Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

«Vērbeļnieku» saimnieks, diriģents Valdis Vikmanis tūrisma biznesu nu nodevis dēla Klāva rokās. Valdim rokās mazdēls

Sunene Lote zina, ka «Vērbeļnieki» ir zaļi sertificēta viesu māja, tāpēc cītīgi iesaistās PET pudeļu savākšanā

Rucavas tūrisma koordinatore Liena Freimane ar prieku jums izrādīs pagasta jaukākās vietas

Sventajas otrā krastā ir Lietuva

Rucavas svētavots ar niedru jumta klājumu un daudzžuburaino ievu

No augusta līdz novembrim Papes putnu novērošanas stacijā uz dzīvi pārceļas arī ornitologs Jānis Baumanis. Todien murdā ielidoja sarkanrīklīte, resna kā pelmenis. Turpmāk putniņš lidināsies apgredzenots

Dunikas pagasta lepnums un retums ir skābāržu audze, kas mistiskiizskatās jebkurā gada laikā

Vējdzirnavas ar skābārža koka zobratiem Rucavas pagastā. Šis vietējo amatnieku izgudrojums sajūsminās lielpratējus, bet, tā kā dzirnavas ir gauži nolaistas, tad tūrisma maršrutos nav iekļautas

 

Tīraspurvā var doties pa garu un slidenu taku
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lietuvas pierobeža.
Pirmais brauciens – Rucavas un Dunikas pagasti

Gatis Pāvils, Anitra Tooma
Anitas Tukišas foto


Latvija ir visā Latvijā. Izklausās absurdi, tomēr to jāatgādina. Nevienai citai Eiropas nācijai nav tik disproporcionāla ūdensgalva, kā Latvijai Rīga. Rīgā un ap to dzīvo lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju. Pat svētdienas izbraukumi vairumam Latvijas iedzīvotāju notiek ap Rīgu – tālāk braukt nav ne laika, ne līdzekļu. Ārvalstnieki parasti ierodas tikai Rīgā, un, ja viņiem paveicas, tad uz vienu īsu dienu izraujas ārpus tās. Rīga, Brīvdabas muzejs, Gaujas nacionālais parks, Jūrmala – tā ir Latvija, kuru redz ārvalstnieki un tā ir Latvija, kuru redz arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Šāda «saīsināta» Latvijas versija parādās arī dažādās tūristiem domātās ceļagrāmatās, jo tās jau droši vien piedāvā to, ko ceļotājam līdz šim vajadzēja. Cerams, ka viss mainīsies. Ir laiks vienreiz saraut robežas ar Lietuvu un Igauniju, varētu lauki kļūt turīgāki un pievilcīgāki, varētu ceļi kļūt labāki un tūristu sasaucēji ārvalstīs labāk sadzirdami! Bet pagaidām pat mums pašiem sev jāpastāsta, ka arī Latvijas pierobežā ir ko redzēt.


 

Ar šo rakstu «Vides Vēstis» uzsāk ceļojumu ciklu pa Latvijas un Lietuvas pierobežu. Vairāk stāstīsim par dabas pieminekļiem. Ceram, ka mūsu ceļojumi jūs iedvesmos apskatīt vēl līdz šim neredzētas vietas un satikt vietējos cilvēkus. Aiciniet līdzi ceļojumā arī savus draugus un radus!

Lasīt turpinājumu

Skatāmies kartē

Karti, kā jau priekšzīmīgiem Rietumu civilizācijas pārstāvjiem, jāpēta no kreisās uz labo pusi – kā grāmatu lasot. Rietumos ir jūra... Citas Baltijas jūras valstis to kā pīrāgu jau ir sadalījušas, tikai tuvie radinieki – latvieši un lietuvieši par to vēl klusītēm stīvējas cerībā uz ne visai lielajām naftas atradnēm jūrā. Kaut tās naftas tur nebūtu bijis vispār...

Lasām karti tālāk... pienāk krasts, un te nu gan sākas skaidri iezīmēta Latvijas – Lietuvas robeža. Pirmais ir Rucavas pagasts, nākamais – Dunikas pagasts. Ar tiem tad arī sāksim.

Praktiska informācija

Ja cita novada vai galvaspilsētas cilvēks vēlas kaut nedaudz izjust šejienes burvību, tad jāaizmirst doma, ka pietiks ar vienu dienu. Labāk būtu izmantot nedēļas nogali pilnībā, izbraucot jau piektdienas vakarā un atgriežoties svētdienas pēcpusdienā. Protams, ja šeit nav labu paziņu, nāksies pirkt naktsmājas, kuru izvēle ir samērā plaša. Mēs ceļā devāmies agrā rīta sastrēgumstundā, samērā negaršīgas brokastis ēdām «Mežavējā» aiz Saldus, tāpēc labāk pusceļā pamieloties Saldus benzīntankam blakus esošajā «Oāzē».

Liepājā viesnīcā «Līva» atrodas Lejaskurzemes tūrisma informācijas centrs, kur var sazināties ar vietējiem pavadoņiem un pastāstīt, ko gribētos redzēt. Tad paklejojam pa vēju pilsētu, krēsla jau klāt, sapērkam gardumus vakariņām un brokastīm un dodamies uz «Lauku ceļotāja» mājas lapā http://www.celotajs.lv izvēlētajām naktsmājām: ar «Zaļo sertifikātu» novērtēto viesu namu «Vērbeļnieki» Bernātu pagastā. Beidzot piepildu savu mūža sapni: naktī dzirdu šalcošu jūru. Esam īsti zaļie: izvēlamies naktsmāju, kur skaidri zināms, ka šeit cilvēki saimnieko zaļi: koka māja gaumīgi iekārtota, izmantojot dabīgus materiālus, sadzīves tehnika un santehnika taupa resursus utt. Pirts lieliska un drosmīgākie var cilpot nopeldēties uz jūru. Suns draudzīgs, bet runcis – ja būtu piedzimis par cilvēku, tad brauktu ar BMW džipu. Mincis iešmauc pie galda un veikli «sadala atkritumus». Ja arī jūs vēlaties nakti pārlaist «Vērbeļniekos», laikus piesakieties zvanot: 9138565. Ieskatieties arī mājas lapā: http://www.verbelnieki.lv.

Lejaskurzemes (Liepājas) tūrisma informācijas centrs ir atvērts tikai darbadienās, darba laikā. Tāpēc labāk zvaniet viņiem pirms ceļojuma, darba laikā pa telefonu 34 80808 vai sūtiet e-pastu uz adresi ltib@apollo.lv – šīs iestādes darbinieki ir ļoti laipni, un palīdzēs jums izvēlēties gan naktsmājas, gan uzzināt jebko citu. Tāpat variet zvanīt arī Rucavas tūrisma informācijas centram pa telefonu 34 94766, vai sūtīt e-pastu uz adresi rucava.tic@inbox.lv – te labāk pārzinās lietas, kas attiecas tieši uz Rucavas pagastu. Ja gribat būt ekotūristi, noteikti izmantojiet vietējo gidu pakalpojumus, pērciet Kurzmes bišu vāktu medu un citus lauku labumus. Ja tūrists atstās laukos savu naudu, tas dos iespēju vietējiem cilvēkiem izdzīvot dzimtajā vietā un saglabāt tos jaukumus, pēc kuriem mērojāt tālo ceļu uz pierobežu.

Ceļojums

Senāk, kad šoseja vēl nebija izbūvēta, nīcenieki un rucavnieki uz Liepāju ar pajūgiem braukuši pa pludmali – šis brauciens noteikti bija noskaņām bagātāks, lai arī daudz lēnāks. Kādreiz uz Rucavu līkumojis arī mazbānītis, bet tas savu eksistenci beidzis jau 1960.gadā.

Samērā vienmuļais, līdzenais ceļš no Liepājas līdz Rucavai tagad ir vienīgā alternatīva, taču brauciens pa gandrīz tukšo šoseju ir ātrs. No ceļa nekas interesants nav redzams, bet šis iespaids ir mānīgs – netālu no tā atrodas gan ar dzīvību pārbagātā Liepājas ezera dienvidu daļa, gan Latvijas augstākās kāpas, kuras aprakušas pat kādu ciemu. Kaut kur netālu aiz mežiem dzīvo tūrisma aprindu slavenības – Papes savvaļas zirgi. Ceļmalā vietām redzamas brūnas zīmes – tās norāda ceļu uz dažādiem tūrisma objektiem. Bet mēs braucam garām, tuvāk pierobežai.

Lai nokļūtu Papē, nākas nogriezties no ērtās šosejas un jūras virzienā jau jākratās pa šķembu ceļu. Tad nu beidzot sākas patiesais ceļojums!

Papes ezera putnu tornis

Pēc kādiem četriem – pieciem kilometriem jāsāk skatīties labajā pusē, lai neaizbrauktu garām Papes ezera putnu tornim – tas no ceļa ir redzams. Šis ir viens no ainaviski izteiksmīgākajiem putnu torņiem Latvijā, grūtā darbā uzcelts ezera ūdenī. Jau pa gabalu redzams, ka Papes ezera vārds tagad ir cieši saistīts ar Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļu – par to liecina lielais, baltais plakāts pie torņa. Putnu bagātības no torņa ne vienmēr ir redzamas, taču tas ir kļuvis par vienu no Rucavas pagasta «vizītkartēm». Pati torņa eksistence apliecina, ka Papes ezeram ir īpaša vērtība -– ezers atrodas pasaules mēroga gājputnu ceļā. Bez ezera neskaitāmiem putniem grūtais ceļš būtu vēl grūtāks.

Pēc pāris kilometriem ceļmalā, netālu no jūras redzams nākamais apskates objekts:

Dabas skola Papē

Nelielās divstāvu ēkas sienu rotā tālās Ķīnas iemītnieka – lielās pandas – attēls, kas apliecina, ka te saimnieko un «zaļās» idejas izplata Pasaules Dabas fonds. Organizācija Dabas skolai piešķir lielu nozīmi – skola kalpos par vides izglītības centru, ar kura palīdzību jebkura vecuma cilvēki, bet visvairāk – bērni – uzzinās par dabas vērtībām, par draudiem videi un par to, kā cilvēka ietekmi uz vidi samazināt. Netālās jūras šalkoņa un neskaitāmie gājputni ap Dabas skolu noteikti uzskatāmi par iespaidīgiem papildus mācību līdzekļiem. Ja esat iepriekš sarunājis (tālruņi 34 94859 vai 9 489775), varat iekļūt ēkā un aplūkot savdabīgu Papes ezera shēmu no koka, vairākus stendus.

Pie Dabas skolas sākas Pasaules Dabas fonda veidotā Dabas procesu taka. Lai visu taku izietu kājām, tam jāvelta labi daudz laika – sākot iet no Dabas mājas, būs jāiet 9 km, kas prasīs gandrīz piecas stundas. Bet kādreiz taču var atļauties kārtīgu pastaigu pa skaistu vietu – pie tam puse ceļa tiks veikta pa pirmatnīgu pludmali.

Mēs esam steidzīgi, braucam pa ceļu atpakaļ pāri slūžām un nogriežamies pa labi uz ceļu, kas ved uz dienvidiem. Celiņš ved cauri nelielajam Papes Ķoņu ciemam līdz nonākam takas vidusdaļā.

Starp Papes Ķoņciemu un Nidu plešas Nidas purvs. Var pakāpties nelielā tornītī un paskatīties pāri purva plašumiem. Nidas purvs ir vienīgais Latvijā, kuru daļēji applūdinājusi jūra. Vietām pludmales smiltīs no purva sūcas brūna purva rāva. Tuvāk pie Nidas sākas arī Latvijai neierasta pludmale, kuru klāj oļi. Daudzi oļi ir pilnīgi apaļi, ovāli, plakanīgi. Skaisti!

Līdzās Dabas procesu takai atrodas Papes Ķoņciems. Kaut arī no aizgājušā laikmeta atlicis nedaudz, Papes zvejniekciemi pieder pie Latvijas izcilākajiem etnogrāfiskajiem pieminekļiem. Vairākās sētās viss – pašas ēkas, to izvietojums, sadzīves priekšmeti, apkārtējā kultūrainava, un galvenais – cilvēki – ir realitāte nevis muzejs. Šī vieta glabā atmiņas par laikiem, kad dzīve nebūt nebija viegla, tomēr cilvēks bija atradis līdzsvaru ar dabu. Sakoptākā ciema sēta ceļa malā – «Vītolnieki» – ir Latvijas Brīvdabas muzeja filiāle. Šeit var iepazīties, kāda bijusi Papes zvejnieka ikdiena – un redzēt, ka šie cilvēki bez dizainera izglītības (varbūt tieši tas palīdz?) pratuši iekārtot savu iedzīvi ar elegantām, skaistām un praktiskām pašdarinātām lietām. Skaistajā «Vītolnieku» klētiņā glabājas arī krietni senāks, nedaudz noslēpumains priekšmets – jūras krastā atskalota sena laiva. Nīderlandē veiktā laivas koka analīze liecina, ka laiva gatavota pirms 1000 gadiem. Taču pati laiva gatavota no koka, kura vecums izgatavošanas brīdī bijis krietni pāri 1000 gadiem!

Papes Ķoņciemā dzīvo tikai daži latvieši. Pēdējās desmitgadēs šeit aizvien vairāk ienāk lietuvieši, kuriem, acīmredzot, pašiem savas jūrmalas pietrūkst. Ikviens skaidri apzinās, ka Papes zvejniekciemu senatnīgums šobrīd izzūd līdz ar pēdējiem vietējiem iedzīvotājiem.

Ķeram putnus

Papi vēl nepametam – gar Dabas māju dodamies uz ziemeļiem, uz Papes ornitoloģisko staciju. Jūras piekrastes kāpās izvilkts liels tīkls – putnu migrācijas laikā tajā nokļūst tūkstošiem putnu. No tīkla uz netālo būdiņu iestaigāta dziļa taka – te tūkstošiem reižu staigājuši ornitologi un praktikanti, nesot saķertos putnus uz gredzenošanu. Rudens jau tikpat kā beidzies, tomēr mūsu neilgajā uzturēšanās brīdī tīklā saskrien vairāki putniņi – garastītes (tādas mazas, bezgala jaukas, blondas zīlītes), sarkankrūtītis. Ornitologs Jānis Baumanis būdiņā mazos putniņus veikli apgredzeno, piereģistrē un pa nelielu spraudziņu – «palaistuvi» – atkal izlaiž brīvībā. Mums tas viss šķiet bezgala interesanti, taču varam iedomāties, ka pie desmittūkstošā mazputniņa tas viss stipri apnīk. Kopīgi ar ornitologiem pārspriežam, ka radniecīgā putnu gredzenošanas stacija Ventes ragā, Lietuvā, ir ievērojami labāk attīstīta – tā kalpo kā vides izglītības centrs, arī ornitologiem dzīves apstākļi tajā ir ievērojami labāki. Šķiet, vajadzētu tikai pacensties, un arī latvieši Papi varētu bagātināt ar vēl vienu lielisku vides izglītības centru līdzās Dabas skolai.

Sventājas krastos

Atstājam Papi un cauri Rucavai dodamies uz Leju Svētavotu. Neilgi pirms Svētavota pakavējamies Rucavas muižas vietā – Sventājas upes senlejas augšmalā. No muižas atlikušas tikai alejas un atsevišķi koki. Izmantojot to, ka šajā vietā ir Latvijas apstākļiem sevišķi maigs klimats, muižas vietā tiek veidots parks ar eksotiskām koku un krūmu sugām.

Stāvs ceļš no muižas vietas ved lejā (nebrauciet mitrā laikā ar vasaras riepām – nebūs viegli tikt atpakaļ!) uz svētavotu – senu kulta un dziedniecības vietu. Jau no muižas svētavota vieta redzama kā lielu krūmu puduris. Tie gan nav parasti krūmi – tieši virs avota aug milzu ieva. Tās zari vietām iesakņojušies, veidojot jaunus kokus. Gluži kā romānos aprakstītais banjana koks! Resnās ievas gaišais stumbrs vēl jo vairāk pastiprina eksotisko iespaidu. Lai avota izveidotajā dīķītī nepūtu lapas, virs tā izbūvēta eleganta, niedrēm klāta nojume. No nojumes malas kā maza tērcīte izplūst pats avotiņš. Skaisti! Diemžēl daži avota mīlētāji ir pārcentušies un jebkuru apmeklētāju sagaida zīmes, kas uzbāzīgi paskaidro, kā ir jāpieiet un jājūtas pie šī avota. Mēģinām ignorēt, lai patiešām izjustu šo vietu.

Dunikā

Pa nelieliem lauku ceļiem dodamies tālāk, prom no jūras, uz Dunikas pagastu.

Dunikas pagasts vairs nav tik daudzveidīgs, kā Rucavas pagasts, un savdabīgu pieminekļu skaits te nav tik liels. Taču tas, kas šeit atrodas, ir apmeklējuma vērts! Dace Ziemele ved rādīt divus dabas pieminekļus Lietuvas pierobežā.

Pagaidām vēl maz zināmu tūrisma infrastruktūras objektu – laipu Tīrspurvā. Akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži» pāri purvam šovasar uzsākusi laipas būvi – sākot to celt no purva ziemeļu puses. Uz laipu pagaidām nenorāda neviena ceļazīme, un to nav nemaz tik viegli atrast. Gājiens pa laipu ir ļoti skaists – Tīrspurvs ir klajš, un no laipas paveras tāls, savdabīgs skats. Purva centrālajā daļā ir mazi ezeriņi, tajā ir arī vairākas minerālaugsnes saliņas, uz kurām aug lieli koki. Nākotnē šī laipa sniegšoties sešus kilometrus pāri visam purvam uz Luknes skābaržu audzi, bet pagaidām nākas braukt apkārt purvam, lai to aplūkotu. Neiesakām apbraukt purvu pa austrumu pusi – pastāv iespējas nogrimt samērā lielā dīķī, caur kuru plūst upīte.

Luknes skābaržu audze ir vienīgais skābaržu mežs Latvijā. Vēl pirms pārsimts gadiem skābarži šajā reģionā bija plaši izplatīti, taču vērtīgais koks, kurš aug uz auglīgas zemes, tika izcirsts. Skābarža koksne ir ārkārtīgi izturīga pret nodilumu, tāpēc tā izmantota, piemēram, dzirnavu zobratiem. Vēl tagad šos zobratus var redzēt Ķāķišķes vējdzirnavās Rucavas pagastā un, iespējams, vēl kādās tuvējās dzirnavās.

Pašlaik Luknē tiek aizsargāts vērtīgs platlapju mežs 161 ha platībā. Tajā aug ne tikai skābarži, un skābarži aug arī ārpus lieguma. Tikai atsevišķās vietās skābardis šeit veido tīraudzes. Bez tam cilvēks ir pacenties mežu padarīt civilizētu – te ierīkota meliorācijas sistēma ar samērā lieliem grāvjiem. Par spīti tam skābaržu mežs izskatās pirmatnējs un neparasts – to ir vērts apmeklēt jebkurā gadalaikā. Lielākie skābarži šai mežā sasniedz 32 m augstumu un 1,9 m apkārtmēru.

Nedaudz pārsteidz purva takas būvētāju pieeja – tiek būvēta gara taka, kuras galapunkti atrodas dažādās purva malās. Takas gājējam nāksies vien iet atpakaļ sešus kilometrus garo ceļu pa diviem slideniem dēļiem, ko viņš jau vienreiz veicis. Noteikti takas būvētājiem ir arī citi apsvērumi, šo lielo darbu veicot. Par spīti visam, šī taka solās būt viena no krāšņākajām Latvijā, un nemaz nebūtu žēl veltīt tai jauku dienu.

Pirmais ceļojums uz mums atstāja lielu iespaidu – Rīgas tuvums vai tālums par laimi neko neizsaka, un aktīvi cilvēki šeit cenšas pilnveidot tās iespējas, ko Rucavas un Dunikas pagastiem varētu dot izcilais dabas un kultūras mantojums. Diez vai izdosies pievērt acis uz visur, arī šeit vērojamo, laukos valdošo saimniecisko sabrukumu, bet tas taču neturpināsies mūžīgi. Un skaistā nākotne nav jāgaida saliktām rokām – tagad un šeit tiek veidota pietiekami dārga un apjomīga ekotūrisma infrastruktūra. Mūs šeit gaida. •

 

Ceļojuma tabula
Maršruts Kilometri
(aptuveni)
Laiks ceļā
Rīga – Liepāja 220 3 stundas
Liepāja – Rucava 50 1 stunda
(var gadīties, ka apmaldāties Liepājā)
Brauciens pa Rucavas un
Dunikas pagastiem
50 2 stundas
Dunika – Grobiņa 35 Pusstunda
(pārsvarā labs, asfaltēts ceļš)
Grobiņa – Rīga 210 3 stundas
Kopā 565 9,5 stundas

 

Raksts tapis Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas-Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojuma» ietvaros.