteliģentiem cilvēkiem un strādāt to labā. Ikdienā tu esi ieslēgts biroja telpā kopā ar rasējamiem rīkiem. Bet tas tomēr kompensējas, kad ir iespēja tikties un iepazīt visdažādākos cilvēkus un tu nereti uzzini tik daudz par viņu dzīvi, uzskatiem un paradumiem, ka arhitekta ambīcijas un kaut kādu abstraktu modes ideju dreijāšana liekas smieklīga un nepieņemama. Ja iecerētais darbs iznāk racionāls un skaists, ērts un funkcionāls, tad ko vairāk var vēlēties? •