Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Apklusis zvans

Mosēdes unikālā akmens muzeja dibinātājs ārsts V.Intas

Šilales svētnīcas dobumakmens

Vārti uz ārsta V.Inta viensētu Mosēdē

 

Akmeņu mistērija Orvīda viensētā

Ozoli Orvīda viensētā
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4032 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Akmeņu pilsēta, svētvietas un garīgās viensētas Lietuvā

Rimantas Brazuļis


Decembrī VV žurnālisti devās lūkot pierobežas apceļošanas iespējas Liepājas rajonā, tur, kur robeža. Tagad piedāvājam Rimanta Brazuļa rakstu par Latvijas pierobežā esošajiem Lietuvas novadiem, tur dzīvojošajiem ļaudīm, dabas, kultūras un vēstures pieminekļiem. Rimantas stāsta par to, kas raksturo konkrētās teritorijas garu, par vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu, tradīcijām un visu, kas varētu būt interesants ceļotājiem no citām valstīm, bet vairāk tieši latviešiem, jo mūsu brāļu tautas jau izsenis saista ne tikai kaimiņu būšana, bet arī valoda, kultūra un tradīcijas.


 

Vēl pirms 700 gadiem tagadējā Lietuvas – Latvijas robeža mākslīgi sadalīta kuršu, zemgaļu un citu cilšu teritorijas, un mūsu kopējie senči būtu pilnīgā nesaprašanā, kāpēc kaut kas tāds vajadzīgs. Jo dziļāk pagātnē raugāmies, jo mūsu tautu radniecība ir tuvāka: mēs esam to pašu baltu cilšu pēcteči, kas runāja vienā valodā, kam bija viena un tā pati reliģija un, kas cīnījās ar tiem pašiem ienaidniekiem. Stāstījumu sāksim no Baltijas jūras piekrastes, kur dzīvoja slavas apvītā un kareivīgā kuršu cilts.

Kurši

Kurši bija austrumbaltu cilts, kas runāja kuršu valodā. Tieši kurši ir pirmie austrumbalti, kas minēti vēstures avotos. Hronists Rimberts ap 876.gadu, aprakstot 855.gadā notikušo zviedru karaļa Olafa gājienu uz kuršu zemi, savā darbā «Vita Anskari» (Anskarija dzīve) kuršus apzīmē ar vārdu Cori. Rimberts min divas kuršu pilis – Seeburg (Jūrpils) un Apulia (Apole Škodas apīliņķē). Valodnieki un vēsturnieki konstatējuši, ka XIII gs. kurši dzīvojuši no Ventspils līdz Klaipēdai, bet austrumos viņu zemes sniegušās līdz Kuršēniem (tagadējo Šauļu tuvumā).

Kurši daudz cīnījās ar skandināviem un zobenbrāļiem, kamēr 13.gs. tika pakļauti. Valodnieki pierādījuši, ka kurši bija baltu cilts. Hronists M.Bieļskis 1551.g. rakstīja, ka «prūši un lietuvieši, kā arī žemaiši un kurši sākumā runājuši vienā valodā, bet tagad tiem jau ir grūti saprasties» XVII gs. kurši iznīka pavisam: tagadējās Lietuvas teritorijā tie pārlietuviskojās, bet Latvijā – pārlatviskojās. Kurši nav atstājuši nevienu savas valodas rakstu liecību. Par viņu valodu varam uzzināt tikai no kopīgiem vārdiem un īpašvārdiem, kas saglabājušies tagadējās latviešu un lietuviešu izloksnēs vai viduslaiku dokumentos.

Par kuršu izcelsmes uzskatāmi tādi lietuviešu (žemaišu) valodas vārdi kā bruncinti – «novalkāt, noberzt», pluncinti – «plūkāt, plucināt», zuikis – «zaķis» un citi. Vairāk kuršu vārdu sastopam tagadējā Latvijas teritorijā: blendze – «ar ūdeni pildīta bedre», dandzis – «riteņa loks» (stīpa), lenkt – «sasniegt, aizsniegt, gūt», dzintars un citi.

Kurši nedibināja lielas pilsētas, necēla varenas mūra pilis, tomēr latviešiem un lietuviešiem, pa Kuršu novadu (tiklab Latvijā kā Lietuvā) ceļojot, ir patiešām lieliska iespēja sajust, cik ļoti tuvas ir mūsu tautas. Ceļojums pa Kuršu novadu daudziem nozīmē ceļojumu pa savu senču zemi.

Pilskalnu, akmeņu un strautu novads

Tiem, kas ieinteresējušies par kuršu vēsturi, gribu piedāvāt dažus ceļojumu maršrutus. Par vienu no tiem pastāstīšu šajā rakstā. Ceļojums pa Mosēdes un Salantu apkārtni lieliski atspoguļo Kursas zemes garu, jo vārds Kursa, pēc lietuviešu valodnieka K.Būgas domām, radies no kopējā vārda, kas nozīmējis «līdums, izcirtums» vai «zems, panīcis kociņš». Un, patiesi, ceļojot pa Mosēdes un Salantu apkārtni, jūs neredzēsiet iespaidīgus, varenus mežus, vien mazus mežiņus un krūmājus. Taču no līkumojošo upīšu ielejām, varenajiem pilskalniem, svētkalniem un ledus laikmeta izkaisītajiem akmeņiem dvašo mistiska, noslēpumaina elpa, kas tā vien vilina atkal un atkal atgriezties šajā pusē.

Lietuvā ir 30 reģionālie parki, kas aizņem 5,6 % valsts teritorijas. Nozīmes ziņā reģionālie parki ir tuvi nacionālajiem. Reģionālie parki tiek dibināti, lai aizsargātu no dabas, kultūras un rekreācijas viedokļa svarīgus reģionālas nozīmes ainaviskos kompleksus un ekosistēmas, kā arī, lai regulētu to saimniecisko izmantošanu. Viens no tādiem ir Salantu reģionālais parks, kur arī piedāvājam paceļot. Pie Minijas, Salantas, Bartuvas un daudzām citām mazām upītēm vēl saglabājies daudz neskartas dabas, ko padomju melioratori nav paspējuši iznīcināt. Upju un upīšu ielejās joprojām zaļo ozoli, aug daudz retu augu un ligzdas vij putni.

Salantu reģionālajā parkā visvairāk tiek aizsargātas upju ieleju ainavas un dabiskā vide. Šim nolūkam ierīkoti vairāki ainaviskie, hidrogrāfiskie un citi dabas liegumi, kā arī Minijas upes dabas rezervāts. Izsmeļošāku informāciju par visām apmeklējamām vietām var iegūt Salantu reģionālā parka administrācijā. Iepazīšanos ar šo kuršu apdzīvoto teritoriju iesaku sākt no Mosēdes.

Unikālo akmeņu muzejs

Mosēde, kas izveidojusies Bartuvas upes krastā, ir viena no senākajām Žemaitijas apdzīvotajām vietām. Kā liecina vēstures avoti, jau 1253.gadā te slējusies kuršu pils. Bet tagad Mosēde pasaulē pazīstamu ar vienīgo šāda veida unikālo akmeņu brīvdabas muzeju.

Mazā Mosēde ir labi zināma ne tikai Lietuvas cilvēkiem, bet arī tālu aiz valsts robežām. Pilsētiņu padarīja slavenu ārsts Vaclovs Ints, kurš 1957.gadā ar divriteni aizvedis turp pirmo akmeni un iesākto turpina joprojām. 1979.gadā ar tālaika valdības lēmumu Mosēdē tika nodibināts Republikāniskais unikālo akmeņu brīvdabas muzejs. Četrdesmit gadu laikā V.Ints ar akmeņiem izdaiļojis ne tikai Mosēdes slimnīcas un savas viensētas apkārtni, bet par akmeņu muzeju pārvērtis visu pilsētiņu. Tagad te var iepazīties ar visdažādākajiem Lietuvā sastopamajiem akmeņiem. Mosēdē tiek aizsargāti vairāk nekā 20 tūkstoši ledus laikmeta laukakmeņu, lielākoties savāktu Žemaitijas laukos (taču ir arī no citām zemēm atvesti). Restaurētajās ūdens dzirnavās iekārtota kamerekspozīcija – dažādu iežu paraugi, ģeoloģiskās kartes un īpaši reti akmeņi.

Mosēdes akmeņu muzejā var redzēt, kā laukakmeņi izmantoti agrāk un kam tie noder šodien. Vienāda lieluma akmeņu sētas ilustrē senu zemnieku paradumu, kā ar tiem atdalīja dažādu saimnieku zemes gabalus. Bartuvas upes salā izkārtoti dobumakmeņi, ko pagāni izmantojuši kā upurakmeņus. Citviet parādīts, kā likti akmeņi uzbērumu ugunskapos.

Apmeklējot Mosēdi, jūs gūsiet tiešām neizdzēšamus iespaidus (tāds muzejs ir vienīgais pasaulē!). Varat iepriekš vienoties ar muzeja darbiniekiem, lai viņi jums noorganizē ekskursiju pa muzeju.

Šilales svētvieta

Nav šaubu, ka Mosēdes un Salantu apkārtnē dzīvojošie žemaiši ir kuršu pēcteči. Abas šīs tautas bija slavenas ar savu kareivīgumu, turklāt žemaiši arī ar stingru apņēmību, iecirtību, pat ietiepību. Viņi ne tikai sīvi cīnījās ar vikingiem, zobenbrāļiem un krustnešiem, bet arī aktīvi pretojās kristietības izplatīšanai un vēl vairākus gadsimtus pēc kristietības ieviešanas turējās pie senajām parašām un atzina seno reliģiju. Tiek apgalvots, ka līdz pat XVIII-XIX gs. šī novada iedzīvotāji pielūguši savus dievus un kurinājuši svēto uguni. To apliecina arī arheologu pētījumi senajās svētvietās, kuru Mosēdes tuvumā ir ļoti daudz. Dažas no tām bijušas «nelegālas», un iedzīvotāji tajās pulcējušies slepus. Mosēdes un Salantu apkārtnē atrastas vairākas šādas svētvietas. Īpaši labi saglabājusies Šilales ciema svētnīca, kuru arī iesakām apmeklēt.

Svētnīca atrodas pāris kilometrus no Mosēdes, braucot Salantu virzienā, labajā ceļa pusē. Te esošajā purvā melioratori 1970.g. atrada apgāztu akmeni ar iedobi. Arheologi atraka 7x9m lielu laukumu un secināja, ka akmens stāvējis pie pavarda. Pavards bijis veidots kā 0,7m dziļa dobe 1,5m diametrā, kuras dibena malas apjoztas ar 10–15 cm lielu akmeņu vainagu. Blakus dobei atradies pats ziedoklis – akmens ar iedobi. Pavarda dobē atrastas ogles, sakusis dzintars un sveķi, māla trauku lauskas. Zinātnieki domā, ka svētvieta purva saliņā bijusi nelegāla un apmeklēta pēc kristietības ieviešanas, jo tad (pēc kristietības ieviešanas, kas Žemaitijā notika 1413.g.) pagāniskie rituāli tika aizliegti. Svētos mežus izcirta, ziedokļus sagrāva. Svētvietas tika pārceltas uz nomaļākām vietām. Jezuīti savās XVII gs. sākuma atskaitēs norāda, ka Žemaitijā vēl ir pagāni, kas pielūdz svētos mežus un piekopj citus pagāniskos rituālus, bet lielo svētku laikā pulcējas kapos un tur dzīro. Par pagānisko rituālu piekopšanu un katoļu baznīcas neapmeklēšanu žemaiši XVII gs. tikuši sodīti ar naudas un miesas sodiem, bet svētnīcas sagrautas. Sagrauta arī svētvieta Šilales ciemā. Seno parašu vajātāji ziedokļa akmeni iegāzuši pavarda dobē, kur tas arī nogulējis līdz pat mūsu dienām.

Šaukļu ainaviskais liegums

Šis liegums atrodas pusceļā starp Mosēdi un Salantiem. To mēdz saukt arī par Šaukļu akmeņaino kadiķaudzi. Tā ir no dabas viedokļa unikāla vieta – Lietuvas lielākais laukakmeņu sanesums (150 ha), kas 1971.g pasludināts par liegumu. Šaukļu liegumā ir aizsargāta ainava, kas tuva Lietuvas pēcleduslaikmeta tundrai, kā arī no Somijas, Zviedrijas, Ālandu salām un Baltijas jūras dibena ledāju sanestie 0,3-3m diametra laukakmeņi, kuru kopējais tilpums ir ap 300 tūkstošiem kubikmetru. Te aug 6m augsti kadiķi un citi augi, kopā – 125 sugas. Akmeņos dzīvo un vairojas dažādas ķirzakas, pelēkie krupji un glodenes. Cilvēkus šeit saista neparastā vide, vēlme sajust novada vēstures elpu, sapņos pārcelties tālajā pagātnē un saklausīt ledāja atbalsis.

Ļoti žēl, taču liegums sāk zaudēt savu pirmatnējo izskatu, jo, pārstājot ganīt lopus, sazēla zāle, saradās daudz skudru pūžņu, saauga krūmi. Agrāk ainava gadu gadā saglabājās gandrīz tāda pati kā bijusi pirms tūkstošiem gadu. Šī lieguma piemērs uzskatāmi parāda, ka neapdomāta aizsardzība var kaitēt pašam aizsargājamajam dabas kompleksam.

Šaukļu liegums nosaukts tā tuvumā esošā ciema vārdā. Arī ciema pļavās atrastas divas svētvietas.

Salanti

Salanti ir maza pilsētiņa, kas arī liek aizdomāties par dziļu senatni. Cauri pilsētiņai līkumo Salantas upīte, kuras ielejā izslējies pakalns, ko sauc apar Gaidžio – Gaiļa kalnu. Teikas vēstī, ka šeit senatnē bijusi pilsēta un svētnīca, ko krustneši nodedzinājuši. Arheologi uzkalnā atraduši kapukalnu, kas datējams ar VIII-I gs. p.m.ē. Pilsētas plānojums ir radiālas struktūras, tā veidojusies XVI gs. otrajā – XX gs. pirmajā pusē. Tomēr pēc 1926.g. Salantu pilsētiņas plānojums pārveidots, bet vēl vairāk tās panorāma mainījusies, kad 1950.–1959.g. uzcelti Salantu rajona pašvaldības ēka, skola, kinoteātris, centrā ierīkoti padomju karavīru kapi. Galvenais pilsētas arhitektūras akcents ir 1906.–1911.g. uzmūrētā neogotiskā Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīca ar diviem torņiem.

Ziemeļos no Salantiem, Erlas un Alkupes purvainās ielejas apņemts, slejas Alkas kalns. Teikas vēstī, ka senatnē tas bijis ezera apņemts, bet kalnā atradusies svētnīca, kurā pie liela ozola degusi svētā uguns; to uzraudzījuši vaidelote un krīvs, kas dzīvojis starp ozoliem iekārtotā mītnē. Jau pats vietas nosaukums «alka» nepārprotami vēsta, ka tur bijusi senā kuršu un žemaišu svētnīca. Blakus Alkas kalnam vēl nesen auga vairākus daudzus gadu simtus pārdzīvojis ozols, kas nokalta un tika nocirsts. Blakus ozolam ir neizžūstoša ūdenskrātuve, ko vietējie ļaudis dēvē par avotu.

Tas, ka novadā svētnīcu tik daudz, liecina, ka iedzīvotāji ļoti lielu uzmanību pievērsuši Dieva godāšanai. Varbūt tādēļ arī mūsu dienās te dzīvojuši un joprojām dzīvo daudzi Dieva aicināti cilvēki, kas vairumam ļaužu šķiet esam dīvaiņi. Viens no viņiem ir mūks un dabas bērns Viļus Orvīds.

Orvīdu viensēta

Šajā novadā ir daudz savdabīgu cilvēku, kas interesējas par pagātni, par akmeņiem – viņus pievelk šī noslēpumainā Žemaitijas daļa (tagad Kursas Lietuvas daļu tur dzīvojošie ļaudis sevi sauc par žemaišiem). Lai arī šī teritorija atrodas tālu no lielām pilsētām, tomēr, mieru un dvēseles spirdzinājumu meklēdami, šurp mēdz pārcelties ļaudis no Viļņas un citām pilsētām. Šeit ir laba aura, te dzīvojuši stipri ļaudis, kuru veidotais garīgais lauks joprojām spēcīgi ietekmē cilvēkus, rosina viņu radošo garu un sapņu lidojumu. Lai pietuvotos šī fenomena apjausmai, derētu apmeklēt Orvīdu viensētu – muzeju (Orvydu sodyba) blakus Salantiem esošajā Gergždeles ciemā.

Orvīdu viensēta nav salīdzināma ne ar vienu citu viensētu ne Lietuvā, ne arī citur. Te ir daudz akmeņu, skulptūru, krustu, senu ozolu stumbru un pat vecs krievu tanks. Tie visi izkārtoti tā, ka vieniem atgādina absurda muzeju, citiem – mistiku, himnu individuālismam, cilvēka dvēseles simfoniju... To visu kopā ar tēvu Kazi 30 gadu laikā sakrājis Viļus Orvīds. Viņš pats sevi dēvē par vienkāršu akmeņkali (arī viņa tēvs un vectēvs bijuši akmeņkaļi).

Sākoties meliorācijai, Orvīdi veda no laukiem akmeņus, bet Viļus veidoja no tiem dažādas kompozīcijas, kala skulptūras. Pamazām viensētu aizvien vairāk iecienīja tūristi un dzīves pabērni, sabiedrības izstumtie ļaudis: Viļus nevienu neatraidīja. Viņš mēdza teikt: «Pieņemu visus, kam vajadzīgs mierinājums. Cilvēki te uzturas kādu laiciņu un dodas tālāk. Dodu paēst, dodu naktsmītni. Pie manis strādājuši arī cietumnieki, viens pat apprecējās, mūsu sētā kāzas sarīkojām. Nāk daudz nelaimīgu, nomaldījušos ļaužu. Dziedam, lūdzamies. Nevienu nedrīkst atstumt, ja cilvēks meklē gaismu un cerību.»

Šāda Orvīdu darbošanās ļoti nepatika komunistiskajai valdībai, tāpēc viņu pastāvīgi vajāja, 24 KRAZ-i ar akmeņiem aizvesti uz akmeņlauztuvēm. Ikviens Orvīdu viensētas apmeklētājs Viļus radīto pasauli sapratīs citādi, bet droši varu teikt, ka vienaldzīgu tā nevienu neatstās. Stāstījumu par Orvīdu sētu es vēlos beigt ar mākslas skolotājas Nijoles Stunskaites vārdiem: «Orvīdu viensētā es jūtu tīru saikni ar pasauli. Akmeņos ir tik daudz apslēptas enerģijas. Ļauns cilvēks te ilgi nespēj izturēt, bet meklētāji atkal atgriežas. Šis ir garīguma centrs. Komersantiem, tirgoņiem to grūti saprast. Tas ir materializēts gars, pie kura var nākt visi: gan ļaunie, gan vīlušies.»

No miglas iznirstošie veļi

Kad esat atvadījušies no Orvīdu viensētas, būtu vērts apmeklēt Imbares pilskalnu un Minijas dabas rezervātu. Imbare ir viens no senākajiem Rietumlietuvas apvidiem, kas apdzīvots jau I gadu tūkstotī p.m.ē. Cauri Imbarei tekošās Salantas upītes krastā paslējies pilskalns, uz kura senatnē atradusies pils. Tās pakājē un blakus esošajā augstākajā vietā dzīvojuši pils aizstāvji, amatnieki un zemnieki, darbojušās svētnīcas, bijis kapulauks. Imbare minēta 1253.gada krustnešu dokumentos.

Īpaši iespaidīga Minijas upe ir pie Dīburu ciema. Rietumos no ciema iekārtots skatu laukums, no kura paveras lielisks skats uz lielo Dīburu cilpu - Salantu reģionālā parka Mīnijas dabas rezervātu.

Pa aprakstīto maršrutu kuršu zemes apceļodami, neaizmirstiet uzkāpt pakalnos, apstāties un ļaut acīm priecāties par lieliskajām līkumaino upīšu ielejām un skaistajām ainavām. Vakara krēslai nolaižoties, jūs, iespējams, pat ieraudzīsiet no purvu miglas iznirstošus senču veļus, kas iekur apdzēstos ziedokļus un ziedo mūsu dieviem. Pat, ja nesaskatīsiet, tos iztēloties nudien nebūs grūti, jo šī zeme patiešām elpo senatnes un mistikas noslēpumaino elpu. Ja tā nebūtu, tad nebūtu radies Mosēdes akmeņu muzejs, nebūtu Orvīdu viensētas un daudz kā cita racionālajam prātam nesaprotama, par ko parunāsim citā reizē.

 

No lietuviešu valodas tulkoja Linda Lemhena

Rakstā izmantoti materiāli no Vīteņa un Junonas Almonaiču ģimenes arhīva, kā arī Salantu reģionālā parka informācija.

Raksts tapis Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros.

 

Kuršu teritorijas robežas XIII gs. Nozīmīgākās kuršu pilis:
1 – Impiltis, 2 – Apuole, 3 – Grieže, 4 – Zeburgas (Jurpils), 5 – Kuldīga, kā arī Ventspils un Klaipēda.

 

Salantu reģionālā parka ceļojuma shēma.
1 – Mosēdes unikālais akmens muzejs, 2 – Šilales svētnīca, 3 – Šaukļu ainavas liegums, 4 – Alkas svētnīca, 5 – Orvīda sēta, 6 – Imbares pilskalns, 7 – Minijas dabas rezervāts.